Pirms 50 gadiem Rīgā sāka iznākt padomijā slavenākā “seksa avīze” - “RB Reklāmas Pielikums”: leģendārie precību sludinājumi
Pirms pusgadsimta – 1974. gada maijā – pie vakara avīzes „Rīgas Balss” tika nodibināts „Reklāmas Pielikums”, kas būtībā bija patstāvīgs izdevums ar savu redakciju, kurš vēlāk ieguva milzu popularitāti visā Padomju Savienībā, jo ilgus gadus bija vienīgais PSRS laikraksts, kas publicēja iepazīšanās (mūsdienu izpratnē – precību jeb seksa) sludinājumus gan latviešu, gan krievu valodā. Līdz ar to uz Rīgu plūda simtiem mīlestību un seksu nogribējušos ļaužu sludinājumi no visas kādreizējās padomju impērijas – no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai.
Astoņu lappušu biezajā bilingvālajā avīzē mijās sludinājumi gan latviešu, gan krievu valodā un līdz ar to tā bija pieprasīta gan latviešu, gan krievu publikas lasāmviela. Savu uzvaras gājienu “RB Reklāmas Pielikums” sāka 1980. gada februārī, kad sāka publicēt iepazīšanās sludinājumus, kuros rakstītais bija saprotams lasošajai publikā visā plašajā impērijā. Mūsdienu izpratnē tie būtu ne tikai vienkārši iepazīšanās, bet arī seksa sludinājumi, kaut arī ietērpti “pieklājīgos rāmjos” – tikai heteroseksuāli (viendzimuma attiecības PSRS bija kriminalizētas) un ar piebildi, ka partneris tiek meklēts ilglaicīgām attiecībām ar nodomu dibināt ģimeni. No sākuma šos iepazīšanās sludinājumus bikli publicēja pāris latviešu, bet dažus mēnešus vēlāk tos jau pārmāca krieviski publicētie “meklējumi”. Taisnības labad gan jāsaka, ka „RB Reklāmas Pielikums” nebija pirmais PSRS izdevums, kas sāka publicēt iepazīšanās sludinājumus. Par pionieri šajā jomā var uzskatīt igauņu jaunatnes žurnālu “Noorus” (“Jaunība”). Bet Igaunijā šos sludinājumus publicēja tikai igauniski un tie bija nesaprotami pārējās PSRS republikās.
Seksa revolūcija PSRS
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos “RB Reklāmas Pielikums” bija vienīgais izdevums PSRS, kas publicēja iepazīšanās sludinājumus krievu valodā. Un arī latviski – jo Latvijā tādus presē pārstāja publicēt līdz ar PSRS otrreizējo okupāciju 1945. gadā. Rīgas Reklāmas pielikums bija pazīstams ne tikai Padomju Savienībā, bet arī ārzemēs. Tā materiālus pētīja zinātnieki, apdziedāja literāti un filmu veidotāji. Pārsvarā gan ārpus Latvijas – uz austrumiem aiz Zilupes, Krievijā.
Piemēram, tur tika publicēts kāds humoristisks stāsts “Stratonova kāzas jeb līgavas sentimentālais ceļojums pie līgavaiņa”, kurā stāsta galvenais varonis atsaucās uz sieviešu iepazīšanās sludinājumiem, un aicināja sievietes pie sevis un bez maksas izmantoja savā mājsaimniecībā. Savukārt krievu humorists Arkādijs Inins uzrakstīja scenāriju filmai “Vientuļniekiem tiek nodrošināta kopmītne”, kurā redzams kā filmas galvenā varone Vera Golubeva šķirsta “RB Reklāmas Pielikumu”, meklēdama sev dzīves partneri (lomas tēlotāja Natālija Gundareva par šo lomu tika atzīta par 1984. gada labāko PSRS aktrisi).
“RB Reklāmas Pielikuma” mūžs izbeidzās 1988. gadā līdz ar Gorbačova “perestroikas” iesākšanos un lielāku preses brīvību. Laikraksts ieguva jaunu nosaukumu – “Rīgas Reklāma” un “seksa sludinājumus” sāka pieņemt arī citi izdevumi visā plašajā padomijā. Tomēr “RB Reklāmas Pielikums” ir leģendārs izdevums, jo bija savdabīgs “padomju seksa revolūcijas” priekšvēstnesis. Tas arī kļuvis par bibliogrāfisku retumu un jaunākā paaudze to pat nav redzējusi, jo Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā krātuvē periodika.lv tas nav pieejams.
