Juris Bartkevičs par varaskāri: "Tagad redzam uzpūtīgās lielmanības galējo apogeju"

Dailes teātra, šķiet, trešajā stāvā ir Jura Bartkeviča celle – šaura, kā jau garīgai telpai jābūt, un pilna ar lielas personības enerģiju. Šaurs lodziņš, pa kuru var redzēt tikai debesis, un daudz krāsainu fotogrāfiju rāmīšos. Uz galda tā, kur viņi abi ar Baibu Rubesu. Kad tikāmies pirms gadiem trim, Juris vēl neteica – „mana sieva”. Pa šo laiku statuss mainījies. Viens no skaistākajiem pāriem: viņa – biznesa karaliene, viņš – skatuves karalis. Abi jauneklīgas enerģijas pilni. Un arī ar vērtībām – vai ik atbildē var just, ka cilvēks šīs domas reiz jau novedis līdz galam.

– Kāds jums bija aizvadītais gads?

– Aktieri parasti dzīvo sezonās. Jaunā ir sākusies jau no augusta, uzreiz kritām iekšā darbā – izrādē Pīters Pens. Šosezon jau nospēlētas divas lomas – nav lielas, bet aktierim jābūt laimīgam par to, kas ir. Teiksim, ja viņš jau iegājis nopietnos ciparos, četras lomas gadā ir ļoti labi. Un tās svarīgākās vēl priekšā, viena no tām izrādē „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”.

– Apkārt galvenajam varonim Makmērfijam visu laiku ir seši veči, esmu viens no viņiem, var teikt, ka nopietna loma. Pie Džiļa pavasarī plānota komēdija, kuras teksts man jau atsūtīts, būs jārunā nesaprotamā valodā. Vēl neesmu paskatījies, kas tā tāda ir.

– Tāda izdomāta?

– To vēl neesmu noskaidrojis, tikai ieskatījos, ka aiz katra teikuma, ko viņi saka, ir tulkojums. Būtībā tas nozīmē, ka zālē sēdošie to nesapratīs, jo tā valoda nav pat no slāvu grupas. Kaut kāda dīvaina. Pieļauju, ka tā ir izdomāta, un tur būs tas, ko sauc par mehānisko teksta mācīšanos.

– Jāskatās, kā būs – varbūt kā skaitāmajos pantiņos enik benik sikel sā, ko ātri apgūst, jo ir atskaņas, bet, iespējams, tas nebūs tik viegli. Arī iepriekšējā sezonā bija pietiekami daudz darba, sūdzēties nevar. Kad jau pāri sešdesmit, tu domā tikai par vienu – kā saglabāt fizisku formu un skaidru galvu, lai labā kompānijā ilgāk varētu darīt to, kas tev šķiet patīkams.

– Un ko jūs darāt, lai saglabātu fizisku formu?

– Nu, varētu daudz vairāk... Aktieri, sasniedzot zināmu vecumu, domā, ko ēd, atrod laiku fiziskām darbībām.

– Nē, vairāk dodos svaigā gaisā. No Liepājas laikiem man tur ir draugi, neteiksim, ka daudz, bet ļoti labi, ar kuriem dodamies lielos reidos jūrā.

– Ar laivu?

– Jā. Uz mencām. Mēs pilkerējam – Baltijas jūrā var zvejot tāpat kā Norvēģijā. Varbūt nevar cerēt uz dižmencām, bet no kilo līdz trim mierīgi var dabūt. Un Liepājas ezerā – no jaunības pie tā dzīvodams, ļoti labi pazīstu – ķeram līdakas. Un to var saukt...

– Jā, par lielu fizisku aktivitāti, jo tā ir spiningošana. Sevišķi jūrā. Bet galvenais jau ir saglabāt enerģētiku. Teātrī vajag daudz enerģijas. Ir liels izrāžu skaits – novembrī man bija astoņpadsmit, tas ir biežāk nekā katru otro dienu. Ir jābūt diezgan normālā formā. Bet, kā teikt, ja apkārt ir jauno kompānija, tad ir no kā novampīrēt, nosūkt enerģiju. Viņi te visi sprēgā, un es...

– Varat pieslēgties kā ar akumulatoriem?

– Mierīgi. Aktieri jau ir raduši gan uzsūkt enerģiju, gan dot. Tā kā tie kontakti, tā sprēgāšana mums notiek ļoti bieži, humors sit ļoti augstu... patīkamu līmeni. Ne banālu. Tādu smalku.

