Vēsturnieks aizstāv Barklaja de Tolli pieminekli
Vēsturnieks, Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis nācis klajā ar skaidrojumu, kāpēc “kļuvis teju vai par nacionālo interešu nodevēju”, jo Rīgas Pieminekļu padomē balsojis pret Barklaja de Tolli pieminekļa demontāžu.
“Nekad neesmu bijis krievu imperiālisma aizstāvis,” uzsver Zemītis. Tomēr viņš arī atgādina par jautājumu, kur beidzas vēsture un kur sākas ideoloģija. “Labi, Barklajs kā Krievijas kara ministrs – būtu novācams. Bet Barklajs kā baltietis, kurš kļuvis par Eiropas līmeņa karavadoni? Labi, novāksim Barklaju. Kas tālāk? Minhauzens? Slēgsim Minhauzena muzeju, jo arī Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens tāpat veidoja līdzīgu karjeru kā Barklajs, tiesa, ne tik spilgtu? Abi kāpa pa Krievijas impērija militārās karjeras kāpnēm un piedalījās impērijas karos,” raksta Zemītis.
“Paies daži gadu desmiti, un pa šīm pašām karjeras kāpnēm sāks kāpt latvieši, tiekot līdz kapteiņu, pulkvežu, pat ģenerāļu pakāpēm –vēsturnieks Ēriks Jēkabsons ir viņus – 702 personas, apzinājis (skat. “Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19. gadsimta otrā puse ‒ 1914. gads”. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022.). Šie virsnieki tāpat cīnījās Krievijas impērijas karos ar turkiem, japāņiem, vāciešiem. “Viņi bija nācijas elite, kura bruģēja ceļu uz savu valsti. Ļoti spilgts piemērs ir arī zviedru izcelsmes soms Karls Gustavs Mannerheims – cara virsnieks, vēlākais Somijas maršals. Tā ir vēsture,” atgādina Zemītis. Viņam Barklaja de Tolli personība interesi izraisījusi jau studiju gados. Bez mītiem neiztiek nevienas valsts vēsture, bet Krievijas un PSRS vēsture it īpaši, tostarp karš ar Napoleona Franciju, Krievijā saukts par Tēvijas karu. Barklajs tajā bijusi neērta personība.
“Barklaji bija skotu protestantu dzimta, kura pameta Skotiju un 17. gadsimtā ieceļoja Zviedru Vidzemē, kur ģermanizējās. Līdzīgs liktenis bija daudziem skotiem un īriem,” turpina Zemītis. “Mums pazīstamākais no īriem ir pirmais Vidzemes krievu ģenerālgubernators Pēteris Lasī (Peter Graf von Lacy). Nākamā karavadoņa vectēvs Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli bija Rīgas birģermeistars. Precīza Mihaela Andreasa Barklaja de Tolli dzimšanas vieta nav zināma, uzskata, ka viņš dzimis Liellugažus pie Valkas vai Pamūšes muižā (Pomautsch), bet kristīts Žeimes luterāņu baznīcā. Pats gan norādījis, ka dzimis Rīgā.”
Barklajs de Tolli apzinājies, ka krievu armija nespēj uzveikt Napoleona karaspēku lielā kaujā, un pielietoja novājināšanas taktiku, ievilinot to dziļi Krievijā. Lai gan plāns tika atbalstīts, tas, ka to īstenoja nekrievs, radīja iemeslu intrigām. Viesturs Sprūde kādreiz rakstīja: “Nekrievu cilmes karavadoņa izvirzīšanās un viņa labās attiecības ar caru Aleksandru I “koda kaulā” daudziem “īsteni pareizticīgajiem”. Tiem raksturā nopietnais un mentalitātē atšķirīgais “vācietis” likās iznirelis, ap kuru pulcējas vēl citi “nekrievi”. Mihails Barklajs de Tolli gan esot uzticīgs caram, taču ne “tēvzemei”, ar to saprotot Krieviju. Tagad atzīst, ka luterticīgais livonietis tomēr bijis izcils karavadonis un stratēģis.”
Arī Aleksandrs I nespēja pretoties spiedienam, de Tolli atcēla un pat nodēvēja par nodevēju. Aleksandrs Puškins rakstīja, ka Barklajs aizbrauca no Pēterburgas “tumšā pūļa nicināts”. Mītam par Tēvijas karu vajadzēja, ka krievu armiju vada krievu karavadonis Kutuzovs.
“Savulaik paskatījos, ko Britu enciklopēdijā par Borodinas kauju un Barklaju de Tolli rakstīja Kārlis Markss. Biju pārsteigts, ka Markss Kutuzovu uzskatīja par nekam nederīgu intrigantu, visus nopelnus Napoleona uzveikšanā atvēlot Barklajam. Padomju laikos, kad “marksisma klasiķus” citēja priekšā un pakaļā, šis Marksa teksts palika bez ievērības,” raksta Zemītis.
“Barklaju aicināja atpakaļ pēc Kutūzova neveiksmēm un viņš komandēja nu jau apvienotos Prūsijas–Krievijas spēkus. Pēc nāves apglabāts Jegevestes muižā Igaunijā, kur saglabājies viņa mauzolejs. Man Barklajs drīzāk ir simbols tai netaisnībai, ar kuru Krievijā nācās saskarties cittautiešiem, īpaši jau eiropiešiem, kuri bija tai godīgi kalpojuši,” tā Zemītis.
