Tikai šellaks un vinils! Raitis Pavlovičs radījis unikālu kolekciju - visas Raimonda Paula plates vienkopus

Izstādes producents, Credo dibinātājs Valdis Skujiņš, kurš uztur tiešo saiti starp Liepāju un Maestro, atklājot ekspozīciju, teica, ka šī esot unikāla vieta, ko varot salīdzināt ar grupas ABBA muzeju Stokholmā. Arī pats Maestro sarunā ar Skujiņu atzinīgi novērtējis kolekciju, piebilstot, ka beidzot kaut kas no viņa mūža devuma apkopots vienuviet. Un savā īpašajā veidā pajautājis: “Vai viņam (Raitim) ordeni arī iedeva?” Savukārt liepājnieks, fotogrāfs Jānis Vecbrālis, meklējot Vinilkokam atbilstošu apzīmējumu automobiļu pasaulē, Pavloviča kolekciju salīdzināja ar rolsroisu, “kas nu uz palikšanu piestājis Liepājā”.

Ko nav redzējis neviens pasaulē

Kas tad veido Raimondam Paulam veltīto ekspozīciju? Ja var ticēt Valdim Skujiņam, te var aplūkot to, “ko nekad nekur līdz šim pasaulē neviens nav redzējis”, proti, ap 350 visā plašajā pasaulē izdotu šellaka un vinila skaņuplašu ar Raimonda Paula mūziku un dziesmām. Lielāko daļu plašu Maestro arī pašrocīgi parakstījis. Raitis ir pārliecināts, ka viņa kolekcijā atrodamas gandrīz visas pasaulē izdotās plates ar Paula mūziku. Tomēr plates, ko Japānā ierakstījis kāds japāņu dziedātājs un kuru fotogrāfs Aigars Hibneris uzdāvināja Raitim galerijas atklāšanā, viņa kolekcijā vēl nebija. Protams, tajā skan Paula Miljons sarkanu rožu jeb latviskajā versijā Dāvāja Māriņa, kas Uzlecošās saules zemē, pateicoties Tokiko Kato, kura pirmā iedziedāja šo dziesmu japāņu valodā, kļuvusi par īstu hitu. Savulaik plate ar Tokiko Kato ierakstu bija retums, bet tagad to mierīgi var nopirkt internetā. Toties joprojām par retumu uzskatāma Japānā izdotā plate ar šīs dziesmas versiju Allas Pugačovas izpildījumā.

Aigars Hibneris ir Paulam veltītās ekspozīcijas līdzautors, un skaņuplašu vitrīnas lieliski papildina Aigara lielformāta fotogrāfijas, kurās Maestro redzams gan koncertzālēs, gan savās mājās Baltezerā un citviet. Fotogrāfs arī izkārtojis un noformējis izstādi.

“Galvenais, ko gribēju – dabūt ārā Paula stāstu, pieskarties viņa dažādajām šķautnēm. Tāpat vajadzēja dabūt arī sajūtu un ritmu,” stāsta Hibneris. Ekspozīciju neesot bijis iespējams kārtot ne pēc gadiem, ne pa izdevniecībām, tāpēc izstādē ir džeza bloks, kino mūzikas bloks, kora mūzikas bloks un citi. Tāpat ir atsevišķa ar grupu Credo saistīta sadaļa, arī vitrīnas, kurās līdzās atrodas četras plates ar identisku saturu, tikai katra no tām izdota citā vietā, laikā un formātā.

Raitis pats uz jautājumu, kas īsti ir Vinilkoks, atbild tā: “Tā ir vieta, kur satikties mūzikas pazinējiem, mūzikas gardēžiem. Šurp var atnākt arī tad, ja ir vajadzība saremontēt kādu streikojošu aparātu. Un tā ir vieta, kur ienāk parunāties veci un jauni Liepājas mūziķi vai kolekcionāri, kas meklē papildinājumu savām kolekcijām. Nāk cilvēki, kam mājās ir plašu atskaņotāji un patīk klausīties vinila plašu ierakstus.”

