Māris Kučinskis par Ašeradena sastrādāto: "Laikam nav cita vārda, kā to visu aprakstīt, kā vien "haoss""
Finanšu ministrijas mēģinājumi sastiķēt budžetu un pie viena veikt nodokļu reformu ir radījuši viegli haotisku gaisotni, jo dažādi priekšlikumi un iespējamie risinājumi nomaina cits citu, taču īstas skaidrības par nākotni kā nav, tā nav. Kā uz to visu raugās opozīcijas politiķi? To Jauns.lv jautāja Saeimas deputātam un bijušajam premjerministram (2016-2019) un iekšlietu ministram (2022-2023) Mārim Kučinskim.
Skatoties no malas, rodas iespaids, ka budžeta veidošana patlaban notiek diezgan haotiski. No Saeimas izskatās tāpat?
Manuprāt, vajadzēja nošķirt divas lietas - budžetu kā tādu un nodokļu reformu, ko pieprasa darba devēji. Patlaban valdība ir neapskaužamā situācijā. Darba grupa nodokļu jautājumā divus gadus it kā kaut ko darīja un izstrādāja kaut kādus variantus, taču līdz lemšanai ir nonākts tikai tagad, kad steigā jāizstrādā arī budžets. Viss notiek diezgan haotiski un, ja man tagad prasītu, kāds būs iznākums, es laikam nevarētu atbildēt. Patlaban varbūt labāk būtu nodokļu reformu likt mierā un koncentrēties tikai uz budžetu.
Protams, darba devēji uzsver, ka Latvija sava augstā darbaspēka nodokļu sloga dēļ atpaliek no kaimiņvalstīm un mums vajadzētu šo nodokli vismaz izlīdzināt ar kaimiņiem. Bet to vajadzēja darīt jau pavasarī! Apstāties pie viena no reformas variantiem, salikt visu pa plauktiem un saprast, cik tas tas īsti izmaksās. Jo jāsaprot, ka nodokļu reforma, samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, kaut ko maksās. Tiek runāts par 800 miljoniem eiro, ko kaut kā vajadzēs kompensēt. Taču tagad iznāca tā, ka trīs mēnešus bija klusums, bet pēc tam Finanšu ministrija atnāca ar variantu, par kuru darba devēji sāka kliegt, ka tas nav tas, par ko ar viņiem ticis runāts.
Tagad pēdējā paziņojumā gan tiek apgalvots, ka tomēr atrasts veids, kā vienkāršot nodokļu sistēmu, kas patiešām ir pārāk sarežģīta. Taču kas tad ir tie, kuri panākuši vienošanos? Tie ir finanšu ministrs Arvils Ašeradens un darba devēju un arodbiedrību pārstāvji.
Rezultāts ir izmaiņas iedzīvotāju ienākuma nodoklī un viens procents klāt pie PVN. Taču atcerēsimies, ka premjerministre Evika Siliņa nesen paziņoja, ka PVN paaugstināšanas nebūs.
Līdzīgi izteicās arī Saeimas budžeta komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs, kurš arī ir pret PVN paaugstināšanu. Tātad tas ir Ašeradena priekšlikums, nopietnu diskusiju par to nav bijis, bet tikmēr novārtā ir palikusi budžeta sastādīšana. Bet tur skaidrību par savām algām gaida mediķi, skolotāji un policisti. Laikam nav cita vārda, kā to visu aprakstīt, kā vien "haoss". Tiesa, Reirs gan cenšas visus mierināt, sakot, ka nav jau situācija tik briesmīga un valsts nekad bez budžeta nav palikusi.
Tas, ka budžets nepildās tik labi, kā cerēts, bija skaidrs jau pavasarī. Vai tad arī nevajadzēja sākt meklēt veidus, kā to sabalansēt?
To vajadzēja darīt pat vēl mazliet ātrāk. Labi, mūsu Apvienoto sarakstu no nākamās valdības izlika ārā, taču darba devēji kā sarunu partneri palika tie paši, kā arī apņemšanās vienlaikus netaisīt nodokļu reformu un budžetu. Laiks vienkārši tika pazaudēts. Tagad ar to visu galā tikt ir daudz grūtāk. Paredzu, ka tajā brīdī, kad kļūs skaidras visu ministriju vēlmes nākamajam gadam, tad tiks aizmirsti visi solījumi un sāksies drudžaina naudas meklēšana. Pagaidām vienīgais risinājums, ko valdība ir atradusi, ir 300 miljonu aizņemšanās no pensionāriem, no otrā līmeņa pensiju fonda. Tas ir diezgan negodīgs risinājums, jo mazina cilvēku ticību tam, ka šīs viņu iemaksas ir drošībā un tās varēs mantot viņu piederīgie.