Aktierim sāpīgs punkts ir tad, kad noraksta izrādes, kas bijušas tuvas. Pēc dažām dienām spēlējam pēdējo „Eņģeļi Amerikā”, kas jau trešo sezonu bija ļoti veiksmīga. Kad Haris (Harijs Spanovskis – Red.) aizgāja, es pārņēmu viņa lomu. Viņam tā iznāca izcila, un es centos turēt līdzi. Man arī tā loma ļoti bija pie sirds. Un tagad no tās būs tā kā jāatvadās. To sauc par norakstīšanu – kad izrāde aiziet nebūtībā. Ar Ģirtu Ķesteri un Indru Briķi Džilindžera vadībā uztaisījām vienu portugāļu romānu – Dieva indes un velna zāles. Tas bija darbs, kas prasīja lielu koncentrētību, ārkārtīgi spicu prātu, iekšējās dzīves spēlītes. Mums to ļoti patika spēlēt, bet teātrī patlaban ir tā, ka daudzas izrādes vienkārši nevar ekspluatēt, jo nav laika. Ja to atstāj uz mēnešiem diviem, tad aktieriem nāk papildu drudzis virsū, nervu spazmas, lai atkal tai sagatavotos. Bet pie šīs mēs piestrādājām ar prieku.

– Lasīju, ka pēdējo izrādi neviens tā īpaši nesvin.

– Kā uznāk – kāds garastāvoklis. Citreiz nemanot visi sanāk bufetē, paņem glāzi vīna un tā... (izpūš dūmus) bišķiņ iekšēji atvadās. Kopīgi – no izrādes.

No sačakarētās inteliģences

– Parasti jau režisori savām izrādēm izvēlas aktierus, kas dzīvo tēlam līdzīgā vilnī, tātad par tēla iekšējo dzīvi viņiem ir nojauta no savas pieredzes. Ja personīgajā dzīvē ir kaut kas līdzīgs, viņš lomu var labāk saprast. Un aktieris iziet no sevis – kā viņš jūt, kā cilvēks darbojas, kā tēls saistās ar viņu personīgi. Cits aktieris uzreiz uzķer, kas tas par cilvēku, bet cits mēģina to fantāzijā, iztēlē ieraudzīt un tad tam pievilkties. Bet, tā kā teātris ir dzīvā māksla, viss notiek šajā brīdī un no sevis. Kroders teica, ka ir jāatbild par vārdiem, ko tu runā uz skatuves. Un atbildēt – tas nozīmē izjust.

– Lai tie būtu tavi vārdi.

– Jā, lai tie būtu tavi. Tādā veidā.

– Savā pietiekami ilgajā aktiera karjerā esmu spēlējis ļoti sarežģītas, intelektuālas lomas. Bija periods, kad kritiķi konstatēja, ka šim aktierim, tas ir, man, padodas aizlauzti samocītās, sačakarētās inteliģences tipāži. Es teiktu, man paveicies, ka lomas, kas bijušas liela veiksme manā aktiera darbā, ir kaut kā ļoti saskanējušas ar manu tā brīža iekšējo stāvokli vai bijušas paralēlas ar personīgo dzīvi.

– Varat atklāt kādu niansi?

– (Ilgi domā.) Es bieži tā stipri sāpīgi uztveru laiku un to, kas notiek apkārt. Kādas netaisnības, vardarbības, nemorālas rīcības, kas notiek pasaulē. Kaut kādā veidā to izjūtu uz savas ādas. Ka laiks, kurā dzīvoju, nav zelta laikmets, un diez vai...

– Vai vispār ir bijis (smejas). Domāju, viena no tādām lomām man bija Edvarda Olbija lugā Kam no Vulfa kundzes bail. Spēlēju universitātes pasniedzēju Džordžu, kurš nekādi nevar samierināties, ka arī viņa vidē notiek cūcības, nelietības, zemiskas lietas. Nu, labs aktieris vienmēr uztver ļoti personīgi, sāpīgi, pārdzīvo. Kaut gan ar gadiem, domāju, jebkurš cilvēks iemācās, ka nevajag sev, savai nervu sistēmai uzkraut par slogu to, ko nevari mainīt. Jaunībā aktieri bieži nāk ar lielu pasaules pārtaisīšanas ideju, un tas lēnām noplok, saprotot, ka teātrī varbūt galvenā ir dvēseles kopšanas ideja. Ļoti lēns, sistemātisks, skrupulozs darbs, sarunas ar skatītājiem par to, kas viņiem traucē dzīvot, ko viņi sevī nevar ciest, par ko ir kauns. Pie tā vienmēr ir svētīgi atgriezties, un aktierim ir liela laime, ja režisori izvēlas lugas, kurās ir tas, kas saistās ar cilvēka dvēseles kopšanu.