Teikto apstiprina fakts, ka mūsu sarunas laikā ar dažādām vajadzībām galerijā ieskrien gan Valdis Skujiņš, gan bijušais Credo bundzinieks Verners Bokums. Tieši Credo mūziķi ir Raita labākie čomi, un ik pa laikam viņi visi kopā atkal kaut ko izgudro. Jaunākais veikums ir Credo solista Raivja Krūma jubilejas CD – kopā ar Valdi Skujiņu izdomājuši un izdevuši. “Valdis atlasīja dziesmas, es izdarīju visu pārējo, no A līdz Z, vizuālo noformējumu ieskaitot.”

Raita kolekcijā ir vairākas īstas pērles, piemēram, 1956. gadā izdotā šellaka plate ar Elgas Īgenbergas dziesmu Rīgas bulvāri. Šajā ierakstā Raimonds Pauls piedalījies kā Rīgas estrādes seksteta pianists. Ir 1957. gada ieraksts ar Paula skaņdarbu Lēna rumba un 1958. gadā pirmā skaņuplatē izdotā Paula dziesma Mēs tikāmies martā. Tāpat tikai retais būs redzējis trimdas latviešu izdotās plates ar Paula dziesmām – tādu izstādē ir vairāk nekā trīsdesmit.

Vinila vitamīns

Vinilkoka saimnieks lepojas arī ar iespaidīgu komponista Imanta Kalniņa plašu kolekciju, tāpat ar tādām grupas Līvi un citu latviešu mākslinieku skaņuplatēm, kuras jau tiek uzskatītas par retumu, turklāt gandrīz visas ir autografētas. Par vislielāko dārgumu kolekcionārs sauc 1988. gadā izdoto Līvu plati, uz kuras ir visu mūziķu autogrāfi, kas tajā laikā spēlēja grupā. Jānis Grodums tolaik gulējis slimnīcā ar lauztu kāju, Raitis paņēmis kādas divdesmit plates un braucis ar tām pie vājinieka, lai būtu visi paraksti. “Kad, kārtojot štelles, gandrīz visas plates bija atdāvinātas vajadzīgiem ļaudīm, attapos, ka arī man vienu vajadzētu,” saka Raitis, rādot uz plati pie sienas.

Tagad kolekcionārs apcer nākamo ekspozīciju, kuras nosaukums būšot ImKa un citi liepājnieki. Ar komponistu jau ir norunāta tikšanās viņa Liepājas dzīvoklī, lai plates parakstītu.

Autogrāfu kolekcionēšana, tāpat kā Paula plašu kolekcijas veidošana, saistās ar 2021. gadu, pastāsta Valdis Skujiņš. Toreiz Credo gatavojās izdot CD ar Paula mūziku, bet Raitis pastāvējis uz to, ka Maestro 85. dzimšanas dienā ir pelnījis vinilu, un tika ierakstīta plate Atceries gan. To izdeva ierobežotā skaitā, plate pat nenonāca pārdošanā. Valdis Skujiņš: “Pauls parakstīja 50 no visām 300 platēm, un tad sākām vest viņam parakstīšanai pārējās, kas bija Raita kolekcijā.”

Pērn izstāde izceļojās pa astoņām Latvijas pilsētām, tostarp pabija arī Nacionālās bibliotēkas telpās. Gan tur, gan izstādē Talsos paciemojās arī pats Raimonds Pauls. Atsauksmju grāmatā viņš ierakstīja īsi un kodolīgi: “Paldies Liepājai!” Šo paldies Raitis vērtē ļoti augstu, jo Maestro ar tādiem vārdiem nemētājas. “Man tas nozīmē to pašu, ko saņemt Triju Zvaigžņu ordeni no prezidenta!”

