foto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs / Jurijs Žiltuhins
Slavenās klavieres “Rīga”. Par tādu naudu varēja nopirkt motociklu
Klavieres Rīga – Mūzikas instrumentu fabrikas lielākais lepnums.
Kultūra
2024. gada 9. jūlijs, 07:13

Slavenās klavieres “Rīga”. Par tādu naudu varēja nopirkt motociklu

Jauns.lv

Šādiem vārdiem padomju Latvijas prese aprakstīja klavieres Rīga, ko ražoja Rīgas mūzikas instrumentu fabrika. Atšķirībā no daudziem citām padomju rūpniecības precēm Rīgā tapušās klavieres bija tiešām kvalitatīvas, un tās nebija kauns rādīt pat ārzemniekiem.

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Padomju laikus piedzīvojušie noteikti atceras brūni lakotās klavieres ar uzrakstu Rīga uz vāka, kuras varēja redzēt gan mūzikas skolās, gan parasto skolu mūzikas kabinetos, gan kultūras namos un pat dažu turīgu pilsoņu mājās. Ja labi pameklētu, tās varētu atrast arī vienā otrā čehu, somu vai bulgāru mājā, jo Rīga bija viena no nedaudzajām padomju valstī ražotajām rūpniecības precēm (kas vairumā gadījumu bija visai viduvējas kvalitātes), ko eksportēja uz ārzemēm. Piemēram, 1978. gadā desmit klavieres aizceļoja uz Čehoslovākiju, 16 uz Somiju, 25 uz Dienvidslāviju, bet 40 uz Bulgāriju.

Mūzika sarkankokā

Ja skatāmies tīri skaitliski, tad, protams, daži desmiti uz ārzemēm pārdotu mūzikas instrumentu nav nekas liels. Taču jāpatur prātā, ka klavieres gluži nav masu produkts, ko ražo simtos tūkstošu eksemplāru. Gadā fabrika izgatavoja tikai dažus simtus klavieru, turklāt tās nebija lētas, jo maksāja no 700 rubļiem uz augšu – cena bija atkarīga no modeļa. Dārgi, jo par tādu naudu varēja nopirkt motociklu. Citiem vārdiem sakot, lai iegādātos klavieres, vidusmēra inženierim nāktos ziedot pusgada algu.

Tādēļ klavieres gluži nebija tā prece, pēc kuras cilvēki stāvēja rindā. Šķiet, visā garajā padomju tirdzniecības vēsturē nebija neviens brīdis, kad klavieres Rīga būtu kļuvušas par deficītu. Lielākoties tās pirka skolas un dažādas valsts iestādes, jo lielum lielajam vairumam privātpersonu klavieres nebija vajadzīgas divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tikai retais prata tās spēlēt. Otrkārt, mikroskopiskajiem padomju dzīvoklīšiem klavieres, lai arī izmēros nebija aplam lielas, tomēr bija pilnīgi lieka, turklāt arī sasodīti dārga greznība.

Klavieres nebija vienīgais mūzikas instrumentu fabrikas produkts, taču noteikti pats prestižākais. To ražošanā izmantoja riekstkoku un sarkankoku, bet kvalitāti pieskatīja īpaša komisija.

Elektronikas laikmets

Uzņēmums sāka necili – uzreiz pēc kara to izveidoja nevis kā fabriku, bet gan kā mūzikas instrumentu iznomāšanas un remonta darbnīcu, kas atradās Ķengaragā. Tikai piecdesmito gadu beigās to pārdēvēja par fabriku, tad arī sākās mūzikas instrumentu ražošana, vispirms specializējoties flīģeļu izgatavošanā. 1957. gadā fabrika sāka ražot savu lielāko bestselleru, klavieres Rīga, ko dažādās modifikācijās līdz astoņdesmito gadu vidum izgatavoja vairāk nekā 4600 eksemplāros.

foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs / Jurijs Kuprijanovs.
Elektrisko ērģeļu Miki montāžas cehs.

Iespēju robežās fabrika centās sekot laikmeta garam un meistarot arī elektriskos instrumentus. Pirmais bija elektriskās ērģeles Prelūdija-2 – nepilnus 200 kilogramus smaga un 1120 rubļus vērta uzparikte, kas no mūsdienu viedokļa bija izcili primitīva, taču tiem laikiem kaut kas jauns. Līdzīgs bija stāsts par Prelūdijas pēcteci, elektriskajām ērģelēm Miki (cena – 950 rubļi), ko sāka ražot septiņdesmito gadu beigās. Tā spējas avīzes aprakstīja sajūsminātos toņos: “Jaunais instruments var imitēt mandolīnas skaņas un rada dziestošas skaņas, kas patīk estrādes izpildītājiem.” Patiesībā jau estrādes izpildītājiem labāk patika Rietumos tapušie Moog vai Yamaha sintezatori, taču vienkāršam mirstīgajam tie gluži vienkārši nebija pieejami.

Astoņdesmito gadu vidū fabrika pievērsās arī tobrīd modē nākušo elektrisko bungu ražošanai, kā arī laida klajā jaunu sintezatoru Opus. Vēl kāds negaidīts pavērsiens – sākot pūst nacionālajām vēsmām, produkcijas klāstu papildināja arī kokles. Plus vēl fabrika ražoja arī bungas un muzikālas rotaļlietas bērniem.

1987. gadā parādījās sensacionāla vēsts – Rīgas mūzikas instrumentu fabrika gatavojas sākt sadarbību ar japāņu kompāniju Yamaha! Cik varēja noprast no informācijas druskām, nopietni tika apsvērta iespēja no japāņu piegādātajām detaļām Rīgā montēt sintezatorus. Taču laikam jau rīdzinieki vēlamo bija uzdevuši par esošo, jo nekas prātīgs no sadarbības neiznāca un tālāk par parunāšanos abas puses netika. Bet privatizāciju un deviņdesmito gadu juku laikus fabrika nepārdzīvoja – tad cilvēkus nodarbināja vienkāršas izdzīvošanas jautājumi, nevis domas par jauna sintezatora iegādi.