Lielais jautājums: "Ko iesākt ar sociālo sistēmu Latvijā?"

To Jauns.lv uzdeva viedokļu līderiem – politologam Andim Kudoram, rakstniekam Jurģim Liepniekam un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentam Aigaram Rostovskim. Andis Kudors uzsver, ka mums jāmaina domāšana no pašreiz valdošās hedoniskās pieejas jeb dzīvesveida uz to, ka daudz bērnu – tas ir labi. Pretējā gadījumā mēs iekulsimies ļoti lielās problēmās. Jurģis Liepnieks saka, ka nākotnē mums jārēķinās ar to, ka pensijā mēs vairs nedosimies no 65 gadu vecuma. Un mūs pirmām kārtām neglābs vis kaut kādi racionāli risinājumi, piemēram, bērnu pabalstu celšana, kas, protams, arī ir svarīgi, bet optimisms un patriotisms. Aigars Rostovskis cilvēkus aicina nepaļauties uz pensijas sistēmu, bet jau no jaunības domāt par uzkrājumiem vecumdienām – iegadājoties nekustamo īpašumu, mežu vai zeltu, vai arī ieguldot vērtspapīros: „Katram pašam ir vairāk jārūpējas un jādomā par vecumdienām.”

Andis Kudors: Nāksies ilgāk strādāt un celt nodokļus

Lai mūsu valsts sociālā sistēma būtu ilgtspējīga, būs jāsper vienkārši, bet nepatīkami soļi – jāpaaugstina pensionēšanās vecums, jāpalielina darba ražīgums un jāceļ nodokļi, saka politologs Andis Kudors. Viņš teic, ka ar to mums noteikti būs jārēķinās. Tāpat mūsu domāšanai un dzīvesveidam jāpārslēdzas uz apziņu, ka daudz bērnu - tas ir labi.

Lai Latvijas sociālā sistēma nākotnē nesabruktu, būtu jārunā par dzimstības palielināšanu, teic politologs. Bet arī valstīs, kur bērnu pabalsti ir augsti, kā, piemēram, Zviedrijā un Vācijā, nemainās demogrāfiskā situācija. Viņi to sāka risināt ar migrācijas palielināšanu, un tagad no tās paši cieš.

„Spiediens uz sociālo sistēmu tikai pieaugs. Demogrāfijas līkne ir nepielūdzama. Par šo problēmu jārunā filozofiskāk. Rietumu civilizācija daļēji izvēlējās iet pa hedonisma ceļu – emancipācija, sieviešu vienlīdzība, kas paredz, ka vispirms obligāti jāsasniedz augsta izglītība un liela karjera. Un tad vairs nav, kas pasaulē laiž bērniņus. Bet ir citas nācijas, kas par to nerūpējas tām ģimenēs ir septiņi-desmit bērnu,” teic Andis Kudors.

Lai izkārpītos no demogrāfiskās bedres un glābtu sociālo sistēmu, mums būs jāsper nepatīkami soļi – jāpaaugstina pensionēšanās vecums, būs ilgāk jāstrādā, jāceļ darba ražīgums un nodokļu slogs, saka Andis Kudors un piebilst: „Nezinu, vai spēsim uz to pārslēgties. Bet es to gribētu redzēt, tas būtu labi – pārslēgties uz to, ka daudz bērnu tas ir labi.

Atceros, ka arī padomju laikos sprieda par daudzbērnu ģimenēm kā par sociāli negatīvām ģimenēm. Tāds jau tolaik bija ieradums. Tā kā tas nav tikai Rietumu fenomens, tā bija arī PSRS laikā. Es pēdējos gados daudz komunicēju kristīgi konservatīvā vidē, kurā ir lielas ģimenes ar daudziem bērniem. Kristīgajā vidē atgriežas ideja un doma, ka daudz bērnu ir svētība. Tas saistīts ar reliģisko pārliecību. Tas būtu ceļš, kas būtu ejams. Tikai jautājums, cik daudzi pa šo ceļu ies, bet tas būtu risinājums. Pašlaik situācija ir slikta, bet tas nenozīmē, ka tā neizbēgami turpināsies. Bet ja šādi turpināsies, mēs būsim lielā problēmā.”

