Jāks Joala. Kāds bija igauņu Džo Dasēns

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Pie viņa atdusas vietas Tallinas Meža kapos allaž ir svaigi ziedi. Dziedātājs Jāks Joala nodzīvoja tikai 64 gadus, tomēr viņa talanta cienītāji neaizmirst savu mīluli – šī skaistā balss aizskanēja tālu aiz dzimtās Igaunijas robežām. Kādreizējā Padomju Savienībā Jāks bija kā Rietumu roka un popmūzikas vēstnesis ne tikai ar savu zvaigznei atbilstīgo ārieni, bet arī brīvo, dabisko priekšnesumu un ārzemju akcentu, dziedot krieviski. Protams, Joalam nācās dziedāt krieviski, jo kā gan citādi viņam ļautu uzstāties ļaužu pārpildītos stadionos un lielvalsts televīzijā. Tur gan pirmo priekšnesumu neesot ļāvuši parādīt, jo igauņu dziedoņa mati bijuši pārāk gari, pārāk cirtaini, bet viņš pats – pārāk hipijiski brīvs, ko Joala varēja no sirds parādīt, dziedot rokenrolu Igaunijā.

Strīdi par pieminekli

2022. gada jūlija nogalē Vīlandē, Jāka Joalas dzimtajā pilsētā, valdīja rosība. Skandālu izraisījušais dziedātājam veltītais piemineklis bija demontēts un paslēpts jau aizvadītajā ziemā. Beidzot agrā rītā liela kravas automašīna no noliktavas Joalas statuju aizveda uz Tartu, lai to noglabātu Nacionālajā muzejā. Pilsētas pašvaldība bija vēlējusies iemūžināt sava slavenā pilsoņa piemiņu, tika izsludināts pieminekļa ideju konkurss, kurā uzvarēja tēlnieks Mati Karmins. Saskaņā ar viņa ieceri tapa izgaismots, afišu stabam līdzīgs cilindrs ar kroni augšpusē, kuru dekorēja dziedoņa sejas un roku atveidojums, vienā turot mikrofonu. Taču galarezultāts neapmierināja daļu sabiedrības, ne tikai Jāka atraitni Mairi vien. Viņa paziņoja, ka tā ir zaimošana, jo Jāks nebija klauns, un pieprasīja pieminekli demontēt. Dažus mēnešus vēlāk mākslas darbu paslēpa zem skaidu plātnes kastes, kuru palaikam apķēpāja ar grafiti, savukārt fani koka zārku uzlauza, lai tomēr redzētu sava elka piemiņas zīmi. Joalas mantinieki cīnījās par tās aizvākšanu, un, kaut gan pieminekļa būvniecībai Vīlandes pilsēta bija iztērējusi vairāk nekā 50 000 eiro, Maire  beigu beigās savu panāca.

Savu otro sievu Mairi Jāks apprecēja 31 gada vecumā, kad viņa karjera jau bija sasniegusi slavas zenītu. Par savu popularitāti Joala izpelnījās apzīmējumu "Kremļa lakstīgala", kā parasti dēvēja padomju režīmu slavinošus solistus, tomēr patiesībā tas uz Joalu nebūtu attiecināms. Viņš nekad neatskaņoja tā saukto patriotisko repertuāru, kas slavinātu iekārtu, vien dziedāja par mīlestību, ilgām un laimi. Diemžēl nelabvēļiem pietika ar to, ka Jāks dziedāja krieviski. Viņš gan kopš agras jaunības aizrāvās ar rokenrolu, dievināja Rietumu mūziku, bet vislielāko mīlestību saņēma Eiropas austrumos, kur Joala kļuva ne tikai par dziedātāja, bet arī vīrieša ideālu miljoniem sieviešu. Skaists, elegants, labām manierēm un lielām, sapņainām acīm apveltīts, Joala bija kā vietējais Džo Dasēns – tāls un neaizsniedzams sapnis.

Krievu valodu Jāks apguva, pildot padomju vīrieša obligāto pienākumu. Iesaukts armijā, jauneklis nonāca dziesmu un deju ansamblī, kur spēlēja flautu, ko bija mācījies jau Vīlandes bērnu mūzikas skolā, vēlāk Tallinas mūzikas vidusskolā. Starp citu, līdz armijai Joala bija blondīns, bet, kad nācās galvu noskūt “uz nullīti”, mati atauga ļoti tumši.