“Krājējs, vācējs – visādi var teikt,” smejas Raitis, vaicāts, vai viņš uzskata sevi par kolekcionāru. Kāpēc tieši plates? “Tāpēc, ka man patīk mūzika. No laika gala!” Un Paula plates? “Tas bija mērķis – savākt visas skaņuplates ar viņa ierakstiem; viss bija pakārtots tam. Rakos pa visiem iespējamajiem resursiem.” Kā vērtīgāko avotu Raitis min interneta vietni discogs.com, tādu kā mūzikas eBay – ļoti plašu katalogu, ko veido paši lietotāji. Pauls tajā parādoties 1187 ierakstos. Protams, ļoti plašs ir kompaktdisku klāsts, bet tie kolekcionāru neinteresē. “Pirms gadiem pieciem biju aizbraucis uz Viļņu, uz lielu audio aparatūras izstādi. Bija arī priekšlasījums, kurā lektors pateica: “Formātu cīņa ir beigusies. Palicis vinils un faili jeb straumēšana.” Vienmēr esmu teicis, ka vinilam ir tāds vitamīns, kāda nav citiem skaņas ieraksta formātiem. Tikai vinils ļauj izjust skaņas būtību, dabiskumu un smeķi,” ir pārliecināts Raitis. “Failu ieraksti skan precīzi, tīri. Vinilam tā savdabīgā, nosacītā skaņas netīrība piedod oriģinālu šarmu.”

Vēl Raitis pastāsta, ka plates stāvokli nosaka pēc kvalitātes pakāpēm. Sliktākā ir Poor (P) un Fair (F), tad nāk Good (G), Very Good (VG) Excellent (EX), Near Mint (NM, vienu reizi spēlēta), Mint (M) jeb Sealed, kurām vēl nav atvērts iepakojums. “Plates cena vienmēr būs atkarīga no kvalitātes. Un tā vien šķiet, ka kompaktdiski izzudīs ātrāk nekā plates. Ne velti šodien visā pasaulē mūziķi savus ierakstus izdod gan kompaktdiskos, gan vinila platēs,” teic Raitis. Viņa kolekcijā ir prāvs skaits skaņuplašu, kas laistas klajā, sākot ar pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Kolekcijas sākums ir roka klasika – Raita aizraušanās kopš zaļas jaunības. Un ar to saistās kāds jautājums, uz kuru viņam atbildēt nepatīk, proti, cik kolekcijā ir plašu. Nosaukt jau varot jebkādu skaitli, bet svarīgākais esot saturs, nevis tas plastmasas gabals, kā arī tas, kādā stāvoklī ir kolekcija. “Man vienmēr ir bijusi laba aparatūra, un es nekad pret platēm neesmu izturējies nevīžīgi.”

Raitis stāsta: “Kad sāka parādīties kompaktdiski, vinils vairs nebija modē. Taču es, pēc dabas būdams taupīgs, savas plates smuki sapakoju un noglabāju tumšā vietā. Kad atkal pienāca vinila laiks, izcēlu no savas glabātavas vairāk nekā 150 roka klasikas un estrādes mūzikas plašu lieliskā stāvoklī. Tur bija Led Zeppelin, The Beatles, Nazareth, Deep Purple, Black Sabbath, Queen un citi rokazauri, arī latviešu roka un estrādes mūzika. Un, protams, Pauls.”

Viss sākās ar Līviem

Raita vecāki bijuši savam laikam ļoti progresīvi, mūzika mājās skanējusi vienmēr. “Mums bija krievu laikiem laba radiola Sakta, radio un plašu atskaņotājs, ļoti daudz šellaka plašu. Es ar mūziku esmu uzaudzis.” Par apzinātu kolekcionēšanas sākumu Raitis uzskata 1974. gadu, kad viņa rokās nonākusi 1962. gadā dibinātās ungāru grupas Omega koncertplate. “Nopirku tiem laikiem gruntīgu atskaņotāju Akords 001, jo tehnikai jābūt labai. Plate rāda savu dabu tikai uz labas tehnikas!” Turklāt, lai skaņa būtu maksimāli kvalitatīva, platēm, kā arī atskaņošanas tehnikai ik pa laikam nepieciešama tehniskā apkope. Un Raitis nodemonstrē, kā notiek plates mazgāšana. “Ne jau zem krāna, protams. Visa tā lieta ir ļoti specifiska. Šim nolūkam ir speciāla iekārta, speciāls šķidrums un speciāla birstīte!” Jāpiebilst, ka ar tehnisko apkopi sākas katras jaunas plates pievienošana Vinilkoka kolekcijai.

