76 gadus vecas viltus ziņas jeb - kāpēc vietējie antifašisti šogad atkal pulcējās Ķīšezerā?

Pasākums, kā pamatā ir Kremlim pa prātam sagrozīta versija par sarkanās armijas ienākšanu Rīgā, saucas “Ķīšezera forsēšana”.

Tā ietvaros tiek apspēlēti notikumi, kas 1944. gada 12. un 13. oktobrī risinājās Otrā pasaules kara plosītās Latvijas galvaspilsētas pievārtē.

Toruden Sarkanās armijas 374. un 376. strēlnieku divīzijas un 285. mehanizētais speciālo uzdevumu bataljons no Jaunciema puses sāka Ķīšezera forsēšanu ASV ražotās amfībijās, pēc kā arī sekoja tā dēvētā Rīgas atbrīvošana.

Klasisks Krievijas ietekmes pasākums

Tieši šogad tika atzīmēta sarkanarmiešu militārās operācijas 76. gadadiena un šo braucienu ar laivām organizēja Latvijas Antinacistiskā komiteja.

Par kuplāku dalībnieku skaitu gādā arī atbalstītāji, tostarp “Latvijas Krievu savienības” politiķi. Notiekošo tikmēr rūpīgi, taču pa savam atspoguļo gan vietējie Kremlim draudzīgie, gan arī pašas austrumu kaimiņvalsts mediji.

Lai arī ne tik grandioza kā 9. maija svētki, arī 13. oktobra gadadienas atzīmēšana ir viens no veidiem kā uzturēt dzīvu pasaku par Padomju Savienību kā galveno Eiropas glābēju, un Latviju – kā mazu, nepateicīgu un neizdevušos valsti.

Arī šādas salīdzinoši mazākas vietējo aktīvistu izpausmes pavisam acīmredzamā veidā atbalsta Krievijas Federācija, kuras diplomātiskā korpusa pārstāvji ieradās gan uz šī gada ziedu nolikšanu Uzvaras parkā 13. oktobrī, gan uz pašu ezera forsēšanu, kura notika 17. oktobra rītā.

Kopumā, rūpīgāk aplūkojot notiekošo, atklājas ne mazums interesantu, dažbrīd smīna vērtu detaļu par to, kā Latvijā tiek rīkoti teatrālie antifašistu pasākumi, un kā šos izgājienus pasniedz Krievijas varas sabiedrisko attiecību speciālistu lomu pildošie propagandas mediji.

Stāsts par varonīgo Rīgas atbrīvošanu ir 76 gadus vecas viltus ziņas

Pirms ķerties klāt vietējās antifašistu organizācijas un tās darboņu rīkotajiem piemiņas pasākumiem, ir svarīgi veltīt nedaudz laika, lai izprastu 1944. gada oktobra faktiskos notikumus Rīgā.

Īsu skaidrojumu sniedz Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta un Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) vadošais pētnieks, starptautisko attiecību un ārpolitikas pētnieks, kā arī vairāku zinātnisku rakstu, grāmatu autors un līdzautors Dr.hist. Ainārs Lerhis.

“Visu laiku, kamēr Otrā pasaules kara gados Latvijas teritoriju bija okupējis nacistiskās Vācijas karaspēks, Padomju Savienība uzskatīja Latviju, tāpat kā Igauniju un Lietuvu, par ienaidnieka uz laiku okupētām PSRS teritorijām. PSRS karaspēkam pārņemot iniciatīvu karā un uzsākot pretuzbrukumu rietumu virzienā, tam tika dots uzdevums atbrīvot no nacistiskās Vācijas karaspēka visu PSRS teritoriju, kāda tā bija uz PSRS – Vācijas kara pirmo dienu 1941. gada 22. jūniju,” sarkanarmiešu patieso misiju ieskicē pētnieks.

