Noklusētā pagātne: kas bija biedrība SSS, kuras dalībniekus tautā sauca par siseņiem

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

1930. gada 1. maija rīts bija padevies saulains un patīkams. Dienas vidū Rīgas pašā viducī, Esplanādes laukumā, bija paredzēta armijas parāde, veltīta Satversmes sapulces sanākšanas gadadienai. Savukārt vēl pirms tam, jau agrā rīta stundā, daudz ļaužu pulcējās Bruņinieku un Tērbatas ielas rajonā. Virs Tautas nama Bruņinieku ielā plīvoja liels sarkans karogs. Tur uz ielas sanākušos ļaudis maz interesēja Latvijas armijas parāde Esplanādē. Viņi pulcējās ap Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Centrālās komitejas mītni (kas atradās jau minētajā Tautas namā Bruņinieku ielā 29) un kopā ar sociāldemokrātu partijas vadoņiem gatavojās 1. maija Darba svētku gājienam. Tas bija paredzēts vienā laikā ar karaspēka parādi un virzienā uz Grīziņkalnu, uz 1905. gada parku, kur gājienu sagaidīja ap 10 000 rīdzinieku. Policija cieši uzmanīja šo pasākumu, bet visā gājiena laikā tā kolonnu no abām pusēm ieskāva vienādi tērptu jaunu cilvēku ierinda. “Policija ir modrīga un uztur kārtību, bet viņiem ir maz darba, jo par kārtību priekšzīmīgi gādā strādnieku sportisti. Viņi tērpti glītos sportistu uzvalkos un izrāda lielu disciplīnu,” tā par šo pasākumu rakstīja laikraksts Jaunākās Ziņas.

Sarkanie sportisti un nacionāļi

Latvijas Republikā līdz varas iekārtas maiņai autoritārā valsts apvērsuma rezultātā 1934. gada 15. maijā pastāvēja viena valsts atbalstīta paramilitāra organizācija – Latvijas Aizsargu organizācija –, kā arī vairākas nevalstiskas jeb, kā toreiz teica, “privātas sporta un pusmilitāras biedrības”. Arī vairākas politiskās partijas bija jumta organizācijas šādiem formējumiem. Pati lielākā paramilitārā struktūra bija Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP). Līdzīgas orientācijas paramilitāras organizācijas bija arī citās valstīs. Piemēram, Vācijā jau kopš 1913. gada pastāvēja Strādnieku strēlnieku apvienība, kuras rindās 1920. gadā bija apmēram 16 000 cilvēku. Līdzīga organizācija radās arī Austrijā 1927. gadā ar 5000 biedriem. Militāro apmācību strādniecības vidū Austrijā veica arī Republikas sargu vienības, kuru rindās bija 75 000 biedru. Vācijā vēl pastāvēja Valsts karoga: melns–sarkans–zelts savienība apmēram ar trim miljoniem biedru. Čehoslovākijā, Vācijā, Austrijā bija arī Jauno pionieru un Sarkano vanagu jauniešu organizācijas.

Līdzīgu ceļu gāja arī Latvijas proletariāta galvenā partija. 1921. gadā tika izveidota Strādnieku Sporta Savienība (SSS), kuras priekšgalā atradās Latvijas armijas rezerves virsleitnants, Satversmes sapulces deputāts un viens no LSDSP līderiem Bruno Kalniņš. Sākotnēji SSS bija tikai sporta organizācija, taču 1923. gada 10. februārī Rīgas nodaļas biedru sapulcē nolēma dibināt arī SSS militārās sekcijas. Formāli to dibināšanas datums bija 1924. gada 3. februāris. Izšķirošais iemesls šai ierosmei bija biežās sadursmes starp sociāldemokrātu demonstrantiem un labējo ekstrēmistu grupu huligāniem, kas bija sākušās jau 1920. gadā. 1924. gada 4. augustā 3. SSS kongresā tika nolemts, ka militārās sekcijas dibināmas pie visām SSS nodaļām, par ko Galvenā valde paziņoja savā apkārtrakstā. 1925. gada sākumā radās pirmās rotas, kas savukārt dalījās mazākās kaujinieku jeb aizsargu grupās desmit cilvēku sastāvā. Kopējais biedru skaits militārajās vienībās 1925. gada februārī bija 300, kuri pēc armijas parauga bija sadalīti divos bataljonos ar 11 rotām.