Pārāk kluss un kārtīgs

1950. gada 26. jūnijā dzimušā Jāka tēvs Arno bija mācījies konservatorijā, sapņoja būt dziedātājs, māte Helgi Ridamē strādāja par mūzikas skolotāju daudzās skolās, vēlāk bija augstu novērtēta pedagoģe Nacionālajā filharmonijā. Vecāki nolēma, ka simfoniskajos orķestros allaž trūkst flautistu, lai tad puika mācās – būs darbs visam mūžam. Bieži vien, kad draugi sauca rotaļāties, Jāks pa logu atbildēja, ka nevarot, jo jāspēlē flauta vai obligātās klavieres.

Mammas vecāki dzīvoja Pērnavā, vecmāmiņa bija šuvēja un ļoti rūpējās par mazdēla izskatu, ne tikai šuva, bet arī adīja cepures. Vēlāk, jau slavas apogejā, garmatainais Jāks ieradās pie vecvecākiem, ģērbies modīgā baltā jakā, uzrotījis piedurknes, bet vecmāmiņa pavēlēja nogriezt matus īsus un uzvilkt pieticīgākas drēbes.

Atmiņu stāsti vēsta, ka nākamā slavenība bijis maigs un romantisks zēns, mīlēja dzīvniekus, ļoti rūpējās par savu suni. Māte pat esot raizējusies, ka puika aug pārāk kluss un paklausīgs, un nomierinājusies vien tad, kad ieraudzījusi dēlu uz ielas kaujamies. Vēlāk gan dziedātājs atzinies, ka skolas gados paklusām nopietni nodarbojies ar hokeju, ļoti aizrāvies ar autosportu.

Joala veiksmīgi pabeidza mūzikas skolu, spēlēja flautu, klavieres, ģitāru, taču ikdienā skanēja klasika. Tad četrpadsmit gadu vecumā Jāks pabija rokgrupas koncertā, kur dziedāja sešpadsmitgadīgais Teniss Megī – tā iespaidā arī Jāks drīz vien izveidoja rokgrupu Eterna. Tas notika Tallinas mūzikas vidusskolā, no kuras jauno mūziķi izslēdza pēc otrā kursa par nesekmību. Puisis vienkārši nenāca uz stundām, jo bija jāmeistaro elektriskās ģitāras un jāpiedalās mēģinājumos. Kuriozi, bet savam nākamajam ansamblim Kristallid Jāks pievienojās tieši kā flautists. Pa to laiku gan viņš bija apguvis arī basģitāras spēli. Laikabiedri stāsta, ka bijis aizraujoši vērot, kā jauneklis plūstoši pārgājis no flautas spēles pie dziedāšanas, bet tad basģitāras – un viss viņam izdevās lieliski. Repertuāru veidoja modernas, pa radio vai skaņuplatēs dzirdētas dziesmas, lielākoties angļu valodā. Ar apkārtējiem jaunais mūziķis ātri atrada kopīgu valodu, bija sabiedrisks, laipns un atsaucīgs. Radoši pāraudzis kolēģus, Joala pievienojās jau redzamākai igauņu grupai Virmalised, kas vispirms spēlēja bītlu dziesmas, bet vēlāk arī paši sāka komponēt.

Triumfs Sopotas konkursā

Lirisks un sirsnīgs – tās ir retas rakstura īpašības zvaigznei, par kādu Joala veidojās pēc septiņdesmito gadu sākumā gūtajām uzvarām republikāniskajos komjaunatnes dziesmu un jauno solistu konkursos. Tādi, protams, notika arī Latvijā, kur publika un visu redzošais Raimonds Pauls ievēroja, piemēram, Aiju Kukuli un Ingu Pētersonu. Septiņdesmito pirmajā pusē, kā arī vēlāk Joala uzstājās arī Latvijā, droši vien dziedot savu raibo repertuāru – ārzemju modes dziesmiņas dažādās valodās, arī igauņu autoru darbus. Jau 1971. gadā bija izdota dziedoņa pirmā skaņuplate, kurā bija iekļauta dziesmiņa Butterfly (Taurenītis), ar kuru latviešus iepazīstināja Ilmārs Dzenis.