Saskaņā ar reālām vēstures liecībām, 1944. gada 13. oktobra agrā rītā pēdējās vācu sedzējvienības pārcēlās uz Pārdaugavu, pirms tam paspējot saspridzināt Daugavas krastmalu, tiltus, pasta un telegrāfa ēku, sapostīt pilsētas dzīvei svarīgās komunikācijas.

13. oktobrī sarkanarmieši tikai pamazām pārņēma Latgales priekšpilsētu un Mežaparku, kur 12. oktobra vakarā pēc Ķīšezera šķērsošanas amfībijās bija izcēlies viens bataljons.

“Padomju laikā plaši tiražētajiem apgalvojumiem, ka padomju karaspēka vienības veikušas desanta operāciju pāri Ķīšezeram zem ”fašistu ložu krusas”, nebija absolūti nekāda pamata, jo vācu karaspēka tobrīd Mežaparkā gluži vienkārši vairs nebija,” skaidro vēsturnieks, piebilstot, ka vācu karaspēks neaizkavējās ielu kaujās, jo tā galvenais uzdevums bija atkāpties uz Kurzemi, izvedot no iespējamā ielenkuma pēc iespējas vairāk karavīru un tehnikas. Kam pieder Rīga, šajā situācijā viņiem bija otršķirīgs jautājums.

“Vāciešiem nepastāvēja plāns aizstāvēt Rīgu līdz pēdējam vīram, kā padomju laikā nereti tika apgalvots. 13. oktobrī PSRS karaspēks bez kaujas ienāca vācu atstātajā Rīgas centrā. Tādējādi pilsētai laimējās iztikt bez ielu kaujām. Faktiski pilsēta sarkanās armijas rokās pilnībā nonāca tikai 15. oktobrī ap pusdienlaiku, kad pēdējās vācu vienības atstāja Pārdaugavu,” stāsta Lerhis.

Viss pārējais savukārt ir Holivudas manierē izstrādāts padomju vēstures zinātnes izdomājums, kuram ar realitāti ir tikpat daudz sakara, cik 2007. gada filmai “Transformeri” ar autobūves industriju.

Realitātē tolaik vienu noziedzīgu un postošu okupējošo armiju lēnā solī pa Brīvības ielu nomainīja otra, savās izpausmēs ne mazāk iznīcinoša.

Atzīmēties ierodas arī oficiālā Baltkrievija un Krievija

Lai tur vai kā, vēl nesen, 13. oktobra rītā (otrdiena) Uzvaras parkā pulcējās Latvijas okupāciju neatzīstošās, bet joprojām nacismu visur saredzošās sabiedrības krējums, lai noliktu ziedus par godu varoņiem, kuri reiz atbrīvojuši Rīgu no fašistiskajiem okupantiem.

Šeit nav runa par cienījama vecuma kundzēm un kungiem, kuri dzīvo Krievijas mediju informatīvajā laukā un kuri notikuma vietā labprāt stāstīja par to, ka reiz bijuši tankisti un tankistes, ka viņu mazbērni diemžēl aizbraukuši dzīvot “Anglijā vai velns viņu zina kur”, ka jaunieši, kuri “vot tur” pie Centrāltirgus iekāpa mikriņā, droši vien arī dodas pamest valsti.

Šeit ir runa par vietējiem aktīvistiem spēka gados, politiķiem, ārvalstu diplomātiem un vietējiem propagandistiem, kuri lieliski zina, ko dara.

Otrdienas, 13. oktobra ziedu nolikšanā, kas ir prelūdija 17. oktobra laivošanai, vieni no pirmajiem Uzvaras parkā bija pašreizējais Latvijas Antinacistiskās komitejas dibinātājs un priekšsēdētājs Aleksejs Šaripovs ar ilggadējo antifašistu organizāciju pārstāvi Eduardu Gončarovu, kā arī palīgi. 17. oktobrī antifašistiem pievienojās arī uz naida kurināšanu un nepatiesību izplatīšanu īpaši naskais aktīvists Aleksandrs Gapoņenko.