Jau tā paša gada 15. februārī SSS tika iejaukta traģiskā incidentā: sadursmes laikā starp Latvju Nacionālā kluba un SSS aktīvistiem Rīgā, Tērbatas un Martas ielas stūrī, nogalināja SSS biedru, pionieri (tā saukto skautu), 19 gadu veco atslēdznieka mācekli Aleksandru Masaku. SSS biedri todien bija nolēmuši demonstratīvi maršēt gar Latvju Nacionālā kluba mītni, bet pēdējie šo sarkano sportistu maršu uzskatīja par apzinātu provokāciju. Izcēlās kautiņš, kā rezultātā bojā gāja Masaks. Pilsoniskā un kreisā prese sāka viena otru apvainot slepkavībā un valsts interešu nodevībā. “Šāds huligānisms jāiznīdē uz visiem laikiem. Jo sevišķi bīstams viņš taisni tagad, kur mēs visi zinām, ka Padomija labprāt gribētu redzēt mūsu valstī pilsoņu karu, tad vieglāki mūs iekarot,” rakstīja Latvijas Sargs. Savukārt laikraksts Sociāldemokrāts sludināja, ka Latvju Nacionālais klubs ir politiski bandītiska un huligānu organizācija, kas varas līdzekļiem apkarojot sociāldemokrātiju un citas strādnieku organizācijas. Un nacionāļi esot uzbrukuši pirmie…

17. februārī Rīgas apgabaltiesa zociķu sporta savienību slēdza. Starp citu, tieši tāpat slēdza arī Latvju Nacionālo klubu. LSDSP vadība nolēma likvidētās savienības vietā nekavējoties organizēt strādnieku sporta sekcijas, kuras nosaukums saīsināti veidoja tos pašus burtus SSS. Atbildes gājiens ilgi nebija jāgaida: 25. martā reģistrēja biedrību Latvju Nacionālistu klubs, un sadursmes starp abām pārreģistrētajām organizācijām turpinājās. 9. jūnijā Saeimas deputāts Arveds Bergs laikrakstā Latvis rakstīja: “Mūsu galvaspilsētas ielas atkal ir palikušas par izkaušanās lauku Nacionālā kluba biedriem un Bruno Kalniņa sarkanajiem sportistiem. Jau laisti darbā revolveri – pagaidām vēl gaisā – un naži – pagaidām vēl bez nāvīgiem ievainojumiem.” Laikraksts Latvijas Sargs pievērsa uzmanību tam, ka zociķu uzbrukumi nacionāļiem notiek vienā un tajā pašā vietā: tie sākas Martas ielā, tad turpinās Tērbatas un Ģertrūdes ielā un finišē policijas iecirknī ar protokolu sastādīšanu. Sadursmju rezultāti vienmēr bija daudzi ar nažiem sadurstīti cilvēki, bija reģistrēti arī nopietni ievainojumi ar akmeņiem un citiem asiem un cietiem priekšmetiem.

1925. gada otrais pusgads bija veltīts šo sociāldemokrātisko pusmilitāro vienību tālākai veidošanai, ko sekmēja arī septembrī noorganizētais SSS Militāro sekciju štābs. Apmācību vadīja atvaļinātais Latvijas armijas kapteinis, Lāčplēša ordeņa kavalieris Sergejs Staprāns. Savulaik, 1919. gada pavasarī, Staprāns bija viens no militārā pretizlūkošanas dienesta veidotājiem, bet pēc atvaļināšanas no armijas, būdams avantūriskas dabas, centās dalīties savās militārajās zināšanās, vadot apmācības gan SSS, gan vēlāk arī atvaļinātā pulkveža-leitnanta Voldemāra Ozola vadītajai Leģiona biedrībai. SSS dalībnieki praktizējās cīņā ar koka rapieriem, vingrinājās mācību granātu, koka vālīšu mešanā, šaušanā ar sporta šautenēm un veidoja riteņbraucēju vienības. 1925. gada 15. jūnijā Strādnieku Sporta Savienība savu nosaukumu nomainīja uz Strādnieku Sports un Sargs, atstājot iepriekšējo abreviatūru SSS. Organizāciju turpināja vadīt Bruno Kalniņš. Tautā SSS dalībniekus sāka saukt par Brunīša siseņiem.

Brunīša siseņi jeb “Brīvi sveiks!”

Līdz ar jauno nosaukumu SSS deklarēja, ka organizatoriski tā kļuvusi neatkarīga no LSDSP. 1926. gada septembrī Iekšlietu ministrija, pamatojoties uz likumu, kas aizliedza privātajām organizācijām dibināt militāras vienības un nodarboties ar militāro apmācību, SSS militārās sekcijas aizliedza un formāli likvidēja. Taču jau nākamajā dienā, saskaņā ar biedrības statūtiem un pamatojoties uz to pašu likumu, likvidēto militāro sekciju vietā nodibinājās SSS Sargu sekcijas, kas būtībā no agrākajām militārajām ne ar ko neatšķīrās. Nomainījās arī vadītāja nosaukums – militāro sekciju komandiera vietā tagad bija sargu priekšnieks. Arī šajā amatā bija Bruno Kalniņš.