“Laimīga laulībā ar mani, bez kaitīgiem ieradumiem”
Šeit vietā citēt dažus pagājušā gadsimta astoņdesmitajos publicētos iepazīšanās sludinājumus. Toreiz uz tiem varēja atbildēt tikai sūtot vēstuli pastā “uz pieprasījumu” vai uz abonenta kastītes numuru. Tā kā sludinājuma iesniedzējs bija anonīms un cilvēks, kas uz sludinājumu atbildēja, varēja tikai minēt, vai tā iesniedzējam ir nopietni nolūki par ģimenes dibināšanu, vai tas ir izmantotājs, vai arī vienreizēju sakaru mīļotājs. Lūk, daži sludinājumi:
* “Blondīne, augums 164 cm, bija precējusies, bērnu nav, strādāju par grāmatvedi, pēc tautības vāciete, laipna, bet stingra, mīlu mūziku, dabu, pieklājīgu humoru, klusumu. Meklēju nedzerošu dzīves biedru, gudru, stipru garā un miesā.”
* “Sieviete, kas nav vecāka par 35 gadiem, apveltīta ar neparastu inteliģenci un klasisku skaistumu, vīlusies emancipācijas priekšrocībās, bet vēlas būt laimīga, to gūs laulībā ar mani.”
* “Maskavietis bez fiziskiem traucējumiem, visādā ziņā normāls, interesants, mūsdienīgs, lietišķs, enerģisks, dzīvespriecīgs, pusmūža un vidēja auguma (augums 176 cm), vēlas nekavējoties satikties ar mērķi uzsākt ģimene ar meiteni vecāku par 26 gadiem, vēlamais augums - vismaz 160 cm, brilles nenēsā, dzīvo netālu no manis, lai iepazīšanās būtu īsta.”
* “Zinātnieks, 43 gadi, augums 163 cm, mīl sportu un mūziku, bērnus un dzīvniekus, kino un grāmatas, zina franču valodu - vēlas precēties, piekrīt mācīties latviešu valodu.”
Efektīvs palīgs ģimenes veidošanā
“RB Reklāmas Pielikums” bija izpētes objekts gan Latvijā, gan arī viņpus okeānam. Tā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes (tagad – Latvijas Universitāte) ekonomikas zinātņu kandidāts A. Lapiņš 1981. gada 17. jūlijā “Rīgas Balsī” raksta, ka republikas zinātnieki nonākuši pie slēdziena, ka “iepazīšanās sludinājumi ir efektīvs palīgs ģimenes izveidošanā”:
“Pusotra gada pagājis, kopš “Rīgas Balss Reklāmas Pielikumā” sākās publikācijas ailē “iepazīšanās”. Šo sludinājumu nolūks bija palīdzēt vientuļiem cilvēkiem nodibināt ģimeni, un, spriežot pēc tā, cik loti pieprasa reklāmas avīzi jādomā, ka aile kļuvusi ļoti populāra ne tikai mūsu republikā, bet arī aiz tās robežām. Taču stingri zinātniski dati, kas liecina par šādu tuva cilvēka meklēšanas formas efektivitāti, iegūti tikai nesen. Grupa P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes zinātnieku beigusi socioloģiskus pētījumus.
Pētījumu pirmajā posmā mēs izanalizējam 503 sludinājumu tekstus, kas bija publicēti avīzē no pērnā gada februāra līdz jūnijam. Vērtējot informācijas pareizumu, protams, ņēmām vērā zināmas subjektivitātes faktoru sludinājuma autora personas attēlojumā. Tas bija nepieciešams tādēļ, ka, sastādot sludinājuma tekstu, autori gluži saprotamu iemeslu dēļ bija centušies savas labās īpašības mazliet uzspodrināt. Diezgan grūti bija noskaidrot sludinājumu autoru vecumu, Jo viņi, īpaši sievietes, precīzi gadus nenorādīja, tādēļ vajadzēja vecumu vērtēt pēc netiešām pazīmēm. Piemēram, sludinājumu: jauna sieviete vēlas iepazīties ar vīrieti 25 līdz 32 gadu vecumā, mēs ieskaitījām grupā no 20 līdz 29 gadiem. Iegūto datu analīze rāda šādu ainu: iepazīšanās pretendentu pamatkontingents bija cilvēki 30-60 gadu vecumā. Turklāt viņu vidū visvairāk (30 procenti) vīriešu 40 līdz 49 gadus veci un sievietes (35 procenti) 30 līdz 39 gadus vecas.