Bet, atgriežoties pie grupas Omega, izrādās, ka savu pēdējo darbu – CD ar nosaukumu Testamentum tā izdevusi 2020. gadā. Raitis Pavlovičs stāsta: “Zīmīgi, ka pēc ieraksta pabeigšanas, pat nesagaidot albuma oficiālo izdošanu, cits pēc cita nomira trīs grupas dalībnieki. Plate ir kā atvadu vēstījums pasaulei.” Agrā jaunībā Ratiņos jeb Liepājas metālizstrādājumu rūpnīcā (tur ražoja arī bērnu ratiņus), kurā nostrādāti septiņpadsmit gadi, Raitim bijusi arī pašam sava blicīte, ar kuru viņš muzicējis uzņēmuma pasākumos. Taču šis laiks beidzies diezgan bēdīgi. “Lustīgās dzīves dēļ pats sevi noraku,” atzīst Raitis. Tomēr viņš neko nenožēlojot. Vēlāk kļuvis par “magnetofona diriģentu” jeb dīdžeju, taisījis disenes, pēc tam uzaicināts par tehnisko darbinieku grupai Līvi, līdz izveidojis vienu no pirmajiem videosaloniem Liepājā, turklāt vēl baznīcā!

“Viss sākās ar Līviem. Mums bija kooperatīvs LīviKo, un mēs dabūjām to baznīcu Raiņa ielā; tajā laikā tur bija rūpnīcas Mašzavod klubs. Plāni bija deviņstāvu mūra mājas augstumā – taisīsim klubu, ierakstu studiju, visu! Bet tas bija laiks, kad nevienam neko nevajadzēja. Savukārt es jau kopš 1968. gada, kad pabeidzu 8. klasi un iestājos Rīgas Politehniskā institūta Liepājas tehnikumā, strādāju, pats sev pelnīju iztiku, un man bija videomagnetofons. Uztaisīju videosalonu.” Pirmā darbavieta, vēl pirms Līviem, bijis Liepājas teātris. Paaicinājis draugs, kurš tur bijis skatuves strādnieks. Raitis gan teātrī nostrādājis tikai nepilnu gadu, tomēr iespaidi palikuši uz mūžu. “Tas bija kolosāli!” viņš tagad atzīst. “Biju jauns puišelis, kas nonācis bohēmiskā vidē, man ļoti patika.” Tolaik teātra repertuārā bija tādas izrādes kā Princis un ubaga zēns, Trīs musketieri, Mīla stiprāka par nāvi, kurās skanēja brīnišķīgās Imanta Kalniņa dziesmas.

Teātrī Raitis iepazinies ar aktieri Gunāru Borgu, no kura 1970. gadā nopircis magnetofonu Aidas 9M. “Tam līdzi nāca lente, kurā bija ierakstīta 1967. gadā Kanādā izdotā plate Harry Birkens Group – Latvian Dance Party: Sing And Dance. Klausījos, priecājos un sapņoju, ka reiz iegūšu oriģinālo izdevumu. Es ilgi to plati meklēju, līdz beidzot atradu.” Uz skaņuplates vāka redzama tolaik Kanādā augsti vērtētā akordeonista, emigrācijas latvieša Haralda Birkena (uzraksts uz plates gan ir Harry Birkens) fotogrāfija. Birkens aranžējis un iespēlējis visas akordeona partijas. Dziesmas Brūklenājs, Sen tas bij, Atceries, meitenīt, Bij’ Jāņu nakts un citas iedziedājis Kanādas latviešu koris un ansamblis.