Bataljonus pārdēvēja par apgabaliem, rotas – par rajoniem. 1932. gadā Sargu sekcijās bija 3000 sargu, apvienotu 12 apgabalos un 276 rajonos. SSS Sargu uzdevums bija apsargāt sociāldemokrātisko organizāciju telpas, sapulces, sarīkojumus un gājienus no dažādu nokrāsu un virzienu huligāniskajiem elementiem. SSS bija Latvijas Satversmei un Latvijas Republikai uzticīga organizācija, aizstāvēja tās demokrātisko iekārtu, par ko tā izpelnījās gan labējo nacionālistu, gan komunistu pastāvīgus pārmetumus. Sargu vienībās sastāvēja visi SSS biedri, kas bija vecāki par 17 gadiem. Sargiem bija savs formastērps: zila armijas parauga cepure, tumši zils frencis un zilas bikses. Katrs jaunsargs, iestājoties SSS, deva svinīgo solījumu: “Ar godavārdu solos būt uzticīgs Latvijas demokrātiskajai republikai, strādniecības mērķiem un apņemos pildīt visas biedrības Strādnieku Sports un Sargs sargu instrukcijas.” Siseņi satiekoties salutēja, pieliekot roku pie cepures un sveicinot ar vārdiem “Brīvi sveiks!”.

Katram SSS sargam bija jāiziet apmācību kurss: kārtības mācība, politiskais reglaments, fiziskā audzināšana (vingrošana, vieglatlētika, bokss, peldēšana), sargu reglaments (statūti un instrukcijas), sargu sports, dziedāšana. Iespēju robežās notika arī militārā apmācība. Sargus apmācīja arī jaunākajiem paņēmieniem ielu cīņās pret artilēriju un bruņutehniku, barikāžu ierīkošanā. Tiesa, šīs apmācības bija tikai teorētiskas. Tās vadīja tas pats atvaļinātais kapteinis Staprāns.

Deputāts ar 14 pistolēm

Par savu mērķi Brunīša siseņi uzskatīja “kapitālistiskās iekārtas likvidāciju”, kā alternatīvu piedāvājot sociālismu. Kā cīņas līdzekli šā mērķa sasniegšanai siseņi, tieši tāpat kā pārējā latviešu sociāldemokrātija, piedāvāja izmantot visas demokrātiskās valsts iekārtas dotās iespējas, piemēram, sociāldemokrātu partijai cenšoties iegūt vairākumu valsts parlamentā. SSS bija nepieciešams, lai gadījumā, ja pilsoniskie politiskie spēki ar bruņotas varas palīdzību censtos likvidēt demokrātiju, zociķiem būtu, ar ko stāties pretim.

SSS rīcībā bija arī vieglie strēlnieku ieroči. 1934. gada sākumā pēc armijas štāba Operatīvās daļas (jeb militārās pretizlūkošanas) ziņām, SSS rīcībā bija 420 kaujas ieroči (pistoles, revolveri, šautenes, dažas patšautenes un ložmetēji). Patronu skaits – apmēram 30 tūkstoši. Liela daļa no šiem ieročiem bija pierakstīti LSDSP līderiem personiskajām vajadzībām, piemēram, Bruno Kalniņam 14 pistoles, revolveris, šautene, mašīnpistole, bet māksliniekam un aktīvam sociāldemokrātam Ģedertam Eliasam 35 pistoles un divas patšautenes. Ieročus izsniedza (pareizāk sakot, tie skaitījās izsniegti) arī citiem LSDSP biedriem – Saeimas deputātiem. Partijas vadība uzskatīja, ka tādā veidā būtu drošāk tos glabāt, jo Saeimas deputātus nedrīkstēja bez īpašas sankcijas arestēt un viņu dzīvokļos nedrīkstēja veikt kratīšanu.

Taču latviešu sociāldemokrātu kaujinieki bija apbruņoti ļoti vāji, kā arī apmācība bija tikai teorētiskā līmenī un nepieciešamības gadījumā neko nevarētu iesākt pret 30 000 salīdzinoši labi bruņotiem un apmācītiem aizsargiem (SSS viens no neoficiālajiem mērķiem bija dublēt Latvijas Aizsargu organizāciju kā mantīgo šķiru ieroci un izveidot tai militāru pretspēku), nemaz nerunājot par armiju.

