Kas savārīts Elles ķēķī? Stāsta dzejnieks Kārlis Vērdiņš

Vērdiņu sauc par vienu no laikmetīgākajiem mūsdienu dzejniekiem, viņš raksta bērniem un pieaugušajiem, sacer dziesmu tekstus. Visdrīzāk Kārlis raksta pats sev, jūtas brīvs vārdu pasaulē un arī reālajā priecājas nomest siltās ziemas drēbes un gatavoties vasarai, kas, kā ierasts, būs darbīga. Vai katru nedēļu gaidāms kāds brauciens un tikšanās. Maija vidū Vērdiņš piedalās kultūras festivālā Gunārs Saliņš un Elles ķēķis. Lasa referātu, runā dzeju, ved tautās jaunās grāmatas, kas met tiltu starp mūslaiku Latviju un pagājušā gadsimta piecdesmito gadu Ņujorku, kur trimdinieki pūlējās nezaudēt ticību, ka viņu dzimtene reiz atkal būs brīva. “Ir satulkots pietiekami daudz ārzemju modernistu dzejas, lai Gunaru Saliņu un Linardu Taunu ieraudzītu pasaules kontekstā, jau sen vairs neesam pelēki cilvēciņi, kas pa spundi baroti,” dzejnieks ir gandarīts.

Izklausās baisi – Elles ķēķis. Kas tā īsti ir par vietu – kāds drūms pagrabs? Viesu māja? Ar ko latviešu trimdas inteliģenti tur nodarbojās – vai arī ar bohēmu?

Elles ķēķis jeb Hells Kitchen ir rajons Ņujorkā, Manhetenas rietumu pusē, un tā gadu desmitiem bija šaubīga apkaime. Ja elle ir samērā karsta vieta, tad ķēķis ir viskarstākā. Tur dzīvoja īri, puertorikāņi, citu tautību imigranti, darbojās bandas, kas atainotas mūziklā Vestsaidas stāsts.  Vienmēr gāja karsti! Elles ķēķī varēja atļauties dzīvot ne pārāk turīgi ļaudis, tāpēc piecdesmitajos gados tur nokļuva latvieši. Labklājība un drošība, protams, ir gājusi uz augšu, tagad Linards Tauns, bohēmists, kuram nekad nebija naudas, tur vairs nevarētu dzīvot. Viņš bija vienīgais Elles ķēķa pastāvīgais iedzīvotājs, gatavs kādam pārītim aizdot savu kušeti. Tauns nebija precējies, viņam nebija bērnu – tikai dzeja, bohēma un maizes darbs dzīvības izvilkšanai. Tas viss viņu četrdesmit gadu vecumā noveda kapā. 

Bohēmas Latvijā vairs nav. Vismaz mūziķi vairs nedzer.

Ar dzejniekiem nav tik traki. Tie, kuriem ap četrdesmit, vēl kaut ko lieto. Arī jaunie mazliet. Aprīļa beigās biju Jelgavā, piedalījos dzejas festivālā Page Break kopā ar ārzemju dzejniekiem. Dzērām to, ar ko cienāja organizatori, bija arī melnais balzams.

Irāniete un senegāliete pagaršoja rupjmaizi, pēc tam no restorāna nopirka septiņus klaipus katra. Maisiem vedīs un visus cienās, glabās ledusskapī, kā to dara Amerikas latvieši. To, kā Štatos funkcionē mazā, mīļā latviešu kopiena, piedzīvoju, studēdams literatūrzinātni Sentluisā. Visi, kas aizbrauc uz ārzemēm, sāk taisīt Nameja gredzenus, dziedāt korī, dejot tautas dejas, vest līdzi rupjmaizi.

Esmu bijis arī pie latviešiem Īrijā un citur. Visur var ļoti labi manīt šo centrtieces spēku, kas grib veidot latvisko kopienu. Reizi nedēļā vai mēnesī pulcējas, lai kaut ko darītu kopā, jo viņiem tas ir svarīgi. Tāpat loģiski, ka pēc Otrā pasaules kara trimdas latviešu kultūras darbinieki – mākslinieki, literāti – pulcējās, draudzējās. Tā gan nebija ekonomiskā, bet politiskā emigrācija. Lai neatbaidītu cilvēkus, Elles ķēķa rajonu gan tagad sauc Clinton, tomēr kartēs vecais nosaukums ir minēts.

