Dzejnieks Jānis Peters: "Un es pats arī vēl turos"

Šādas noskaņas strāvo arī no dziesmām ar Petera vārdiem, kuru visvairāk tapis sadarbībā ar Raimondu Paulu. Maestro atklāti izteicies, ka draugam pašlaik neklājas labi, un tomēr – šī saruna notika, tuvojoties Jāņiem un kārtējai lielajai jubilejai, kad dzejnieka daiļrade tika godā celta Liepājas Lielajā dzintarā 6. jūlija koncertā.

Jāņa Petera darbu sarakstā uzreiz aiz dzejas minama diplomāta pienākumu pildīšana. Kā bijušais Latvijas vēstnieks Maskavā viņš labi pārzina situāciju Krievijā, un interese par pasaules politikas procesiem bija neatslābstoša kopš bērnības. Kā aizņemtam cilvēkam ar bagātu un sarežģītu iekšējo dzīvi Peteram nebija laika čupoties ar cunftes brāļiem. To kompensēja tuvība ar lasītājiem, kuriem nekad nav bijis jātulko viņa teiktais. Tas tāpēc, ka jaunībā Jānis ne tikai kāpis telefona stabos un izmēģinājis skatuves strādnieka darbu, bet allaž jutis, kas laikabiedram sāp, un nekad uz tautu nav raudzījies no sapņotāja distances. Tagad sāp pašam… Dzejniekam un diplomātam Jānim Peteram pašlaik dienas režīms pakārtots veselības problēmām. Savs laiks atpūtai, savs laiks sarunām. “Gaiļi ir jau dziedājuši!” viņš asprātīgi atsaka, kad vaicāju, vai neesmu iztraucējusi ar savu klātbūtni.

Kara liesmu izgaismota bērnība

Ir teiciens “iet gulēt ar vistām”, kas nozīmē – agri pie miera. Dzejnieki jau laikam vairāk ir naktsputni?

Liepājā mēs dzīvojām mājā, kur tēvs, kad jau bija pensijā, šķūnī turēja vistas. Atceros, kā tās sēdēja uz laktas rindiņā, un tēvs ar viņām daudz ņēmās. Bija divas kazas, Mīce un Roze, un katru vasaru turējām sivēnus, lai vecāki varētu sešu septiņu cilvēku ģimeni pabarot. Braucām uz Skodu Lietuvā, kur leišiem bija īpaši lēti sivēni. Kad biju puišelis, man kā lielu labvēlību nopirka arī trusi. Sivēnus tēvs lutināja, nāca no darba un būrī meta viņiem svaigu zāli. Mīlēja tos sivēnus, un viņi mīlēja manu tēvu. Kad viņš nāca ar spieķi pie rokas, tie vienmēr skrēja pretī. Tēvs bija Neatkarības kara dalībnieks, viņu karā smagi ievainoja. Visu mūžu, līdz 82 gadiem, kopš 24 gadu vecuma tēvam bija kājas protēze, pie Liepājas fortiem Bermonta karaspēks viņam norāva kāju. Latvijā toreiz bija daudz kara invalīdu, un Invalīdu biedrība ar attiecīgiem dokumentiem viņu aizkomandēja uz Berlīni, kur izgatavoja protēzi. Pēc Otrā pasaules kara tēvs pasūtīja otru protēzi tepat Rīgā, Pērnavas ielā, bet vēlāk mēs ar brāli un māsu, nelieši, ķircinājām: “Papu, kāda tev šodien kāja – vācu vai krievu?”

Bet Ziemassvētkos mans tētiņš neslēpa asaru, jo sivēni bija jānokauj. Tēvam tādas dūšas nebija, to izdarīja kaimiņš.

Taisījāt asinsdesas…

Varbūt taisīja, bet arī man bija neomulīga sajūta. Toties pēc vēlāk sekojošās kulinārijas nepatika pārgāja.

Vai bērnībā, kas pagāja kara laikā, iznāca arī badu ciest?

Bads ir īpaša kategorija, to cietuši tikai ļaudis īpašos apstākļos. Manā gadījumā tā varbūt bija nepārtraukta ēstgribēšana.

Vai savu bērnību atceraties kā skaistāko laiku dzīvē?

Nē, kur nu skaistu. Esmu dzimis 1939. gada 30. jūnijā, kad gads tieši dalās uz pusēm. Un pēc diviem mēnešiem sākās karš, 1. septembrī Hitlers iebruka Polijā. Un tad 17. septembrī pēc kopīgas norunas Polijā iebruka arī Josifs Staļins, tikai no otras puses. 1941. gadā sākās karadarbība Padomju Savienībā un okupētajā Latvijā, un es vienmēr laboju, kad cilvēki saka, ka karš sācies 22. jūnijā. Muļķības, karoja jau divus gadus agrāk, bet ļaudīm ir īsa atmiņa. Mēs dzīvojām Priekulē, gandrīz vai Kurzemes katlā, 40 kilometru no Liepājas. Kāda tur skaista bērnība, ja gandrīz katru nakti jādodas uz kartupeļu pagrabu glābties no bumbām. Skanēja, burtiski griezās mugurkaulā drausmīgas trauksmes sirēnas, kas saglabājušās atmiņā vēl tagad, līdz šai baltai dienai. Kad te vienu dienu pārbaudīja sirēnas, tie bija bērnu pīkstieni, gluži kā flautas spēlēšana, salīdzinot ar toreizējo sirēnu griezīgumu. No lielās mājas, kurā dzīvojām un kas vēl tagad Priekulē saglabājusies, mani stiepa pāri sētai uz pagrabu, vakaros lika gulēt ar neaizšņorētiem zābakiem – tādiem stilīgiem, līdz celim. Jā, manai bērnībai ir sirēnu taures, skolā vēlāk mācījos par grieķu sirēnām  – man tās sirēnas sajuka kopā. Naktīs toreiz skatījāmies uz Liepājas pusi, kur visa pamale bija gaiša. Četrdesmit kilometru attālumā bija Baltijas jūra, un vieni vai otri – krievi vai vācieši – naktīs meta gaismas raķetes virs jūras, lai apgaismotu lidmašīnām mērķus – kuģus, ko nogremdēt. Jūra bija pilna bēgļu laivām, daudzi tur dabūja galu, bet skats bija fantastisks. Ja sirēnas radīja paralizējošas bailes, tad svecītes spīdēja tik gaiši… Varu iedomāties, kāda bija jūra, izgaismota kā Operas un baleta teātra skatuve. Es gan toreiz nebiju redzējis nedz jūru, nedz teātri.