Nu, jā, Džordžs tāpat bija ļoti slims ar laiku, nevarēja to, kurā viņš dzīvo, paciest. Nākot šurp, atcerējos – Hamletā ir gabaliņš, kad viņš atgriežas no Anglijas, karaspēks iet garām, un viņš prasa kapteinim – kas tie par kareivjiem? Un tad ir mazs pārdomu monologs – kāds daudzums kareivju un kāda naudas kaudze vajadzīga, lai muļķīgu un tukšu strīdu izšķirtu, kam īstais iemesls – greznā uzpūtība, kas strutojošus pūžņus perina. Atceros, Kroders teica – kādā iestudējumā bija tulkots – trulā lielmanība. Vara vienmēr ir bijis daudzu cilvēku augstākais mērķis, uz ko tiekties. Tagad jau redzam uzpūtīgās lielmanības galējo apogeju. Pasaule sāk drebēt, un nav zināms, ar ko tas viss vēl beigsies. Studiju gados un arī pēc tam ļoti aizrāvos ar dzeju – Ojāru Vācieti, Māri Čaklo, Imantu Ziedoni, Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku. Vācietis savā, teiksim, tādā šķērmajā maksimālismā, kategorismā bija mans elks. Jāatzīst, ka jauni cilvēki ļoti iespaidojas no tādām poētu domām – par šo pasauli pateikt kaut ko tik lielu. Un tas jebkuru mākslinieku iedvesmo. Ģeniāli cilvēki mums te bijuši.

– Pilnīgi pievienojos – prātā uzreiz kaudze ar citātiem, kas to apliecina. Rudenī biju aicināts uz Dzejas dienām Liepājā, kur kopā ar Liepājas talantīgo pianistu Normundu Kalniņu bija vairāk par stundu garš vakars ar Ojāra Vācieša dzeju. Biju to nosaucis Klavierkoncerts, iekļaujot arī viņa slaveno poēmu ar tādu pašu nosaukumu. Kaut kā ļoti veiksmīgi bija salicies kopā viss, kas sakrājies no Vācieša repertuāra, vienīgi ne no pirmajām grāmatām Tālu ceļu vējš un Krāces apiet nav laika. Bija ļoti patīkami satikties ar publiku, kas nāk uz tik nopietnu pasākumu, tā bieži nenotiek. Bija atbraukusi mana studiju biedrene, kas visu mūžu bijusi literatūras skolotāja. Arī viena no manām profesijām ir latviešu valodas un literatūras skolotājs. Viņa bija ar savu klasi, un es vienkārši apbrīnoju, kā viņas vidusskolēni klausās. Un ka viņiem tas kaut kā lec klāt.

– Domājot par Vācieša likteni – jums ir nācies ar sevi diskutēt par kādu sevis saudzēšanas, nesadegšanas režīmu un kalpošanu? Jums ir bijusi tāda privāta, iekšēja problēma radošajā dzīvē?

– Es saprotu jautājumu, bet... domāju, ir tā, ka aktieris jau kalpo pats sev. Viņš dara visu, lai labi nospēlētu un lai pašam būtu prieks. Tāpēc teikt, ka es kalpoju skatītājam... Ir latiņa, kuru esmu sev uzlicis – kas ir laba spēle un kas nav – un visu mūžu centies kultivēt. Tagad teātrī ar Indru Briķi esam divi tādi – tīri Krodera audzēkņi, kas ilgus gadus ar viņu kopā strādājuši, tāpēc arī cenšamies tajā virzienā, kas saistās ar iekšēju caurspīdību. Tas nozīmē, ka skatītājs, kas piedalās tajā mākslas aktā – sarunā, var dziļāk ielūkoties tēla dvēseles norisēs. Un aktierim no tādām profesionālām lietām caurspīdīgas iekšējās dzīves izveidošana tiek uzskatīta par augstāko pilotāžu. Kaut, protams, jāatzīst, ka teātris pēdējos gados meklē citus izpausmes ceļus, bieži parādās aizraušanās ar tehnoloģijām, kur aktiera dzīvā dvēsele, dzīvais vārds nav dominējošais. Bet pēc tā, kā esmu mācīts, tieši tas ir aizraujošais, enerģētiskais, kas...