Sludinājumu publikācijas kārtība paredz, ka sludinājumu drīkst iesniegt vienīgi personas, kas nesastāv reģistrētā laulībā. Interesanta izrādījās šāda likumsakarība: sievietes labprātāk rakstīja par to, ka viņām ir bērni, nekā sniedza informāciju par savu laulības stāvokli, turpretim vīrieši uzskatīja par drošāku informēt par šo pēdējo apstākli.
Kopumā iegūtie rezultāti liecina, ka par spīti diezgan vispusīgajai informācijai tekstos nav ļoti svarīgu pazīmju individuālajai izvēlei. Tas nopietni apgrūtina iepazīšanos. Nezin vai vīrietis rakstīs sievietei, kuras vecumu nezina. Tādēļ iesakām visiem, kas vēlas nodot sludinājumu, sniegt ziņas par vecumu, izglītības līmeni, ģimenes stāvokli, bērnu skaitu, bet no fiziskajiem dotumiem informēt par auguma garumu un pilnīgumu. Tad liela daļa autoru piedzīvos mazāk vilšanos.
Otrajā pētījumu posmā nosūtījām dažiem mūsu 503 adresātiem aptaujas lapas. Aptaujātie tās aizpildīja visai atsaucīgi (80 procenti). Tas ļauj domāt, ka uz mūsu lūgumu atsaukušies ne tikai tie, kas ar publikāciju apmierināti. Saņemtie dati mums palīdzēja izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, visiem sludinājumu autoriem bija apdzīvojamā platība. Tas nozīmē, ka praktiski neviens no viņiem nebija mēģinājis noslēgt aprēķina laulības. Kā jau varēja domāt, cilvēkus uz šo soli rosināja vientulība. Turklāt noskaidrojās, ka viņi paši savu vientulību padziļinājuši ar noslēgtu dzīves veidu. Daļa aptaujāto (34 procenti sieviešu un divas piektdaļas vīriešu) gandrīz nekad brīvo laiku nepavada sabiedrībā, bet lielais vairums (46 procenti sieviešu un mazliet vairāk nekā puse vīriešu) to dara ārkārtīgi reti. Tas dod pamatu domāt, ka daudzi sludinājumu palīdzību meklē tādēļ, ka viņiem ir psiholoģiska rakstura grūtības tuvoties citiem cilvēkiem.
Pēdējais jautājums, kas mūs interesēja, bija vai cilvēki ir apmierināti ar publikāciju avīzē vai arī jūtas cerībās vīlušies? Vīrieši vidēji ir saņēmuši vairāk vēstuļu nekā sievietes (attiecīgi 235 un 140). Vairums vēstuļu bija rakstītas nopietni, ieinteresēti, kaut gan pagadījās arī ar vieglprātīgu noskaņu. Personisko tikšanos skaits aptaujātajiem svārstījās no 1-3 līdz 10-20. Jāatzīst, ka viņu vidū ir bijuši arī īsti rekordisti, kas paguvuši aiziet uz satikšanos 80 līdz100 gadījumos. “Vai jums sludinājums palīdzējis nodibināt ģimeni?” Uz šo jautājumu apstiprinoši atbildēja 8 procenti sieviešu un ik trešais vīrietis. “Pagaidām nevaru spriest,” šāda atbilde saņemta no 46 procentiem sieviešu un puses aptaujāto vīriešu. Pārējie ar tikšanos rezultātiem nav apmierināti. Aptaujas materiāli liecina, ka sludinājumu publikācija palīdz cilvēkiem atrast partneri ģimenes nodibināšanai. Šo secinājumu apstiprina arī tas, ka 66 procenti sieviešu un vairāk nekā divas trešdaļas vīriešu ir sludinājumu piekritēji un ieteic arī citiem izmantot šo iepazīšanās veidu.”