Agrāk likās, tas bija pēdējais pasaules karš, bet tagad ir sajūta, ka var būt arī citādi.

Cilvēce laikam karos mūžīgi. Es jau kā dzejnieks varu fantazēt un izteikties, ka cilvēkā mīt sātans. Var piekrist tam, kurš teica, ka māksla izglābs pasauli, bet gribētos teikt – pilnībā jau nu neizglābs. Es reiz lasīju brīnišķīgu grāmatu – Konstantīna Paustovska Zelta roze, ko viņš rakstīja mūsu Jūrmalā, Dubultos, to pārtulkoja Vizma Belševica. Tie nebija gaišākie padomju laiki, un Paustovskis piedāvāja iztēloties, ka nav ne mākslas, ne mūzikas, ne literatūras. Tad šī pasaule ir vēl briesmīgāka. Varat iedomāties? Jā, viņam taisnība, pasaule ir briesmīga, un to glābj māksla, kultūra, arī dzeja – es tam piekrītu. Sevišķi, ja skan mūzika, gribas aizvērt acis un pārcelties uz kādu īpašu vietu. Nevar teikt, ka māksla izglābs pasauli, jo tā glābj pasauli ik dienu.

Varbūt grāmatas jums bērnībā bija cita pasaule, kur aizmirst šausmas, nabadzību, vientulību? Haosa dēļ palikāt Latvijā ar auklīti, kamēr vecāki, brālis un māsa devās uz Krieviju…

Jā, kad sāku iet skolā, kļuva gaišāk. Karš bija beidzies, vairs nebija katru nakti jālien kartupeļu pagrabā. Priekulē pa galveno – Aizputes – ielu vairs nebrauca tanki un bruņumašīnas kā iepriekš. Kara beigās pretinieki tur nopietni saķērās, cīņa bija īpaša.

Mani tos četrus kara gadus savāca auklīte Anna Allers, pēdējos kara mēnešus bēguļojām no vienas lauku sētas uz otru, lūgdami patvērumu. Lielākoties māju saimnieki atļāva pārgulēt istabā vai sienā, salmos. Vienu nakti gulēju pie zirga galvas, priekšā viņam bija dēlis, kuram zirgs snaikstīja pāri savu labsirdīgo purnu, varbūt gribēja mani nolaizīt. Daži deva darbu par kartupeli vai pat sviesta piku, jo latviešu zemnieki vēl dzīvoja uz vietas. Citi trieca prom, pārmeta mums – kāpēc mukāt? Nesaprata, kas ir šausmīgā bombardēšana. Bet visi gaidīja kara beigas. Vieni cerēja uz vāciešu uzvaru, otri teica – kad atnāks krievi, būs cukurs un benzīns. Kāpēc tā, to nezinu.

Vienās lauku mājās Lažas pagasta Ēvartos mums atļāva palikt mājā, jo saimnieki paši bija aizbēguši, bet atstāja lopus kopšanai manai auklītei un tām Priekules tantēm. Pļavā stāvēja zaļa vācu tehniskā mašīna, kurā dzīvoja seši vai astoņi vācu zaldāti, skraidīja ar klausulēm, laikam uzturēja sakarus. Viņiem bija pavārs – krievs Vaņa. Tolaik visus krievus sauca par vaņām, bet vāciešus par fričiem. Vaņa cepa kartupeļu pankūkas, štovēja kāpostus, un friči mani ņēma klēpī, bučoja, glaudīja galvu, spēlēja mutes harmonikas – arī mums pazīstamas dziesmiņas, kā Šalc zaļais mežs. Vilka no kabatas portmonejus ar fotogrāfijām, kurās redzamas viņu Hildas un Mildas, bērni. Daudzi teica: “Man arī ir šitāds puika.” Es, protams, nesapratu, bet kaimiņtante Emma tulkoja. Šad tad iedomājos, kur palika Vaņa – vai krita, varbūt viņu nošāva vai aizsūtīja uz Sibīriju? Varbūt Vaņa staigāja pa Minhenes ielām.

