Aglona - ne tikai katoļu, bet arī visu lietuviešu svētvieta: tur esot Lietuvas valsts dibinātāja kapavieta

Turpinot rakstu sēriju par Aglonas svētvietu, kurā ik gadu augusta vidū pulcējas tūkstošiem kristiešu, Jauns.lv atgādina, iespējams, daudziem mazākzināmo faktu, ka tā ir arī nozīmīga vieta mūsu brāļu tautai.

Lietuvas dibinātājs un Aglona

Atzīmējot Baltu vienības dienu, 2013. gada 20. septembrī Aglonā atklāja pieminekli, veltītu Lietuvas karalim Mindaugam un viņa latgaļu sievai Martai. Piemineklis ir simbolisks apliecinājums abu baltu tautu vēsturiskajai kopībai. Ideju, veidot pieminekli, izteica Lietuvas un Latvijas sabiedrisko darbinieku grupa, un tā autors ir Lietuvas tēlnieks Vidmants Gilikis, kurš uzvarēja pieminekļu metu konkursā. Tā izgatavošana un uzstādīšana izmaksāja ap 100 000 eiro, un lielāko daļu izmaksu sedza Lietuvas puse.

Leģendas vēsta, ka Lietuvas karalim Mindaugam ar Aglonu varētu būt ciešas saiknes. No Aglonas nākusi viņa sieva Marta - dižciltīgās Madalānu pils valdnieka meita. Aglonā Mindaugs apbedīts, jo ceļā pie sievas vecākiem viņu un divus viņa dēlus nogalinājuši sazvērnieki. Karaļa kapavieta, iespējams, atrodas zem Aglonas bazilikas, kur 13. gadsimtā bijis kapulauks. Leģenda klejojusi no mutes mutē, bet rakstos pieminēta 17. gadsimtā.

„It kā 17. gadsimta luterāņu mācītājs Rīvijs radījis hroniku, kurā ir minēts, ka Aglonā, nojaucot kādu nezināmu celtni, kas ir līdzinājusies tornim, ir atrasta marmora plāksne, uz kuras ir bijis latīņu valodā uzraksts, ka šeit ir apglabāts karalis Mindaugs, tātad Lietuvas valdnieks. Šī plāksne diemžēl nav saglabājusies līdz mūsu dienām,” savulaik stāstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas kādreizējais prezidents, mākslas zinātnieks un viens no pieminekļa izveides atbalstītājiem Ojārs Spārītis.

Rīgas zelta kroņi un lietuviešu karalis

Ja Rīvija hronikā rakstīto zinātnieki vērtē kā diskutablu, tad vēsturiski apstiprināts ir fakts par Mindauga un Martas kronēšanu, kas notika ar pāvesta Inocenta IV svētību. Mindaugs un Marta tikuši kronēti Viļņas pilī 1253. gada 6. jūlijā. Pirms tam Rīgā pasūtīti un pie Rīgas sudrabkaļiem izgatavoti divi zelta kroņi, kuri pēc tam ir tikuši likti galvā karaļpārim.

Aglonā atklāj pieminekli baltu karaļiem:

Šī gadsimta sākumā leģenda par Mindaugu un Martu šķita saistoša Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles profesoram Osvaldam Zvejsalniekam (1944-2022), kurš kopā ar lietuviešu kolēģiem noorganizēja pieminekļa veidošanas iniciatīvas grupu. Konkurss par Mindaugam un Martai veltītā pieminekļa izveidi notika 2011. gadā, un tajā uzvarēja Viļņas tēlnieks Vidmants Gilikis. Visiem arī patika ideja, ka tēlnieks piemineklī pielika klāt vēl puisēnu - princi, kurš simbolizē mūsu tautu nākotnes cerības. „Tas ir brīnišķīgs moments, ar kuru mums, baltu tautām, savā starpā arvien biežāk un vairāk vajag pasvītrot savu kopīgo apziņu, vēsturi un izcelšanos, pat ja mēs to nespējam vienmēr pilnīgi precīzi pierādīt ar faktiem un tas paliek romantisku leģendu līmenī. Latvijas kultūras vēsturei tas dod atkal vienu jaunu romantisku liecību, bet Aglonai kā pilsētai - vēl vienu pievilcīgu akcentu,” pauda Ojārs Spārītis.

Dižais ķēniņš Mindaugs

Mindaugs (ap 1200 – 1263) bija agrīnās Lietuvas valdnieks gan kā dižkunigaitis no 1236. gada, gan kā Lietuvas karalis no 1253. gada. Mindauga vadībā notika seno lietuviešu zemju apvienošanās, tādēļ viņš uzskatāms par Lietuvas valsts izveidotāju.

