FOTO: tuvojas Baltijas ceļa 35. gadadiena: kāds bija maršruts, un cik cilvēku tajā piedalījās?

Baltijas ceļš bija spēcīgs Baltijas tautu vienotības simbols, kas apvienoja vairāk nekā divus miljonus cilvēku visās trijās Baltijas valstīs, veidojot cilvēku ķēdi, kas savienoja Rīgu, Tallinu un Viļņu 670 kilometru garumā no Tompeas pils Tallinā līdz Ģedimina pils tornim Viļņā.

Lai dun visi zvani!

Baltijas ceļš tika organizēts, lai pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību pirms 50 gadiem noslēgtajam Molotova-Ribentropa paktam, kura slepenajos pielikumos tika prettiesiski izlemts Baltijas valstu liktenis - to okupācija un iekļaušana Padomju Savienībā. Šī bija izaicinoša un vienlaikus sirdi sildoša akcija, ko organizēja trīs Baltijas valstu nacionālās kustības: Igaunijas Tautas fronte „Rahvarinne , Latvijas Tautas fronte un Lietuvas kustība „Sajūdis”.

Latvijas Tautas frontes dome tolaik uzrunāja: „Pirms 50 gadiem divas totalitāras lielvaras parakstīja nāvesspriedumu trim miermīlīgām Baltijas valstīm un tautām. Valstis ir sagrautas. Tautas pusgadsimtu, piesmietas, kropļotas, deldētas. Tādi nu mēs esam, kādi esam. Bet mūsu ciešanu un pacietības mērs ir pilns. Mēs gribam atpakaļ savu neatkarību, savas valstis - brīvu Igauniju, brīvu Latviju, brīvu Lietuvu.

23. augustā pulksten 19 apliecināsim sev un visai pasaulei nelokāmu apņēmību cīnīties par cilvēka cienīgu dzīvi, sadosimies rokās, veidojot cauri Igaunijai, Latvijai, Lietuvai dzīvu ķēdi - Baltijas ceļu. Lai mūsu karogos šajā dienā sasietas sēru lentes, lai dun visi Baltijas baznīcu zvani! Būsim vienoti Latvijai cerību stundā! Taisnība uzvarēs!”

Vērienīgo akciju organizēja tikai pāris nedēļās

Sapulcināt vairāk nekā divus miljonus cilvēkus vienotā akcijā Baltijas Tautas frontēm izdevās piecās nedēļās, un tas mūsdienu cilvēkam var likties neiedomājams varoņdarbs, jo tolaik nebija moderno sakaru līdzekļu – ne mobilo telefonu, ne GPS sistēmas un tamlīdzīgi. Piezvanīt pa stacionāro telefonu pat no vienas Baltijas valsts uz otru bija diezgan sarežģīti – bija jāpiesaka tālsarunas, kuras bieži vien nācās gaidīt pat vairākas stundas. Pie tam vēl pie varas esošā okupācijas vara lika sprunguļus Baltijas ceļa organizēšanā un norisē. Viss notika „manuāli” ar „bloknotu un zīmuli”. Tomēr simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju ar autobusiem un vieglajām automašīnām no Kurzemes un Zemgales organizēti sabrauca Vidzemē un Zemgalē, caur kurām gāja Baltijas ceļš. Tiek lēsts, ka Latvijā šai akcijā varētu būt piedalījies katrs piektais Latvijas pilsonis (konkrēta uzskaite netika veikta; 1989. gadā Latvijā dzīvoja vairāk nekā 2,6 miljoni cilvēku, okupantu armijas militārpersonas ieskaitot). ASV ziņu aģentūra „Associeted Press” ziņoja, ka Latvijā vienotā ķēdē bija sastājušies ap 400 000 cilvēku. Lai akcija noritētu sekmīgi bija izrēķināts, ka Latvijā pietiktu ar 200 000 cilvēkiem. Bet bija vismaz divreiz vairāk! Rīgas centrā cilvēki bija sastājušies pat trīs rindās, bet attālākos pagastos, kur varbūt nebija tik daudz ļaušu, izlīdzējās, piemēram, ar tautiskām jostām. Līdzīgi notika arī mūsu kaimiņvalstīs.

Ideju par publisku protesta akciju esot ierosinājis viens no Igaunijas Tautas frontes līderiem Edgars Savisārs, un tā pirmo reizi apspriesta Baltijas republiku tautas kustību sanāksmē Pērnavā 1989. gada 15. jūlijā, bet vienošanās par akcijas organizēšanu parakstīta Baltijas Padomes sanāksmē 12. augustā Cēsīs. Akcijas dalībniekiem tika organizēti autobusi, katra lauku rajona iedzīvotājiem bija plānots veidot cilvēku ķēdi noteiktā ceļa posmā un akcijas norise tika koordinēta ar radio palīdzību. 

Baltijas ceļa trase

Baltijas ceļš savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas. Viļņā tas sākās pie Ģedimina torņa un turpinājās pa A2 autoceļu un „Via Baltica” līdz Latvijas-Lietuvas robežai virzienā uz Bausku. No Bauskas Baltijas ceļš turpinājās uz Rīgu caur Iecavu un Ķekavu. Rīgā maršruts no Bauskas šosejas turpinājās pa Ziepniekkalna un Mūkusalas ielu, šķērsoja Akmens tiltu un turpinājās pa Kaļķu un Brīvības ielu. No Rīgas tas turpinājās pa Pleskavas šoseju cauri Vangažiem, Siguldai, Līgatnei, Mūrniekiem un Drabešiem uz Cēsīm, tad caur Lodi uz Valmieru. No Valmieras akcija turpinājās caur Jēčiem, Lizdēniem, Rencēniem, Oleriem, Rūjienai un Ķoņiem līdz Latvijas-Igaunijas robežai. Igaunijā maršruts veda caur Karksi-Nuiju, Viljandi, Tiri un Raplu uz Tallinu.