Tad vienurīt mašīna pļavā bija tukša, neviena vācieša. Pēc divām stundām pa mūsu ceļu nāca krievu karavīri – lielākoties gan viņi bija mongoloīdi. Staļins karā sūtīja mazākumtautības, tāpat kā tagad Kremlis, lai tiktu no tām vaļā. Tolaik politnekorekti saucām viņus par šķībacainajiem, viens sarkanarmietis nolaupīja pulksteni, otrs – ermoņikas. Atnāca virsnieki, iespēra zaldātiem pa pēcpusi par laupīšanu. Kāpēc? Viņiem pašiem gribējās to pulksteni. Bet vakaros krievu zaldāti atkal sēdēja mūsu ķēķī, vārīja kāpostus un, tāpat kā vācieši, ņēma mani klēpī un rādīja bildes, un mācīja mani pildīt komandas vstaķ, smirno, voļno krievu valodā. Robežšķirtni skaidri izjutu uz savas galvas, bet ne viena, ne otra armija man neko ļaunu nenodarīja. Pieaugušajiem, protams, klājās citādi. Divi mongoļi, kā toreiz sauca, sadomāja nozagt zirgus, iegāja stallī. Mūsu sievas atstutēja durvis ar mietiem, lai durvis nevar attaisīt, un sāka mežonīgi kliegt. Tie divi pārbijās tā, ka izsita logu stiklus un izbēga pa lodziņiem mežā.

Atceros, no vāciešiem bija jāslēpj vistas, jo olas bija jānodod administrācijai. Sievas aiznesa vistas uz mežu, uztaisīja būri; īpaši bija jāsargā gailis. Neviens jau nezināja, kad karš beigsies, un, ja nav gaiļa, jaunas vistas neradīsies. Nekas pasaulē jau bez gaiļa nevar notikt.

Re, cik labi būt vīrietim vai gailim!

Viņš būtu tūlīt nokauts, ja būtu nodziedājis vāciešiem kādu mazo nakts mūziku. Iedamas barot putnus, sievas mani neņēma līdzi bailēs, ka varu kādam izstāstīt. Vienreiz gan paņēma, ļoti interesants skats – būris pacelts uz kokiem kā Taizemē. Pētīju, kā gailis tur jūtas, kā vistas dzīvo. Baidījos, ka tikai gailis nenodzied savu labticīgo dziesmu.

Memuāru tomēr nebūs

Vai jums kādas puiku mantiņas kara gados vispār bija?

Kamēr dzīvojām Priekulē, man bija vecākā brāļa mašīnītes un māla tanki; brālis bija ļoti talantīgs uz veidošanu, zīmēšanu. Bija Ķuzes konfekšu bundža, žēl, ka tagad tādas vairs netaisa. Konfektes neēdu, jo biju labi pabarots. Militāristu klātbūtne izdzēsusi atmiņas par ēdienu, bet atceros, kā vācieši nāca sētā un prasīja dzert. Vispirms lika mājiniekiem pašiem padzerties no akas, tikai tad paši dzēra.

Ukrainā tagad okupantus gan ar saindētām ēdmaņām ir noindējuši, viņi nebija tik apķērīgi.

Vācieši karam bija rūpīgi gatavoti. Šitie Ukrainā ir tikai puišeļi, kas frontē ne tikai šauj, bet arī šausmās raud.

Un kāpēc atkal jākaro?

Apmēram zinu, ko grib Putins. Bija tāds partijas Jabloko vadītājs (Grigorijs) Javlinskis, viņš bija ministrs pie Borisa Jeļcina. Javlinskis teica: “Putins iejuka starp mums, jo viņš nāca no (Anatolija) Sobčaka.” Lai to saprastu, jāzina, kas bija Sobčaks. Viņš būtu kļuvis par prezidentu pēc puča, ja pa vidu nebūtu trāpījies Jeļcins. Sobčaks bija jurists, ļoti gudrs, īsts Eiropas cilvēks. Jeļcins bija drīzāk zemnieka tips, un Sobčaka meita Ksenija, starp citu, ir Putina krustmeita.

Sobčaks Ļeņingradu pārkrustīja par Sanktpēterburgu, un Putina lielākais ienaidnieks ir Ļeņins, jo viņš ar revolūciju izjauca Krievijas impēriju. Otrs ienaidnieks Putinam ir (Mihails) Gorbačovs – divi nodevēji. Anglijas karalis bija Krievijas cara Nikolaja brālēns, angļi bija izstrādājuši Nikolaja Otrā ģimenes izzagšana no cietuma, bet britu buržuāzija pieprasīja to nedarīt, jo bija izdevīgāk taisīt biznesu ar boļševiku valdību.

Un ja tagad Krievija sabruktu?

Baidos, tad varētu sākties tas, ko sauc par atomkaru. Liela jezga, un kur tad rietumvalstis liktu Padomju Savienības jeb Krievijas cilvēkus, kuri pie viņiem gāztos, ja pat nevar uzņemt arābus un pakistāniešus? Mēs arī esam sākuši ierobežot bēgļu plūsmu. Pasaule tagad it kā ir demokrātiska un humāna, iestājas par cilvēktiesībām, bet ko lai tur dara? Amerikāņi beidzot atļāva ukraiņiem bombardēt Krievijas teritoriju. Arī krievi paši bombardē Krieviju, darbojas krievu brīvprātīgo armijas leģions Brīvā Krievija, kas karo ukraiņu pusē.

Vai esat bijis Ukrainā?

