Džungļi Rīgas vidū. Kāda bija Zaķusala pirms tilta uzbūvēšanas
Veco Zaķusalu, kāda tā bija pirms Salu tilta atklāšanas 1976. gadā, vairs neatrast. Tā pastāv vienīgi ļaužu atmiņās, fotogrāfijās un teiksmainos nostāstos par aizgājušo laiku – miera oāze, kur upes krastā un koku paēnā atgūties no Rīgas putekļiem un burzmas.
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
Agrākā Zaķusala – tie bija lauki pilsētā. Rīgas vidū – mazas, klusas ieliņas, zvejnieku laivas pie steķiem, tīklu un zivju žāvētavas, pļavas un ganības. Vientuļam ceļiniekam, kas bija iemaldījies Zaķusalā, apkārt pavērās vecas, laikazoba sagrauztas koka mājiņas, sakņu un augļu dārzi, kāda govs, nodarvotas zvejnieku laivas upes krastā. Nesteidzīga dzīve, daļēji pasargāta no civilizācijas iebrukuma, Zaķusalā bija iespējama tikai līdz 1976. gadam. Salu no Rīgas atdalīja upe, un, lai uz salu tiktu, bija nepieciešama laiva vai kuģītis.
Idilliskā dzīve beidzās 1976. gadā, kad atklāja Salu tiltu, kas salu padarīja pavisam viegli aizsniedzamu, bet pavisam un neatgriezeniski to mainīja TV torņa un ēkas būvniecība astoņdesmitajos gados, kad iznīcināja vēsturisko salas apbūvi. Saliniekiem iedalīja dzīvokļus Rīgas mikrorajonu blokmājās.
Pāri ugunskuram lecošs zaķis
Zaķusala – tā ir viena no salām, kas atrodas Rīgas centrālajā Daugavas daļā Latgales priekšpilsētā. Tās kopējais garums ir 3,5 kilometru, bet platums – no 100 līdz 300 metriem. Sala ir aptuveni 300 gadu sena un, līdzīgi kā citas Rīgas salas, izveidojusies, vairākām saplūstot vienā – šajā gadījumā no Zaļā sēkļa un Frīdrihsalas, kas bija apdzīvota jau 17. gadsimtā. Tur bija iekārtots pilsētas kaļķu ceplis un astoņi apbūvēti gruntsgabali. 19. gadsimtā, kad abas salas jau bija saplūdušas, tur atradās jau 49 apbūvēti gruntsgabali.
Zaķusalas apbūvē 20. gadsimta sākumā, līdzīgi citām Rīgas salām, dominēja vienstāvu koka ēkas, bet bija arī daži divstāvu nami. Ēkas pārsvarā bija būvētas no strūgu baļķiem. Salas iedzīvotāji lielākoties bija zvejnieki, mastu brāķeri un enkurnieki, kuru darba profils bija plostu un strūgu vadīšana un noenkurošana no Doles salas līdz Rīgai. Zaķusalā bija neliela kuģu būvētava un divas kokzāģētavas. 1898. gadā tur izurba divas artēziskās akas, salā bija arī veikali, brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība.
Nevar nepieminēt, ka Zaķusalas nosaukums radies, pirms vēl tā bija apdzīvota. Sena teika vēsta, ka reiz salā piestājuši plostnieki, lai pārlaistu nakti.
No sakurtā ugunskura aizdegusies zāle, un no visām pusēm sākuši lēkāt zaķi.
Šo neaizmirstamo ainu tad arī uzskata par galveno iemeslu salas nosaukumam. Protams, nekāda oficiāla apstiprinājuma šai teikai nav, vien 1905. gadā nodibinātās Zaķusalas brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienības karogs, kuru rotāja pāri ugunskuram lecošs zaķis. Ugunsdzēsēju nams atradies aptuveni tajā vietā, kur šodien slejas Latvijas televīzijas ēka.
Industrializācijas ielenkumā
Agrākos laikos kuģīšu satiksme bija vienīgā salinieku iespēja nokļūt pilsētā. Vasaras mēnešos bez kuģīšiem bija iespējams noīrēt arī airu laivas. Situācija pamainījās ziemās, kad upe aizsala un izveidojās tā saucamais ziemas ceļš. Tad laivu vietā Daugavas laivinieki stūma kamaniņas, kuras dēvēja par butēm. Liela daļa šo kamaniņu stūmēju dzīvoja Zaķusalā, bet bija arī viens otrs rīdzinieks. Vēlāk kamaniņas centās izkonkurēt automobiļi, kas 1908. gadā sāka pārvadāt pasažierus pa Daugavas ledu. Tomēr modernajai tehnikai neizdevās pārspēt vecās tradīcijas – kamaniņu stūmēji aktīvi darbojās vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados un Otrā pasaules kara laikā.