Rīgā pagaidām pārsauc ielas. Jūs dzīvojāt Gogoļa, tagad – Emīlijas Benjamiņas ielā. Un nosaukumu maiņa pilsētai izmaksā aptuveni 80 tūkstošus eiro.

No vienas puses, tas parāda mūsu kultūras un vēstures sarežģītību. Ir jauki dot ielai savā laikā tik redzamas sievietes vārdu. Ietekmīga kultūras darbiniece, veiksmīga uzņēmēja ar gana skumju mūža izskaņu. No otras puses, Benjamiņa piemērojās Ulmaņa autoritārismam, saglabāja savu turību un mediju ietekmi, ar ko ļoti labi sadzīvoja. Man kā parlamentārās demokrātijas piekritējam tas nešķiet ideāli, bet ulmaņlaikus mēs arī nevaram izstrīpot, lai gan par pašu Ulmani atgādina tikai neliels piemineklītis Bastejkalnā, ja neskaita gatvi.

Iepriekš te apkārt bija krievu klasiķu ielas – Puškina, Turgeņeva… Kā jau Maskavas forštatē – bijām pieraduši. Par to pārdēvēšanu neskumstu, jo citu tautu klasiķu ielu Rīgā nav. Nav ne Gētes, ne Šekspīra ielas. Var jau vispār nesaukt ielas cilvēku vārdos. Vienā Kanādas pilsētiņā ielu nosaukumi ir This Street, That Street, Other Street. Ņujorkā ir avēnijas ar numuru un ielas ar numuru, ielu režģis ir tik perfekts, ka vienmēr saprotams, kur atrodies.

Vai pēc gadiem trīsdesmit varētu rasties arī Kārļa Vērdiņa iela? Varbūt atkal kaut ko mainīsim?

Jā, nu uzvārds tāds, ka par manu totēmisko pasaku kļuvusi Kārļa Skalbes Pasaka par vērdiņu ar galveno varoni – pirtnieku Ansi. Par to man vienmēr atgādina, bet nesen bijām lasīt dzejoļus skolā, un tur viens zēns manu vārdu un uzvārdu izlasīja – Kārlis Vēderiņš. Tā ka ir arī šāds variants. Ielu nosaukumos tiek kanonizēti literatūras klasiķi, mūsdienu autoriem ielu vairs īsti nepietiek. Jā, Imanta Ziedoņa ielas laikam vēl nav, nezinu, cik gadiem jāpaiet. Vizmas Belševicas vārdā nosauca kādu tur mazu ieliņu. Bet, šķiet, Rainim un Aspazijai jau dzīves laikā iedeva bulvārus.

Tagad esot arī Augusta Spariņa iela. Ir iemesls painteresēties – kas viņš tāds? Droši vien dažs nebūs neko dzirdējis arī par Elles ķēķi, kuru esat ar aizrautību pētījis. Kāpēc mums par to būtu jāzina?

Īsā atbilde – tāpēc, ka ir fascinējoši kultūras vēsturē atklāt kaut ko jaunu un nezināmu. Turklāt tā noteikti ir mūsu – latviešu – kultūra, mūsu, nevis amerikāņu dzeja. Latviešu poētiskais sentiments ar ilgām pēc dzimtenes nevienam citam tur nebija vajadzīgs, jo amerikāņi saprot tikai Ameriku. Par pārējo tu vari stāstīt, cik gribi, tāpat viņiem liksies, ka tas notiek uz citas planētas.