Jā, tur esmu ticies ar dzejniekiem, pat dzejoli uzrakstījis. Notika Padomju Savienības jauno dzejnieku festivāls, mēs  – Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Vizma Belševica – draudzējāmies ar diviem izciliem ukraiņu dzejniekiem. Jums vajadzētu viņus pazīt – Ivans Dračs, viņam te iznāca Imanta tulkota grāmatiņa, un Vitālijs Korotičs, žurnāla Ogoņok redaktors. Gorbačovs iecēla ukraini, jo Maskavas krieviem neuzticējās, Korotičs šķaidīja čeku, katrā žurnālā bija raksti par čekas zvērībām; leģendāra persona. Abi ukraiņu dzejnieki vasarās 70. un 80. gados te Latvijā dzīvojās Dubultos, Rakstnieku namā.

Tomēr es gribu pabeigt runāt par Putinu, kurš sākumā bija Sobčaka palīgs, vēlāk Ļeņingradas (Pēterburgas) ārlietu departamenta direktors; ir pat kadrs, kurā viņš kā palīgs stiepj somas atbraucējiem. Borisam Ņemcovam, Irinai Hakamadai, Jegoram Gaidaram un daudziem citiem Sobčaks bija elks, un Putins uzdevās par viņa domubiedru, divus gadus arī tēloja jaunā viļņa demokrātu. Kad viņš bija ministru prezidents, man Latvijas Radio vaicāja, ko par viņu domāju – teicu, ka esmu priecīgs, jo Krievijā pie vadības nu ir jauns, mierīgs cilvēks, kas pats spēj iekāpt automašīnā atšķirībā no Jeļcina. Es gan ar Putinu neesmu sasveicinājies ne reizi, kaut ar Gorbačovu un Jeļcinu, būdams PSRS tautas deputāts, sveicinājos, un divatā vairākkārt runājām par Latvijas neatkarību.

Tagad katru dienu skatos ukraiņu televīziju, programmas Freedom, Ost-West un Rada. Tur rāda visu par Putinu, par pārvērtībām valdībā, par Putina sievām. Bet bilde ir jāredz kontekstā. Es to varu, jo par politiku interesēties sāku Liepājā pēc kara, kad tēvam, Latvijas laika sociāldemokrātam, stāstīju, ka sabiedroto karaspēka pavēlniekam (Dvaitam) Eizenhaueram šodien ir paaugstināta temperatūra. Tas bija rakstīts Cīņā. Tēvs teica: “To, kāda Eizenhaueram temperatūra, tu zini, bet to, ka jāsanes malciņa istabā, esi aizmirsis…”

Eizenhauers ticēja, ka eksistē citplanētieši, esot pat ticies ar viņiem. Kā ar jums?

Man grūti būt tik iedomīgam un domāt, ka dzīvība un cilvēkveidīgie būtu tikai uz mūsu mazās planētiņas. Saticis nevienu neesmu. Izlasu un ticu, bet šajā pasaulē ir daudz blēdību, konfrontējošās puses improvizē, cits citu šmauc. Līdzīgi zvaigžņu kariem. 

Un kā ar paralēlās realitātes eksistenci? Esat piedzīvojis paranormālas parādības?

Es jau gadiem redzu dažādus dīvainus notikumus. Ka tiekos un runājos ar lielajiem valstsvīriem un nemaz neesmu izbrīnījies vai nobijies, runāju kā ar savu kaimiņu. Liekas, vienā tādā nakts murgā runājos ar Putinu. Cilvēki tos sauc par sapņiem. Pamostos un saprotu, ka neviens taču manī neklausās, istabā neviena nav. Baiba saka – ko tu tur runā nakts vidū? Bet es tikai stāstu un ļoti sakarīgi pamatoju, bieži runāju diezgan skaļi un pats no tā atmostos.

No runām pie darbiem – jau ļoti sen solīti Jāņa Petera memuāri. Kādā stadijā ir šis rakstu darbs?

Man ir slikts stāvoklis rakstīšanai. Rakstīt memuārus ir ļoti smagi, grūti, sāpīgi. Un šausmīgi apnīk rakstīt.

Jūs esat uzrakstījis vislabāko grāmatu par savu draugu Raimondu Paulu. Maestro neraksta, bet kurš varētu uzrakstīt par Jāni Peteru? Varbūt jūsu sieva Baiba?

Baiba… Jā, varētu, bet viņa to nedarīs. Man jau piesakās rakstnieki, neteikšu, kuri. Grib par mani rakstīt. Lai tik grib.

Jeļcina pulkstenis

Interesanti, kas būtu noticis ar latviešu estrādi, ja jūs nebūtu piedāvājis Paulam savus dzejoļus.

Es viņam nemaz nepiedāvāju, tas bija viņš, kurš man piedāvāja savu mūziku. Atnāca pie manis, pat lāgā nezinādams, kur es Pārdaugavā dzīvoju, – komunālā dzīvoklī, švakā mājā. Ieradās deviņos no rīta un teica – nu tad raksti, ja esi tik gudrs. Iepazināmies, kad mēs, komponisti un dzejnieki, bijām ielūgti uzstāties Zvejniekciemā darba tautai. Pēc tam pastaigājāmies un ieēdām kādu lucīti.

Iedzērāt arī?

Raimonds jau ne, es tai brīdī maz dzēru. Esmu periodiskais dzērājs, šad tad dzēru, šad tad ne. Raimonds toreiz bija piemērs nedzeršanā un precizitātē. Par viņu jau kādu brīdi biju domājis, bet neko vairāk. Pat nezinu, kurš pie kura vērsās ar jautājumu, kā iet pa dzīvi. Kā ir, kā nav… Nu, tā vispārīgi. Toreiz jaunajiem cilvēkiem bija tutošanas laiks, un es teicu: “Tu tās dziesmas raksti tādas žēlīgas, sentimentālas…” Neko sliktu nedomāju, bet atkārtoju tos dižos dzejniekus, kuri tā runāja par Paulu. Vārdā nesaukšu, ar viņu dzeju Raimonds arī ir komponējis. 

