24 gadus pēc nāvējošās universālveikala "Centrs" spridzināšanas vainīgie vēl aizvien nav sodīti. Vai lieta tā arī paliks neatrisināta?
Pagājuši 24 gadi kopš pirmā terora akta neatkarīgajā Latvijā – universālveikala "Centrs" spridzināšanas, kas laupīja kādas sievietes dzīvību. Valsts drošības dienests (VDD) atklāj, ka lietas izmeklēšana vēl aizvien turpinās, tomēr pēc 6 gadiem tai iestāsies noilgums. Vai vainīgie tā arī paliks nesodīti?
Daudzi vēl tagad skaidri atminas 2000. gada 17. augusta vakaru, kad plkst. 17.29 universālveikalā "Centrs" nogranda sprādziens. Notikuma brīdī blakus tirdzniecības vietai atradās Latvijas Televīzijas grupa, un operators Ainars Kupčs, kuram vien dažas minūtes pēc notikušā izdevās iemūžināt šausminošos kadrus — dūmus, izsistus logus, šokētus cilvēkus un cietušos. Pēc astoņām minūtēm nogranda vēl viens sprādziens, un operators turpināja filmēt.
Sprādzienos cieta 35 cilvēki, no kuriem 21 tika nogādāts slimnīcā, bet četri guva smagas traumas. Vissmagāk cieta 53 gadus vecā noliktavas darbiniece Maija Pušmutsane, kura tika nogādāta Karolinskas apdegumu centrā Zviedrijā, taču viņu glābt neizdevās — pēc četrām dienām sieviete slimnīcā gāja bojā. Sprādzienos kāds vīrietis zaudēja pēdu, bet ievainots tika arī "Rimi Baltija" vadītājs Knuts Kvisviks un Valsts policijas Kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs. Kupča iemūžinātos kadrus pēc tam ilgi pētīja un analizēja likumsargi.
"Es sprādzienā zaudēju dzirdi!"
Lolita Zelča atminas vairākas epizodes no liktenīgās 17. augusta dienas. Viņa tolaik strādāja par kasieri lielveikalā "Rimi". Darbs nebija viegls – veikalā nācās pavadīt ilgas stundas, taču Lolita atceras, ka uz darbu gāja ar prieku. “Man pat bija izveidojies savs klientu loks, kas kasē nāca tieši pie manis,” atklāj sieviete.
"Tajā dienā mana maiņa sākās pēcpusdienā. Klients pienāca pie kases ar milzīgu arbūzu rokās, ko viņš tik tikko spēja pacelt. Kad noliku arbūzu uz svariem, nogranda pirmais sprādziens," stāsta Lolita.
"Sākumā nesapratu, ka noticis sprādziens, jo neviens ko tādu pat nespēja iztēloties. Mana pirmā doma bija, ka sākusies zemestrīce, tāpēc instinktīvi notupos zem kases. Otrā doma: nē, Latvijā nav tik spēcīgu zemestrīču, tāpēc tam tiešām vajadzēja būt sprādzienam,” norāda Lolita. Sieviete atminas, ka pēc pirmā sprādziena daudzi bija apjukuši un nesaprata, kur doties, jo telpu piepildīja dūmi un bija nodzisusi elektrība. "Es sāku kliegt: 'Sekojiet man, es zinu, kur ir rezerves izeja!' un centos to atrast, tomēr zem dūmu mutuļa to nevarēju saskatīt. Manīju, ka noliktavas darbinieces Maija un Anita ir ļoti smagi ievainotas," atminas Lolita.
"Kad nogranda otrais sprādziens, es atrados pie iepirkumu groziem. Sprādziena dēļ guvu smadzeņu satricinājumu un pazaudēju dzirdi. Šķita, ka manā galvā sāk skanēt sirēnas, kuras nav iespējams apturēt. Atminos, ka kādā brīdī draudzene mani iegrūda savā mašīnā un aizveda uz Rīgas 1. slimnīcu. Par laimi, nopietnas traumas man nekonstatēja, tādēļ nākamajā rītā jau varēju atgriezties mājās," stāsta Lolita.