Ātri vien tika uzstellēta skanda veco padomju kara dziesmu atskaņošanai, kuru pavadījumā viens pēc otra ziedus pie pieminekļa ieradās nolikt pensionāri. Parka teritorijā tika izdalītas Georga lentītes.

Starp politiķiem, kuri ieradās atdot godu tā dēvētajiem Rīgas atbrīvotājiem bija: “Latvijas Krievu savienības” (LKS) līdzpriekšsēdētājs, jaunievēlētās Rīgas domes deputāts Jakovs Pliners; pērn Rīgas vicemēra amatu zaudējušais, bijušais “Saskaņietis” un sankciju pārkāpšanas skandālā ierautā “Pirmā Baltijas kanāla” kādreizējais jurists Vadims Baraņņiks; LKS un antinacistu komitejas valdes loceklis, Eiropas Parlamenta deputāta palīgs Andrejs Pagors; pašreizējais Rīgas domnieks no LKS un dedzīgs krievu skolu aizstāvis Miroslavs Mitrofanovs un bijušais Rīgas domes deputāts no “Saskaņas” Igors Kuzmuks, kurš medijos līdz šim izcēlies ar Latvijas un Nacionālo bruņoto spēku apmelošanu un nievāšanu.

Ziņkārīgs krievu pulkvedis un “žurnālisti”, kuri slapstās

Pasākuma nagla – Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas diplomātu, kā arī viņu pavadoņu ierašanās ar diplomātiskā dienesta automobiļiem un ar karogiem izrotātiem ziedu vainagiem rokās.

Krievijas pusi ceremonijā pārstāvēja Krievijas vēstniecības Latvijā militārais atašejs, Krievijas bruņoto spēku pulkvedis Ruslans Ušakovs, kurš, tāpat kā Baltkrievijas pārstāvis, ziedus ar kaimiņvalsts karoga lenti nolika tērpies militārajā parādes formā.

Ruslans Ušakovs darbu Latvijā uzsāka 2019. gadā un Latvijas drošībnieku uzmanību izpelnījies savas ziņkārības un komunikabilitātes dēļ.

Saskaņā ar Satversmes aizsardzības biroja (SAB) 2019. gada pārskatu, pulkvedis “biežāk nekā amata priekšgājējs apmeklē drošības un ārpolitikas tematikai veltītus pasākumus, kuru ietvaros veido sākotnējos kontaktus ar minēto jomu ekspertiem”.

SAB pārskatā arī minēts, ka tradicionāli Krievijas specdienesti izlūkošanu ārvalstīs īsteno, izmantojot Krievijas vēstniecību militāro atašeju biroju piesegu. Biroja oficiālās funkcijas ir militāri-diplomātisko starpvalstu sadarbības jautājumu risināšana, bet šajās pozīcijās bieži tiek nozīmēti specdienestu virsnieki, kuru galvenais uzdevums ir izlūkošanas informācijas vākšana.

Vēl nesen LTV “Panorāma” ziņu sižetā pulkveža Ruslana Ušakova vārds izskanēja saistībā ar kādu aculiecinieka video, kurā militāristam līdzīga persona ir redzama pārvietojamies blakus automazgātavai. Kadri fiksēti vien dažas dienas pēc tam, kad pulkvedis atgriezies no ceļojuma uz Krieviju un lieki piebilst, ka šāda rīcība no Covid-19 drošības nosacījumu skatpunkta nav diži slavējama. Te gan jāsaka, ka daudzie Covid-19 ierobežojumi, tostarp pašizolācijas prasības, neattiecas uz ārvalstu diplomātiem, ko tie, iespējams, labprāt izmanto. Neoficiāla informācija arī liecina, ka ar Covid-19 saslimuši divi Krievijas vēstniecības Latvijā darbinieki.

Kas ne mazāk interesanti, notiekošo jau laicīgi ieradās atspoguļot saujiņa fotogrāfu un žurnālistu, šī vārda visplašākajā nozīmē.

