Noklusētā pagātne: minimokiks Rīga 26. Astoņdesmito gadu leģenda

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Minimokiks jau izskata ziņā vien būtiski atšķīrās no visiem mopēdiem, ko Sarkanā zvaigzne bija ražojusi līdz tam. Bet tāda arī bija inženieru iecere – radīt neliela izmēra braucamo, ko varētu glabāt kāpņu telpā, daudzstāvu nama pagrabā vai uz balkona. Lai to varētu izdarīt, braucamajam bija jābūt kompaktam un vieglam. Un tāds tas arī bija – svēra 50 kilogramus, tātad pieaudzis vīrietis varēja to panest un arī vietas aizņēma salīdzinoši maz. Ar noteikumu, ka īpašnieks nolaida zemāk sēdekli un stūri. Laukos minimokiks neguva īpašu popularitāti savu mazo riteņu un spocīgā izskata dēļ, taču pilsētniekiem bija pašā laikā. Bija pat ļaudis, kas to mēģināja iedabūt vilciena vagona tamburā, lai brauktu sēnēs.

Astoņdesmito gadu vidū minimokiks kļuva par visai pieprasītu preci, kaut gan nebija lēts – maksāja 250 rubļus, kas bija līdzvērtīgi divām vidēja padomju inženiera algām. Nevarētu gan teikt, ka visi pircēji būtu sajūsmā. Mokikam bija pāris vājas vietas. Pirmkārt, tas patērēja salīdzinoši daudz benzīna, kas tobrīd vēl nevienam nelikās liela problēma, jo degviela maksāja kapeikas. Otrkārt, diezgan bieži mēdza niķoties Šauļos ražotie motori, kam bija augsts brāķa procents. To nācās atzīt arī Sarkanās zvaigznes vadītājiem, piemēram, ceha priekšnieks Boriss Zelmenis kādā 1984. gada intervijā teica: “Visbiežāk jauniegādātā spēkrata motora “sirdskaites” ir tik nopietnas, ka pašu spēkiem nav ārstējamas. Negribu noņemt ne mazāko atbildības daļu no saviem un ceha darbinieku pleciem, taču motorus neizgatavojam mēs. Tos mums sūta no Šauļu motorūpnīcas, un, kādus saņemam, tādi jāliek mopēdos.”

Rūpnīca motoru problēmu mēģināja risināt, meklējot jaunu piegādātāju, ko izdarīt sociālisma apstākļos nemaz nebija tik vienkārši. Beigu beigās daudzsološs variants parādījās Slovākijā, Kolarovas rūpnīcā, kas bija ar mieru piegādāt 10 000 motoru gadā. Sarkanās zvaigznes apjomiem tas bija pamaz, jo Rīgā varēja izgatavot 30 000 mokiku, taču nācās iztikt ar to, ko piedāvāja. Tiesa, vispirms vajadzēja uzprojektēt jaunu mokika modeli, jo līdzšinējā slovāku motoru nevarēja ievietot. Paralēli Sarkanā zvaigzne eksperimentēja ar salokāmu minimokika modeli (bija doma, ka to varētu ievietot vieglās mašīnas bagāžniekā), kuram, līdzīgi kā saliekamajam velosipēdam, rāmja vidū bija eņģes, taču tas tā arī palika tikai izmēģinājuma modeļa līmenī.

Par sociālistiskās saimniekošanas īpatnībām liecina arī Sarkanās zvaigznes problēmas ar minimokika riepām. Tās izstrādāt bija solījies gumijas pētniecības institūts Omskā, taču prasījis šim titāniskajam darbam triju gadu termiņu. Rīdziniekus tas neapmierināja, un viņi atrada alternatīvu Kirovas riepu rūpnīcā, kas jaunās riepas izstrādāja deviņu mēnešu laikā. Taču riepa iznāca tik masīva un bieza, ka tajā varēja pat nepumpēt gaisu. Vēl sliktāk bija tas, ka tādas riepas pašizmaksa bija neadekvāti dārga, tādēļ nācās izstrādāt jaunu.

Plāni rūpnīcai bija lieli, taču tajos pamatīgas korekcijas ieviesa Padomju Savienības ekonomiskā krīze astoņdesmito gadu beigās un sekojošais sabrukums. Lai kā Sarkanā zvaigzne deviņdesmito gadu sākumā mēģinātu izķepuroties un atrast jaunus detaļu piegādātājus un noieta tirgus, tas tomēr neizdevās.

Populārais trīsritenis

Kaut gan Sarkanās zvaigznes pamatprodukcija bija mopēdi, lielāko valūtas peļņu nesa pavisam cita prece – necilais bērnu trīsritenis Spārīte. Tas bija pieprasīts arī tā sauktajās kapitālisma valstīs, piemēram, Somijā un Lielbritānijā. Astoņdesmito gadu sākumā Sarkanā zvaigzne trīsriteņu ražošanas tiesības atdeva kādai Krievijas rūpnīcai, jo uzņēmumam sāka trūkt vietas mopēdu ražošanas cehu paplašināšanai. Taču drīz vien sekoja dusmīgi pārmetumi no Latvijas PSR kompartijas Centrālkomitejas – kur palikuši valūtas ieņēmumi? Rezultātā mopēdu rūpnīca atsāka trīsriteņu ražošanu, ko pēc dažiem gadiem atkal atdeva citam uzņēmumam, tikai šoreiz Latvijas – Daugavpils pievadķēžu rūpnīcai.