Vizma Belševica?

Nē, Vizma par viņu sacīja labu – Pauls ir foršs puika. Tie bija citi dzejnieki, bruka briesmīgi virsū. Kad sāku rakstīt dziesmu vārdus, šis slānis pret mani tā kā atsala, it kā es būtu kaut ko nodevis. Lielo dzejnieku vidē valdīja uzskats, ka nevis jāsacer saldsērīgas dziesmiņas, bet gan jādod tautai spēks, cīņas gars un identitāte. Tāda Ances romance te nederēja.

Kad tapa Manai dzimtenei, mutes kritiķiem bija ciet.

It kā jā. No vienas puses, es pārdzīvoju, ka šitā uzvedos pret saviem amata brāļiem, ar kuriem vai katru dienu tiekos, bet ar laiku pārgāja – lai runā, ko grib! Dažkārt gan pamanīju, ka esmu uzrakstījis kaut ko švaku. Reiz dzejnieks, ar kuru Raimondam ir dziesma, to man arī pateica… Bet viņi visi jau miruši.

Tāpat kā dzeja, jo man, piemēram, patīk vecmodīgs pantmērs.

Tā runājot, jūs riskējat iedzīvoties lielā talantu naidā. Jaunie dzejnieki ir ļoti iedomīgi. Varbūt nav nemaz tik jauni, tikai izliekas. Nez, vai vēl tiek rīkotas jauno talantu radošās nometnes?  Nevaru sacensties sarunā ar dažu labu jaunu dzejnieku, varbūt Uldis Bērziņš to savulaik varēja. Interesants cilvēks bija Knuts Skujenieks – stipri vīrišķīgs, bezbailīgs, talantīgs. Māris Čaklais par viņu teica tā: “Ja tas Knuts nebūtu septiņus gadus nosēdējis, mēs ar viņu vēl parunātu par dzejoļiem.” Tas nozīmēja, ka Mārim ne visi Knuta dzejoļi patika, bet mēs Knutu uzskatījām par neaizskaramu.

Jūsu darbaudzinātāja Mirdza Ķempe esot teikusi, ka dziļus, satriecošus mīlas dzejoļus nevar uzrakstīt laimīgs cilvēks.

Imants Ziedonis teica, ka dzejo tikai tādi neizdevušies cilvēki, kam nelaimējas. Laikam jau pieskatīja arī pats sevi pie tādiem.

Jānis Peters gan šķiet izdevies cilvēks.

Tā nav. Esmu diezgan nelaimīgs bijis, pašlaik arī nav tās labākās dienas. Jāuzzina arī tas, ko nozīmē – laimīgs. Kad uzrakstu labu dzejoli, esmu laimīgs. Bet reizēm ar kādu sesto vai septīto prātu saprotu, ka nav vis labs. Nolieku aiz atslēgas šūplādē kā tādu nepadarītu darbu, bet klāt neķeros; neko tur vairāk nevaru iztaisīt.

Bet nepabeidzām par to Putinu. Kā viņš vispār tur tika? Nāca no lielas autoritātes – Anatolija Sobčaka. Gorbačovs Sobčaku ne visai atzina, toties Jeļcins ar jebkuru Gorbačova pretinieku bija draugos. Līdz ar to Sobčaks iemantoja daudzu cilvēku uzticību: (Jegors) Gaidars, (Irina) Hakamada, (Anatolijs) Čubaiss. Kad es beidzu darbu Maskavā, man Latvijas autoritātes likās mazdzirdētas, galvenie likās Maskavas disidenti, arī Lietuvas katoļu klosteru nelegālisti, ukraiņi, un viņi arī izcīnīja uzvaru pār puču. Bija arī Jeļcina ministri. Gaidars – vecā rakstnieka (Arkādija) Gaidara mazdēls, viens no gudrākajiem cilvēkiem Krievijā. Jaunās Krievijas Ministru padomes priekšsēdētājs.

Tā vien šķiet, ka viņus pazīstat labāk nekā mūsu prezidentus.

Ar laiku jau iemanījos. Viņi te, Latvijā, sāka uzaust, kad es vēl nebiju aizbraucis uz Maskavu. Tīšām gribēju nokļūt PSRS tautas deputātos, nevis Latvijas Augstākajā padomē, ko man piedāvāja, bet zināju, ka te, uz vietas, neko nevar izdarīt. Var jau saukt par Neatkarības dienu 4. maiju, neko jau nesaku – todien bija smuks laiks. Bet tikai 21. augustā Latvija pieņēma konstitucionālo likumu par pilnīgu Latvijas neatkarību, kad notika Augstākās padomes sēde. Igauņi arī 21. augustā svin Neatkarības dienu. 4. maijs ir tikai neatkarības deklarācijas pieņemšanas diena, bet, kad ausa 5. maijs, cilvēkiem garastāvoklis bija daudz labāks.

Sobčaks un Gaidars nomira ļoti agri, ap gadiem piecdesmit.

Tagad, kad notikumi attīstās ļoti jocīgi, jāsāk domāt arī par viņu nāvi. Kad Gaidars bija iecelts par ministru prezidentu, (Ivars) Godmanis brauca pie manis uz Maskavu un jau pie lidmašīnas trapa sauca: “Ko Gaidars teica? Cik Maskavā maksā gaļa?” (Toreiz notika pāreja uz brīvo tirgu.) Divas stundas sēdēja pie Krievijas premjera, kuru Rietumi uztvēra ar sajūsmu un apbrīnu. Jegora Gaidara tēvs Timurs bija kontradmirālis un man tā arī teica: “Esmu Latvijas okupants. Es uz zemūdenes biju, kad mēs iebraucām Bolderājas ostā, un Latvijas zemūdeņu komandas mūs sveicināja kā draugus.”

Jā, vēsture mani interesē. Pēc kara pētīju nacistisko avīzi Tēvija, kur zīmēja Staļinu kā monstru, kāds viņš arī bija. Kaut ko man no tās avīzes lasīja priekšā, ap piecu gadu vecumu sāku boksterēt pats. Tad mīļā labā auklīte, gandrīz mamma, man pasūtīja par saviem 135 pensijas rubļiem Literatūru un Mākslu, Karogu un žurnālu Bērnība; tas bija kopš kādas sestās klases.

Vai jūs vēl esat Rakstnieku savienības biedrs?

Vienubrīd es, Māra Zālīte un vēl tur kāds gribējām stāties ārā, bet pārdomājām. Ko tas dos? Skandāls neiznāks, un, ja nav skandāla, nav arī efekta. Par laimi, biedra nauda nav jāmaksā, esmu vecbiedrs. Tagad tā biedrība palīdz aprakt. Ja kāds Rakstnieku savienības biedrs nomirst, bērēs ir kāds no Rakstnieku savienības vadības.

Man prātā vecās Rakstnieku savienības telpas Benjamiņu namā, īsts mākslas templis.

Ja es būtu bijis Latvijā, nevis Maskavā, kad viņi atdeva to māju, es būtu uztaisījis skandālu. Savienība varēja tur palikt un ar Tautas fronti un citām radošajām savienībām saglabāt Latvijai Benjamiņu namu. Mēs taču to saglabājām perfekti. Kad atbrauca viena Benjamiņu pēctece Johanna, viņa man teica: “Mīļais kungs, te jau ir labāk nekā mūsu laikā!” Dziedi vai raudi, PSRS Rakstnieku savienība visu remontēja, deva naudu. No rakstnieku honorāriem par grāmatām, protams, atvilka procentus, to paņēma PSRS Litfonds Maskavā. Benjamiņu mantinieki namu pārdeva lietuviešiem, viņi ierīkoja viesnīcu. 

Un kazino.

Savienības priekšsēdētāja kabinetā stāv klozetpods. To es nebūtu pieļāvis. Paskat, ko mūsu mīļā valdība vēl izdarīja – atdeva lielo, skaisto Benjamiņu vasarnīcu Jūrmalā! To pieprasīja viens no Benjamiņu dzimtas, tad pamodās Krievijas vēstniecība, te bija tāds Aleksandrs Raņņihs, kurš teica: “Tur bija Baltijas kara apgabala pavēlnieka (Ovanesa/Ivana) Bagramjana, pēc tautības armēņa, un viņa pēcteču mītne. Ēka ir mūsējā, mums tā ir vajadzīga!” Sāka ārdīties. Mūsējie piekāpās, atsaucās tam Benjamiņam, kurš piedāvāja – pērciet no manis, ja gribat atdot to vasarnīcu Krievijai. Mūsu valdība samaksāja vismaz miljonu vai vairāk, to var noskaidrot, un pārdeva arī. Un tur iekārtoja Krievijas Federācijas vēstnieka rezidenci, kas tur ir vēl šodien. Esmu tur bijis pāris reižu uz pieņemšanu, vienreiz pie Jeļcina. Viņš man pat uzdāvināja savu rokaspulksteni ar uzrakstu No pirmā Krievijas prezidenta.

Vai šis pulkstenis vēl ir pie jums?

To, jāsaka, svinīgi nozaga Krišjānītim. Viņš, ieraudzījis pulksteni, palūdza bišķi palielīties. Nu, kā tad nedosi dēlam? Likās jau diezgan nozīmīga manta, bet… Gandrīz jau biju gatavs teikt, lai nedod atpakaļ, tā vai tā pie dēla pulkstenis būtu nonācis. Jā, to vasarnīcu valdība Jūrmalā no Bejamiņiem nopirka, bet māju Rīgas centrā ne. Rakstnieku savienībai ēka, protams, bija par lielu, pietiktu īrēt pāris istabiņu. Džemmai Skulmei ar Mākslinieku savienību arī tur pietiktu. Jā, bija vēl Komponistu savienība – Pauls Dambis, pirms viņa Ģederts Ramans, Marģeris Zariņš.

Sargāt tautu no pārpludināšanas

Vai jums patika svinēt jubilejas?