Starp tiem bija arī Jauns.lv jau iepriekš aprakstītie vietējie darboņi, kuri maizi pelna kā Kremļa propagandas satura ražotāji.

Uzvaras parkā 13. oktobrī kopā ar vairākām citām “Kremļa lakstīgalām” darbojās korespondents Andrejs Hramcovs, kurš īpaši bieži ir redzams Lielbritānijā reģistrētā krievu TV kanāla NTV un Sanktpēterburgā, Krievijā bāzētā “Sanktpēterburgas 5. kanāla” ziņu izlaidumos.

Savās reportāžās korespondents pievērsies Latvijas sociālpolitisko jautājumu pasniegšanai no Kremlim tīkama rakursa, kā arī klaji melojis par Lāčplēša dienas lāpu gājienu, sakot, ka “Lāčplēša dienā Latvijā godināja “Waffen SS” leģionārus.

Jauns.lv jau rakstīja, ka šobrīd Hramcovs kopā ar starptautisku komandu strādā pie politizētas filmas par nacistu zvērībām Latvijā.

Arī Gusarovs līdz šim darbojies līdzīgi, pievēršoties NATO nomelnošanai un tam, cik labākas agrākos laikos bija šprotes. Krievijas propagandas TV sižetos sērojis par skandālos ierautā “Pirmā Baltijas kanāla” un kādreiz skaistās Spilves lidostas likteni.

Būtiski, ka vēl augusta sākumā, kad Jauns.lv uzrunāja šos kungus, abi apgalvoja, ka ar Krievijas medijiem nesadarbojas jau sen.

Tam gan joprojām ir grūti noticēt, ņemot vērā to, ka Gusarovs kopā ar operatoru aktīvi rosījās 13. oktobra pasākumā, savukārt Hramcovs, bija gan tur, gan ir manīts ieslīdam kadrā arī vēl ne tik senā kanāla “RenTV” reportāžā par to, cik traki, ka Latvijā joprojām dzīvo “nesodīti Waffen SS leģionāri”.

Vairums no minētajiem, kā arī vēl citi atbalstītāji piedalījās arī 17. oktobra pasākumā pie Ķīšezera.

Ņemot vērā to, ka Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums kopš šī gada 23. aprīļa aizliedz publiskos pasākumos valkāt bijušās PSRS un nacistiskās Vācijas armijas formastērpus, domājams, īsts ieguvums aktīvistiem bija jau pieminētā Krievijas militārā atašeja, pulkveža Ruslana Ušakova ierašanās Krievijas bruņoto spēku formā.

Vērts piebilst, ka vietējie propagandas mediji, atspoguļojot forsēšanu, uzsvaru lika tieši uz to, ka, lai arī formastērpu aizlieguma dēļ neesot bijis iespējams vizuāli pietiekami autentiski rekonstruēt pārpeldēšanu, esot ieradies daudz lielāks skaits cilvēku. Latvijas lielākajos medijos šie pasākumi pārāk lielu ievērību tikmēr neizpelnījās.

Antifašistu organizāciju mudžeklis

Dažādus šāda veida pasākumus, mainoties ar vadošo lomu un pat konkurējot, Latvijā izvērš vairākas antifašistu organizācijas, kuru biedri bieži pārklājas.

Šeit vērts pieminēt “Apvienība pret nacismu”, kuras vēsturiskās amatpersonas saskaņā ar publiski pieejamo informāciju ir odiozais politiķis Ruslans Pankratovs, kāds Maksims Pankratovs un Annija Kuzina, bet pašlaik veidojumam valdes nav. Savulaik tur rosījās arī kādreizējais dedzīgā antifašista Josifa Korena (minēts kā līdzpriekšsēdētājs vairākās antifašistu organizācijās) domubiedrs Jānis Kuzins. Abu ceļi šķīrās pēc kašķa par naudas lietām.

