Dainis Gašpuitis: valdībai nav krampja ķerties pie nodokļu jautājuma

Pārmaiņas nodokļos mums tagad tiek stādītas priekšā kā nodokļu reforma, kas nav saistīta ar budžetu. Taču jau labu laiku mums arī tika stāstīts, ka ir nepieciešams nodokļu pieaugums, jo vajadzīgi papildus līdzekļi aizsardzības jomas stiprināšanai. Tādēļ viss kopējais uzstādījums ir mazliet mulsinošs, jo iecerētā nodokļu reforma pēc būtības neatbild uz jautājumu, kur tad ir iecerēts iegūt šos papildus līdzekļus.

Ja paskatāmies, kas notiek kaimiņvalstīs, tad redzam, ka Lietuva jau ir veikusi nodokļu paaugstināšanu vairākās grupās un, visticamākais, tur tas nav pēdējais solis šajā virzienā. Piemēram, nākamgad tur gatavojas celt CO2 nodokli, kā rezultātā Lietuva droši vien vairs nebūs lētās degvielas valsts. Igaunijā arī jau ir viens nodokļu paaugstināšanas cikls iziets un tagad seko otrais. Bet tur mēs neredzam tādu šūmēšanos kā Latvijā, jo sabiedrība saprot, ka tie ir ārkārtas soļi, jo ir nepieciešams ieguldīt naudu savā aizsardzībā.

Manuprāt, valdībai vajadzēja nākt ar nepārprotamu skaidrojumu, kādēļ mums ir nepieciešami papildus budžeta ieņēmumi. Patlaban tas kaut kur ir pazudis, uzstādījumi ir pavisam citi un diskusija aizgājusi ne tajā virzienā.

Turklāt viss notika diezgan birokrātiskā garā: sākumā paziņojām, ka kaut kas tiks darīts, taču vasara tā arī pagāja tukšgaitā, kaut gan darbiem vajadzēja jau noritēt pilnā sparā. Tā pienāca rudens un kļuva skaidrs, ka tāda saprotama plāna nemaz nav. Kaut gan pa to laiku varēja veikt valsts izdevumu revīziju, līdzīgi kā to izdarīja Igaunija. Jo tur valdība iedzīvotājiem izskaidroja, ka ir nepieciešams paaugstināt nodokļus, taču vienlaikus arī pati apņēmās samazināt budžeta izdevumus. Tikmēr Latvijā valdība tikai runā par to, ka vajadzētu kaut ko samazināt, taču var redzēt, ka nopietni par to nemaz nav domāts.

Patlaban valdība mēģina atrast tādu optimālu risinājumu, kas sabiedrībai būtu pa prātam - samazināt nodokļu slogu uz nākamo paaudžu rēķina. Viena procentpunkta novirzīšana nozīmē pensiju 2. līmeņa iemaksu mazināšanu par 1/6 daļu. Tā ir īstermiņa vajadzību apmierināšana uz nākotnes paaudžu rēķina, kas grauj jauniešu iespēju nodrošināt sev adekvātu pensiju. Šis risinājums ir valdībai ērts, bet nav ilgtspējīgs. Jaunieši, kuriem viedoklis prasīts netiek, būs lielākie zaudētāji. Līdzīgu soli valdība spēra 2009. gadā. Toreiz bija starptautiska mēroga krīze, taču šoreiz nav nekāda pamata pārkāpt Satversmes tiesas 2010. gada spiedumu, kas nosaka, ka pensiju uzkrājumus nedrīkst izmantot īstermiņa budžeta caurumu “lāpīšanai”.

Patlaban mēs dzīvojam situācijā, kad ir nepieciešami lielāki ieguldījumi aizsardzībā. Jā, mēs aizsardzībai atvēlam vairāk, nekā prasa NATO, taču vai mēs pēc trim četriem gadiem varēsim pozitīvi atbildēt uz jautājumu - vai tiešām izdarījām visu, ko spējām? Nesenais starpgadījums ar Latvijā nokritušo Krievijas dronu parādīja, ka patiesībā mēs esam ļoti tālu no tā, lai būtu visu izdarījuši. No valsts puses arī nav jūtama vēlme mobilizēties drošības situācijas uzlabošanai. Ir jūtams, ka valdībai nav krampja, lai nopietni ķertos pie problēmu risināšanas. Politiķi nav gatavi iznākt un pateikt, kādēļ ir nepieciešams celt nodokļus. Patiesībā jau viņiem šo ziņu būtu grūti pārdot sabiedrībai, ņemot vērā to, kādas summas ir iztērētas "Rail Baltic" un "Air Baltic" projektiem. Tādēļ žēl, ka tika palaisti garām vasasaras mēneši, ko varēja veltīt komunikācijai par nodokļu celšanas nepieciešamību. Es negribētu nonākt situācijā, kad pēc pāris gadiem mums var nākties maksāt ievērojami vairāk, jo neesam tagad izdarījuši visu, ko varējām, klusībā cerot, ka, gluži kā pasakā par trim sivēntiņiem, mūsu salmu māja pasargās no vilka.