– Jā. Esmu no aktieriem, kas uzskata – lai kā teātris formā pārveidojas, svarīgākais ir dzīvā, vienreizīgā enerģijas apmaiņa. Drīz braukšu uz Berlīni, tā ir viena no Eiropas teātra mekām, kur strādā lieli vācu režisori. Skatīšos Herberta Friča operu Donžuāns. Viņš izsakās, ka izrādi vajag spēlēt ar tādu azartu un enerģētiku, ka publika, izejot no teātra, nevar saprast, uz kuru pusi ir mājas (skaļi, sirsnīgi smejas). Man ļoti patīk, ka lieli režisori, uzlecošas zvaigznes runā par šiem milzīgajiem enerģijas lādiņiem, šāviņiem, kas publiku izceļ no ikdienības un ienes citā, pozitīvā pasaulē.

– Jums lomas ir dotas ar lielu amplitūdu, arī pēdējā laikā – no komiskiem tēliem līdz dramatiskiem.

– Nu, ir visādi, protams, arī lielas lomas, bet mēs teātrī vairs neesam daudz, kas ir nopietnos gados (pie sevis klusi smejas), brieduma beigu gados (izplūst smieklos) un kam visu laiku jāspēlē nelietīgi pavedēji, mazliet perversi, uz kādām seksuālām lietām nojukuši tipiņi, kuri kaut pēdējā skrējienā vēl mēģina ko saķert. Bet kādam arī šīs lomas jāspēlē. Tad mēģinu atrast kādu dažādību, teiksim, šajā žanrā. Piemēram, Bovarī kundzē loma ir tieši tāda. Bet es par to absolūti nesatraucos. Kā jau teicu, svarīgi būt pēc iespējas ilgāk derīgam. Domāju, tā nav tikai aktiera profesijā – tās bailes, ka vairs nevarēsi to, ko kādreiz ļoti labi varēji. Ka vienkārši vairs nebūs enerģijas, veselības, un kas tad notiks. Un tu sāc baigi turēties – tagad nedrīkst trakot, taisīt jaunībai raksturīgas muļķības, lai lieki netērētu, kā saka, lai nesmērētu enerģiju gar sienām. Pirms sarunas iedomājos – pēdējos gados mēs ar Baibu, manu sievu, esam braukuši uz dažādiem koncertiem. Oslo skatījāmies Bobu Dilanu. Londonā – Džoanu Baezu, pirms tam Vīnē bijām uz Laizu Minelli. Šīs dāmas un arī Dilans ir jau nopietnos gados.

– Jā. Pēdējais bija Džoanas Baezas koncerts. Protams, zālē sēdēja...

–... ne jau tīņi.

– Ja nu kāds bija atnācis mammai līdzi. Bet viņa tik eleganti izturēja visu koncertu, ar milzīgu pašcieņu. Taču var redzēt, ka viņa tā kā atvadās, it kā sakot – jūtu, ka būs brīdis, kad vairs nevarēšu. Bet Laiza Minelli otrādi, visu laiku pedalēja – cik es vēl esmu dzīva, cik enerģētiska, es kaut ko tā nospēlēju, nodziedu no visiem zināmajiem vecajiem gabaliem un tad mazliet piesimulēju – ak Dievs, cik daudz es atdevu! Kā noguru, bet tūlīt būs vēl! Un publikai tas ļoti patīk. Bet vienojošais šiem cilvēkiem, kas beidz savu karjeru, jo lielāko dzīvē jau pateikuši, izdarījuši, ir tas, ka viņiem ļoti patīk būt kopā ar publiku. Tieši tas, ka es vēl varu!

Tikai darbs ir par pliku

– Domāju, ka noteikti.

– Šķiet, jūsu enerģētikas ir līdzīgas.

– Nu... Viņa ir akumulators, kurš nekad neizlādējas. Mūžīgais dzinējs.