Kafejnīcu plejāde

Kopā ar citu liepājnieku Normundu Liņķi, kurš bija Līvu gaismotājs, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Raitis izveidoja slavenāko Liepājas kafejnīcu Ilze. Bet arī tur viņi vispirms gribējuši ierīkot videosalonu. “Meklējām telpas, atradām pagrabiņu blakus DOSAAF* šautuvei. To nopirku no DOSAAF šefa par 500 krievu rubļu. 1991. gada puča laikā mēs lejā, pagrabā, strādājām. Pa augšu staigāja DOSAAF vīri. Ieraudzījuši mūs, skatījās tā, it kā gribētu sabāzt lopu vagonā un aizsūtīt uz Sibīriju,” nosmej Raitis. Videosalona vietā tomēr tapis dekoratīvi lietišķās mākslas veikals Ilze. “Braukāju pa visu Latviju, pa keramikas darbnīcām, un vācu kopā. Nekur nekā nebija, bet pie mums stāvēja rinda.” Vēlāk, kad namu atguva tā agrākie saimnieki, abi noīrējuši arī bijušo šautuvi. Tapa kafejnīcas Ilze pirmā versija, kas drīz vien kļuva par ārzemnieku iecienītu vietu. Uz turieni nebija kauns vest arī Liepājā iebraukušos ārzemju radus, jo gan interjers ar senlaicīgajām mēbelēm, gan ēdienkarte un apkalpošana bija atjaunotās valsts cienīgi. Kafejnīca kļuva tik populāra, ka bija vien jāpaplašinās, un tā radās Ilzes nākamā versija. Nedēļas nogalēs kafejnīca bija atvērta apmeklētājiem līdz pat pulksten 4–5 rītā. “Toreiz ar pavāriem bija daudz vieglāk, ne tā, kā tagad,” atceras Raitis. Tieši Ilzes laikā viņš arī sapratis, ka dzeršanai jāmet miers. “Un es pārtraucu! Kafejnīcā kolēģi bija saderējuši, cik ilgi noturēšos skaidrā. Nedzeru līdz pat šai dienai. Sākums bija grūts, bet noturējos,” viņš palepojas. Toties, kopš atmetis stipros dzērienus, viņš esot kļuvis par kafijas fanu – diena izdzerot savas piecas sešas tases.

Par Ilzes “gala sākumu” tās dibinātājs sauc laiku, kad pārstāja kursēt prāmis starp Liepāju un Zviedriju un strauji saruka Liepājā iebraukušo ārzemnieku skaits, bet par “gala beigām” – brīdi, kad aizbūvēja vienīgo tuvumā esošo auto stāvlaukumu. Raitis lēš, ka kopumā Ilzē aizvadījis gadus piecpadsmit, no 1991. līdz 2006. gadam, tad metis mieru. Normunds vēl pāris gadu centies kafejnīcu uzturēt viens pats.

Taču ar Ilzes galu jau nekas nebeidzās, gluži otrādi. Raita un Normunda roku darbs bija arī Tirgoņu ielā – Liepājas pirmajā gājēju ielā – izveidotais bārs MTV, kafejnīca vienā no pirmajiem Liepājas pievārtes viesu namiem Verbeļnieki, kā arī kafejnīcas Putnu dārzs un Medūza Jūrmalas parkā. Vēlāk Raitis izveidoja savu Cafe 21, mūzikas telpu Vinilkoks, atjaunoja Putnu dārzu, kā arī radīja pludmales kafejnīcu Vēju dārzs, kuru apmēbelēja ar tām pašām Ilzes bufetēm, krēsliem un galdiem.

 Punktu sabiedriskās ēdināšanas biznesam pielicis kovida laiks. Tas licis pārdomāt līdzšinējo darbošanos, un Raitis izlēmis atteikties no karjeras ēdināšanas jomā un pievērsties vaļaspriekam  – platēm. “Pirmo gadu bija sajūta kā bērnam, kuram atņemta rotaļlieta, bet tagad esmu priecīgs, ka man ir sava pensionāra smilšukastīte,” nosmej Vinilkoka saimnieks.

*PSRS laikos brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība