Pārsteidzošā vēsture. Andris Ruģēns par žurnālu "Dadzis" un padomju humoru

Padomju vara un preses brīvība bija nesavienojami jēdzieni, tomēr pa vidu partijas kongresu atreferējumiem, stāstiem par pirmrindnieku labajiem darbiem un kapitālistu nekrietnajām cūcībām laiku pa laikam parādījās arī kritiski raksti par kādā padomju uzņēmumā notiekošām nekārtībām, turklāt vainīgie tika saukti vārdā. Dadzī bija vēstuļu nodaļa, kuras darbinieku pienākums bija reaģēt uz lasītāju vēstulēm un, tā teikt, kārt vainīgos pie lielā zvana. Te vairs nekādu joku nebija – viss pa nopietno!

Sarkanie partizāni un leģionāri vienā redakcijā

Kā vispār nonāci Dadzī? Pirms tam taču ar žurnālistiku nebiji saistīts?

Laimīgas sagadīšanās dēļ. Sāku studēt fizmatos, jo manas simpātijas piederēja kosmosam un astronomijai, lai arī beidzu kā filozofs – sociologs. Taču tolaik Viktors Kalnbērzs bija ielicis avīzē rakstu, kurā paziņoja, ka meklējot izmēģinājuma trusīti jaunai iekārtai, ar kuru pakaļkājas var izstiept garākas. Bet man no bērnības bija kājas locītavas trauma, nācās pēc tam mācīties staigāt ar trijkāji, bet vēlāk ar ortopēdisko zābaku un štoku. Staigāt varēju, kauties varēju, trenēties boksā un vingrošanā arī varēju, bet tā kāja bija desmit centimetrus īsāka. Un tā es 1963. gadā aizgāju pie Kalnbērza pieteikties uz eksperimentālo operāciju. Tur man to pakaļkāju izstiepa – bez narkozes, starp citu. Pēc tam uzlika ģipsi un kaulu galus nofiksēja ar makšķerauklu, taču bija radušās kaut kādas problēmas, tādēļ nācās pa otram lāgam likties slimnīcā. Un tur iepazinos ar kungu, vārdā Rafaels Blūms, kurš strādāja Dadzī. Viņš bija salauzis roku, braucot ar mopēdu.

Abi sākām debatēt un par visu ko strīdēties, līdz viņš teica: “Tu tāds gudrs čalis, vai negribi nākt pie mums uz Dadzi un rakstīt?” Tā es kā ārštata autors nokļuvu Dadža redakcijā, kas tolaik atradās Vaļņu ielā. Tur mēs bijām divi ārštatnieki – es un Andris Kolbergs. Nodaļas vadītājs mums bija Kārlis Šmits, kurš savulaik bija uzdienējis līdz Kabardas-Balkārijas čekas priekšniekam. Tā kā viņš bija draugos ar Lavrentiju Beriju, Šmitu tīrīšanas laikā nenošāva un neiesēdināja, bet tikai pazemināja činā un nosūtīja par Soču kūrorta pārvaldes direktoru. Pagātne viņam bija diezgan asiņaina, pats stāstīja, ka esot organizējis trīs slepkavības “aiz kordona”, bet pēc kara vadījis operācijas pret Latgales partizāniem, formāli būdams Cēsu čekas priekšnieks.

Diezgan kolorīts priekšnieks...

Jā, no tā laika spilgti atceros divas epizodes. Pirmā – kā kopā ar Šmitu un Kolbergu gājām pie viena rūpnīcas direktora, par kuru Dadzis bija saņēmis žēlabu, ka viņš kaut kā nepareizi izrīkojoties. Bet direktors bija tiešā Maskavas pakļautībā, jo rūpnīca bija pa militāro līniju. Kad ienācām pie viņa, direktors sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja. Tikai krieviski izmeta: “Nu, ko vajag? Jums ir piecas minūtes!” Šmits atteica: “Gribu stādīties priekšā!” Un izvilka no kabatas tautas kontroliera apliecību. Nē, tā nav īstā! Velk nākamo – OBHSS. Atkal nav īstā. Vēl viena – Valsts drošības komiteja! Arī nav īsta, noliek malā. Nākamā ir laikraksta Pravda korespondenta apliecība – nē, atkal nav pareizā. Direktoram, to redzot, jau sāk trīcēt rokas. Beigās Šmits izvelk Dadža apliecību, bet pārējās nevērīgi sabāž atpakaļ kabatā. Ticiet vai ne, direktors ar mums runāja divas stundas un visu laiku svīzdams stāvēja kājās! Viņam noteikti likās, ka lejā jau stāv melnā berta, kas viņu gaida, un šitie trīs vīri viņam uzliks rokudzelžus.