Latvijas Antifašistiskās komitejas amatpersonu ailēs pašlaik norādīti kādreizējais Rīgas domnieks no PCTVL, mediķis Viktors Dergunovs un jau pieminētais antifašists Eduards Gončarovs.
Savukārt konkrēto pasākumu galveno rīkotāju – Latvijas Antinacistiskās komitejas –  amatpersona bez jau minētā Alekseja Šaripova ir cits visnotaļ aktīvs un savulaik Leģionāru dienā, 16. martā, aizturēts antifašists Aleksandrs Giļmans, kuram gan pēcāk izdevies par aizturēšanu no valsts pietiesāt 600 eiro.

Krievijas nauda un pašmāju antifašitu domubiedrs ar augstu amatu separātistu Donbasā

Taču pirmsākumi “Ķīšezera forsēšanai” ir meklējami divtūkstošo gadu sākumā, kad šādu formātu padomju atbrīvotāju slavināšanai piemeklēja sabiedrībā zināmais antifašists, aktīvists un tolaik Latvijas Antifašistiskās komitejas viens no vadītājiem Josifs Korens.

Korens ir zināms ar savu aktīvo dalību ikgadējos 16. marta jeb leģionāru dienas pasākumos pie Brīvības pieminekļa, kur, ierodoties kopā ar citiem antifašistiem, regulāri protestē pret “nacisma slavināšanu”, izkliedzot uz ziedu nolicējiem apvainojumus kara noziegumos.

Korena ceļi līdz šim ir krustojušies gan ar LKS politiķi, krievu tiesību aizstāvi un Eiropas Parlamenta deputāti Tatjanu Ždanoku, gan arī skandalozo igauņu antifašistu Dmitriju Linteru.

Vēl 2015. gadā mediji, atsaucoties uz Latvijas drošībniekiem, kārtējā 16. marta priekšvakarā ziņoja, ka Krievija dažādu antifašistu pasākumu organizēšanai piešķīrusi 25 000 eiro vietējo aktīvistu nodibinājumiem.

Šos grantus saņēmusi Beļģijā dibināta nevalstiska organizācija, kurā darbojusies arī Ždanoka un tolaik kustības “Latvija bez nacisma” dalībnieks Josifs Korens.

Linters 2007. gadā tika aizturēts Igaunijā par tā dēvētās “bronzas nakts” nemieru organizēšanu, kas izcēlās saistībā ar PSRS Otrā pasaules kara memoriāla pārvietošanu, savukārt pērn tika ziņots, ka antifašists ieguvis augstu amatu separātistu un Krievijas spēku okupētajā Donbasa reģionā Ukrainā.

Ko saka antifašisti?

Jauns.lv sazinājās ar pašu Josifu Korenu, lai noskaidrotu viņa paša domas par to, kas tad īsti ik gadu notiek Uzvaras parkā un Ķīšezera teritorijā, kā arī saprastu, kādēļ Latvijā ir tik daudz antifašisma vārdā dibinātu organizāciju, ja reiz mērķis visiem, domājams, ir viens.

Jautājām arī par kādreizējo biedru Jāni Kuzinu, ar kuru radās domstarpības it kā neizprotami pazudušas antifašistu naudas dēļ.

“Ziniet, es nevēlos plaši apspriest tādus cilvēkus kā Jānis Kuzins. Šobrīd viņš, cik redzu, pretendē uz politiķa karjeru, viņa izpausmes ir populisms. Krieviem ir tāds teiciens, latviski skanētu: “Lai Dievs viņam soģis!”,” lakonisks bija Korens.

Tomēr jautāts par iemesliem, kādēļ pēcāk Kuzins blakus Latvijas Antifašistiskajai komitejai dibinājis savu veidojumu, Korens pauda: “Nu, viņš gribēja kaut ko atsevišķu, bet, cik zinu, viņam kaut kas tur neizdevās. Latvijā ir vairāki antifašistiski kolektīvi un mēs nebūt savā starpā nekonkurējam. Mums ir vienots mērķis.”