Padomju gados Zaķusalu ar Rīgu savienoja kuģīša satiksme. Kuģītis kursēja itin bieži – no sešiem rītā līdz divpadsmitiem pusnaktī, un biļete maksāja tikai trīs kapeikas. Salā bija pieejami arī dažādi pakalpojumi. Ugunsdzēsēju depo rādīja kino, bet Salas ielas 11. namā atradās ambulance – zobārsts, bērnu ārsts un terapeits. Bija arī bērnudārzs un 2. pamatskola.
1970. gada 28. jūlijā kāds neapmierināts zaķsalietis avīzē Rīgas Balss sūdzējās, ka salā esot par daudz vietu, kur iespējams nopirkt alkoholiskos dzērienus. Un, kas par daudz, tas par skādi. Alkoholu varot nopirkt gan pārtikas, gan specializētajā veikalā, un tad vēl papildus uzsliets kiosks, kurā pārdod ne jau laikrakstus un žurnālus, bet gan šņabi, vīnu un alu. Salinieki varot svinēt dienu un nakti, neaizbraucot uz Rīgu.
Pagājuša gadsimta septiņdesmito gadus sākumā bija skaidrs, ka Rīgā izvērstā industrializācija agri vai vēlu Zaķusalu aprīs un drīz pienāks gals salinieku nesteidzīgajai dzīvei. Tika būvēts vērienīgais Salu tilts, savienojot salu ar pilsētu. 1974. gada 21. augusta numurā laikraksts Rīgas Balss svinīgi vēstīja: “Unikālā Salu tilta būvdarbos sācies jauns svarīgs posms – Lielās Daugavas pārvarēšana. Vēl viens milzīgs kopņu bloks, kas sver gandrīz 2 tūkstošus tonnu un ir 70 metrus garš, no speciāli izbūvētas piestātnes pa ūdeni nogādāts līdz Zaķusalai un novietots uz pirmā gultnes balsta. Šādu masīvu bloku uzstādīšana ir ietilpīgs un sarežģīts darbs. Taču celtnieki godam veic atbildīgo uzdevumu. “Jaunā tilta konstrukcijas upes kreiso krastu jau tikpat kā savienojušas ar Zaķusalu. Asfaltētās šosejas lente kļuvusi garāka gandrīz par pusotru kilometru,” saka iecirkņa vadītāja vietas izpildītājs A. Margaritovs.
Starp Lucavsalu un Zaķusalu uz masīvajiem balstiem novietoti četri kopņu bloki, katrs divus tūkstošus tonnu smags. Pa koka kāpnēm nokļūstam kādā blokā. Tas atgādina metropolitēna tuneli. Valda patīkams vēsums. Gaismu dod elektriskās spuldzes. Tunelī ierīkotas pagaidu sliedes domkratu pārvietošanai. Ar domkratu palīdzību Pāvela lvaņuščenko brigādes montētāji bloka iekšpusē sastiprina stiegrojuma kūļus. Tuneļa apakšējo dalu nobetonēs. Bet pagaidām tajā strādā cilvēki, lai piešķirtu kopnei izturību uz daudziem gadu desmitiem.”
Ābols upē un jauna dzīve
Nevar nepieminēt, ka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Zaķusala, kad to vēl nebija skārusi industrializācija, tika iemūžināta Rīgas kinostudijas filmā Ābols upē. Tas bija rets gadījums Latvijas kinovēsturē – režisora Aivara Freimaņa un operatora Dāvja Sīmaņa veidotā spēlfilma tika uzņemta ar dokumentālā kino paņēmieniem. Tagad skatoties Ābolu upē, iespējams sagaršot septiņdesmito gadu Zaķusalu – miera ostu, kas atradās strauji augošās urbānās Rīgas vidū. Filmā labi jūtams, ka apkārt dun būvniecība, kura tūlīt, tūlīt ielauzīsies arī Zaķusalā. Filmas veidošana ievilkās četru gadu garumā, uz ekrāna tā iznāca 1974. gadā. Tas bija laiks, kad blakus būvēja Salu tiltu, kuram bija lemts radikāli izmainīt Zaķusalas iedzīvotāju dzīvi.