Pēc tam Šmits mums abiem ar Kolbergu teica: “Puikas, to Dadža apliecību jau neviens neņems par pilnu, es jums labāk izkārtošu milicijas ārštata darbinieka apliecības.” Un tiešām man to apliecību atnesa, kaut gan man tēvs taču vācu laikā bija SS un SD, pēc tam nacionālajos partizānos. Bet Kolbergs vispār bija sēdējis cietumā! Uz to Šmits teica: “Tas taču sīkums! Komjaunatnē esi bijis? Tad viss kārtībā!”

Otra epizode, ko atminos, ir saistīta ar partijas centrālkomitejas trešo sekretāru Rūdolfu Verro, Baškīrijas latvieti. Viņa sievastēvs bija fotogrāfs Lerhs, par kuru Dadzim atnāca sūdzība, ka viņa kantorī esot naudas iztrūkums. Kad šefs zvanīja uz turieni un sāka skaidrot lietas apstākļus, viņam piezvanīja no centrālkomitejas un pateica, lai liekas mierā. Dadža galvenais redaktors Igors Palkovs bija pārskaities, taču lielajai priekšniecībai neko iebilst nevarēja. Es ieminējos, ka varētu tomēr kaut ko pamēģināt darīt, jo cita starpā sūdzībā bija minēts, ka tajā kantorī esot pie sienas pienaglota Ļeņina bilde ar naglu mutē. O, to var izmantot! Aizgāju uz centrālkomiteju, no lejas piezvanīju Verro sekretārei un stādījos priekšā. Tad klausuli pacēla Verro un kategoriskā tonī paziņoja, ka par šo tēmu vispār nav ko runāt. Uz ko es pieklājīgi apjautājos: “Tātad jūs piekrītat, ka Ļeņinu pienaglo ar naglu mutē?” Otrā galā klusums... Pēc brīža saka: “Labi, uznāciet augšā!” Tur jau viņam izklāstīju visus faktus par naudas iztrūkumu un visu pārējo. Verro sāka locīties: “Ziniet, biedri žurnālist, situācijas jau ir dažādas, piemēram, kad es Baškīrijā strādāju par zirgupuisi, tad mums vajadzēja dažādus iemauktus, bet naudas nebija, un tad mēs tos norakstījām uz tintes iegādes rēķina... Paskatīsimies un domāsim, ko tagad iesākt!” Igora acīs es ar šo gājienu uzreiz biju izpelnījies autoritāti.

Dadzis reaģēja uz visām sūdzībām, ko saņēma?

Šajā ziņā Dadzim bija privilēģijas, jo citiem izdevumiem bija jāraksta tikai par pozitīvo un komunisma celtniecību, bet mēs varējām runāt par negatīvo. No mums prasīja, lai pārbaudām sūdzības un rakstām feļetonus. Partijas vadību kritizēt nedrīkstēja, bet uzņēmumu vadītājus gan. Katru dienu saņēmām desmitiem vēstuļu, tādēļ par materiālu trūkumu nebija jāsūdzas. Ļoti daudz sūdzību bija par dzīvokļu rindām un sadali. Šo tēmu uzkrāva man, tolaik jau biju štata darbinieks. Pat nezinu, cik dzīvokļu esmu cilvēkiem sagādājis, katrā ziņā daudz.

Atminos epizodi, kad manā klātbūtnē pie Rafaela Blūma atnāca onkulis un stāstīja, kā vienā komunālā dzīvokļa istabā dzīvo seši vai septiņi cilvēki. Viņš stāvot rindā uz kooperatīvo dzīvokli, taču rinda ir ļoti gara; vai nevar kaut kā palīdzēt. Rafs saka: “Labi, uzrakstīšu dzīvokļu komisijai, ka jūs kara laikā bijāt partizānu atbalstītājs.” Viņš to varēja atļauties, jo Rafs pats savulaik bija Ratiņa brigādes partizānu komisārs. Vīrs apjuka: “Biedri redaktor, es dienēju vācu laikā policijā!” Rafs padomāja un saka: “Tas nekas, es rakstīšu, ka mēs jūs tur iesūtījām!”

 Vispār Dadža kolektīvs veidojās no divām pilnīgi pretējām daļām, kas dīvainā kārtā labi sadzīvoja. Vienā pusē bija Igors Palkovs, kurš bija partizānu vienības izlūkrotas komandieris, atbildīgā sekretāre Millija Līmane, partizānu radiste, Rafaels Blūms, kurš bija partizānu komisārs, un Igora vietnieks Īzaks Livšics, SMERŠ apakšpulkvedis vai kaut kas uz to pusi. Bet otrā pusē bija bijušais izsūtītais etniskais vācietis Harijs Heislers, vācu laikā policijas bataljonā kā rakstvedis dienējušais Jānis Dreslers, leģionā 15. divīzijas rindās Berlīnē karojušais mākslinieks Gunārs Bērziņš, arī vācu armijā dienējušais Imants Melgailis, bet māksliniekam Edgaram Ozoliņam tēvs bija dienējis policijas bataljonā un pēc kara nošauts. Plus vēl es un Kolbergs ar mūsu šaubīgajām biogrāfijām.

Jābrīnās, kā jūs tur vispār spējāt sadzīvot!

Nekādu kašķu nebija, jo visi bijām ļoti noskaņoti pret lielkrievu šovinismu. Piesardzīgāki bijām tikai ar Milliju Līmani, jo zinājām, ka viņai ir jāatskaitās orgāniem. Vispār jau viņa bija lādzīga, taču viņas dēļ no Dadža nācās aiziet Harim Heisleram. Viņš bija ļoti impulsīvs un reizēm atļāvās īpatnējus gājienus, bet lielākā nelaime bija tā, ka viņš diezgan stipri dzēra. Atceros, viņš sēdēja vienā kabinetā ar Rafaelu un šausmīgi pīpēja, kamēr Rafs nepīpēja nemaz. Uz šī punkta pamata abi sāka kasīties. Beigās Rafs atnesa un nolika uz galda smalki sakapātus ķiplokus. Haris uz to atbildēja, nopērkot pašu smirdīgāko kubiešu cigāru. Smaka bija tāda, ka tur iekšā nevarēja ieiet, bet abi sēž un drūmi lūr viens uz otru.

Nākamajā dienā Haris atnāk un iedzen sienā naglu ar vārdiem: “Uz šitās naglas karāsies mana žakete, un neviens žīds savu žaketi te nekārs!” Uz ko Rafs saka: “Tu ir dumš!” Nākamajā dienā Rafs ieskrien redakcijā, norauj žaketi, uzmet uz tās naglas un skrien pie telefona kaut kam zvanīt. Tad pieceļas Haris un ar vārdiem: “Rafa, es tev teicu – neviens žīds uz manas naglas savu žaketi nekārs!” paķer to žaketi un izmet pa logu ārā. Rafs nomet klausuli un skrien pakaļ žaketei, jo tur taču kabatā 2000 rubļu un partizānu komisāra apliecība! Bet pretējās durvīs tikmēr notika kaut kāda skolotāju konference. No turienes pabāž degunu cienījama skolotāja brillēs, bet Rafs, kurš vienmēr bija ļoti korekts, tikmēr pa visu gaiteni pilnā rīklē bļauj: “Heisler, tu esi visu prātu izp..is!” Skolotāja momentā pazuda atpakaļ savās durvīs. Rafs ar Hari pēc tam kādu nedēļu nesarunājās, taču pēc tam salīga mieru – viss bija kārtībā.

Kā cilvēkiem ar tik šaubīgu pagātni vispār ļāva strādāt žurnālā?

Oficiāli Dadzis skaitījās zem partijas avīzes Cīņa, taču dzīvē mums ar Cīņu bija ļoti maz sakara. Atceros tikai pāris gadījumu, kad man zvanīja no Cīņas un uzdeva kaut kādus darbus. Piemēram, reiz Cīņai nebija neviena darbinieka, kurš varētu aiziet uz sabiedrisko padomi Brasas cietumā, kas izskatīja ieslodzīto lūgumus par pirmstermiņa atbrīvošanu vai pārcelšanu uz citu ieslodzījuma vietu, un viņi palūdza mani. Tur bija interesanti, jo pēc tam parunājos ar cietuma priekšnieku, kurš pastāstīja dažus gadījumus no dzīves. Piemēram, pie viņiem sēdējis džeks, kurš bija noslepkavojis un aplaupījis divus vecīšus. Viņam piespriests nāvessods, ko partijas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš bija aizstājis ar 15 gadu ieslodzījumu, jo pazinis tā puiša tēvu. Un tas tēvs kādudien bija atnācis pie cietuma priekšnieka. Pats ierāvis, bet pilna krūts ordeņu, par katru savs stāsts: “Šito man iedeva par to, ka Ļeņingradā baznīcas dumpja laikā Ņevā slīcinājām popus, bet šito – par to, ka bada dumpja laikā Ukrainā šāvām sievietes un bērnus. Bet mans dēls ir nositis divus buržujus, un viņam par to cietumā jāsēž!”

Ja runājam par Dadzi, tur strādāja ļoti normāli cilvēki, noskaņojums bija ļoti nacionāls. Tas pats Igors Palkovs reiz man stāstīja, kā bija nonācis partizānos. Izrādās, viņš Latvijas laikā bija mācījies kadetu skolā. Kad 1941. gadā sarkanie atkāpās, visus kadetus paņēma līdzi. Kaut kur Igaunijā viņu bija ievainojuši, bet pēc izārstēšanās nosūtīja uz partizāniem. Man viņš čukstus stāstīja: “Bet es nekad nevienam neesmu šāvis virsū. Kad bija jāšauj, es vienmēr šāvu gaisā!” Brālis viņam, starp citu, bija dienējis leģionā. Latvijā jau tā bija ikdienišķa lieta, pat Arvīdam Pelšem brālis bija leģionārs.

Patiesībā jau visa tā laika paaudze bija diezgan nacionāli noskaņota. Piemēram, skolā manā klasē mācījās kompartijas sekretāra Žaņa Spures dēls. Viņš bija krustdēls Vilim Lācim. Kad krievu valodas skolotāja sāka runāt krieviski, viņš piecēlās un teica: “Apklusti! Te ir Latvija, nevis Krievija, te ir jārunā latviski!” Pēc tam skolas direktore zvanīja Lācim un sūdzējās. Mūsu skolā mācījās arī abi Viļa Lāča dēli, un es nevaru teikt, ka viņi būtu bijuši sarkanie. Gluži otrādi, viņi bija nacionāli noskaņoti. Un tajā laikā tas bija pilnīgi normāli.

Kādēļ prezervatīviem nav lietošanas termiņa?

Uz katru sūdzību jums bija jāreaģē?

Katru vēstuli iereģistrējām un atzīmējām, kuram kolēģim tā ir nodota. Un bieži vien bija tā, ka pēc mūsu feļetoniem viens otrs priekšnieks tiešām tika noņemts no amata. Taču daudz bija arī tādu sūdzību, kas palika aiz kadra, jo tās bija par sīkumiem.

Gadījās arī tādi, kas rakstīja sūdzības, lai kādam ieriebtu?

Bija gadījums, kad pie galvenā redaktora vietnieka Andreja Skaiļa no laukiem bija atbraucis vecs onkulītis. Īsts seno latviešu dieviņš ar kulīti pie rokas. Cēlies četros no rīta, braucis ar autobusu kaut kur no Rucavas vai Bārtas uz Liepāju, tālāk uz Rīgu, lai tikai varētu aiziet uz Dadzi parunāties. Andrejs prasa, kas par lietu. Onkulītis saka: “Ziniet, mums viens jauns puisis tikko pārnāca no armijas, un kolhoza priekšsēdētājs viņu paņēma par šoferi. Bet tas puisis mašīnu sadauzīja, un priekšsēdētājs par skādi viņam lika samaksāt 200 rubļu.” – “Dzērumā sadauzīja?” – “Nē, skaidrā.” – “Tad kur problēma, par ko ir sūdzība?”– “Redziet, es gribu, lai viņš samaksā visu mašīnas vērtību.” – “Bet kāpēc – jauns puisis taču, dzēris arī nebija?” – “Jā, bet viņam vecāki bija budži, taču padomju vara viņus neizsūtīja, jo kara laikā viņi bija izglābuši notriektu krievu lidotāju. Tad vismaz lai tas puika tagad dabū sodu!”

Lūk, nāca arī ar šādām sūdzībām...

Bieži gadījās tik tādi sūdzībkaļi?

Daudz jau viņu nebija, taču laiku pa laikam uzradās. Piemēram, atrakstīja, ka kaimiņš klausoties Amerikas balsi. Taču mēs nekur tālāk tādas sūdzības nesūtījām. Bija arī sieviete, kura uzrakstīja sūdzību par mācītāju. Runāju ar to kundzi, prasu, kas par vainu. “Redziet, tas mācītājs pavedina mani uz nešķīstību!” – “Kā tad tas notiek, uzmācas vai kā?” – “Nē, viņš man katru nakti sapņos rādās, tātad ir pārdevies velnam! Lai Dadzī uzraksta par mācītāju, tad viņš beigs sapņos rādīties…” Nāca, redz, arī cilvēki ar novirzēm un dažādi dīvainīši.