Runājot par vēsturi, kura ir pasākuma pamatā, Korens pauda: “Tie, kuri uzskata, ka par Rīgu nenotika kaujas, slikti mācījās vēsturi skolā. Jā, taisnība, ka Mežaparkā kauju nebija, taču kaujas Rīgas ielās bija, arī pie krastmalas. To nevar apšaubīt,” atsaucoties uz tā laika fotogrāfijās redzamajiem namu gruvešiem, apgalvo Korens. Ilggadējais antifašists ir pārliecināts, ka pasaulē sarkanarmiešu ienākšanu Rīgā un nacistiskās Vācijas karaspēka, kā Eiropas lielākā ļaunuma padzīšanu viennozīmīgi vērtē kā labu.

“Nezinu, ko teikt par cilvēkiem, kuri sēro par to dienu,” runājot par 1944. gada oktobra notikumiem, pauda Korens. Viņš pats bija klāt gan 13. oktobrī, gan 17. oktobrī.

Līdzīgās domās par vēsturi ir arī viņa kādreizējais kolēģis Jānis Kuzins, paužot, ka “pārspīlē abas puses” – gan tie, kuri saka, ka kauju nebija, gan tie, kuri saka, ka par Rīgu tika izliets daudz asiņu.

Taču izsmeļošāks ir Kuzina teiktais par naudas lietām, kuras reiz pārauga kašķī starp viņu un Josifu Korenu.

“Nav pareizi apvainot krāpšanā kādu, ja pats neesi bijis klāt notikumiem. Nauda, par kuru ir runa, nāca no ebreju kopienas. Tā netika nozagta, bet gan izlietota apmaksājot dažādus grāmatvedības procesus, bija līgumi arī ar citām organizācijām,” par kādreizējo strīdu stāsta Kuzins, kurš tagad pārstāv marginālo politisko spēku “Jaunā Saskaņa”. Kuzins noliedz, ka runa būtu par naudu, kuru antifašistu darbībām izdalījusi Krievija.

Pētniece: “Šo organizāciju aktivitātes nebūtu iespējamas bez Krievijas naudas”

Savs sakāmais par pašreizējiem Krievijas ietekmes pasākumiem Baltijas valstīs ir arī politikas pētniekiem.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētniece Beāte Livdanska, kuras kompetenču lokā ir arī Krievijas hibrīdkara metožu pētniecība, skaidro, ka Krievijas izpratne par vēsturi un vēsturisko atmiņu ir kļuvusi par politiska līmeņa jautājumu, it sevišķi Otrā pasaules kara kontekstā.

“Šos konkrētos notikumus nevajadzētu skatīt kā atsevišķu organizāciju iniciatīvas, bet gan kā Krievijas kopēju stratēģiju, kuri konkrētie vēstures notikumi ir izceļami. Tā, piemēram, pērn Maskavā tika rīkoti salūti Rīgas, Tallinas un Varšavas “atbrīvošanai”,” runājot par “Ķīšezera šturmēšanu” skaidro pētniece.

Livdanska arī liek pievērst uzmanību faktam, ka Krievijas “budžets” ietekmes pasākumu rīkošanai ārvalstīs nebūt nav neizsmeļams un ne kurai katrai aktīvistu kopai ir iespēja tikt pie naudas savu izpausmju finansēšanai.

“Šīs organizācijas savstarpēji cenšas iegūt Krievijas valsts institūciju labvēlību, tāpēc piedāvā dažādas iniciatīvas konkrētu vēstures notikumu izcelšanai. Šo organizāciju darbība un aktivitātes nebūtu iespējamas bez Krievijas vai ar to saistīto spēlētāju finansiāla atbalsta. Šādu finansiālu atbalstu grantu veidā piedāvā pati Krievija. Tā, piemēram, 2016. gadā Viskrievijas sabiedriskā organizācija “Krievijas Rektoru savienība” saskaņā ar Krievijas Federācijas prezidenta 2016. gada 5. aprīļa dekrētu “Par valsts atbalsta sniegšanu bezpeļņas nevalstiskām organizācijām, kas piedalās pilsoniskās sabiedrības institūciju attīstībā un sabiedriski nozīmīgu projektu un projektu īstenošanā 2016. gadā cilvēka un pilsoņa tiesību un brīvību aizsardzības jomā" organizēja grantu piešķiršanu. Viens no piešķiršanas priekšmetiem bijis Krievijas vēsturiskā mantojuma saglabāšana un popularizēšana,” stāsta APPC pētniece.

