Skolotāja par situāciju ar mācībspēku: "No sarūsējuša žiguļa īsā laikā braucamo neuztaisīt"

Viedokļi ir dažādi, piemēram, pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs vietnē “X” pauž: “Jā – mācību koordinators, emocionālais atbalstītājs – izklausās, ka runa ir par deklasētu pusaudžu grupu, nevis pieaugušiem savas sfēras profesionāļiem.” “Kas Jauns Avīze” Valsts kontroles atzinumu lūdza komentēt Murjāņu Sporta ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāju ar vairāk nekā 30 gadu darba pieredzi, grāmatu autori Māru Ozolu, pazīstamu ar atklātu un asu mēli.

Jaunajiem vajag atbalstu

“Labi, tādai vecai žurkai kā man tur būtu maz labuma. Jaunajiem pedagogiem noteikti vajadzētu šādus mentorus, bet vai atkal skolotājam pašam par šo pakalpojumu nebūs jāmaksā, kā mēs to darām ar daudziem izglītojošajiem kursiem un citām lietām?” vaicā Ozola.

Viņai ir jautājums, no kurienes šie metodiķi radīsies: “Vai tādi, kuriem vienkārši vajag kaut kur strādāt un nopelnīt kādu naudiņu? Tad tur labuma tikpat kā no āža piena! Smuki jau var pateikt, ka vajag, bet realitātē tas būtu ārkārtīgi sarežģīti. Ja pat skolotāju nav, kur tad mēs vēl ņemsim pietiekamā daudzumā metodiķus?”

Ozola uzskata, ka būtiskāk būtu rūpēties, lai tie retie jaunieši, kuri tomēr dodas uz skolām strādāt, nebūtu kā ūdenī iemesti kucēni, kas peld, kā var un prot. Tā gan ir bijis visos laikos, taču noteikti būtu vietā atbalsts tikt galā ar visām plānošanām un papīru kalniem.

“Daudz svarīgāk būtu, lai jaunajiem skolotājiem būtu metodiskie līdzekļi un mācību materiāli – lasīt taču, cerams, visi prot,” spriež Ozola. “Jaunajiem obligāti vajag palīdzību un atbalstu, reizēm arī juridisko. Galvenais, lai viņi nepārbītos un neapskaistos arī no dažu labu vecāku neiedomājamām prasībām. Kā rīkoties, kā noturēties pret spiedienu? Ne jau visur mums ir ideāla skolu administrācija – arī tur gadās problēmas un konflikti. Lai jaunajam pedagogam būtu pie kā vērsties, nevis formāli, bet vienkārši fiksa konsultācija. Vajag ar kādu konsultēties tagad, jo pēc divām stundām tas vairs nebūs aktuāli.”

Tomēr Ozolai nav ne mazākās nojausmas kā to praktiski izdarīt, nepārvēršot par kādu obligāto pasākumu. “Viss tas, kā esam skolotāju būšanu formalizējuši, ir vienkārši briesmīgi. Pieliks man metodiķi, viņš mācīs – tev jāstrādā tā. Bet es visu mūžu daru citādi. Katram skolotājam ir izstrādāta sava sistēma.”

Metodiķis vai dauzāmais?

“Es, protams, lasīju, ko Valsts kontrole ir uzrakstījusi. Tas viss tā ir, bet apmēram tā, ka man tagad būtu jāpieiet pie sarūsējuša grāvmalā nomesta žiguļa un jāsaka: šis tagad divās nedēļās jāuztaisa kā braucams auto. Nevar saprast, no kura gala ķerties klāt. Nav ko klupt virsū arī šā brīža ministriem un priekšniekiem. Tas viss ir ļoti cītīgi un, manuprāt, ne bez apzinātas darbības izdarīts gadu desmitos,” spriež Ozola.

Ieteikumi ir ļoti labi un skaisti, bet skolotāja iesaka iztēloties – tāds “nabaga metodiķis” ar visu nepieciešamo kvalifikāciju ienāk skolā, kurā jau ir savas tradīcijas un administrācijai savas pozīcijas. “Un viņš tagad mācīs, kā strādāt. Tas metodiķis kļūs kā bufera dauzāmais pa administrāciju un skolotājiem.”

Trūkst pašu skolotāju

Ozola arī atgādina par sen zināmo skolotāju deficītu, kas ir pirmā problēma, kura nekavējoties jārisina: “Tūlīt atplīsīs vesels bars tādu veceņu kā es. Viņas vienkārši atstieps kājas vai izies no ierindas bioloģisku iemeslu dēļ. Ko tad?”

Piedevām skolotāji nevar tik daudz pievērsties tam, ko gribētu, piemēram, individuālajam darbam. “Ir visvisādi tūkstošiem nosacījumu, nolikumu, pienākumu. Viņi tai jūklī pilnīgi apjūk, es arī, ar visu savu pieredzi. Katru gadu ļoti daudz kas mainās. Nav runa tikai par pēdējo reformu, es visu mūžu dzīvoju vienās vienīgās reformās. Bet kur ņemt cilvēkus, kas to darīs? Vai to Valsts kontrole nevarētu pameklēt? Tas viss ir labi un pareizi, bet kā lieta saskaras ar realitāti, tā čiks,” Ozola neslēpj skepsi.