Lielais jautājums: "Ko pirmā gada laikā ir paveicis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs?"

To Jauns.lv jautāja viedokļu līderiem – Andrim Kulbergam, Auto asociācijas prezidentam un Saeimas deputātam, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentam Aigaram Rostovskim un uzņēmējam Pēterim Šmidrem.

Andris Kulbergs: “Tautsaimniecībai ir jākļūst par prioritāti valdībā”

Es domāju, viņš ir ar uzviju paveicis, ka ir gana iemīlēts tautā. Visu cieņu viņam. Labi pastrādāts. Šis kapitāls ir uzkrāts. Bet, manuprāt, beidzot šis kapitāls ir jāliek lietā, kur prezidentam tiešām vajadzētu ar šo labo kapitālu ietekmēt. Es uzskatu, ka prezidentam ir jāiestājas par lietām, kas šobrīd ir samilzušas. Piemēram, tautsaimniecība.

Tautsaimniecībai ir jākļūst par numur viens tēmu valdībā. Skaidrs, ka tas deputātiem un politiskajiem spēkiem nemaz nav tik interesanti, jo tautsaimniecības vai uzņēmēju vēlētājs jau ir ļoti niecīga daļa - 2,7% no vēlētājiem, nav pat politisko dividenžu. Bet prezidentam noteikti pienāktos un ir iespējas un tiesības šo jautājumu uzlikt dienaskārtībā valdībai.

Arī nākamajās tēmās, piemēram, “Rail Baltica”. Ļoti respektēju, ka prezidenta kungs ir ņēmis vērā, ko es ļoti aktīvi iniciēju no savas un frakcijas puses, par lietām, kas tautsaimniecībā ir svarīgas. Tā tad enerģētikas jautājums - asinis uzņēmējdarbībai, labklājība arī iedzīvotājiem. To mēs redzam kā pretēju efektu šobrīd, tāpēc enerģētikas jautājumam jābūt prioritātei.

Šo viņš ir paņēmis, es pie viņa vairākkārt biju. Viņš ļoti nopietni klausījās šajā jautājumā, un man prieks, ka viņš to pacels prezidenta līmenī.  Bet es domāju, ka viņam būs gana grūti. To mēs redzēsim, laiks rādīs, jo viņš pats ir bijis atbildīgs un personīgi iesaistīts politiskajā dzīvē. Viņš ir bijis ministrs, viņš ir bijis vadošās partijas padomē. Viņš ir bijis galvenā figūra arī iepriekšējās visās valdībās un arī līdzvainīgs tur, kur mēs atrodamies šobrīd. Tāpēc viņam ir jāparāda sava distancēšanās un ar stingrāku stāju jāuzstāj uz banku, ekonomikas, tautsaimniecības, enerģētikas jautājumu, ēnu ekonomikas apkarošanu. Tāpat arī šobrīd tāds fundamentāls projekts kā “Rail Baltica”, kur prezidentam būtu ļoti, ļoti svarīga loma visu Baltijas valstu kā partneru kontekstā saorganizēt šo sinerģiju. Kā ārlietu speciālists, kā vidutājs, kā persona, kurš varētu ar saviem kontaktiem uzlabot arī šo neveiksmīgo daudzu gadu deķīša vilkšanu - lietuvieši savā virzienā, igauņi savā virzienā. Jo ir skaidrs, ka “Rail Baltica” projektu nevarēs īstenot, ja trīs Baltijas valstīs neatradīs tam risinājumu.

Pēteris Šmidre: “To, ko mēs dzirdam no prezidenta, to gribētos arī redzēt realizētu”

Par Rinkēviča kungu es varētu pateikt daudz labu. Viņš izskatās kā cilvēks, kurš saprot. Viņa spējas pasniegt sevi visās situācijās, kad viņš tiekas ar cilvēkiem, pievērš uzmanību nopietniem sociāliem jautājumiem, tas viss izskatās ļoti labi.

Ko man vairāk gribētos - priekšvēlēšanu kampaņā ļoti jūtami bija, ka viņš ļoti stingri vilka līniju starp to, kas ir viņa pienākumi, kas nav viņa pienākumi, ko viņš var izdarīt un ko viņš nevar izdarīt. Skaidrs, ka mūsu situācijā mūsu prezidentam kaut kādas spējas ir ierobežotas. Bet, ja viņš ir kā simbols, tad mūsu simbolam nevajadzētu būt ierobežojumiem. Es vienkārši gribētu varbūt mazāk par to dzirdēt. Ja tik bieži un skaļi atkārto to, kas ir mans pienākums, nav mans pienākums, tas mazliet atstāj negatīvo ēnu.