– Negribas salīdzināt, bet katrā ziņā – vienmēr, kā zināms, labākais, kas cilvēkam var būt, ja blakus ir tuvs cilvēks. Un tas nozīmē, ka... ir interesanti. Kad viņa aizbrauc uz ilgāku laiku darbos, man jau pēc dažām dienām kļūst garlaicīgi.

– Tieši domāju – kā pārdzīvojāt, ka Baiba ilgāku laiku bija prom?

– Jā, Azerbaidžānā. Es diezgan bieži braucu uz turieni. Ir reisi Rīga–Baku, nepilnas trīs stundas, un biļetes arī nebija tik dārgas, lai domātu, kā varēšu izvilkt. Tad viņa kādu laiku dzīvoja un strādāja Norvēģijā, un arī tur tikpat vienkārši – Rīga–Stavangera.

– Sadzīve jau ir patīkama. Tāpat kā cilvēkam vajadzīgi brīži, kad pabūt vienam, sakārtot domas, kādreiz arī veselību... Un sadzīve palīdz. Ja esi tik iztukšots, ka neveicas, nekam nevar pieķerties, jāsāk ar mazumiņu, izdari kaut ko pavisam mazu, bet līdz galam.

– Kaut skapīti sakārto.

– Un saproti, ka arī iekšā kaut kas sakārtojas. Es labprāt kārtoju skapīšus, pastāvu pie plīts, ko garšīgu uztaisu, sagādāju, ja zinu, ka tirgū var ko īpašu nopirkt, lai var palutināt sevi un tuvāko. Tie dzīves sīkumi jau arī dod kādu prieku. Kaut atceros, jaunībā ir bijis – dzīvo kādās lielās lomās, un liekas, ka teātris ir visa tava dzīve, nekā cita nav, jo man ir tā misija, ko nesu... Nu, tas ir par pliku. Vajadzīgas reālas, elementāras lietas ārpus darba.

– Ir jau tā, ka daudz enerģijas atdod darbam, ko esi izvēlējies, un tad tu apzodz tuvākos. Redz, es vienmēr kādu nožēlošanas noti pielieku klāt (sirsnīgi smejas).

– Meitas no jums to gaida?

– Visas ir pieaugušas, visām sava dzīve, darbi.

– Latvijā ir viena, divas – Briselē. Vecākā meita Inga ir tulkotāja Eiropas institūcijās. Jaunākā – Baiba – ir elitāra dziedātāja, izpilda baroka mūziku. Bet, tā kā ar to nevar nopelnīt iztikšanu, ir mūžīgā māksliniece, kas spiesta strādāt arī kur citur, teiksim, Latvijas vēstniecībā Briselē. Viņa labi prot valodas, īpaši flāmu, tāpēc ir ļoti noderīgs kadrs. Liene ir Rīgā, kostīmu māksliniece Nacionālajā un Liepājas teātrī.

– Šī, kas bildē pie sienas, ir viena no meitām?

– Šī ir mana neoficiālā, ceturtā meita Madara, mēs bieži satiekamies, mūsu attiecības ir ļoti siltas, labas.

– Daudzus iekustināja tas, kas saistīts ar Viestura Rudzīša izteikumiem par vardarbību pret sievieti.

– Viesturs Rudzītis ir bieži nācis uz mūsu teātri, konsultējis izrādes, viņš Mišam Gruzdovam bija tāds, var teikt, draugs. Atceros, iestudējot Šillera Mariju Stjuarti, ļoti interesanti analizēja Marijas un Elizabetes attiecības un palīdzēja saprast viņu rīcības motivāciju. Rudzītis ir palīdzējis analizēt dažādus psiholoģiskus fenomenus, kādi ir dramaturģijā, literatūrā, pasaules vēsturē. Tēmā par viņa izteikumiem par vardarbību neesmu tā iedziļinājies, jo domāju, ka vilnis, kas sacelts ap šo jautājumu, ir stipri pārspīlēts. Reizēm, kad izsakās metaforās, cilvēki to uztver tiešā nozīmē. Vismaz viņš pats tā centās skaidrot šo situāciju. Nedomāju, ka viņš ir kāds vardarbības aizstāvis... Baidos aizrunāties par šo tēmu, jo mājās mana Baiba ir kategoriski pret šādiem Rudzīša izteicieniem (smejas). Arī Kroders visvairāk pasaulē ienīda vardarbību, un es esmu ģenētiski tā audzis – kategoriski pret to jebkādās izpausmēs. Pat īsti negāju iekšā tēmā, jo negribēju ieraudzīt, ka varbūt patiešām tā ir...