Galvenais ne tautība, bet matu krāsa
“RB Reklāmas Pielikums” bez ievērības nebija palicis arī latviešu trimdā. Tā svešatnes lielākais laikraksts – Ņujorkā iznākošais “Laiks” 1981. 2. septembrī par Rīgā drukātajiem precību sludinājumiem raksta: “Tiem veltīta viena lappuse, kas satur 66 sludinājumus, 11 no tiem latviski, pārējie krieviski. Bet atšķirība ir ne tikai valodā: tie, kas sludinājas latviski, visi dzīvo Latvijā, kamēr krieviskie sludinājumi nāk no ārpuses (ar pāris izņēmumiem). Adresēs, uz kuram sūtāmas atbildes, pārstāvētas gandrīz vai visas lielākās Krievijas pilsētas. Sludinājumus ievieto lielākoties sievietes, no katriem 5 tikai 1 sludinātājs ir vīrietis.
Var jautāt, ko ar šādiem sludinājumiem grib sasniegt. Ir iespējams, ka kāds tādā ceļā tiecas pēc kā eksotiska, neredzēta. Piemēram, 21 gadu veca slaida skaista meitene no Piejūras novada Usurijskas (Tālajos austrumos\ pie Klusā okeāna) vēlas iepazīties ar 22-26 g.v. puisi Latvijā Bet citreiz sludinājumi neviļus atsauc atmiņā dzīvokļu maiņas sludinājumus, un iepazīšanās varētu būt mēģinājums ērtāk nokļūt Rīgā. Eksotiskais elements izgaist, ja iepazīšanos meklē no Maskavas, Ļeņingradas vai Minskas.
Lielākā tiesa sludinājumu nāk no pusmūža sievietēm, kam droši vien aizmugurē jau kāds neveiksmīgs starts. Uz to norāda piebildes, ka sludinātājam ir viens vai vairāki bērni. Vīrieši atzīmē, ka maksā alimentus. Savādi liekas tas, ka nekad netiek minēta sludinātāja tautība, bet gandrīz vienmēr matu krāsa. Acīmredzot, sabiedrība tiek audzināta tādā vērtējumu lokā.”
Vēstules kaut kādām “bābām”
Kāds padomju laikus atminošais Jauns.lv lasītājs atceras: “Reklāmas pielikums iznāca ceturtdienas rītos un tad pie avīžu kioskiem veidojās rindas, lielākas nekā citās dienās, jo visi gribēja lasīt eksotiskos iepazīšanās sludinājumus – neatkarīgi no tā, bija tas viņiem aktuāli vai nē. Tomēr interesanti... Toreiz gāju skolā, un mani arī interesēja pieaugušo dzīve, tādēļ ceturtdienās uz skolu devos pārdesmit minūtes ātrāk, lai varētu izstāvēt rindu pēc avīzēm.” Tas, ka skolasbērniem šie precību sludinājumi bija aizraujoši un ka arī viņi tos izmantoja, tikai mazliet savādākiem nolūkiem – ēverģēlībām, liecina kāds “Facebook” atrodams atmiņu vēstījums:
“Vairs neatceros, ko bija noziedzies klasesbiedrs (sauksim viņu par Jānīti), bet mēs nolēmām viņu “pārmācīt”. “Atriebības” ideja un izpildījums bija manējais - kreativitāte vienmēr ir bijusi mana stiprā puse.
Un tātad: klases žurnālā atradām Jānīša adresi, izvēlējāmies kādus piecus sludinājumus, un uzrakstījām autorēm vēstules ar laulību piedāvājumu. Tā kā adresātes bija dažāda vecuma un ar dažādām prasībām, Jānīša dati tika pielāgoti pēc vajadzības: “mīl bērnus/ suņus/patīk strādāt dārzā” un tā tālāk, kopīga visās vēstulēs bija tikai viena lieta: īpašumā māja pie ezera un žigulis! Kamēr rakstījām, bijām pārsmējušās, aizsūtījām un aizmirsām par izdarīto.
Pēc dažiem mēnešiem uzzinājām, kā tas beidzies. Klasesbiedrene, kura dzīvoja kaimiņos Jānīša vecākiem (un nebija lietas kursā par mūsu izklaidēm) izstāstīja, ka kaimiņiem bijis liels skandāls: tas mūsu klasesbiedrs Jānītis galīgi dīvains palicis - sarakstījis vēstules kaut kādām “bābām”, sākušas nākt atbildes no viņām, viena pat ieradusies ar vizīti! Un Jānīša tēvs pārskaities kā nelabais. Jo sevišķi par to žiguli vēstulēs, jo realitātē viņam piederēja zapiņš. Un jo vairāk dēls liedzies, ka neko nezina, jo niknāks vecais meties. Beigās dzenājies šim pakaļ ar kūju.”