Atceros, atnāk vīrs dziļā vecumā, ar štociņu, pie tam štoterēja. Skailis toreiz vēl bija vēstuļu daļas vadītājs. Pēc īsas apsveicināšanās apmeklētājs izvelk no kabatas prezervatīvu paciņu, noliek uz galda un bez ievadiem noprasa: “Sssakkiet, lūdzu, kkāpēc te nav lllietošanas termiņa?!” Kabinetā iestājas kapa klusums. Andrejs, piepūtis vaigus, lai nesmietos, paņem paciņu un nopēta. Tiešām nav! Kā jau pienākas tādos gadījumos, seko zvans uz Galveno aptieku pārvaldi. Tā un tā, kāpēc uz prezervatīvu paciņām nav lietošanas termiņa? Meitene līnijas otrā gala pārtrauc savienojumu. Andrejs zvana vēlreiz, stādās priekšā ar visiem tituliem un nosauc savu telefona numuru. Brīdi klusums, tad: “Pagaidiet nedaudz, es pārbaudīšu.” Pēc brīža darbiniece atgriežas: “Jums taisnība, bet mēs tādus saņemam centralizēti. Šeit būs telefona numurs Baku, zvaniet ražotājiem!” Andrejs onkulim visu izstāsta un iedod telefona numuru rūpnīcai Azerbaidžānā. Seko jautājums: “Kkkur te, llūdzu, ttuvākā starpppilsētu tttelefoncentrāle?” Saņēmis vajadzīgo informāciju, vīrs ilgi ceļas no krēsla un atsveicinājies dodas pa gaiteni uz trepēm. Kas notika pēc tam redakcijā un kā tika komentēts šis apmeklējums, domāju, nav jāstāsta…

Bija arī gadījumi, kad sūdzība bija par lietu, tomēr aprakstīt to nelikās pareizi. Talsos partijas pirmais sekretārs bija Kārlis Rūtenbergs, kurš vēlāk neatkarīgās Latvijas laikā bija arodbiedrības vadītājs. Bet Dadzis reiz saņēma sūdzību – partijas komiteja pieverot acis uz faktu, ka par valsts naudu pie ezera uztaisīts krogs, uz kuru brauc ballēties partijas bosi. Uzrakstīju par to feļetonu ar nosaukumu Vakars pie ezera, taču nolēmu, ka pirms publicēšanas jāaizbrauc uz Talsiem. Aizbraucu, izrunājos ar Rūtenbergu un redzu – jā, it kā jau fakti atbilst patiesībai, taču viņš ir kārtīgs latviešu puika, negribas tādu iegāzt. Izvilku no somas savu feļetonu un atdevu viņam ar vārdiem – šito mēs nepublicēsim! Viņš aiz priekiem izvilka no seifa konjaka pudeli, un mēs abi iedzērām. Uz beigām velns mani dīdīja pateikt, ka neesmu partijas biedrs, mamma man uz 25 gadiem lēģerī notiesāta, bet tēvs vispār bijis viens no SS Jagdverband vadītājiem. Bet viņš uz to paklusām noteica – zini, es jau arī partijā gadījos tikai pārpratuma pēc... Patiesībā jau partijā tiešām bija arī sakarīgi cilvēki, ne tikai salašņas vien. Bija arī sūdzības par slavenā Ādažu kolhoza priekšsēdētāju Albertu Kaulu.

Kādos grēkos viņu apsūdzēja?

Tas bija jau astoņdesmitajos gados. Bija paredzēts, ka Mihails Gorbačovs apmeklēs Latviju un brauks uz Ādažiem pie Kaula. Bet Kaulam bija transporta daļas vadītājs, bijušais čekists, kurš bija uz centrālkomiteju uzrakstījis sūdzību, ka Kauls strādājot teju vai pēc kapitālisma principiem. No centrālkomitejas tad zvanīja Dadža galvenajam redaktoram un lika sūdzībā minēto informāciju pārbaudīt. Interesanti, ka mēs jau agrāk bijām saņēmuši sūdzību par Ādažu vīna cehu, kur taisīja lētos vīnus, izmantojot no Vidusāzijas saņemtās cisternas ar kaut kādām vīnogu atliekām. Viens ādažnieks bija atrakstījis, ka cisternas dibenā atraduši beigtu dzelzceļnieku ar spaini – sak, redz, kādu preci mēs taisām! Toreiz to vēstuli pārsūtījām Kaulam un pēc laiciņa saņēmām atbildi – jā, tāds fakts ir bijis; Baltkrievijā viens paģirains dzelzceļnieks tiešām ir līdis pēc vīna, taču spainis izrādījies par smagu un novilcis vīru dibenā. Taču neko darīt – kad tas atklājies, vīns jau ir sapildīts pudelēs un izsūtīts pa veikaliem.

Bet tagad uz jauno sūdzību reaģēt uzdeva man. Es personīgi Kaulu tad vēl nepazinu, bet visi jau zināja, ka viņš ir cilvēks ar smagu raksturu. Aizbraucu pie viņa, sēžam un runājam, un es saprotu – jā, Ādažos tiešām no sociālisma nav ne smakas, bet es taču neiešu tādēļ viņu zāģēt nost! Atskaitē uzrakstīju, ka Ādaži tiešām ir apsteiguši savu laiku, taču tas ir progresīvi, un nekāda krimināla tur nav. Rezultātā Gorbačovs aizbrauca pie Kaula, bet man ar Albertu sākās draudzība, astoņdesmito gadu beigās es pat pie viņa pastrādāju par padomnieku.