Covid-19 izjaucis lielākus plānus

Pētniece piemin, ka arī jaunā koronavīrusa izraisītā Covid-19 pandēmija, būtiski ietekmējusi plānoto ietekmes pasākumu norisi.

“Tās dēļ izpalika vairāki Krievijai nozīmīgi pasākumi, kas tiek kompensēti ar mazāku pasākumu rīkošanu, lai izceltu konkrētus Krievijai nozīmīgus vēsturiskos notikumus. Šie pasākumi tiek dokumentēti un vēlāk izplatīti dažādos sociālajos tīklos, sniedzot Krievijas interpretāciju par vēsturiskajiem notikumiem,” pauda Livdanska.

Savukārt Krievijas diplomātiskā korpusa klātbūtne šādos pasākumos pastiprina to nozīmi un leģitimizē tos, skaidro pētniece.

Ko darīt, ja vēsturi padara par ieroci?

LU pētnieks, vēsturnieks Ainārs Lerhis norāda, ka 1944. gada 13. oktobra piemiņas atzīmētāji atbalsta Krievijas oficiālo viedokli un uzsver Padomju Savienības veikto Latvijas „atbrīvotājas” misiju, taču viņi pilnīgi ignorē faktu, ka, skatoties no Latvijas valsts un tā laika Latvijas iedzīvotāju vairākuma viedokļa, PSRS karaspēks gan tiešām atbrīvoja Latvijas teritoriju no nacistiskās Vācijas karaspēka, taču pats veica otrreizēju Latvijas okupāciju.

“PSRS un tagad Krievijas oficiālā vēstures redzējuma piekritēji izteikuši pieļāvumu – ja toreiz (1944.–1945.gados) Rīga un Latvija nebūtu atbrīvota no nacistiskās Vācijas karaspēka, tad 90. gados Latvijai nebūtu bijis iespējams atgūt valstisko neatkarību. Tiek ignorēts apstāklis, ka Padomju Savienības mērķis 1944.–1945. gadā nepavisam nebija atdot Latvijai neatkarību un tāpēc PSRS karaspēka atrašanās Latvijas teritorijā nebūt neveicināja Latvijas neatkarības atjaunošanu,” pauž vēsturnieks.

APPC pētniece Beāte Livdanska uzskata, ka, lai pretotos šādām Krievijas aktivitātēm, Latvijai ir jārīkojas proaktīvi: “Konkrētie vēsturiskie notikumi ir jāskaidro tā, lai spētu uzrunāt Krievijas mērķauditoriju –  krievu valodā runājošos. Primāri būtu jādomā par metodisko materiālu uzlabošanu izglītības iestādēs, samazinot atsevišķu skolotāju interpretācijas mēģinājumus par konkrētiem vēstures notikumiem. Tāpat būtu jādomā par vēstures faktu vizualizāciju, proti, liela informācijas apjoma pasniegšanu īsfilmu veidā. Tādējādi uzrunājot sabiedrību un sniedzot patiesu vēstures notikumu atspoguļojumu.”

Ne mazāk svarīga šī stāsta nianse – Krievijas ietekmes pasākumos, kā likums, regulāri tiek iesaistīti arī bērni un jaunieši.

Iepriekš arī medijos izskanējis, ka ar jaunās paaudzes piesaistīšanu skaudras un pretrunīgas vēstures slavināšanai šajā tehnoloģiju un digitālo izklaižu laikmetā iet grūti, taču arī 17. oktobra laivošanas pasākumā jaunās paaudzes pārstāvju nebūt netrūka.