“Ar uzbrukšanu es saprotu zināmu teroristisku darbību…”

1933. gada beigās SSS darbība tika apturēta, pamatojoties uz spriedzes samazināšanas nepieciešamību starp kreisajiem un labējiem politiskajiem grupējumiem. 4. oktobrī laikrakstā Valdības Vēstnesis publicēja papildinājumus likumā par biedrībām, savienībām un politiskajām organizācijām, kur tika teikts: “Pie politiskām organizācijām nevar pastāvēt sporta, fiziskās audzināšanas vai kārtības sargu iestādījumi, neatkarīgi no to nosaukuma, bet pie biedrībām un savienībām nevar pastāvēt kārtības sargu iestādījums.”

Tomēr kreisā strādnieku sporta kustība nepārtrauca savu nosacīti fizkultūrisko darbību, šoreiz darot to ne sevišķi legālā veidā. Radās četras jaunas biedrības: Strādnieku vienība, Strādnieku sporta šaušanas un medību biedrība, Strādnieku pionieri un Sanitāri. Visu biedrību darbību koordinēja Latvijas Strādnieku sporta biedrību galvenā valde, kuras priekšgalā atradās jau labi zināmais Bruno Kalniņš. No Strādnieku vienības un Strādnieku sporta šaušanas un medību biedrības dalībniekiem galvenā valde sāka formēt kaujas vienības. Tajās uzņēma visus bijušos sargu vienību dalībniekus. Atšķirība vien tā, ka šoreiz kauju vienību dalībnieki sāka gatavoties tiešai kaujas darbībai.

1934. gada sākumā instrukcijā kaujas vienībām Bruno Kalniņš rakstīja: “Iepazīstināšana ar kaujas ieročiem būtu izdarāma ar dažādu shēmu palīdzību, turpretī ar pistolēm un patšautenēm biedri būtu iepazīstināmi tieši. Sevišķa vērība būtu piegriežama dažādām taktiskām nakts mācībām priekšā stāvošā vasarā. Līdz tam laikam varētu pa grupām izņemt visu iepriekš nepieciešamo. Bez tam jāizšķiras par tiešo darbību kāda apvērsuma gadījumā, tur var būt divējāda taktika un, proti, aizstāvēšanās un uzbrukuma. Ar uzbrukšanu es saprotu zināmu teroristisku darbību. Jo sevišķi liela vērība jāpiegriež pretinieka novērošanai un izsekošanai. Šī lieta līdz šim nav bijusi augstumos. Te jāsaprot ne tikai pērkoņkrustiešu un leģionāru izsekošana, bet arī armijas un aizsargu.”

Kaujas vienībā bija paredzēts iekārtot ieroču un munīcijas noliktavas apgabalu centros, kā arī izvest kaujas apmācību lauka apstākļos 1934. gada vasarā. Tomēr, kad naktī no 15. uz 16. maiju Kārlis Ulmanis ar ģenerāļa Baloža palīdzību īstenoja valsts apvērsumu, nekāda siseņu pretdarbība nesekoja. Un drīz vien līdz ar citām organizācijām strādnieku sporta biedrības tika likvidētas.

SSS mēģināja pretendēt uz dažu Eiropas valstu sociāldemokrātisko organizāciju militāro sekciju analogu. Latvijas sociāldemokrātu līderi, kas bija savas dzimtenes patrioti un patiesi demokrāti, ticēja, ka SSS ir lielākais, ja ne vienīgais pretspars labējām ekstrēmistiskajām organizācijām, kurās saskatīja (un ne bez pamata) draudus demokrātiskajai iekārtai. Tomēr Latvijas siseņi atšķirībā no saviem Rietumu kolēģiem tā arī palika līdz galam neizveidota pusmilitāra, pusfizkultūriska organizācija. Biedrības darbību diskreditēja ļoti asā polemika ar labējām pilsoniskajām partijām un organizācijām, kas bieži pārauga savstarpējos apvainojumos, un gadījās, ka noveda līdz ielu kautiņiem. SSS līderi izaicinoši izturējās ne tikai pret huligāniskajiem dauzoņām no Pērkonkrusta un Latvju Nacionālā kluba, bet arī pret armiju un aizsargiem, abus pēdējos pasludinot par reakcijas balstu. Skaļie paziņojumi par nodomu reorganizēt armiju pēc sava prāta nevarēja neradīt pretreakciju no armijas kadru virsnieku puses, bet aizsargos, kas pamatā sastāvēja no lauciniekiem, tādai tipiskai pilsētas organizācijai kā SSS nebija nekādas ietekmes. Dzīve pierādīja, ka vāji bruņotie, nepietiekami apmācītie un sagatavotie SSS sargi varbūt varēja veiksmīgi savaldīt labējos huligānus Grīziņkalnā, Sarkandaugavā vai Iļģuciemā, bet nebija reāls spēks valsts iekšpolitikā.