1975. gada beigās laikraksts Padomju Jaunatne rakstīja: “Vakar, 26. decembrī, Rīgā atklāja Salu tilta pirmo kārtu. Jaunais tilts savieno divus lielus Padomju Latvijas galvaspilsētas rajonus – Maskavas un Ļeņina rajonu. Salu tiltu pāri Daugavai būvē 17. tiltu celtniecības nodaļas kolektīvs, kas savā darbā izmantojis daudz tehnisko jauninājumu, lai pirms termiņa nodotu ekspluatācija tilta pirmo kārtu. Kompleksā ietilpst desmitiem objektu – viadukti, estakādes un citi. Granītā ietērptie jaunā tilta balsti šķērso trīs Daugavas salas – Lucavsalu, Zaķusalu un Zvirgzdu salu. Salu tilts ir viens no lielākajiem Baltijas republikās. Visa tā būvju kopgarums – 3,3 kilometri. Tilts ir divstāvu, augšējais stāvs paredzēts transporta satiksmei, apakšējais – gājējiem. Visu tilta kompleksu nodos ekspluatācijā 1976. gadā.”
Vietā piebilst, ka centrālais personāžs tilta atklāšanā bija toreizējais Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo. Šajā dienā pāri tiltam devās arī pirmā automašīna. Tā bija diena, kad droši varēja teikt: “Nekas vairs nav tā, kā bija vakar!”
Ar grandiozu torni un nākotnes plāniem
Situācija pavisam pārmainījās, kad 1979. gadā Zaķusalā sāka būvēt grandiozo radio un televīzijas torni un TV kompleksu. Pirms vērienīgajiem būvdarbiem salā nojauca visas mājas, nebūtībā pazuda ielu tīkls un kuģīšu piestātnes, jo satiksmi uz salu nodrošināja jau uzbūvētais tilts, turklāt abos virzienos. Visi salas iedzīvotāji saņēma labiekārtotus dzīvokļus jaunajos Rīgas mikrorajonos, galvenokārt Ķengaragā.
Zaķusalā uzbūvētais radio un televīzijas torni nav nekāds vienkāršais ierindas tornis, bet gan visaugstākais Eiropas Savienībā, pat augstāks nekā slavenais Eifelis Parīzē. Raidīšanu no torņa sāka 1986. gadā, pirmā tiešraide bija lielais dziesmu aptaujas koncerts Mikrofons 86. Ielu salā vairs nebija, TV aploksnes rotāja vienīgā adrese salā: Arvīda Pelšes krastmala 5.
Šodien tornis pieejams tūristiem, tur iekārtots augstākais publiski pieejamais skatu laukums galvaspilsētā. No tā paveras fantastisks skats uz Rīgu un tās apkārtni. No torņa labi saskatāmi visi pilsētas mikrorajoni, jūra, kuģi, Rīgas HES un loki, ko Daugava met ceļā uz jūru.
Mūsdienās raugoties uz Zaķusalu, par to jāteic – ne šis, ne tas. Neskaitot lielo televīzijas torni un apjomīgo TV kompleksu, tā lielākoties ir ar brikšņiem aizaugusi teritorija, kurā patvērumu reizēm rod vasaras atpūtnieki, lai pasauļotos un papeldētos. Viena no Zaķusalas savdabībām ir tāda, ka teju vai pāris metru no apdzīvotās salas robežas iespējams nokļūt gandrīz džungļos. Abi salas gali ir civilizācijas neskarti un mežonīgi. Tomēr sala ir apdzīvota, tur dzīvo zaķi, lapsas, caunas, bebri, kā arī ligzdo neskaitāmas putnu sugas.
Rodas jautājums: vai tiešām Zaķusala tā arī paliks ar brikšņiem aizaugusi teritorija? Saskaņā ar arhitektu vīzijām salai ir liels potenciāls kļūt par vienu no pieprasītākajām dzīvojamām un atpūtas vietām Rīgā. Jau pirms kāda laika Rīgas dome un SIA Merks prezentēja salas attīstības vīziju, tēlojot to kā mazo Venēciju ar ļoti aktīvu krasta joslu – ar laivu piestātnēm un promenādi. Tuksnesīgais zemes gabals starp Salu tiltu un TV torni varētu tikt apbūvēts, izveidojot līdz pat 1500 dzīvokļiem un daudzfunkcionālu biznesa centru, kas ietvertu konferenču telpas, viesnīcu ar 300 numuriņiem, birojus un komercplatības. Vai tiešām tā notiks, rādīs laiks.
