Kolekcionārs, kokgriezējs, puķkopis. “Purviču” saimnieks Andris Leimants arī pēc smagā negadījuma spēj pats visu izdarīt un vēl gaumīgi pajokot
Grobiņas pagasta “Purviču” saimnieks Andris Leimants iedvesmo ar savu izdomu un aizrautīgo darbošanos. Divarpus hektāru platībā viņš izveidojis savdabīgu muzeju, veido koka skulptūras, Andra aprūpē ir raibu krāsu dāliju lauks. Un tas viss paveikts par spīti tam, ka saimnieks pirms daudziem gadiem nelaimes gadījumā ar traktoru zaudēja vienu roku.
“Tas ir garš stāsts, kas sākās pirms vairāk nekā divdesmit gadiem,” sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” iesāk Andris. “90. gados cilvēki sāka mest laukā visādus dzelžus. Tad vēl arvien vairāk un vairāk arī visādas mantas. Man tās krāmējās čupā, un radās ideja, ka jāizveido muzejs. Vēl gan nav nosaukuma, katrs ciemiņš to izdomā pats. Cilvēki ieteica – Cilvēciskuma muzejs, jo, kad atbraucot pie manis, te viss esot vienkārši un prasti.”
Tēva dēls traktorists
Lielāko daļu no šeit savāktā citi met laukā. “Senos darbarīkus pats esmu pa veciem šķūņiem savācis. Ieraugu vienu mantu, bet tad jau man uzreiz ir vesela čupa. Cilvēki savāc un man atdod, lai pašiem nav jālikvidē. Citi paši atved, kas šeit iepriekš viesojušies: mums arī kaut kas ir, lai kolekcija turpinās!”
Katrai mantai te ir savs stāsts. “Kāpēc “Liepājas metalurgs” bankrotēja? Visi dzelži atrodas pie manis! Daudzi nezina, ka pirmās Latvijas laikā Liepājā, Tosmarē, ražoja arī izkaptis. Man ir viens grābeklis, kurš pie manis nācis no “Liepājas metalurga” lūžņu laukuma,” lepojas saimnieks.
“Parasti saka – tēvam bija trīs dēli, divi gudri, viens muļķītis. Es savam tēvam viens pats un tas pats traktorists,” Andrim humors nav svešs. “Visu, ko šeit redzat, esmu paveicis viens pats. Ir tikai daži sīkumi, ko kāds piepalīdz. Esmu jau pieradis strādāt ar vienu roku. Sākums gan nebija viegls – saimniecība, mājlopi. Esmu piedzimis blakus mājās, bet kad man bija divi gadi, tēvs nopirka šo māju, es šeit esmu uzaudzis. Tāpēc esmu apsūnojis ar visu kaut ko.”
Darbs garajiem ziemas vakariem
Andris ir namdaris galdnieks, kokgriezējs un savu profesiju jokodams sauc par ķirmeni – tā dēvē ķirmjus, kas grauž koku. “Visas koka figūras ir mani darbi. Ziemas garajos vakaros, kad īsti nav ko darīt, pa televīziju nav ko redzēt, tur muļķības vien rāda, un internetā es nedzīvoju, tad es prātīgi vien sāku kokus grauzt. Cilvēkiem arī patika, vienmēr ar interesi vaicāja: ko esi atkal jaunu uztaisījis? Tā tas aizgāja plašumā,” stāsta meistars.
Kā rodas ierosme koka figūrām? “Lai es īstenotu visas savas idejas, man vajag vēl vienu mūžu. Tās pašas atnāk pie manis. Vienu darot, es jau garāmejot redzu vairākus tēlus, ko vēl varētu izveidot. Tie koki, pievērsiet uzmanību, visi tie līkie, kā es saku, nepareizi izaugušie, man šeit izmantoti. Es visus gadus pa mežiem, cirsmām esmu malku gādājis, un tad koki visu laiku ir nolikti nost, un tagad tiek lieti izmantoti. Pēc būtības koks ir dzīvs, cīnās par savu dzīvību, un tāpēc tam ir visi līkumi, jo tiecas pēc saules un aug,” spriež Andris.
Bet kur pašam radies šis mākslinieciskums? “Laikam, pa to mežu peroties, dikti daudz esmu galvu sasitis,” smej Andris. “Manam pašam pirmajam darbam ir jau ap trīsdesmit gadiem. Pats sākums man bija ar fuksīti un cirvīti. Viena ziema – viena figūra. Ar modernākiem instrumentiem varu jau divas trīs izveidot. Dabūju mazo “Husqvarna” – to es ar vienu roku varu vadīt. Lielākais palīgs man ir fleksis uz ātrumiem, tam var uzlikt gan zāģa ripiņu, gan visu ko. Ar kaltu īsti nedarbojos, bet ar cirvīti.”
Mīkstākais koks ir liepa, no tās var darināt abras, karotes, Andra meistardarbu vidū ir savdabīgs bārs, jo liepai augot izveidojas tukšs vidus. “Priede, egle dikti sprēgā. Ozols jau tā kā būtu kruts koks, bet tas ir ļoti ciets. Taču es, kādu kluci dabūju, no tā veidoju skulptūru. Tapis olimpiskais lācītis, pīlēns, balodis – visu nemaz nenosaukt.” Līdz ziemai iecerēts pabeigt koka vardi.
No riepām tapis labirints
Andris parāda vēl līdz galam nepabeigto, paša rokām celto lauka virtuvi ar malkas plīti. Kā pats novērtē, ar noskaņu, te izvietotas kolekcijas – seni šķīvji, lustras, karotes un daudz kas cits. Piemēram, vecās, romantiskās lustras cilvēki vienkārši metuši laukā, bet, zinot, ka “Purviču” saimnieks tādas lietas krāj, labāk atveda šurp. Saviesīgi pasākumi notikuši lapenē, bet rudenī, ziemā, agrā pavasarī, kad vējš staigā cauri, lauka virtuvē var iekurināt plīti, ir silti un omulīgi.
Palielā laukumā izveidots riepu labirints. “Domāju, kā ātri labirintu izveidot, bet tas vilkās triju gadu garumā. Riepas ir savestas, viena daļa jau bija man pašam, citas mežā savācu, kuras bija izmestas. Vēl joprojām man piedāvā auto riepas – paldies, vairāk nevajag! Bet patiesībā – paskatāmies, ko tikai neizmetam ārā, ko visu var izmantot.”
Dāliju lauks tapa aiz spīta
Kā sākās aizraušanās ar dālijām? “Saspītēju gan sev, gan citiem. Tāpēc, ka citiem patīk un man darbs. Nav man dālijas selekcionētas, ne priekš tirgus. Tas ir spīta darbs, jo savā laikā, kad braukāju pa lauksaimniecības kursiem, man centās iestāstīt, ka liela problēma ir saglabāt saknes. Tad sāku domāt – kad vēl biju mazs puišelis, manai mammai arī bija dālijas, bet mani tolaik tas viss vēl neinteresēja. Bija tā – izroc, noliec, iestādi, un kas tālāk notiek, pat nezini. Man vajadzēja pamēģināt, vai ir tik sarežģīti. Un šeit ir rezultāts,” atklāj Andris.
Dāliju lauks ir apmēram 150 metru garumā un 80 metru platumā. Pagājušajā rudenī mēģinājis skaitīt un bijušas apmēram 130 šķirnes. Andris gan atzīst: “Es savām dālijām nezinu nevienu šķirnes nosaukumu. Man ir visās varavīksnes krāsās, patīk tas raibums. Galvenais, lai man tā šķirne nepazūd. Bet, kad aizej no viena gala līdz otram, tev jau galvā ir putra. Nezini vairs, kas šai galā bija.” Un katru gadu esot arī kāds pārsteigums.
Sākumā, kad ieraudzījis jaunu šķirni, uzreiz pircis, “Depo” daudzreiz arī iegrābies, jo lielveikalos jau galvenais esot, ka tu atdod naudu. Pēdējos gados izveidojies savs loks, kas mainās ar dāliju gumiem. “Cilvēki šurp atbrauc un paskatās – viņiem kaut kas iznīcis, man arī, viņiem kaut kas jauns, un mēs samaināmies ar gumiem.”
Tiec nu gudrs
Ir arī novērojums, ko Andris vēl nav sapratis: “Cilvēkiem ir ļoti labi, pat ideāli pagrabi, bet vienalga visi gumi aiziet bojā. Šopavasar viens cilvēks stāstīja, ka divdesmit gadus pagrabā visas dālijas labi saglabājās, bet šopavasar visas bija beigtas. Es patiešām nesaprotu to lietu.”
Dālijām īsti nepatīk smagā zeme, māls, bet labāk tīk smilts. Viņš dara vienkārši – kad dālijas rok nost, cik var, smiltis nobirst, un pa taisno plastmasas kastēs pagrabos. Dālijas nevar kā kartupeļus sabērt, jāsaliek tā, lai būtu arī gaisa telpa. Pavasarī kā no pagraba ārā, tā laukā iekšā. Lielākais darbs ir ravēšana.
Dālijas visus gadus Andrim vairāk bijušas savam priekam un dāvināšanai, tikai šogad pirmo reizi par mazām naudiņām arī pārdevis, bija gribētāji 1. septembrim. Šogad arī saorganizējis strādātājus stādīšanai un ravēšanai, vienam pašam tomēr grūti ar visu tikt galā. Ciemos brauc ekskursanti, kuriem ir interese par dālijām, un tie, kuri vēlas sakneņus, paši arī rok laukā.
Garāmbraucēji patīkami pārsteidz
“Pirmo gadu ar dālijām izgāju uz risku. Teicu, ja cilvēki plēsīs nost, šeit vairs nestādīšu, bet otrajā pusē,” saka Andris. Viņam iepriekš bija lielāka platība ar saulespuķēm, taču lauks atradās ceļa malā, garām bieži gāja jauniešu bariņi un lauza nost.
Tomēr ar dālijām ir cita pieredze: “Varu teikt, ka cilvēki ir ļoti solīdi, garāmbraucēji nāk prasīt atļauju, vai drīkst nogriezt ziedus. Dāliju lauks nav izbradāts un tāpēc arī krāšņi zied.”
Dāliju lauka malā ierīkota Baskāju taka, kura gan lēnām aug ciet. “Reāli viens pats vairs visu nevaru pavilkt. Ļoti minimāli arī šo taku izmanto. Kā būs, tā būs. Pa mazumiņam visu laiku top kas jauns, nekas uz vietas nestāv,” pabeidzot ekskursiju pa “Purvičiem”, atzīst aizrautīgais saimnieks.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Kolekcionārs, kokgriezējs, puķkopis. “Purviču” saimnieks Andris Leimants arī pēc smagā negadījuma spēj gaumīgi pajokot” saturu atbild Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.