Tad būs spiediens no uzņēmējdarbības vides par to, vajag palielināt migrāciju. Šajā jomā uz Latviju pirmāk būtu jāaicina migranti no mums kultūras ziņā līdzīgām nācijām, domā politologs, pie tam organizējot tā dēvēto rotējošo migrāciju. Tas nozīmē garantiju, ka iebraucēji (viesstrādnieki) pēc kaut kāda laika brauc prom: „Viņi šeit strādā, pelna un brauc prom. Viņiem neļauj pēc tam te palikt. Tad tiem jābūt arī tādiem, kas spēj integrēties. Tas ir vienīgais, par ko vispār var runāt, jo Rietumeiropas modelis neder, kad atbrauc liels īpatsvars radikālo islāmticīgo, kuri nedomā par integrāciju. Viņi atrisina tikai vienu lietu – aizpilda tukšās darbavietas, bet rada sociālo spriedzi un drošības jautājumus.

Politologs un ekonomists Daunis Auers ir šo jautājumu labi analizējis, mūs salīdzinot ar skandināviem. Mēs visā šajā ielecām pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, kad bija ideja, ka cilvēkiem jābūt sociāli jābūt nodrošinātiem, bet mūsu ekonomika to nespēja pavilkt, un tā ir joprojām.” Zviedrija jau labi sen ir sociāldemokrātiska, un viņi varēja uzsākt lielu pabalstu izmaksas sistēmu, kad viņiem bija ko dalīt. Bet mēs sākām dalīt, kad neko nebijām saražojuši. Mēs esam izlaiduši šo „modernitātes periodu”, kas, protams, bija saistīts ar mūsu padomju okupācijas pagātni. Tas nebija, nav un nebūs vienkārši, atrisināt šo problēmu, saka Andis Kudors.

Jurģis Liepnieks: strādājošajiem jārēķinās ar strādāšanu "kamēr mirs" sistēmu

Rakstnieks Jurģis Liepnieks ir skeptisks par mūsu sociālās sistēmas perspektīvu: „Šobrīd strādājošiem cilvēkiem ir jārēķinās ar to, ka viņi strādās, kamēr mirs. Nekāda iešana pensijā un dzīvošana no pensijas nav reāla.” Ir tikai divas lietas, kas var novērst drūmumu – optimisms un patriotisms.

Sociālās sistēmas problēmas un iedzīvotāju skaita kritums rada spriedzi arī citās nozarēs, saka rakstnieks: „Mūsu skolu tīkls ir domāts citam skolnieku skaitam. Slimnīcu skaits – citam iedzīvotāju skaitam. Mums tas viss jāmaina (jāsamazina), kas rada papildus problēmas palikušajiem. Ir tikai divas lietas, kas var palīdzēt – optimisms un patriotisms.”

Optimisms, viņaprāt, ir vienīgais faktors, kas dzimstību dzen uz augšu: „Ja jums liekas, ka lietas notiek pareizā virzienā, ja esat pārliecināti par nākotni, ja jums pieaug ienākumi un izskatās, ka nākotne būs labāka nekā šodiena, tad tas veicina dzimstību. To mēs redzam arī Latvijā. Optimisms ir sajūta, vairāk pārliecības par to, ka lietas attīstās pareizā virzienā. Te mēs katrs sev varam pajautāt: „Vai mums ir sajūta, ka Latvija attīstās pareizā virzienā? Vai mums ir optimisms, vai mēs domājam, ka Latvijā pārskatāmā nākotnē dzīve būs labāka, ka lietas ies uz augšu, būs labākas, nekā tās ir šobrīd? Ja mums šīs sajūtas nav, bērni nedzims. Tik vienkārši tas ir.”

Lai šis optimisms būtu, ir nepieciešams miljons citu lietu, uzsver Jurģis Liepnieks, - jāattīstās ekonomikai, jārodas sociālajai drošībai un tā tālāk. Pēc optimisma nāk patriotisms, un šī jau ir sarežģītāka lieta: „Ja jums sāp sirds par to, ka tauta izmirst, ka tā kļūst vāja, ka tā pazudīs no zemes virsas, tad tas tiešām var ietekmēt dzimstību.”