Absolūti nepatika. Kad biju jaunāks, man likās – kādas jubilejas? Labsirdīgi pie sevis ņirgājos par, piemēram, aktieriem, kuri, īsti narcisi-artisti, brauc karietē un ar izpušķotu tramvaju. Teicu, lai jau brauc, aktieriem jau patīk, ka uz viņiem skatās. Cita darba jau nav kā izrādīties. Spriedu – ko tad es, uzrakstījis tikai dažas plānas grāmatiņas, dzejolīšus, kam dziesmiņas pārklātas pāri. Ko tad es? Ja Baiba izceps kliņģeri, tad svinēšu, pats nopirkšu vācu vīnu Liebfraumilch. Varbūt atbrauks māsa Gunta no Liepājas, šad tad jau kāds atbrauca, uzdāvināja man dzintara gabaliņu uz paliktnīša ar sudraba plāksnīti – Jānim uz 60 gadu jubileju. Tad kāds pieklauvēja, ka uz 75 gadiem varētu taisīt lielu koncertu. Man liekas, iznāca diezgan labi, producents Aigars Dinsbergs cītīgi piestrādāja, Raimonds (Pauls) atnāca uzspēlēt, (Ints) Teterovskis diriģēja Petera kori. Visa Arēna Rīga bija izpārdota līdz augšai. Līdz tam man neviens producents tā aktīvi nebija uzmācies, un man pašam arī negribējās.

Māsa prasa: “Kas pie tevis būs dzimšanas dienā?” Varbūt neviens, tikai Baiba. Visi ir prom. Guntai ir 82, viņa ir mana pašreiz vienīgā māsa. Arī viena palikusi, dzīvo Kuldīgā. “Kā, tev būs koncerts tikai Liepājā? Nevis Rīgā, Arēnā?” viņa brīnījās. Bet dzimšanas dienās esmu sēdējis galīgi mājās un nevienu nepieņēmis, pat no ģimenes.

Varbūt tāpēc, ka latvieši sāk svinēt Jāņos un beidz Pēteros, dienu pirms jūsu dzimšanas dienas. Spēka vairs nav…

Par Jāņiem tas ir cits stāsts. Tagad būs manas 85. jubilejas koncerts Liepājā, kur nokļuvu sešu gadu vecumā. Manas bērnības un jaunības pilsēta.

Jūs taču esat mīlestības dzejnieks.

Mani jau slavē, ka rakstu daudz patriotiskas dzejas. Par dzimteni, par tēvzemi. Krievu laikā vajadzēja tautai atgādināt, kas viņa ir. Un mīlestība galu galā ir galvenais, kāpēc pastāv tāds žanrs kā dzeja.

Par ko tagad vajadzētu tautai atgādināt?

Tagad es daudz nerakstu. Cilvēkam vajag to pašu, ko agrāk, – nepazaudēt sevi pūlī, barā. Par to mēs katru dienu runājam, par to runā taksometra šoferis, par to runā Saeimas deputāts, bet, cik katrs patiess, to es nezinu. Par to runā aktieri no skatuves – kā nepazaudēt sevi, savu identitāti, latviskumu. Neļauties pārpludināšanai. Kad man prasīja, kāpēc aktīvi organizēju Tautas fronti un pierunāju Daini Īvānu to vadīt, atbildēju, ka mums draudēja pārpludināšana ar lielas tautas valodu. Es to arī tā saucu – pārpludināšana. Saglabāt sevi, pasargāt sevi. Un tagad vajag rakstīt par pašmuļķību. Negribu par to daudz runāt, bet es kreņķējos. Skatos, ko dara mūsu kaimiņi, leiši un igauņi, un tad man jāsaka, ka viņi rīkojas daudz gudrāk. Taču mūsu valdošās un noteicošās aprindas konjunktūras dēļ ir gatavas izdarīt nezin ko. Nekad nelaižu garām izdevību pieminēt leišu un igauņu vēsturiskās priekšrocības. Igauņiem ir pasaulē pazīstamā Tartu Universitāte, kurā savulaik (padomju laikā) lekcijas lasīja Jurijs Lotmans, un radu tauta somi, kas vēl tagad turpina pozitīvi ietekmēt savus somugru saimes kaimiņus. Igauņi savukārt padomju laikā daudz palīdzēja somugriem Krievijā – mariešiem, komiešiem, udmurtiem, čuvašiem, mordviešiem, hanti-mansi –, uzņemot vairākus viņu studentus Igaunijas PSR augstskolās. Lietuvai savukārt palīdzēja vēsturiskā situācija, kad jau pirms tūkstoš gadiem iesvētīja leišu-poļu karali Mindaugu. Tam ir bijušas tālejošas sekas – padomju Lietuvas katoļu klosteros tika izdoti pagrīdes žurnāli. No šīs vides ir cēlies arī pasaulē pazīstamais un no Padomju Savienības emigrējušais dzejnieks Tomass Venclova, Josifa Brodska draugs, turklāt jāpiemin leišu noturīgā patstāvība visos laikos. Tā ir valsts, kas pirmā perestroikas laikā pasludināja neatkarību. Gorbačovs savos memuāros atzīst, ka PSRS liktenis izšķīrās Lietuvas poligonā.

Un tomēr – gribas par Jāņiem kaut ko dzirdēt. Ir skaistas Paula dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem – par Jāni Zeltamuti, valsis Sanāciet, sadziediet…

Man nav ko teikt. Man Jāņi ir skumji. Zāļu vakarā no meningīta nomira mana māsiņa astoņu gadu vecumā. Un 23. jūnijā nomira arī mana daudz pieminētā auklīte, man tad bija sešpadsmit. Tas gan nenozīmē, ka es nemaz nebūtu atzīmējis vai gājis kaut kur svinēt, bet mūsmājās mana mamma 23. jūnijā nevarēja sadzīvot ar lieliem priekiem.

Jāņi taču ir 24. jūnijā.