Toreizējā Vissavienības vienīgā skaņuplašu firma Melodija deleģēja dziedātāju uz starptautisko estrādes dziesmu konkursu Sopotā, kur togad savus dalībniekus pieteica nevis valstis, bet skaņuplašu firmas. PSRS pārstāvēja arī ļeņingradiete Ludmila Senčina un Raisa Mkrtčjana no Armēnijas. Joala bija vēlējies uzstāties tautiskā tērpā, bet padomju ierēdņi sausi paziņoja – “tikai tumšs uzvalks!”. Polijā Joala lielā estrādes orķestra pavadībā dziedāja poļu un padomju autoru dziesmas; par Dāvida Tuhmanova dziesmas Es dāvāšu tev visu pasauli izpildījumu viņš saņēma festivāla speciālbalvu un turpmāk regulāri sadarbojās ar šo komponistu. Toreiz igauni esot uzrunājis kāds britu producents, solot spožu karjeru, taču emigrēt Jāks nebija gatavs. Turklāt Tallinā palika ģimene – sieva Dorisa un dēlēns Janars, kurš jau daudzus gadus vēlāk intervijā atzinās, ka neatceras neko, ko būtu darījis kopā ar tēvu – puiku audzināja mamma un vecāmāte.

Sadarbība ar Raimondu Paulu

Jāks pēc uzvaras Sopotā strauji pacēlās slavas Everestā, kas nozīmēja 300 koncertu gadā un mēnešiem ilgu prombūtni no ģimenes. Igauņu dziedoņa karjera attīstījās paralēli divos atšķirīgos virzienos: dzimtenē viņš turpināja iesākto, izpildot rietumnieciski orientētu un nacionālu repertuāru, savukārt plašajai krievvalodīgo auditorijai gatavoja padomju autoru dziesmas, notika koncerti arī sociālisma valstīs. Joala bija apveltīts ar izcilu muzikālo atmiņu, viņš dziesmu ierakstam varēja sagatavot vienas dienas laikā un pēc tam to tikpat ātri spēja aizmirst. Tomēr pret savu koncertu programmu solists izturējās ļoti atbildīgi un kategoriski atteicās dziedāt propagandas dziesmiņas, sevišķi tās, kuras bija sacerējis lielais padomju F trijnieks – Jans Frenkels, Oskars Felcmans un Marks Fradkins, kā arī Aleksandras Pahmutovas skaņdarbus. Laba izeja repertuāra veidošanā bija sadarbība ar Raimondu Paulu. Maestro vēlāk atzina, ka Joalu piemeklējis ļoti smags liktenis, jo viņa tautieši dziedāšanu krieviski uzskatīja par nodevību, kaut gan pēc rakstura Jāks bija ļoti inteliģents, jauks un ļoti emocionāls cilvēks. Igauņu baritonam Pauls sacerējis apmēram desmit dziesmu, no kurām mazāk zināmās tapa ar diplomāta, PSRS ārlietu ministra vietnieka Anatolija Kovaļova vārdiem. Maestro dziesmām netipiski pirmā šoreiz bija dzeja, arī tāpēc šīs 1982. gadā skaņuplatē izdotās četras dziesmas nav skanējušas latviski. Pats Joala visaugstāk vērtēja Piemeklēšu mūziku (Подберу музыку), lielu popularitāti ieguva arī Es zīmēju (Я тебя рисую).

