Unas Gavares Jūrmalas vilinājums

Diena, kad tiekamies ar bijušo modeli un septiņu bērnu mammu Unu Gavari, izrāda sevi visā krāšņumā. Rīts tik dzestrs, ka labi, ja līdzi paķērušies cimdi. Taču skaidrs – salst tie, kas nekustas. Mēs esam nolēmuši izstaigāt Jūrmalas takas – iemīļotās un vēl neatklātās.

Gavaru ģimene jau vairāk nekā 13 gadus dzīvo Dubultos, tātad šajā vietā ir mājinieki. Viena no viņu iemīļotākajām atpūtas vietām ir Dzintaru Mežaparks – 14 hektārus plaša teritorija starp dzelzceļu un jūru. Viena no ieejām tajā atrodas tieši iepretim Dzintaru stacijai. Atbraukuši katrs no savas puses, tiekamies pie bezmaksas autostāvvietas.

Vecākās Unas meitenes Enia (13) un Estere (9) ir veikli uzvilkušas skrituļslidas un laižas pa mežaparka koka takām. Una atklāj, ka viņi te nākot gandrīz katru dienu. Pašu mazāko, Renāru, kuram ir tikai pusgadiņš, pieskata vecākie, un tad arī Una gūst savu sporta devu, noskrituļojot ap desmit kilometru.

Starp slaidajām Dzintaru priedēm ir īsta paradīze bērniem, kuriem patīk kāpelēt, šļūkt, šūpoties, karāties, skriet, pat mest kūleņus, jo mīkstais segums bērnu laukumiņā ir draudzīgs un pasargā no traumām. Blakus ir rampas ekstrēmā cienītājiem – skrituļotājiem – ar dēļiem un slidām. Ne katrā bērnu spēļu laukumiņā ir šūpoles – krēsliņš – droša atrakcija pašiem mazākajiem. To novērtē trīsgadnieks Mārtiņš. Ja līdzi būtu lielākie brāļi Miķelis un Samuels, pa vantīs iekārto tiltu un kāpšļu piramīdām varētu spēlēt bezbailīgus pirātus un piedzīvojumu atklājējus džungļos. Vantīs iekārtais tiltiņš ir īsts izaicinājums puiku pārgalvībai.

Taču pati lielākā šīs vietas vērtība ir tas, ka cilvēka radītais tik dabiski sadzīvo ar dabu. Una smej, ka viņas bērni, pieraduši pie dabas Latgalē, kur ir tēta vecāku lauki, arī šo mežu uztver tāpat, un jau pēc minūtēm desmit, kas pavadītas Dzintaru Mežaparkā, nereti atskan mundrs jautājums – mamm, kur mans nazītis?! Jā - arī šoruden starp bagātīgi saaugušajiem mellenājiem viņi te lasījuši baravikas.

Un jāteic, ka vēsajos, mitrajos mēnešos Dzintaru Mežaparks ir īpaši draudzīgs – kājas no samirkšanas sargā stingrie celiņi un klājums zem bērnu atrakcijām. Turklāt šī ir ļoti demokrātiska vieta, jo apmeklējama bez maksas. Taču mēs jau skatāmies kartē un lemjam par nākamo apskates objektu.

Ar īstu vietējās vērienu līkumojot pa ieliņām, Una mūs ved uz Ragakāpas takām. Jāteic, ka šis ir viens no aizraujošākajiem objektiem Jūrmalā. Atrast to ļoti viegli, jo atrodas pašā pilsētas sākumā, pie Lielupes ietekas jūrā. Un, tieši pateicoties upei, šis unikālais dabas objekts arī izveidojies. Kad 18. gadsimta vidū Lielupe grauza sev jaunu gultni, tā savā rietumu malā sablīvēja augstu smilšu kalnu, kas nu ir viens no augstākajiem kāpu veidojumiem Latvijā – Ragakāpa.

Arī šeit ir drošas dēļu takas, dažas tiek restaurētas. Jāteic, ka ir vērts Ragakāpas dabas takām veltīt veselu dienu, jo labiekārtotas ir četras – dabas skatu, augu, kukaiņu un priežu  takas, un katra no tām beidzas ar plašu skatu platformu ar ērtiem baļķu soliem, kur atpūsties un apēst līdzpaņemtās maizītes, piedzerot siltu tēju no termosa.

Pa kāpnēm soļojot augstajā kāpā, satiekam pavisam mazus bērnus – no sākumskolas vai bērnudārza, kuri, savu gabalu pa takām jau nogājuši, dūšīgi seko skolotājai.

Atceros šovasar Tatru takās redzēto – slovākiem iziet daudzus kilometrus pa akmeņainajiem un stāvajiem kāpieniem ar maziem bērniem ir nieks. Toreiz ar draugiem runājām, ka viņi jau piedzimst ar kalnu zābakiem kājās. Taču izrādās, ka līdzīgas atpūtas iespējas ir arī mums, vajag tikai ērtus apavus, un 20 minūšu braucienā no Rīgas – vesels pārgājiens, pārvarot reljefa kāpumus un kritumus, priecējot acis, klausoties dabā. To zina katrs kāpējs – atalgojums ir virsotne – arī ar Unu un bērniem sastājamies un skatu laukumiņa un vērojam, ka mazie bērni kāpas pakājē jau sāk izskatīties pēc krāsainiem punktiņiem mellenājos.

Ragakāpa ir īpaša ar savu floru un faunu. Uz tās aug pat 340 gadu senas priedes, kā arī augi, kas citviet Latvijā tikpat kā nav sastopami. Ja mēs būtu bijuši klusāki un uzmanīgāki, noteikti būtu ievērojuši arī kādu retu putnu, jo arī tie dzīvo Ragakāpā. Bet klusa dabas izpēte šodien nav mūsu prioritāte – jautri čalodami, mēs kāpjam lejup. Varētu uz otru pusi – kur sastopoties apskaujas jūra un Lielupe, taču mums vēl jāredz diezgan daudz.

Ragakāpes ielokā sev vietu atradis Jūrmalas Brīvdabas muzejs. Mārtiņam patīk kuģa vraks, kurš, piespiedies pie nosūnojušas dēļu sētas, uzticīgi veras uz jūras pusi. Skaidrs – pa tādu varētu paložņāt. Šis muzejs ir īpašs, jo stāsta par cilvēkiem, kas te dzīvojuši un strādājuši pirms diviem gadu simtiem. Vecas zvejnieku laivas, kūpinātavas, tīklu aušanas un lāpīšanas iekārtas. Sekojot muzeja jaunumiem, var uztrāpīt uz īstu zvejnieku virvju vīšanas demonstrējumiem, arī pats iemēģinot roku šajā senajā arodā, bet, īpaši piesakoties, var tikt pat uz kūpinātu zivju degustāciju.

Ir daži objekti, kuru vietu precīzi nezinām. Hm, sāk pietrūkt padoma, tāpēc nolemjam apmeklēt Jūrmalas Informācijas centru – zinām, ka tas atrodas pie Majoru stacijas. Laipna meitene mums iedod kartes un apvelk aplīšus ap vietām, kur mums vēl jānokļūst.

Cauri Raiņa vārtiem – liedagā

Kā jau īstiem latviešiem, arī mums ik rudeni asinsritē ieplūst dzeja, tāpēc nolemjam, ka obligāti jāredz izdaudzinātās Raiņa priedes. Uz muzeju šodien nebrauksim, bet gribam redzēt, vai tās staltākās nav nolauztas, un minēt, kura bija īpašā, pret kuru, muguru atspiedis, Rainis sevī sadzirdēja jaunas rindas. Ja padomā, tas nebija tik sen – vēl gadu simts nav pagājis.

Tās pašas taciņas, sūnas un mellenāji, kuri esot tik ilgmūžīgi. Raiņa pasaule šoruden kļuvusi par vienu objektu bagātāka – septembra Dzejas dienās te atklāts piemineklis – ļoti dinamisks, moderns – tas nes vēsti, ka mēs par Raini domājam arī 21. gadsimta kontekstā.

Viņa vispārcilvēciskās idejas ir pārmūžīgas, valoda pārbagāta – daiļa un precīza vienlaikus. Lai arī te ir tikai viens no pastaigas punktiem, mums bija svarīgi te būt. Arī Rainis, tāpat kā Unas vīrs Māris, ir Latgales dēls, kurš kļuvis par jūrmalnieku. Un atkal – cilvēka radītajam piespēlē daba – piemineklis ir kā vārti uz neaizsniedzamo horizontu – aiz tā cauri retajai piekrastes audzei var redzēt jūru.

Cieta taka mūs ieved liedagā. Šī tikšanās ar lielo, viļņojošo vienmēr ir īpaša. Nepieciešama kā vitamīni. Jo esam jūras bērni. Un rudeņos, pavasaros, ziemā te ir skatam kur ieskrieties – pāri cieti noblietētajam, plašajam liedagam – jūrā iekšā, kur pamalē kāds kuģis. Una stāsta, ka ar bērniem peldēties, spēlēt bumbu, lasīt gliemežvākus un vienkārši pastaigāt vasarā nāk katru dienu. Bet rudeņos jūras gaiss ir vēl gardāks – tik dzidri svaigs, ka gribas ar to pielīt, saelpoties visai nākamajai darba nedēļai – lai pietiek skaidru domu un mundruma.

Bērniem draudzīga pludmale

Vairs zem kājām nav dēļu taku, kas liek iet organizēti, un bērni var izskriet visu savu prieku. Saule ir pakāpusies augstāk un silti noglāsta. Vēl nav tā dzestruma, kas saņem aiz apkakles un sapurina. Liedags ir ļoti draudzīgs mammām, kuras nogurušas lūkoties pakaļ katram bērna solim, te var kaut stāvēt uz galvas, gāzties, skriet un ņemties. Atšķirībā no citām pludmalēm Jūrmala ir draudzīga tiem, kas stumj bērnu ratiņus vai vēlas izbraukt ar velosipēdu. Arī tā var būt viena vesela brīvdienu programma – aizbraukt līdz Jūrmalai, iznomāt divriteņus un nobraukt visu krasta līniju – no Lielupes līdz pat Kauguriem.

Bet ziemā... Ar Unu atceramies, kā tikāmies pirms gadiem pieciem. Viņa vietu sarunai bija izvēlējusies netālu no mājām – stiklotā restorānā pašā jūras krastā. Bija janvāris, un liedags – balts. Jūra – pelēka, bet, kamēr runājām, sāka krist pārslas, un mēs vērojām, kā tā pamazām aizsnieg. Tā joprojām ir viena no spilgtākajām dabas gleznām, kuru atceros. Un tā manī ir radījusi pārliecību, ka jūra ir skaista vienmēr – arī tad, kad pilsētā dubļi. Toreiz, jau krēslā iznākot no restorāna, cauri sniega plīvuram saskaitījām septiņu kuģu ugunis.

Bet līdz tam vēl tālu. Pa vidu būs rudens. Kad rītā jūra būs norimusi pēc nakts bangošanas, krastā būs izmestas melnas zāles, gliemežvāki, akmentiņi. Ejot pa šo līniju, jātur acis lejup, jo tieši tur var atrast visvairāk dzintara. Gavari kā jūrmalnieki to ļoti labi zina.

“Madam Brioš”: silta saliņa gardēžiem

Kad esam pielijuši ar sauli un jūru, kādu brīdi gribas iesprukt sasildīties. Una zina, ka viena no draudzīgākajām un gardākajām pieturas vietām ir kafejnīca “Madam Brioš” – pie gleznainās Mellužu estrādes. Skaidrs, ka Jūrmala ir pilsēta ar pasaules elpu, tāpēc šeit iederas arī īsti franciska gardēdība. Bērni kā zvirbuļi apspurdz ap galdu. Uz platās palodzes ar spilveniem ir vieta arī mazajam Renāram.

Gaidot karsto šokolādi un maizītes, bērniem ir sagādāts pārsteigums – veselīgs un radošs. Ripiņās, standziņās, plāksnītēs un kubiņos sagriezti vai visi rudens dārzeņi – krāsaini un koši – prieks skatīties! Pēc paraugiem vai pašu iniciatīvas bērni uz lieliem, baltiem šķīvjiem var veidot sejiņas, vieplīšus, mašīnas vai kuģus – ko nu kurš vēlas. Zaļas gurķu acis, burkāna smaids, kāļu riteņi – izveido, nofotografē piemiņai un aši apēd.

Una par šādu jaunradi ir priecīga – skaidrs, katra mamma zina, cik grūti ir piespiest bērnus apēst dārzeņus. Izrādās – vajag tikai radošāk paskatīties uz to pašu pazīstamo burkānu, kāli, gurķi un kāpostu. Bērni ir aizrāvušies – čalo un grauž, ka kraukšķ vien. Nu re – sava dienas vitamīnu deva arī dabūta.

Uz tāfeles pie sienas – šefpavāra dienas piedāvājums – mmm, izklausās gardi. Acis mielo īsti franciska burvība – šķiet, esi nokļuvis Provansā, kur starp lavandu laukiem iekārtota maza ģimenes ēstuve. “Madam Brioš” ir slavena ar savu beķereju – vienā no telpām iekārtojies veikaliņš, no kura bagātīgā un interesantā piedāvājuma acis ņirb – bagetes, ķirbju maize, biešu bulciņas, kairinošas smalkmaizītes, kuras te sauc par “brioš”.

Vai dzērves redzējāt?

Jūrmalas centrs paliek aiz muguras. Saule uzkāpusi zenītā, rudenīgos kokus un visu mūsu piektdienu pielej ar zeltu. Lapkritī tomēr ir kas maģisks – ja apstājies un acīm ļaujies lapu planēšanai, virpuļošanai, noķer sevī ko meditatīvu. Drīz zeme apsegs baltu segu, bet vēl ne – pirms tam būs trakulīgā, košā rudens balle! Ar pielijušu sūnu aromātu, saules šķēpelēm ezera viļņos, dzērveņu garšu uz mēles un pīlādžu trakumu.

Pa skaistu meža ceļu aizbraucam līdz pašam Slokas ezera skatu tornim. Šajā brīdī saprotam, cik prātīgs bijis mūsu lēmums iegriezties Informācijas centrā, tā darbiniece ir precīzi iezīmējusi ceļu. Esam izvēlējušies braukt nevis cauri Kauguriem, bet no Ķemeru puses – taču vienalga to atrodam bez aizķeršanās.

Una ar bērniem bieži te brauc. Ķemeru Meža skola uz e-pastu izsūta jaunākos piedāvājumus. Pavasarī viņi bijuši augu izpētes ekspedīcijā. Man pašai spilgtā atmiņā palicis, kā ar visu ģimeni, diviem maziem bērniem, devāmies pa sēņu takām. Bija vēls rudens, apkārt koka laipai purvs bija pārklājies kā stikls plānu ledus kārtiņu, dzērvenes, dabūjušas pirmo salu, saldi kusa uz mēles.

Mūs pavadīja Dabas muzeja sēņu speciāliste Inita Daniele, kura uz vietas, dabā, rādīja aizraujošo sēņu pasauli. Šādas pastaigas bērnus gan izglīto, gan norūda – pārgājiena beigās vaigi sārtojās kā dzērvenes, un miegs salds kā medus. Unas bērni stāsta, ka esot redzējuši pūces, zinām, ka īpašos laikos var vērot arī sikspārņus. Ejot pa Slokas ezera takām, Gavari dzirdējuši vienlaikus kliedzam divdesmit dzērves – tā ir rudens mūzika. Pašiem binokļa līdzi nav bijis, bet ornitologs, kurš vadījis ekskursiju, iedevis savējo. Arī tas ir īpašs piedzīvojums – ieraudzīt dabu tuvplānā. Sēžot vienīgi skolas solā vai pie televizora, to nepiedzīvot.

Var teikt, ka šajā piektdienā esam izmetuši cilpas visas Jūrmalas garumā – no Ragakāpas pie Lielupes grīvas līdz pat Slokas ezeram. Katram šim objektam varētu veltīt veselu dienu, bet šoreiz mūsu mērķis bija saprast, cik bagāta ir Jūrmala. Ik nedēļas nogali to var atklāt no jauna.

Piemēram, Unai un bērniem viens no iemīļotākajiem objektiem ir Jūrmalas muzejs Majoros – ik pa brīdim tajā atklāj kādu pārsteidzoši labu izstādi. Un vēl taču – var paņemt līdzi basketbola bumbu un vienā no Dzintara Mežaparka strītbola laukumiem sarīkot maču. Kad uzsnigs, vietējie gar liedaga malu iebrauks sliedes – tad garus gabalus varēs izslēpot ar distancenēm.

Gan Mellužu estrādē, gan Jomas ielā Majoros tiek svinēti pilsētas svētki. Priekšā – Mārtiņdiena. Unai ne īpaši patīk, bet bērni gaida Helovīnu – kaimiņi esot dāsni konfekšu devēji. Kas viņiem pašiem Jūrmalā patīk visvairāk? Viņi neslēpj, ka Līvu akvaparks. Nu, protams. Bet tā nemaz nav tik slikta doma – pirmo dienas pusi veltīt dabas izzināšanai un pārgājienam takās, bet jau pēcpusdienā sildīties ūdens atrakcijās, burbuļvannā, pirtī.

Arī pēc šā randiņa ar Jūrmalu jūtamies uzlādēti, no noguruma ne pēdas. Bērni nebeidz čalot un jautri atvadīties. Viena no veiksmes atslēgām šādos piedzīvojumos ir laba kompānija. Esam sadzērušies sauli un svaigo gaisu – pietiks veselai nedēļai. Kā balta zīme, ka mums jāatgriežas vēl, Slokas ezera meldros šūpojas gulbja dūna.