Tas arī mazina cilvēku motivāciju veikt iemaksas šajā fondā...
Protams, taču te valdība izmantoja to apstākli, ka bankas, kas rīkojās ar šo naudu, to nebija sevišķi labi apsaimniekojušas. Tādēļ bankas tagad pēc būtības ir sliktās.
Un, iespējams, tiks sodītas, uzliekot tām virspeļņas nodokli. Banku peļņa tad samazināsies, bet ko tas nozīmē parastajiem cilvēkiem?
Šo nodokli, visticamāk, tiešām bankām uzliks. Un tas nozīmē, ka nebūs atbalsta hipotekāro kredītu ņēmējiem, kas šogad vēl bija spēkā - proti, tas, ka pašas bankas kompensē daļiņu no negodīgā pieauguma. Negodīgā tādēļ, ka inflācija sen ir nokritusies, taču izskatās, ka Eiropas bankām ir iepaticies tas peļņas procents un tādēļ Euribor procents diez vai tik drīz kritīsies.
Vēl risinājums tiek meklēts, apgraizot valsts iestāžu tēriņus. Cik tas ir efektīvi?
Tas ir jādara, taču nevajag sapņot par milzīgu fiskālo ieguvumu, ko tā varētu gūt. Atcerēsimies, ka lielu daļu valsts sektorā strādājoši veido skolotāji, mediķi, policisti. Iekšlietu ministrijas struktūrās vien ir 15 000 strādājošo. Skaidrs, ka neviens neaiztiks policistus, ugunsdzēsējus un skolotājus, jo tā būtu pašnāvība. Darba samaksas pieaugumu tiešām ir jāaptur, taču tas jādara ministrijās un ierēdniecībā. Taču vienlaikus ir jādod brīvas rokas atmest visu to, kas ir apaudzis ar birokrātiju, piemēram, pārmērīgās kontroles prasības un neskaitāmās saskaņošanas. Šis būtu īstais brīdis, kad to var izdarīt. Taču budžetu tikai ar to vien salāpīt nevar, jo ieguvums varētu būt tikai kādi 50 miljoni.
Bet varbūt daudz varētu ietaupīt, pārskatot visdažādākās atbalsta programmas - te var pieminēt kaut vai slaveno rudzu maizes popularizēšanas kampaņu, arī pētījumus par "Bolt" kurjeru integrāciju? Kopā taču tur salasās pieklājīgas summas!
Pārsvarā tās ir Eiropas sociālās programmas un valsts finansējums tajās ir tikai kādi 15 procenti. Taču piekrītu, ka dažreiz šīs naudas izlietojums ir diezgan absurds un, ja rūpīgi ietu cauri, tur varētu atrast daudz kā lieka. Taču tad kādam ir jādod brīvas rokas to visu pārskatīt, turklāt jārēķinās arī ar lielu brēkšanu, jo pie tādām lietā jau ātri pierod.
Cerēt, ka ministrijas pašas varētu pārskatīt savus tēriņus un atmest visu lieko, laikam ir naivi?
Finanšu ministrija jau laiku pa laikam skatās ministriju tēriņus un kaut ko samazina, taču to procesu vienmēr pavada runas, ka bez tā nevar iztikt un bez šitā. Valsts sekretāri parasti uzvedas kā cāļu mātes un neparko negrib no kaut kā atteikties - sak, šobrīd gan tā īsti nevajag, bet ja nu kādudien ievajagas! Finanšu ministrija jau kaut kā pa visām ministrijām sakasa kādus 90 miljonus, ko var ietaupīt, bet pusi ministrijas pēc tam tāpat dabū atpakaļ. To vajadzētu darīt daudz drakoniskāk. Pagaidām valdība gan ir pacēlusi karogu par birokrātijas apkarošanu, taču līdz darbiem tā īsti nav tikusi.