Nepelnītie pārmetumi

Tikmēr tāls no padomju estrādes bija tas, ko darīja Jāka 1976. gadā izveidotā grupa Radar, atskaņojot džezroka, blūza, regeja un tautas mūzikas apvienojumu. Televīzijā skatītā Joalas sapņainā tēla pielūdzējas noteikti bija pārsteigtas, ja 1980. gada Maskavas olimpiādes kultūras programmas ietvaros apmeklēja Radar koncertu, kurā Jāks dziedāja igauņu valodā, spēlēja flautu un basģitāru, brīžam piesēzdamies pie sintezatora. Padomju Savienībā labi zināmi vārdi no igauņu mūzikas bija grupas Apelsin un Rock Hotel, taču tas bija kā čuksts salīdzinājumā ar Joalas skaļo slavu. To solists Ivo Linna izskaidroja Jākam veltītos apvainojumus: “Apzīmējums “Kremļa lakstīgala” ir nezinošu cilvēku kritika, jo viņš nekad nav bijis nedz karoga vicinātājs, ne politiskais dziedātājs. Jāatzīst, viņam bija superkarjera Krievijā, taču īsts mākslinieks nevēlas un nevar pavadīt savu mūžu, dziedot ciema klubos, viņš grib būt uz lielās skatuves. Tā kā mēs, igauņu mākslinieki, nevarējām nokļūt Rietumos, tad devāmies uz Krieviju aiz vēlmes komunicēt ar plašu publiku, stāvēt uz lielas skatuves un spožā gaismā, nevis ciema kultūras centra sprostā.”

Līdzīgs liktenis bija arī igauņu dziedātājai Annei Veski, kura astoņdesmitajos, pateicoties Joalam, iepazinās ar padomju komponistiem, izveidoja repertuāru un uzstājās visā PSRS, karjeru turpinot līdz šai dienai, kad Veski dzied, piemēram, uz igauņu kruīzu kuģiem. Viņas atmiņās visiespaidīgākie braucieni kopā ar Jāku un Tenisu Megī notikuši uz Kazahstānu, Almati, kur rīkotas grandiozas koncertu sērijas. Vienā no šiem braucieniem Joala iepazinās ar savu otro sievu Mairi, kura kā Igaunijas Valsts kamerkora dziedātāja piedalījās republikas kultūras dienās Kazahstānā. Ar desmit gadus jaunāko Mairi dziedonim bērnu nebija, taču, pateicoties kopīgajām interesēm, laulība izvērtās saskanīga.

Reizēm, protams, Jāks atļāvās zvaigžņu cienīgus gājienus – alkohola lietošanu vai automašīnas novietošanu neatļautā vietā. Viņu kā nekā pazina visi un visas, pateicoties radio, platēm, koncertiem un televīzijai. 1985. gadā pat uzvirmoja baumas par Jāka romānu ar dziedātāju Sofiju Rotaru, kad Jaungada pārraidē Zilā uguntiņa duets izpildīja dziesmu par kalnu lavandu. Šī gan Joalam bija pirmā un pēdējā reize, kad viņš dziedāja šo saldo romanci, taču Lavanda palika Rotaru repertuārā. Igaunim bija daudz kā cita, ko darīt – viņš piedalījās Tonija lomā mūzikla Vestsaidas stāsts uzvedumā Tallinā, kur gan esot bijušas lielas grūtības ar deju soļiem, kā arī darbojās kino, piemēram, muzikālajā kinolentē Dubultnieki, kur tēloja divas lomas – autosportistu un slavenu mūziķi, apvienojot divus savus bērnības sapņus. Līdz 1986. gadam pastāvēja arī grupa Radar, viens no labākajiem džezroka kolektīviem Igaunijā. Tā bija Jāka Joalas personības būtiska sastāvdaļa – aizrautība mūzikā līdz ekstāzei pretēji saldajām melodijām, kuras tik ļoti patika viņa daudztautību cienītājām.

Projām no skatuves

Jāka Joalas fanu klubs eksistē šobaltdien, Igaunijā tajā ir apmēram 1200 biedru, taču nez vai daudzi no viņiem redzējuši savu elku uz skatuves. Pēdējā viņa lielā koncertturneja, tiesa, tikai dzimtenē, notika 1996. gadā kopā ar cīņu biedriem – Ivo Linnu un Tenisu Megī, saucoties par igauņu trim tenoriem. Līdz ar Igaunijas neatkarību tika pārvilkts krusts triumfālajiem koncertceļojumiem pa kādreizējo padomju republiku ārēm, vēl pirms tam 1988. gadā Joala paguva paviesoties Helsinkos, kur kopā ar Raimondu Paulu un Laimu Vaikuli tapa televīzijas programma; togad pie skatītājiem devās arī Igaunijas koncertfilma Jāks Joala. Viņa silto, bagātīgi tembrēto balsi rīdziniekiem laimējās dzirdēt vēl 1991. gada mūzikas un mākslas festivālā Bildes, kad tika iestudēta grupas ABBA dalībnieku Benija Andersona un Bjorna Ulveusa rokopera Šahs. Jāks dziedāja krievu šaha lielmeistara Anatolija lomu, Latvijas pusi pārstāvēja solisti Mirdza Zīvere, Einārs Vītols un citi. Rokoperas ideja par to, ka cīņa par varu starp Austrumiem un Rietumiem, gluži tāpat kā mīlestība, var tikt izspēlēta tikpat dažādās partijās līdzīgi šaham, sasaucās ar paša Joalas likteni – viņam nācās kļūt par svešinieku starp savējiem.