Par informāciju piedāvā 25 tūkstošus latu
Šis bija pirmais terorisma gadījums Latvijas vēsturē kopš 1990. gada, un pēc tā policija un Valsts robežsardze strādāja pastiprinātā režīmā. Tā laika iekšlietu ministrs Mareks Segliņš gadījumu pasludināja par "pirmo terora aktu neatkarīgajā Latvijā". Izmeklētājiem bija vairākas versijas par nozieguma motīviem: tas varēja būt politiski motivēts terorakts, organizētās noziedzības grupas mēģinājums izspiest naudu no veikalu īpašniekiem, biznesa grupu cīņa par ietekmes zonām vai psihiski nelīdzsvarotas personas uzbrukums sabiedrības locekļiem, lai piesaistītu viņu uzmanību. Dažas pēdas arī veda uz Čečeniju.
18. augustā par informācijas sniegšanu tika izsludināta atlīdzība – 25 tūkstoši latu, kas priekš tā laika bija vesela bagātība. Pēc laika izmeklēšanu pārņēma Latvijas Drošības policija, kas sadarbojās ar FIB un Baltkrievijas policiju. Izmeklēšanas gaitā tika noskaidrots, ka sprāgstvielas saturēja trotila un plastmasas savienojumus, un tās bija novietotas maisu uzglabāšanas nodalījumos, kā arī pie iepirkumu grozu kaudzēm.
Pamatojoties uz cietušo liecībām, tika izveidota skice ar iespējamo aizdomās turamo — apmēram 40 gadus vecu, 1,85 metru garu vīrieti, kurš sprādziena dienā bija tērpies zilā T-kreklā un zilās džinsu biksēs. Pamatojoties uz šīm pazīmēm, vairākas personas tika aizturētas, taču pierādījumu trūkuma dēļ pret viņiem netika uzsākta izmeklēšana.
"Lieta pret mani ir safabricēta!"
Gandrīz pusotru gadu pēc notikušā, likumsargi aizturēja vienīgo aizdomās turēto cilvēku - Leonardu Buteli, kurš vēlāk nomainīja uzvārdu uz Gromovu. Viņš tika apsūdzēts par sprāgstvielu ievietošanu veikalā. 2003. gadā apgabaltiesa atzina viņu par vainīgu un piesprieda viņam astoņu gadu cietumsodu. Gromovs savu vainu noliedza un sacīja, ka "lieta pret viņu ir safabricēta". Gadu vēlāk Augstākā tiesa atcēla apgabaltiesas lēmumu, un Leonards Gromovs, pierādījumu trūkuma dēļ, tika attaisnots. Lietu pret viņu izbeidza.
Papildu izmeklēšana tika uzticēta prokuratūrai, kas to nosūtīja atpakaļ Drošības policijai. Pēc tam lieta tika izmeklēta divās daļās - tika meklēti nozieguma pasūtītāji un veicēji. Līdzīgu lietu noilgums Latvijā ir 30 gadi, tāpēc šobrīd izmeklēšana joprojām nav slēgta, taču izmeklēšanai nav aizdomās turamo vai citas informācijas par notikušo.
"Informējam, ka kriminālizmeklēšana par sprādzieniem universālveikalā "Centrs" 2000.gada 17.augustā joprojām turpinās, tāpēc šobrīd Valsts drošības dienests (VDD) atturas no komentāriem par izmeklēšanas gaitu," norādīja VDD. 2020. gadā.
Tā laika Valsts policijas Galvenās kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Valdis Pumpurs norāda, ka "galvenā versija par noziegumu saistīta ar cīņu par ietekmi starp dažādām biznesa grupām, tādējādi nokartojot savstarpējos rēķinus". "Tajā laikā notika tirgus sadalīšana, un ar šo uzbrukumu kāds, šķiet, mēģināja ietekmēt procesu sev par labu," stāsta Pumpurs. Viņš piekrīt, ka sprādzieni universālveikalā bija 90. gadu "gangsterisma paraugs", jo mūsdienās diez vai kādam vairs ienāktu prātā nokārtot biznesā radušos konfliktus tik ekstrēmā veidā, apdraudot nevainīgu cilvēku dzīvības. "Tas bija vecais stils, pēcpadomju bandītisms ar atbilstošu domāšanu," norāda Pumpurs.