Mindauga izcelsme nav skaidra, bet tā noteikti ir saistīta ar kādu no Lietuvas austrumu daļas Aukštaitijas kunigaišu dzimtām. Vecākās Atskaņu hronikas autors pieminējis, ka Mindauga vārdā nenosauktais tēvs ir bijis „dižs ķēniņš”. Baltkrievu vēsturnieks Vjačaslavs Nasēvičs izteicis hipotēzi, ka Mindauga tēvs ir bijis Nalsenes zemes kunigaitis Daugerūts, kurš no 1209. līdz 1213. gadam vadīja leišu karagājienus pret Livonijas bīskapu Albertu. Tādā gadījumā Mindaugs ir bijis Jersikas ķēniņa Visvalža sievasbrālis un viņa plašo zemju potenciālais mantinieks.

Mindauga laikā Rīgas bīskapijas priekšgalā bija Alberts II, pēc skaita piektais Rīgas bīskaps, kurš lietuviešu ķēniņam un viņa sievai lika izgatavot divus greznus kroņus un kopā ar citiem augstmaņiem devās uz Lietuvu, lai kronētu Lietuvas karali. Ceremonijā Mindaugs un Marta pieņēma kristīgo ticību.

Mindauga kļūšana par visas Lietuvas karali it nebūt nebija vienkārša. Visu mūžu viņš pavadīja cīņās par varu ar saviem radiniekiem. Mindaugs ir pieminēts Galīcijas-Volīnijas hronikā kā viens no pieciem leišu „vecākajiem kņaziem”, kurš 1219. gadā noslēdza miera līgumu ar Galīcijas-Volīnijas kņazisti. Tas norāda uz to, ka leišu zemēs toreiz pastāvēja kunigaišu federācija, taču vara centrējās vienas radinieku dzimtas rokās. Bet jau 1236. gadā Mindaugs kļuva par dižkunigaiti un 1238. gadā viņš pirmo reizi rakstiskos avotos minēts kā Lietuvas valdnieks. 1244. gadā Mindaugs ar lielu karaspēku iebruka dziļi Kursā, bet cieta sakāvi Embūtes kaujā pret Livonijas ordeni. 1250. gadā Livonijas ordeņa karaspēks vairākas reizes iebruka Mindauga pārvaldītajās teritorijās. Šo notikumu rezultātā Mindaugs nolēma uzlabot attiecības ar Livonijas ordeni un pieņemt kristietību, tādējādi atņemot Livonijas ordenim formālo iemeslu iebrukumiem Lietuvā. 1251. gada pavasarī Ordeņa mestrs Mindaugam piedāvāja pieņemt kristietību, pretī apsolot karaļa kroni. 1251. gada 17. jūlijā Milānā pāvests Inocents IV pasludināja, ka Lietuva atrodas Svētā Pētera aizgādnībā, un deleģēja Livonijas mestram kronēt Mindaugu par Lietuvas karali.

Stāstu par lietuviešu karaļpāra apbedījuma vietu Aglonā diez vai kādreiz izdosies simtprocentīgi pierādīt, tomēr šī leģenda atgādina par latviešu un lietuviešu tuvību, savukārt piemineklis kalpo kā baltu tautu vienotības simbols. Jāteic, ka daļa vēsturnieku it nebūt nav sajūsmā par Mindauga pieminekli Aglonā. Piemēram, LU Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis pirms deviņiem gadiem, kad to atklāja, „Latvijas Avīzei” uzsvēra, ka tā uzstādīšana ir dīvaina, ņemot vērā nepārbaudāmo apgalvojumu gūzmu, nesaskaņu ar loģiku un vēstures faktiem: „Būtībā tas rada jaunu pseidovēsturi, kuras piekopšana šobrīd Eiropā ir modē. Tas jāuztver vai nu kā biznesa projekts, vai arī saistībā ar Latgales identitātes meklējumiem, ar vēlmi būt nedaudz atšķirīgiem no pārējās Latvijas – lūk, mums bija karaliene! Bet arī īstā vēsture mums taču bija pietiekami laba un latgaliešiem būtu ar ko lepoties. Ir reāli vadoņi, kam celt pieminekļus.”

* * *

Jauns.lv šonedēļ rakstu sērijā apskata jautājumus, kas saistīti ar Aglonas Dievmātes svētkiem un svētceļnieku došanos uz tiem. Turpmāk par to, kas ir “patiesā” Aglonas Dievmāte un kā ticīgie no visas Latvijas dodas uz šo svētvietu? Turpinājums jau rīt.