Paralēli Dadzim tu kādu laiku strādāji arī Iekšlietu ministrijā?

Jā, septiņdesmitajos gados kādu laiku nostrādāju Iekšlietu ministrijā, kur mani uzaicināja uz OBHSS (nodaļa cīņai ar sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu – red.). Tur bija speciālā daļa, kas nodarbojās ar nopietnām lietām – valūtu, zeltu, kontrabandu, kukuļņemšanu, valsts mantas izlaupīšanu lielos apmēros un tamlīdzīgi. Tajā skaitījos sociologs, psihologs un analītiķis, jo mana filozofa-sociologa diplomdarba tēma bija uz Iekšlietu ministrijas materiāliem rakstīta. Cita starpā man vajadzēja nodarboties arī ar apslēptās mantas meklēšanu. Piemēram, nāca cilvēki un stāstīja, ka savulaik kaut ko esot kaut kur noslēpuši, bet tagad tajā vietā ir, piemēram, redīsu dobe. Tāds gadījums tiešām bija Baldonē. Taču ko mēs tur paslēptajā aizlodētajā caurulē atradām? Elektriskās spuldzītes, knaibles, āmuru un tamlīdzīgas lietas.

Pag, cilvēki to, ko paši bija noslēpuši, meklēja caur Iekšlietu ministriju?

Jā, zvanīja, nāca un rakstīja iesniegumus. Ja cilvēks varēja pierādīt, ka tā ir viņa manta, tad valsts uz to nepretendēja. Izņemot atsevišķus gadījumus, piemēram, kad paslēpta bija bise ar skaistiem gravējumiem. To gan īpašniekam neatstāja. Formāli skaitījās, ka to bisi iznīcināja, taču gan jau kāds ministrijā to paņēma sev.

Ja runājam par mantas meklēšanu, atminos epizodi, kas raksturo Dadža darbinieku darba stilu…Es toreiz jau strādāju OBHSS, bet paralēli joprojām skaitījos Dadža ārštata līdzstrādnieks. Sēdējām reiz trijatā – Heislers, Rafs un es – Rafa kabinetā, stāstīju viņiem par kādu traģikomisku atgadījumu Valmierā saistībā ar mantas meklēšanu. Pēkšņi Haris iesit sev pa galvu: “Atcerējos! Es arī zinu vietu, kur noslēpts zelts!”

Stāsts bija savā veidā skumjš, bet patiess. Heislera ģimeni kopā ar pārējiem vietējiem vācu tautības cilvēkiem 1945 gadā deportēja uz Komi. Viņiem kaimiņos nometināja vācieti Metu Regīru no Bolderājas, kurai līdzi labprātīgi bija devies civilvīrs – latvietis. Abi jau krietni gados. Pēc neilga laika vīrs nomiris, un Haris, jauns puika, vecajai mammītei palīdzējis – nesis ūdeni, skaldījis malku un veicis citus smagus darbus. Pirms nāves tantuks izstāstījis Harim, kur vīrs noslēpis zelta naudu, proti, mājas jumta spārē izveidojis slēptuvi. Labi, vārds, uzvārds mums tātad ir, bet adreses ta nav! Ej nu pa visu Bolderāju meklēt! Salikām galvas kopā un izdomājām. Ja reiz Meta bija izsūtīta, tad viņai jābūt čekas sarakstos, tātad tur būs arī adrese. Rafs, kurš personīgi pazina Longinu Avdjukēviču, toreizējo LPSR VDK priekšnieku, ātri noskaidroja, ka saraksti atrodas Iekšlietu ministrijā un par tiem atbild daļas vadītājs Voldemārs Karpačs. Atlika sīkums – atrast iemeslu, kāpēc Dadzim tas interesē. Arī to ātri atrisinājām – sarunāju ar savu bijušo klasesbiedru Gunāru Stivriņu, un kolektīvi viņam nodiktējām vēstuli, proti, sūdzību par nelikumībām Bolderājā, ko varēja pārbaudīt, tikai noskaidrojot konkrēto adresi.

Nākamais bija mans lauciņš. Saņēmu no Karpača 1945. gadā izsūtīto sarakstus – nosmērētas lapas, uz kurām ar tinti bija sarakstīti uzvārdi un adreses… Devāmies trijatā uz Bolderāju – Rafs, Gunārs un es. Harijs negribēja braukt un uzticējās mums. Aizbraucām, māju atradām, bet, pirmkārt, bēniņos tagad bija iebūvēts dzīvoklis, tādēļ iekļūt atlikušajā bēniņu telpā varēja, tikai izzāģējot jumtā caurumu. Otrkārt, māja atradās slēgtajā militārajā zonā, un par to atbildēja tā saucamais KEČs – karaspēka daļas namu pārvalde…

Bet Dadzis nebūtu Dadzis, ja netiktu galā arī ar tādu sīkumu! Devāmies pie namu pārvaldnieka, Rafs izrieza krūtis un krieviski stādījās priekšā – 2. partizānu brigādes komisārs Rafaels Blūms! Pārvaldnieks pielēca kājās – apakšpulkvedis tāds un tāds! Tālāk sekoja Rafa improvizācija, sak, kara laikā mājas bēniņos slēpies brigādes radists, kuru arestējis gestapo, bet ir pamats domāt, ka tur palikusi slēptuve ar dokumentiem un fotofilmām… Kāda runa, biedri! Pēc brīža jau Gunārs ar Rafu sēdēja uz mājas jumta, mēs ar namu pārvaldnieku sargājām trepes, kas bija pieslietas pie jumta, un atbildējām uz garāmgājēju jautājumiem ar vienu vārdu – speczadaņije! Diemžēl tajā daļā, kur iekļuvām, slēpni neatradām… Tagad māja jau ir nojaukta, tādēļ var tikai atcerēties veco teicienu – tā paiet tā pasaules godība!

Pavisam tomēr Iekšlietu ministrijā nepaliki?

Pārāk ilgi Iekšlietu ministrijā nenostrādāju, jo ne vienmēr tie, kurus uzskatīja par spekulantiem, manās acīs tiešām tādi bija. Reizēm bija pavisam muļķīgi gadījumi. Piemēram, atnāca sūdzība, ka Rīgas–Dagdas satiksmes autobusa šoferis pasažieriem nedodot biļetes. Parasti jau centrālais aparāts ar tādiem sīkumiem nenodarbojās, taču šoreiz tā sūdzība bija adresēta lielajiem priekšniekiem, tādēļ mums uzdeva noskaidrot apstākļus. Aizbraucu kopā ar sievu, iekāpju tajā autobusā, un tiešām – šoferis biļetes nedod! Taču izskatās pēc lādzīga latviešu cilvēka, tādēļ es viņam piegāju klāt un teicu – klausies, tu baigi riskē; nedari muļķības! Atbraucu atpakaļ, saku šefam, ka mums biļetes iedeva, tādēļ nekādu pierādījumu pret to šoferi man nav. Taču pēc kāda laika mūs ar sievu izsauca uz tiesu par lieciniekiem, jo bija aizsūtīta vēl viena pārbaude, kurai tas pats šoferis arī nebija iedevis biļetes. Melojām, tiesnesim acīs skatoties... Šķiet, šoferis dabūja nosacītu sodu.

Bāriens Borisam Pugo

Vēlāk atgriezies Dadzī.

Jā, 1980. gadā aizgāju uz Dadzi par nodaļas vadītāju. No tiem laikiem atceros, kā toreizējais čekas priekšnieks Boriss Pugo manis dēļ tika izlamāts ar mātes vārdiem. Viss sākās ar to, ka Dadzis saņēma sūdzību no vienas mammītes, kurai dēls dienēja Kēnigsbergā – es to pilsētu par Kaļiņingradu nesaucu –, un viņa daļā bija ģedovščina. Viņa bija sūdzējusies daļas vadībai, taču bez rezultātiem, tādēļ beigu beigās rakstīja Dadzim. Palkovs mani sūtīja parunāties ar Baltijas kara apgabala vadību, taču es nospriedu – kāda jēga runāt ar kaut kādiem zemāka ranga oficieriem, labāk pa valdības telefonu, kas bija Dadža galvenā redaktora kabinetā, piezvanīšu uzreiz Baltijas kara apgabala politpārvaldes priekšniekam ģenerālpulkvedim Medņikovam. Piezvanu, stādos priekšā un stāstu, ka mums ir sūdzība par konkrētu karaspēka daļu. Viņš – labi, atnāc parunāties! Aizgāju, normāli izrunājāmies, turklāt izrādījās, ka viņš ir draugs toreizējam PSRS aizsardzības ministra vietniekam Jepiševam; tas bija pats galvenais poļitruks. Cita starpā mums iznāca runa par lidojošajiem šķīvīšiem, jo tolaik parādījās runas par visādiem NLO. Es prasu, cik tur ir taisnības un cik fantāzijas? Medņikovs teica, ka apmēram trešā daļa esot dabas parādības, bet apmēram pieci procenti esot tādi, ko tiešām nevar izskaidrot. Ar to arī saruna toreiz beidzās.

Taču stāstam ir turpinājums. Dadža redakcijai pretī bija žurnāls Zinātne un Tehnika, un tā redaktore man kādudien saka, ka Ļeņingradā ir lektors, kurš esot ar mieru atbraukt un slēgtai auditorijai – žurnālistiem un zinātniekiem – nolasīt lekciju par NLO. Vai es nevaru vienoties par šo lekciju? Labi, es viņu sazvanu, par visu vienojamies, tikai lektoram ir viens noteikums – lai es saņemu atļauju lekcijai no čekas, jo tas tomēr ir valstisks jautājums. Es arī uzzvanu uz Stūra māju, taču čekas virsnieks saka, ka tā neesot viņu kompetence, jo par to atbild Baltijas kara apgabala štābs. Piezvanu Medņikovam, visu izstāstu, un viņš saka – nekādu problēmu, es tikai atsūtīšu divus savus vīrus, lai paklausās.

Sarunāju lekcijai telpas Bērnu slimnīcā, atvedu no stacijas lektoru, bet pirms lekcijas sākuma pienāk klāt kungs privātā apģērbā un paziņo, ka esot biedra Pugo rīkojums lekciju atcelt. Izklīstiet pa mājām, pavadiet biedru uz staciju un rakstiet paskaidrojumu! Neko darīt, visi izklīst, es atgriežos redakcijā, kur visi uz mani skatās kā uz spitālīgo. Bet pēc brīža zvans pa valdības telefonu no čekas! Paceļu klausuli, tur otrā galā kaut kāds čekas virsnieks, kurš atvainojas par pārpratumu un saka – ja vēlos, viņi varot atbraukt un atvainoties personīgi. Domāju – kas par lietu? Pēc tam caur paziņām uzzināju, kas bija noticis. Izrādās, pirms lekcijas čekas lielie kungi bija nosprieduši, ka es fleitēju un ar Medņikovu neko neesmu saskaņojis; tik liels biedrs ar Dadzi nerunās. Viņu pašu tobrīd sazvanīt nevarēja, jo bija kaut kādos manevros. Un tā čekisti uz savu galvu nolēmuši lekciju aizliegt. Bet tie divi oficieri, ko Medņikovs bija atsūtījis, pēc tam par to bija ziņojuši priekšniekam. Savukārt Medņikovs, būdams īsts krievu cilvēks, bija sazvanījis Pugo un mātes vārdiem pateicis visu, ko par to domā.

Cenzūra visiem Dadža materiāliem gāja pāri?

Jā, glavļits visu caurskatīja, taču, godīgi sakot, es neatceros nevienu gadījumu, kad viņi būtu kādu rakstu atmetuši atpakaļ. Jo skaitījās jau, ka Dadzis var atļauties vairāk kritizēt nekā citi.

Bija jau arī lietas, par ko mēs nerakstījām. Piemēram, par Rojas zvejnieku kolhoza priekšsēdētāju Miķeli Līsmentu, kurš audzēja foreles, un pie viņa brauca abi Vosi – gan Augusts, gan viņa brālis Jānis, kurš strādāja Tautas kontrolē, kā arī citi partijas priekšnieki gan no Rīgas, gan Maskavas. Līsments Talsos bija ierīkojis foreļu audzētavu, kurai vajadzēja artēzisko urbumu, taču viņš to urbumu bija izdzinis cauri kādreizējai leprozorija kapsētai! Turklāt tiem foreļu baseiniem vajadzēja nemainīgu ūdens līmeni, tādēļ bija ierīkota sistēma, ka brīdī, ja līmenis krītas, ieslēdzas ugunsdzēsēju zvani. Un tad visi Talsi lec ārā no gultām – kas notiek, kur deg? Beigu beigās kādam talseniekam apnika un viņš par to uzrakstīja sūdzību.

Domājam, ko mums ar to iesākt, jo Līsments taču ir draugos ar Vosu. Bet man bija labas attiecības ar Tautas kontroles priekšnieku Žani Holšteinu, kuram vietnieks bija Augusta Vosa brālis Jānis. Atceros, reiz visi trīs kopā iedzērām, tad Jānis sāka sūdzēties – ko es te Tautas kontrolē vispār daru, es taču pēc profesijas esmu pavārs, bet šitā šepte nav priekš manis... Lūk, aizeju uz Tautas kontroli, tur priekšā Jānis. Saku viņam: “Vai tu zini, ka lepras baciļi saglabājas 100 gadu un izplatās ar ūdeni? – “Tiešām? Bet kur tad Latvijā tādi ir?” – “Talsos. Tur bija leprozorijs un slimnieku kapsēta, bet Līsments tagad tur uztaisījis foreļu audzētavu, kurai ūdens nāk cauri kapiem. Es tavā vietā tās foreles neēstu... – “Ak, viņš, tāds un šitāds! Būtu es to zinājis…” Vārdu sakot, ugunsdzēsēju zvanus noņēma un foreļu audzētavu pārcēla uz citu vietu. Arī tā, lūk, Dadzis strādāja.