Senlatviešu koka pili grib nokurināt malkā, Ogres mērs piesakās glābt

Uldevena pils, kā to nosaucis Liepiņš, ir 10.–13. gadsimta pils ideālrekonstrukcija, kam par pamatu ņemti arheoloģisko izrakumu materiāli no dažādām Latvijas vietām. Gadu gaitā te viesojušies tūkstošiem apmeklētāju, it īpaši bērniem un jauniešiem šī ir lieliska iespēja iepazīt Latvijas senvēsturi.

Vai tiešām malka visam mūžam?

“No vienas puses, ir drusku bēdīgi, 27 gadi tomēr dzīvoti ar pili, no otras puses – nekas jau nav mūžīgs, un tie mums ir bijuši 27 gadi bez brīvdienām!” “Ievas Stāstiem” paudusi pilskunga sieva Ināra Liepiņa. Kā var noprast, pili kļūst aizvien grūtāk uzturēt.

Pats Liepiņš skarbi paziņojis: “Visu novāksim! Nākamo ziemu baļķus sazāģēsim, saskaldīsim, un mājai malkas pietiks visam mūžam.” Vēl jāizdomā, kā izmantot sakrātos materiālus, ko nevēlas vienkārši salikt pagrabā, varbūt novadu muzejiem būs interese par sava ķēniņa dzīvesstāstu vai pilskalnu.

Pilī arī iekrājies ap 200 laimes pakavu, ko kāzu dienā atstājuši jaunie pāri. Liepiņi negarantē, ka neatdos tos metāllūžņos, un Ināra aicina braukt tiem pakaļ.

Mērs aicina runāt un vienoties

Ne tikai pakavus, bet arī visu pili gatavs glābt Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis, kuram Liepiņu paziņojums bijis nepatīkams pārsteigums.

Atklātā vēstulē Helmanis raksta: “Jūsu uzceltā pils ir unikāls un svarīgs objekts. Ne tikai tūrisma, bet arī nacionālās identitātes nozīmē. Es jūs aicinu apdomāties, nepieņemt šo pārsteidzīgo lēmumu! Kā pašvaldības vadītājs piedāvāju Jums kopīgi rast risinājumu pils saglabāšanai.”

Pēc mēra vārdiem, pašvaldība šo pili varētu pārņemt apsaimniekošanā, Liepiņu pieaicinot kā konsultantu, varētu būt arī citas sadarbības un atbalsta formas, kas jāpārrunā un jāvienojas.

“Pat ja mums kādreiz bijušas domstarpības, dažādi viedokļi, aicinu tos nolikt malā, jo ir vērtības un lietas, kuras stāv augstāk,” atgādina Helmanis, apliecinot cieņu Liepiņa mākslinieka talantam un patriotiskajam darbam un aicinot uz sadarbību.

Vēsturnieks vērtē augstu

Arī vēstures popularizētājs un skolotājs Valdis Klišāns uzsver, ka mūsu vēsturē pilskalniem ir liela nozīme, un arī norāda uz Liepiņa erudīciju, kas neatpaliekot no profesionālajiem arheologiem. Klišāns ir piedalījies “Zvaigzne ABC” izdotās Liepiņa grāmatas “Senā Latvija” sagatavošanā.

“Ikdienā, strādādams ar jauniešiem vecumā no 16 līdz 22 gadiem, esmu pārliecinājies, ka viņu apziņā šī vēstures perioda, ko kādreiz romantiski un neadekvāti dēvējām par Senlatviju, ir ļoti maz, līdz ar to nav arī intereses. Interese rodas tikai tad, kad cilvēks kaut ko zina, bet zinot apjauš, ko nezina,” “Facebook” raksta Klišāns.

Arī nesenā sarunā ar dažiem trīsdesmitgadniekiem no radošās inteliģences vidus atklājies, ka viņiem vārdi zemgaļi, kurši un žemaiši neizsaka pilnīgi neko – ne vietu, ne laiku.  “Tas taču bija kaut kad dikti, dikti sen!”

Pirms gada ar 17 līdz 18 gadus veciem jauniešiem Klišāns apmeklēja Uldevena pili, un Liepiņa vadītajā ekskursijā pusotra divas stundas paskrēja nemanot. Pēc tam daži puiši teica, ka tikai tagad spējot iedomāties, kā pirms 800 līdz 900 gadu izskatījies Aizkraukles, Jersikas vai jebkurš cits Latvijas vēlā dzelzs laikmeta pilskalns.

“Šķiet, viņi saprata šo arheoloģisko pieminekļu vērtību,” spriež Klišāns un aicina pašvaldību sagādāt Liepiņam malku no citiem krājumiem.

Par godu līvu ķēniņam

Tā kā senatnē pār Lielvārdi valdīja līvu ķēniņš Uldevens, pils nosaukta viņa vārdā. Teritoriju apjož aizsargsiena, aiz kuras slēpties uzbrukuma gadījumā, vidū ir dažas dzīvojamās mājas, virsaiša nams ar apspriežu zāli, svētakmens un aka. Pilis parasti atradās kalnu virsotnēs vai upju krastos, tāpēc maldīgs ir filmu radītais pieņēmums, ka koka pili iespējams nodedzināt ar vienu degošu bultu.

Apmeklējuma laikā gids stāsta par pilī redzamo, par senatnes cilvēkiem un viņu dzīvesveidu. Tolaik ļaudis bija mazāki augumā un arī dzīves ilgums bija ievērojami īsāks nekā mūsdienās, tāpēc 40 gadus vecs cilvēks jau bija vieds večuks.