Kā piemēru tam Jurģis Liepnieks min čečenus. Tā ir tauta, kura Staļina represijās cietusi daudz smagāk par latviešiem. Tika izvesti gandrīz simtprocentīgi visi čečeni, genocīds bija neiedomājams. Pirmajās nedēļās liela daļa no izsūtītajiem mira. Jau vēlākajos gados bija gan pirmais, gan otrais Čečenijas karš. Bet čečeni atgriezās, un viņu ģimenēs standarts šajos smagajos apstākļos ir pieci bērni. Šī nepieciešamība pēc bērniem balstās patriotismā un tāpēc to nevajag novērtēt par zemu. Bērnu radīšana nav īpaši racionāla, to ietekmē iracionāli faktori emociju, sajūtu un vērtību līmenī: „Tā ir sliktā ziņa tiem, kuri domā, ka demogrāfijas problēmas var atrisināt ar pabalstiem – 100 eiro vairāk vai mazāk. Tas, protams, ir svarīgi un būtiski, bet bērnu radīšana nav racionāla. Tas nav iemesls tam, kāpēc mēs radām vai neradām bērnus.”

Tai pašā laikā mums jārēķinās ar to, ka pašreiz strādājošo dzīves stils nebūs tāds pats, kā pašreizējiem pensionāriem – vairākums no mums nevarēs aiziet pensijā, sasniedzot 65 gadu vecumu un tad tā vienkārši pārtikt no pensijas.

Aigars Rostovskis: „Kāpēc maksāt sociālo nodokli, ja pensijas nebūs”

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis mūsu finanšu ministru mudinājis uzdot retorisku jautājumu trīsdesmitgadniekiem: kāda ir viņu motivācija maksāt sociālo nodokli, ja ir skaidri zināms, ka pensija viņam nebūs? Līdz ar to jārisina godīga un atklāta saruna par mūsu sociālās sistēmas ilgtspēju un kā cilvēkam nodrošināties vecumdienām.

Viņš uzsver, ka pienācis atklāti un godīgi runāt par Latvijas sociālās sistēmas izaicinājumiem un nākotni: „Zinām, kāda būs mūsu demogrāfija, tādēļ mums arī jāzīmē karte, kā celsies pensijas vecums. Labā ziņa ir tā, ka cilvēku dzīves ilgums palielinās, bet tad arī godīgi jārunā par to, ka cilvēkiem nāksies ilgāk strādāt. Tas ir viens. Otra lieta ir tā, ka jau no bērna kājas, no skolas, jāradina pie fakta, ka līdzekļi vecumdienām jāsāk uzkrāt jau no jaunības, ne tikai cerot uz to, ka būs kaut kādas pensijas. Te nu arī parādās tēma par dzimstību, kas ir visas Rietumu civilizācijas problēma.

Savā ziņā izveidotā pensijas sistēma neveicināja dzimstību. Ja agrākos, senos laikos bērni bija kā tāds kapitāls vecumdienām, tad šobrīd ir pilnīgi savādāk. Pašreizēja sistēma aicina vienkārši dzīvot, neatkarīgi no tā ir vai nav tev bērni, paļaujoties uz garantēto pensiju. Jaunie apstākļi, domāju, kaut kādā veidā šo visu „piegriezīs”, vienkārši tā notiks. Var par to runāt vai nē, atlikt tālākā plauktiņā, bet tas notiks. Spiediens uz budžetu ar katru gadu pieaugs.”

Aigars Rostovskis jau tagad aicina trīsdesmitgadniekus domāt par ieguldījumiem savām vecumdienām, ne tikai paļaujoties uz pensiju sistēmu. Piemēram, iegādājoties otru dzīvokli, kādu citu nekustamo īpašumu vai mežu, kas nākotnē sola ienākumus: „Nekustamais īpašums ilgtermiņā pierādījis, ka nes ienākumus, Tāpat akcijas un zelts. Būtiski ir nesalikt visas olas vienā groziņā, visu kaut kā iespēju robežās sadalīt – nekustamais īpašums, zelts, akcijas, meža zeme. Tas viss tad arī būs jūsu pensijas objekts. Svarīgi, ka cilvēki jau no bērnu dienām saprot, ka pašam ir vairāk jārūpējas un jādomā par savām vecumdienām.”

Kā Andis Kudors, Jurģis Liepnieks un Aigars Rostovskis vērtē Latvijas sociālo sistēmu un kā raugās uz tās nākotni, skatieties Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.