Aiziet no skatuves 46 gadu vecumā, kad balss vēl skan, izskats nepieviļ un smadzenes strādā – tā patiesi šķiet absurda izvēle. Izrādās, dziedonim bija divas puses. Viena bija šī plaši eksponētā, romantiskā; tā teikt, lēnīgais igauņu puisis, kas pat mušu nespēj nodzīt no deguna. Bet otra – spēja pieņemt smagus, bet stingrus lēmumus.

Nedziedāšanu Jākam pārmetis pat paša tēvs Arno, kurš Otrā pasaules kara laikā bija iesaukts vācu armijā. Viņam kā buržuāziskajam nacionālistam dziedātāja karjera padomju apstākļos bija liegta, toties sapni piepildīja dēls! Arno aizrāvās ar autobūvi, darbojās motosporta federācijā, bet mūža otrajā pusē kļuva par atzītu dziednieku. Viņa ārstniecības instruments bija svārsts, un, pēc tēva domām, arī Jākam esot bijušas dziednieka dotības.

Diemžēl pēc valsts neatkarības atjaunošanas dziedātājs pakāpeniski attālinājās no mūzikas dzīves un sabiedrības, kādu laiku viņš pasniedza ģitārspēli Tallinas mūzikas vidusskolā, piedalījās Eirovīzijas žūrijā, kur klātesošajiem nācās izjust viņa dusmas par, Jāka ieskatā, netaisnīgo vērtēšanas sistēmu, piešķirot punktus kaimiņvalstīm. No slavas Olimpa diemžēl ir tikai viens ceļš – lejup, un, ja tava balss ir iedvesmojusi komponistus radīt tik brīnišķīgas dziesmas, tad grūti šo sajūtu aizstāt ar ko citu.

Šajā gadsimtā dziedātājs dzīvoja noslēgti, sazinājās tikai ar pāris uzticamiem draugiem, izveidoja mājas ierakstu studiju, kurā producēja jaunos talantus, tostarp arī Eirovīzijas dziesmu konkursa uzvarētāju Tanelu Padaru. Jāks ķērās pie mājiņas būves jūras malā, baudīja divatni ar Mairu, daudz lasīja, burtiski visu – no ekoloģijas līdz kosmoloģijai.

2006. gadā Joala piedzīvoja insultu, no kura tā arī neatguvās. Kreisā roka palika nejutīga, un kreisā auss bija gandrīz nedzirdīga, līdz ar to turpmāk dziedātāja mājas studijā gadiem ilgi krājās putekļi. Līdz tam dzīvespriecīgais, nedaudz noslēpumainais un cilvēku iemīļotais dziedātājs juta, ka vairs nevar būt agrākais Jāks Joala, pie kura visi pieraduši. Jau gadu iepriekš viņš bija piedzīvojis infarktu, kas beidzot piespieda kaislīgo pīpmani atmest šo netikumu.

2010. gadā Igaunijas valsts savu kādreizējo Nopelniem bagāto mākslinieku beidzot godalgoja ar Baltās Zvaigznes ordeņa IV šķiru, atzīstot viņa nopelnus Igaunijas kultūras daudzināšanā, bet jau 2014. gada 25. septembrī aiz Jāka Joalas slimnīcas gultā aizvērās mūžības vārti.

2019. gadā miris viņa dēls Janars, par 2000. gadā dzimušo Janara meitu Karmenu slavenais dziedonis tikpat kā neesot interesējies. Uz skaisto acu un maigās balss īpašnieka kapa uzraksts esot pavisam lakonisks – Jāks Joala, taču joprojām daudziem, izrunājot šos vārdus, atmiņā uzaust kāda melodija…