Noklusētā pagātne: karā pret vāciešiem vien retais latvietis šaubījās par karošanu Krievijas pusē
Kad pirms 110 gadiem sākās Pirmais pasaules karš, vairums latviešu bez šaubīšanās bija gatavi doties karot Krievijas impērijas un cara tētiņa pusē. Pirms nepilniem desmit gadiem gan šis pats cara tētiņš bija sūtījis soda ekspedīcijas apspiest 1905. gada revolūciju, taču latviešu naids pret vāciešiem bija tik liels, ka šis pāridarījums palika otrajā plānā, jo visa ļaunuma sakne taču bija nīstie baroni un viņu tautieši.
Karu latvieši sagaidīja ar dalītām jūtām. No vienas puses, ikvienam bija skaidrs, ka tas nesīs nelaimi un postu. Bet, no otras, tas pavēra iespēju revanšēties mūžsenajiem pāridarītājiem vāciešiem. Jautājumu par to, kas tieši vainīgs kara izraisīšanā, tobrīd nevienam nebija, – skaidrs, ka Vācija ar “nerimstīgo ieroču un kara piešu skandinātāju ķeizaru Viļumu” priekšgalā!
“Visvācietības kara gājiens pret citām tautām nolūkā tikai vieniem valdīt un spēcīgiem būt nevar palikt nesodīts. Kas zobinu paceļ, tam ar zobinu būs tapt izdeldētam. Vācietība pacēla ilgi trītu zobinu pret slāviem un romāņiem vaj, citiem vārdiem, visiem nevāciem, bet ar to tā pate nostājās zem matā pakārta zobina,” tā 1914. gada augustā sludināja avīze Zemkopis.
Patriotisma vilnis
Mums ar savu tagadējo domāšanu grūti izprast to patriotisma vilni, kas kara sākumā pārņēma latviešu sabiedrību. Vien retais šaubījās, vai tiešām latviešiem vajadzētu iet karā pret Vāciju Krievijas pusē. Naids pret vāciešiem bija tik liels, ka vīrieši uz iesaukšanas punktiem gāja bez šaubīšanās, bet sievietes un mājāspalicēji ar entuziasmu veidoja palīdzības biedrības, kuru uzdevums bija sniegt atbalstu karā mobilizēto ģimenēm. Rakstniece Ivande Kaija publiski aicināja sievietes atbalstīt savus vīrus, kuri dodas karā, bet latviešu biedrības dažādās pilsētās vāca naudu palīdzības komitejām. Pat mazu ciemu un apdzīvoto vietu iedzīvotāji uzskatīja par goda lietu ziedot naudu karavīru ģimenēm vai gultasvietu iekārtošanai ievainotajiem cīnītājiem.
Tomēr nevar teikt, ka visi kara sākumu būtu sagaidījuši, patriotiskas eiforijas pārņemti. Vairākās rūpnīcās tika aizturētas personas, kas bija strādniekus kūdījušas uz streiku, taču īpašu panākumu šai aģitācijai nebija. Te jāņem vērā, ka 1914. gada vasarā tiešām brieda lieli strādnieku streiki, taču kara sākumā strādnieku kopējā patriotisma noskaņa ņēma virsroku pār proletāriešu cīņas garu, un čiks vien no nemieriem iznāca. Tomēr aiz restēm uz pāris mēnešiem nonāca ne viens vien desmits dumpinieku, kuri, kā rakstīja avīzes, bija dziedājuši “revolucionāras dziesmas” un klieguši “Nost ar karu!”. Valmierā kāds kungs uz diviem mēnešiem bija nonācis aiz restēm, jo krogā noķengājis krievu armiju un mēģinājis pierunāt kādu kareivi nešaut uz ienaidnieku. Savukārt Raunā kādam vīrietim piespriests mēnesi ilgs arests par piedzeršanos mobilizācijas laikā.
Pa vidu visai šai uzbudinātajai burzmai rosījās dažādi veikli darboņi. Vieni izdeva jaunākās kara kartes, kas patiesībā bija diezgan atbaidoši smērējumi, kuriem visai attāls sakars ar reālo situāciju frontē, taču pēc informācijas izslāpusī publika pirka tāpat. Klīda baumas, ka Sarkanā Krusta pārstāvji staigājot pa dzīvokļiem un rekvizējot gultasveļu, atstājot tikai vienu segu un palagu, tādēļ tramīgākie iedzīvotāji sāka deķus un spilvenus slēpt malkas šķūņos. Prese gan rakstīja, ka patiesībā ar Sarkano Krustu tam visam nav nekāda sakara, vienkārši daži blēži bija uzdarbojušies šīs organizācijas vārdā.
Visu rakstu par Pirmā pasaules kara sākumu Latvijā lasi žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstu par Ulda Pūcīša kinolomām, Liepājas Romeo un Džuljetas traģisko mīlestību, piecdesmito gadu ēšanas paradumiem un daudz ko citu.
Arī latviešu valodā tika izdoti kara laika propagandas materiāli. Šis M. Freiberga izdevniecībā 1914. gadā tapušais attēls vēsta par cīņām pie Varšavas.