Ir dzeja, ko var saprast, un tāda, ko nevar saprast. Latviešu dzejas tradīcija ir ļoti demokrātiska – ar domu, ka kultūru saprot visi. Arī Elles ķēķa dzejnieku publika bija vienkārši latvieši, kas gribēja dzirdēt latvisku vārdu, tātad viņiem savā ziņā vajadzēja apkalpot savu sabiedrību. Gunars Saliņš, Linards Tauns un citi rakstīja tikai latviski, daži pamēģināja dzejot angliski, taču visi palika savā mazajā latviešu modernisma kabatiņā. Linards Tauns ir vislabāk zināms, jo viņa dzeja bija tādā formātā, ka no tās varēja uztaisīt foršas dziesmas – kā Krāsaini tērpi, puķes un lūpas grupai Pērkons. Saliņa dzeju izmantojuši akadēmiskie komponisti, arī viņa meita Laila Saliņa, popkultūrā viņš nav pavīdējis. Gunars Saliņš gan Elles ķēķī nekad nav dzīvojis, viņam bija jauka, dārza ieskauta māja Ņūdžersijā – īsts amerikāņu sapnis. Koledžas pasniedzējs, mācīja socioloģiju un psiholoģiju, sieva, trīs bērni. Bet katru nedēļu viņš devās uz Elles ķēķi pie Tauna vai uz vietējo bāru, uz latviešu sarīkojumu vai gleznotāja Frīdriha Milta darbnīcu pagrabā. Gunara Saliņa labākie, spožākie dzejoļi tagad apkopoti izlasē Apmežosim Ņujorku ar domu, ka mēs, latvieši, apmežosim šo auksto, kailo, pelēko pilsētu – sastādīsim egles, priedes, pīlādžus, dzīvosim kā mežā, iesim uz latviešu baznīcu vai rudenī beku lauzt.

Par Elles ķēķi dažkārt māca skolā, viss gan atkarīgs no skolotāja. Arī Linarda Tauna gadā notika lasījumi un pasākumi, kas sekmē interesi par autoru. Vēl viens Elles ķēķa grupējuma dalībnieks bija Voldemārs Avens, labāk pazīstams kā gleznotājs, bet viņš ilgus gadus dzejoja. Savu pēdējo manuskriptu viņš, sasniedzis teju simt gadu vecumu, 2022. gadā pirms nāves atstāja uz rakstāmgalda. Viņa meita Indra, franču valodas pasniedzēja, Ņujorkā parūpējusies, lai taptu Avena pēdējā grāmata Pagaidi, kuras redaktors esmu. Latvijā uz šo festivālu ierodas arī Gunara Saliņa bērni Laris, Laila, Lalita, arī vedekla Nora Teikmane, lai dalītos iespaidos par uzaugšanu Elles ķēķī. Ilze Auzere, agrāk pazīstama kā Jurkāne, bija Mudītes Austriņas krustmeita.

Ar Austriņas “sirreālajiem baletiņiem” jūs solāt iepazīstināt grāmatā Saules spēles, kuras sastādītājs esat.

Mudīte ir Kārļa Skalbes krustmeita un Antona Austriņa meita. Tēvu viņa zaudēja jau desmit gadu vecumā. Pēc kara, nonākusi franču zonā, Mudīte sāka interesēties par sirreālismu, sekoja piecdesmitie ar Elles ķēķi, kur viņa bija pirmā dāma, piedalījās pasākumos, rakstīja stāstiņus ļoti brīvā, asociatīvā stilā, viņas baletiņi ir viena no spicākajām trimdas literatūrā sacerētajām lietām. Programmiņās mēs lasām baleta libretus, kas izskaidro notikumus uz skatuves, – ko dara un ko domā Melnais gulbis vai Baltais gulbis. Austriņai ir tieši pretēji, viņas baletiņus nekad neviens uz skatuves nerādīs, tajos piedalās fantastiskas būtnes, kas lido, parādās latviešu folkloras simboli – Saules meitas, Dieva dēli. Vienlaikus viņa aizrāvās ar Amerikas pirmiedzīvotāju kultūru, brauca uz Peru, Meksiku, jūsmoja par viņu ornamentiem, saules tēliem, dieviem ar neizrunājamajiem vārdiem, vienubrīd vadīja primitīvās mākslas galeriju Sanfrancisko, kur tirgoja Centrālamerikas artefaktus. Viņai šķita, ka tur daudz kas līdzinās latviešu etnogrāfijai. Ļoti neparasta personība, kuru turpināšu pētīt. Arī citi darbi jau stāv rindā, šogad man jāuzraksta arī neliela grāmatiņa par salīdzinošo literatūrzinātni, ko studēju Amerikā. Kas attiecas uz dzeju – Aldis Kolosovs, profesionāls orķestra mūziķis, sarakstījis veselu albumu ar maniem vārdiem. Turklāt viņš dziesmām paņēmis dzeju nevis ar ritmu un atskaņām, bet dzejoļus prozā. Tas ir ļoti interesanti, tāds skumīgs kabarē. Mani skumjie dzejoļi izklausās vēl skumjāk.