Bet sākums bija ļoti labs, es atceros viņš veltīja diezgan skarbus vārdus regulatoram – SPRK. Kam mums tāds regulators, kurš mums noregulē vislielākos tarifus Eiropā? Bet kaut kur tas ir pazudis. Mēs dzīvojam joprojām ar to inflāciju, kuru mums pacēla - tiem tarifiem.

Es uzskatu no valdības puses, ka mēs paši sev griežam to zaru, uz kura mēs sēžam, paceļot pašizmaksas. To, ko mēs dzirdam no prezidenta, to gribētos arī redzēt realizētu.

Un, protams, jāatgriežas pie jautājuma - vai mums ir vajadzīgs tautas vēlēts prezidents?

Pilnvaras būtu sadalītas, un es pieņemu, ka stratēģiski ekonomiskie jautājumi vai stratēģiskie valsts projekti, tiem vajadzētu būt prezidenta pārvaldē. Un tad, ja vajadzētu paprasīt par tarifiem, inflāciju vai tādiem megaprojektiem kā “Rail Baltica” tam, kurš vada mūsu valsti, varbūt mums tomēr tur būtu vairāk kārtības nekā šodien. Jau gads pagājis, man liekas, tur vēl visi mēģina saprast, kurš par ko atbild.

Aigars Rostovskis: “Kāda tad ir Valsts prezidenta dienaskārtība?”

Edgars Rinkēvičs bija labi sagatavojies prezidenta amatam - viņa ilglaicīgā darbība politikā arī pirms tam, strādājot pilī un ilgus gadus esot ārlietu ministram, bijusi laba bāzes tādam solim uz prezidenta amatu. Kopumā ņemot, es uzskatu, ka prezidenta darbība ir pozitīvi vērtējama, bet gribas pateikt divas lietas. Es domāju, ilgtermiņa novērtējumu šī laika gan prezidenta darbībai, gan arī visam mūsu ārlietu resoram varēs pateikt, nezinu, pēc 5-10 gadiem, jo galvenais uzdevums prezidentam, ārlietu ministram, premjeram un citiem, kas strādā ar mūsu ārvalstu partneriem, ir faktiski nodrošināt šeit ģeopolitisko stabilitāti, lai neatnāk karš. Tas ir virsuzdevums, un to varēs novērtēt vēlāk. Kas vēl - ja mēs runājam par iekšpolitiku - mēs redzam, ka prezidents ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos un sarunājas ar dažādām sabiedrības grupām. Bet nu tas, kas īsti nav parādījies publiskajā telpā, - kāda ir Valsts prezidenta dienaskārtība? Kas ir tas galvenais vēstījums, ar ko prezidents nāk? Jo pagaidām viņš vairāk komunicē. Viņš ir aktīvs, un tas ir ļoti labi, bet nu vajadzētu būt šai dienaskārtībai. Ja pieņemam, ka pirmais ir tāds iesildīšanās gads, tas ir pieņemams, bet gribētos, lai nākamajā posmā, nezinu, otrajā, trešajā, ceturtajā gadā – lai parādās tā dienaskārtība.

No mana skatupunkta vislabākais būtu, ja prezidenta dienaskārtība būtu tieši ekonomikas izaugsme. Protams, prezidentam Satversmes ietvarā ir savs darbošanās lauks. Bet neviens jau neliedz - un tie ir instrumenti, kas ir prezidentam - būt publiski aktīvam, runāt par kādām tēmām, kādu tēmu īpaši turēt dienaskārtībā. Un ir arī instrumenti par valdības ārkārtas sēžu sasaukšanu. Jo, runājot par ekonomiku, viens no galvenajiem vēstījumiem bija - vidējā Eiropas līmeņa sasniegšana līdz 2030. gadam, kas vismaz man likās simpātiski. Bet nu gribētos, ka šī dienaskārtība tiktu uzturēta. Galvenais novēlējums ir prezidentam uzlikt uz galda savu dienaskārtību. Kas tad ir tas, ar ko viņš plāno ieiet vēsturē?

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.