Nepārtrauktas cilvēku ķēdes izveidei katrā valstī bija nepieciešami vismaz 200 tūkstoši cilvēku. Aģentūra „Reuters” 1989. gada 24. augustā ziņoja, ka Baltijas ceļā piedalījušies apmēram 700 tūkstoši igauņu un viens miljons lietuviešu, bet „Associated Press” ziņoja, ka Latvijā piedalījušies apmēram 400 tūkstoši dalībnieku. Tomēr konkrēts akcijas dalībnieku skaits netika piefiksēts, un tas arī nebija iespējams.

Cilvēki uz Baltijas ceļu sāka pulcēties 23. augustā pulksten pusseptiņos vakarā, lai no pulksten 19:00 līdz 19:15 sadotos nepārtrauktā roku ķēdē. Pulksten 19:45 akcijas dalībniekiem jau bija jāizklīst, lai ceļu krustojumus un dzelzceļa pārbrauktuves atbrīvotu satiksmei. 

Maskavas histērija

Lieki teikt, ka valdošā okupācijas vara Maskavā asi nosodīja baltiešu vēlmi atkal kļūt brīviem. 1989. gada 15. augustā komunistu centrālais laikraksts „Pravda”, reaģējot uz igauņu strādnieku streikiem, publicēja rakstu, apsūdzot viņus „histērijā”, ko vada „ekstrēmisti”, kuru mērķis esot tikai viņu pašu „šaurās nacionālistiskās intereses”, nevis augstākās intereses - visa Padomju Savienība.

Bet 18. augustā „Pravda” publicēja plašu Molotova-Ribentropa paktam veltītu interviju ar PSRS Tautas deputātu kongresa 26. sasaukuma vadītāju Aleksandru Jakovļevu. Viņš atzina, ka pastāv pakts starp Vāciju un PSRS un tam pievienotais slepenais protokols, un to nosodīja. Taču norādīja, ka tas neietekmēja Baltijas republiku iekļaušanu Padomju Savienībā. Tādējādi Jakovļevs pauda PSRS jauno oficiālo nostāju, kas iepriekš bija paziņojusi, ka paktam nav slepenā protokola un viss, kas tika publicēts Rietumos, ir viltojums un provokācija, taču tajā pašā laikā noliedza faktu. par Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā.

Taču šis formulējums Baltijas valstīm nederēja, un Lietuvas PSR Augstākā padome 22. augustā apsūdzēja PSRS Baltijas valstu piespiedu okupācijā un Molotova-Ribentropa pakta tiešā saiknē ar šo valstu okupāciju.

Atceres pasākumi

Šogad 23. augustā visā Latvijā notiks Baltijas ceļa trīsdesmitpiecgades atceres pasākumi – oficiālas ceremonijas, koncerti, piemiņas pasākumi, koncerti, atmiņu stāstījumi, kinoizrādes... Ar oficiālo svētku programmu var iepazīties internetā: www.mk.gov.lv/lv/jaunums/baltijas-celam-35, bet daudzviet notiks arī citi, pašvaldību vai sabiedrisko organizāciju rīkoti pasākumi, piemēram, koncerti kultūras namos vai atmiņu stāstījumi bibliotēkās (par šiem pasākumiem interesēties vietējās reklāmās). Varētu teikt, ka „kulminācija” visiem pasākumiem notiks septiņos vakarā, kad arī baltieši pirms 35 gadiem sadevās rokās. Lūk, nozīmīgākie:

* Rīgā pie Brīvības pieminekļa pulksten 11:00 notiks ziedu nolikšanas ceremonija par godu Baltijas ceļa 35. gadadienai un Ziemeļu un Baltijas valstu parlamentu priekšsēdētāju sanāksmei Latvijā. Pulksten 13:00 atklās starptautisku izstādi „Akcija „Baltijas ceļš – vienoti Brīvībai”. Bet no pulksten 18:00 līdz 20:00 pie pieminekļa skanēs koncerts “Vienoti brīvībai”, kurā uzstāsies bungu un dūdu grupa “Auļi”, orķestris “Rīga” un vīru kopa “Vilki”. 
 
* Pulksten 10:00 notiks Baltijas ceļa 35. gadadienai veltītais pasākums uz Latvijas–Igaunijas robežpunkta Unguriņi-Lilli (pulksten 18:00 Unguriņu robežpunktā Ķoņu pagastā sāksies īpaša koncertprogramma), kurā piedalīsies Latvijas un Igaunijas Valsts prezidenti. Savukārt pulksten 15:00 notiks Baltijas ceļa 35. gadadienai veltītais pasākums Pasvalē (Lietuvā), kurā piedalīsies Latvijas un Lietuvas Valsts prezidenti.

* Grenctāles kultūras nama koncertzālē uz Latvijas –Lietuvas robežas pulksten 18:00 būs iespēja noskatīties Maksima Krutikova un Ulda Varneviča savāktos sarunu videomateriālus par atmodas laiku, bet pulksten 19:00 sāksies koncertprogramma „Roku rokā, plecu pie pleca”.