Trīs karotes cukura - par katru no Latvijas cukurfabrikām
Ulmaņlaikos bija populārs teiciens, ka kafijas tasē jāber trīs karotes cukura – pa vienai par katru no trim Latvijas cukurfabrikām. Cukurs Latvijā brīžam ir kļuvis par deficītu preci, brīžam tā ir bijis pat par daudz, bet nu jau vairāk nekā desmit gadus tepat uz vietas ražota cukura garšu esam aizmirsuši.
Mūsdienās aicinājums bērt kafijā trīs karotes cukura izraisītu vētrainus veselības speciālistu protestus, taču trīsdesmitajos gados par tādiem smalkumiem aizdomājās vien retais. Jāšaubās, vai "trīs karotīšu" reklāmas kampaņas laikā kādam ienāca prātā pajautāt dakteru viedokli. Jo tobrīd bija svarīgāka problēma – cukura bijām saražojuši tik daudz, ka to īsti vairs nebija kur likt, tādēļ pašiem vien nācās to ēst lielām karotēm. Bet ceļš, kā Latvija kļuva par cukurbiešu valsti, bija diezgan garš un līkumots.
Tas, ka Latvijai noderētu sava cukurfabrika, kļuva skaidrs jau divdesmito gadu sākumā. Aprēķini rādīja, ka valsts ik gadu tērē diezgan lielas summas cukura importam, turklāt šiem apjomiem ir tendence pieaugt. Būtisks faktors bija arī cukura cenu kāpums pasaules tirgū, kas bija vērojams divdesmito gadu sākumā. Turklāt tobrīd latvieši vēl patērēja uzturā mazāk cukura nekā, piemēram, zviedri – katrs Zviedrijas iedzīvotājs gadā patērēja 30 kilogramus, bet latvietis tikai desmit kilogramus cukura. "Cukura ražošanas uzsākšana iekšzemē var spēlēt lielu lomu priekš izdevīgākas ārējās tirdzniecības bilances noslēgšanas, valstij ir no liela svara sasniegt saimniecisku neatkarību no ārzemēm plaši lietojamā uztura līdzekļa – cukura – ražošanā," tā 1924. gada vasarā secināja žurnāls "Latvijas Tirgotājs".
Pateicoties Rīgas Dārzkopības biedrības pūliņiem, arvien vairāk tika popularizēta ideja par Latviju kā ļoti piemērotu vietu cukurbiešu audzēšanai un tātad arī cukura ražošanai. Tādēļ 1924. gadā tika izveidota akciju sabiedrība ar nosaukumu "Pirmā Latvijas cukura fabrika", par kuras akcionāru varēja kļūt ikviens interesents, ja vien viņam bija lieki 50 lati – tik maksāja viena akcija. Piedāvājumam atsaucās arī sabiedrībā labi zināmas personas, piemēram, Rainis un Augusts Kirhenšteins, kuram tobrīd vēl pat prātā nenāca, ka viņš varētu kļūt par neatkarīgās Latvijas kapraci. Akciju tirdzniecība veicās itin labi, tādēļ drīz vien vajadzēja tikt skaidrībā par to, kur tad būvēt cukurfabriku. Izvēle krita uz Jelgavu. Fabrikas projektu izstrādāja slavenais arhitekts Eižens Laube, 1925. gada vasarā tai ielika pamatakmeni, bet jau rudenī ēka bija zem jumta un 1926. gadā sāka darbu.
Sākums bija daudzsološs, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka uzbūvēt fabriku un panākt, lai tā strādā ar peļņu, ir divas dažādas lietas. Ar otro Jelgavas fabrikai negāja nekādā jēgā. Izrādījās, ka cukura saturs Jelgavas produkcijā ir mazliet zemāks, nekā tam vajadzētu būt, tādēļ arī Latvijā ražotā cukura cena ir zemāka un ārzemēs to mēģināt pārdot nav izdevīgi. Iznākumā fabrika bija mīnusos un, it kā ar to būtu par maz, arī iekšējā tirgus patēriņu tā nespēja nodrošināt, jo gluži vienkārši nepietika Latvijā audzētu cukurbiešu. Savukārt to nepietika tādēļ, ka pirmajos gados vietējie zemnieki vēl īsti nebija apguvuši cukurbiešu audzēšanas specifiku un ražas bija mazākas, nekā cerēts. Tādēļ jau otrajā fabrikas darbības gadā valstij nācās nopietni domāt, ko ar to iesākt.
Visu rakstu par Latvijas cukurfabrikām lasi žurnāla "Retro" jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstus par Gulbenes tramvaja līnijas būvēšanas plāniem, Baltijas jūras ūdens pudelēm Staļinam, padomjlaiku iepazīšanās sludinājumiem un Žaklīnas Kenedijas nelaimīgo privāto dzīvi.