Sāk svinēt Zāļu vakarā, Jāņos dzer vairāk uz paģirām, vai ne? (Smejas.) Visaktīvāk es Jāņus svinēju Vitrupē. 1974. gadā mēs nopirkām paplukušu zvejnieku būdeli, dzejisku mājiņu, kuru nedaudz pārtaisījām. Sen tur neesmu bijis. Baiba, redz, saka, ka māja apvainojas, ja tajā nedzīvo. Paldies dievam, man ir divi mazdēli – jaunākajam, Aleksandram, ir desmit, vecākajam divdesmit četri. Francisks Jānis dzīvo Londonā, bet jau septīto astoto vasaru, cerams, ciemosies Latvijā. Universitāti viņš ir pabeidzis, nu būs jāstrādā. Man pašam pirms Jāņiem nāca virsū skumjas, ko tikai Vitrupē varēju aizmirst. Kaut kas tāds nospiedošs, asarains. Varbūt asaras tieši nelēju, bet nejutos pārāk priecīgs. Kad biju bērns, Liepājā gāju viens pats pa grāvmalām, lasīju smilgas, kas man likās ļoti poētiski. Pats biju izraudzējis no ūdens un rauga sev tādu dzērienu. Un tais gados Rīgas radio jau kopš nedēļas sākuma raidīja līgodziesmas, kas man ārkārtīgi patika. Droši vien tur jau bija padomju līgodziesmas, dziedāja Pēteris Grāvelis, Edgars Plūksna, Tālis Matīss, Aleksandrs Daškovs, tolaiku lakstīgala Elfrīda Pakula, Vera Davidone. Diez vai viņi tikai par traktoriem dziedāja, tik traki jau nebija, vismaz bija tautasdziesmu melodijas, un manu garu tās tolaik pacilāja.

Kā īsti bija ar Jāņu aizliegšanu Arvīda Pelšes laikā?

Neviens jau īsti neaizliedza, nekur tas rakstīts nebija, bet vairs nedeva oficiālu brīvdienu. Valsts piešķirtās brīvdienas svītrojums bija galvenais lielais aizvainojums attiecībā uz Jāņiem latviešu tautai. Tad ļaudis dažkārt iemanījās darbavietās samainīties ar krieviem un mājās nosvinēt Līgo. Tikai pēc apvienotā Radošo savienību plēnuma pirmoreiz atdeva latviešiem brīvdienu arī kalendārā.

Vai Jāņos sieru ēdīsiet?

Jā, man garšo, ja tas siers ir garšīgs. Baiba arī pati kādreiz ir sējusi. Vitrupē, kad mājā beidzot durvis turējās eņģēs, sarīkoju Jāņus; kas tik pie manis nebrauca! Vairākus gadus pēc kārtas Raimonds Pauls ar Lanu, par spīti tam, ka vasarā viņai bija alerģija pret ziedputekšņiem, viņa šķaudīja, tomēr brauca svinēt. Salasījām žagarus un baļķēnus, sakūrām ugunskuru. Vietējie draugi atveda desiņas un pacienāja Paulu. Brauca Gunārs Kirke ar Večellu (Varslavāni), Tīna Hercberga un Alberts Terpilovskis, republikas galvenais ķirurgs Purmalis ar sieviņu, Daina Avotiņa. Uldis Stabulnieks, Andris Seleckis, Juris Podnieks, kaut kur bilde ir, bet es negribu skatīties. Visi miruši. Tas ir šausmīgi.

Atceros 2000. gadā Vitrupē biju Jāņos, kopā ar mani Baiba, Krišjānītis (dzimis tieši 23. jūnijā – D.M.), viņa sieva Anastasija un Francisks Jānis pie viņas krūts. Tad pa mobilo piezvanīja Imants Ziedonis un Ausma, atbrauca pie mums, sēdējām pirtī. Mums bija lasis, noandelēts no zvejniekiem, bet man par šausmām Ausma iebrēcās, ka lasis viņai riebjas. Še tev, brālīt, Vasarsvētki!... Jāņi… Jutāmies diezgan vientuļi, lielais dzejnieks man šķita ļoti vientuļš, īpaši grūtsirdīgs. Runājām, kā iet, kā pastāvēt Rakstnieku savienībai, kas notiks ar dzeju, toties priecājāmies par Latvijas neatkarību. Sākumā par to ļoti priecājāmies, bet nu jau esam pieraduši – 34 gadi, Latvija nekad nav bijusi tik ilgi brīva. Un tad pusčetros Imants un Ausma devās prom ar savu veco mersedesu, lai redzētu, kā tad ir – tauta svin vai nesvin. Nu, švaki svin. Cilvēku jau sētās maz. Varbūt aizgājuši ciemos. Un Imants toreiz bija tik skumjš. Viņš man savulaik uzdāvināja dzirnakmeni, jo manas pirmās grāmatas nosaukums bija Dzirnakmens. Imantam tā iepatikās dzirnakmeņi, ka viņš sāka tos vākt un pat savu māju nosauca par Dzirnakmeņiem. Atsūtīja man vienu tādu tonnām smagu akmeni uz Vitrupi ar kravas mašīnu, pašizgāzēju. Šoferītis krieviski prasīja, kur gāzt, es atbildēju – kur kritīs, tur būs labi. Paveicās, nometa pie mājas stūra, kur tas dzirnakmens tā arī stāv. Liepājas rakstnieki ar Ēriku Hānbergu priekšgalā Liepājā pēc pirmās grāmatiņas iznākšanas man uzdāvināja pirmo dzirnakmeni, kas Rīgā pie mana dzīvokļa durvīm vēl tagad stāv. Un es pats arī vēl turos…