Viena no sfērām, kur bez papildus tēriņiem neiztikt, ir iekšlietas, jo tas, ka policistiem ir nepieciešams paaugstināt algas, zināms jau sen. Taču arī te pagaidām nekur daudz tālāk par runāšanu nav tikts...
Kad biju iekšlietu ministrs, izstrādājām triju gadu programmu policistu atalgojuma paaugstināšanai un vismaz pagaidām no tās neviens nav atteicies. Tiesa, slikts signāls ir tas, ka tiek runāts par neazpildīto štata vietu nogriešanu, jo finansējums tām tomēr bija paredzēts un tas deva zināmu stabilitāti.
Šobrīd jaunie cilvēki labprātāk izvēlas armiju, nevis policiju, jo militārajā dienestā algas ir lielākas.
Varu pastāstīt gadījumu no dzīves: tā nu ir sanācis, ka policijas koledžai un aizsardzības spēku koledžai ir kopīga pīpētava, un topošie policisti saka, ka militāristi uz viņiem tur skatās no augšas. Mācieties vien par policistiem, bet mēs jau tagad 1300 eiro "uz rokas" saņemam! Iznākumā iekšlietu sistēmai jau tagad trūkst jaunu cilvēku. Romantika, kas agrāk jauniešiem bija raksturīga, tagad ir pārgājusi, un ar to vien policijas dienestam nevienu nevar pievilināt. Ne jau velti Valsts prezidents teica, ka nākamo budžetu neapstiprinās, ja iekšējai drošībai nebūs piešķirti papildus līdzekļi.
Ko jūs pats darītu, ja tagad būtu premjerministrs?
Pirmkārt, pilnīgi noteikti vienlaikus neķertos pie abām lietām - nodokļu reformas un budžeta. Ja nodokļu reforma būtu īstenota jau pavasarī, tad šobrīd tur visi cipari jau būtu skaidri un varētu veidot budžetu. Otrkārt, saņemot signālus par ekonomikas kritumu, jau savlaicīgi sāktu runāt par izdevumu revīziju un valsts pārvaldes sašaurināšanu. Skaidrs, ka tādi izdevumi kā 10 000 eiro lielas algas sabiedriskā medija un valsts kapitālsabiedrību vadībai ir pārmērības, ko patlaban nevaram atļauties. Taču, ja iesaldē un samazina valsts iestāžu algas fondu, tad vienlaikus ir menedžerim jādod brīvas rokas, lai viņš var veikt reorganizāciju un atmest lieko birokrātiju. Diemžēl vienreiz Latvija jau šo iespēju palaida garām - tas bija 2009. gada krīzes laikā, kad visi vienojās labāk sev par trešo daļu apgriezt algas, taču neveikt nekādas pārmaiņas. Iepriekšējā Saeimas sasaukuma četros gados vispār par kaut kādām ekonomiskajām pārmaiņām neviens nerunāja.
Jo naudas bija tik daudz, kā vēl nekad...
Jā, tas bija apskaužami. Es tikko biju nolicis premjera pilnvaras un domāju - ak, ja tā būtu bijis manā laikā! Jo man bija nopietni jādomā, kā sabalansēt budžetu, bet te pēkšņi tu vari iet budžeta deficītā un pāri par desmit procentiem palielināt ārējo parādu!
Taču kaut kad jau ballīte vienmēr beidzas un tagad ir pienācis brīdis, kad pēc tās vajag visu savākt.
Nebūtu gan korekti teikt, ka tagad ir tāda krīze, kā bija 2009. gadā. Toreiz budžeta griešanas naktis bija dramatiskas un ārkārtīgi smagas, jo naudas tiešām nebija. Tagad situācija nav tik smaga. Taču vienu akmeni es tomēr gribētu iemest arī Eiropas Centrālās bankas dārziņā, jo tā ar savu Euribor likmi ir nogriezusi iespēju naudu likt attīstībā. Visi uzņēmēji ar nepacietību gaida, kad kredītprocenti kļūs zemāki, bet tādu mazu ekonomiku kā Latvijā tas ietekmē jo īpaši. Tagad bankas ir metušās no viena grāvja otrā un kredītus dod ļoti negribīgi - arī šī problēma prasa risinājumu.