– Es domāju, ka cilvēkā sēž iekšā ļoti daudz kas. Tie slepenie bunkuri, kambari, kurus nerādām sabiedrībā un pat tuviem cilvēkiem cenšamies nerādīt, tie tur iekšā gruzd. Visvairāk ar dvēseles tumšajiem dziļumiem sastopamies literatūrā, dzīvē tos tā neredzam, kaut gan informācijas līdzekļos atsedzas diezgan daudz bezjēdzīgas nežēlības un vardarbīgas rīcības. Mūsos ir daudz tādu dzīļu, un nereti sevi pieķer pie domas – es ņemtu un atšautu to personāžu! Domāju, cilvēki ir ļoti neapdomīgi šajos publiskajos izteikumos.

– Varbūt labi, ka pasaka. Ja slēpsies kā partizāns, ar šo pārliecību dzīvos, un mēs to pat nenojautīsim.

– Ir cilvēki, kas sisti uz ieroču kolekcionēšanu. To var redzēt Ikšķiles lielajā krāmu tirgū – cik šausmīgi daudz intereses par Otrā pasaules kara laikiem, visādiem vācu aksesuāriem, un netrūkst arī citu armiju nāvi nesošu krāmu. Tas nacisms – to tikai vajag uzkurināt, būtībā to redzam – pūļa psihozi, ko viens cilvēks uztaisījis mūsu kaimiņvalstī. Bet nedomāju, ka cilvēks, kurš pasaka – es būtu gatavs viņam dot ar akmeni pa galvu, to varētu arī izdarīt. Tie ir tikai tādi emocionāli trakumi, kas uznāk.

– Absolūti. Jā, publiskas personas šad tad sevi norok ar neapdomīgiem teicieniem. Bet esmu mazliet pozitīvākās domās par cilvēku. Diez vai tam, ko viņš pasaka, ir iekšējs segums.

– Kāds teica par Spanovski Kušnera drāmā Eņģeļi Amerikā, ka viņš dzīvē nemaz nav bijis tik ļoti lojāls pret gejiem, bet uz skatuves nav to parādījis ne ar mata galu. Tā ir augstākā pilotāža, iekšēja inteliģence.

– Aktieris pirmām kārtām ir izpildītājs. Viņam uztic lomu, un viņam jāmēģina to izprast. Pat ja viņam ir organisks pretīgums pret tādu cilvēku, jo šis advokāts Kons, cik informēti cilvēki ir par viņu stāstījuši, viņš tiešām bijis briesmonis. Bet aktieris vienmēr instinktīvi savu tēlu attaisno. Un šis ir tas gadījums.

– Jā, tāpēc ka tā ir viņa cilvēciska traģēdija. Atceros par attaisnošanu – Blaumaņa Indrānos spēlēju Edvardu, kurš aizsūta savus vecākus uz pirtiņu, bet arī tur ir liels cilvēcisks attaisnojums – mani ir apdalījuši, es neesmu to pelnījis, esmu rāvies melnos sviedros, tulznainām rokām, un tagad es par savām pūlēm saņemu pliku neko – vai tas ir taisnīgi?

– Kāds jums bija darbs pie filmas Segvārds Vientulis?

– Jaunos cilvēkos ir vēlme atdzīvināt latviešu kino – kaut ar minimāliem finansiāliem līdzekļiem. Man piezvanīja režisors Normunds Pucis – vai tu būtu ar mieru par velti? Vajadzētu arhibīskapu nospēlēt. Esot tikai daži teikumi. Es, viņu nepazīstot, saku – jūs man, augstākās kategorijas aktierim, gribat dot lomu tikai ar vienu teikumu?! Viņš – nē, nē, tā nebija domāts. Sāku smieties – nu beidz, tas bija joks! Nevajag man honorāru, zinu jūsu situāciju. Tomēr viņam bija kas aizķēries, un pēc pāris dienām saka – es jums pierakstīju klāt tekstu. Bet man tak vienalga, ar interesi piedalos jauna cilvēka darbā, jo tēma laba. Augstu novērtēju daudzas aktieriskas lietas, ko dara Vilis Daudziņš, Varis Piņķis. Jaunam režisoram ar minimālismu finansēs un lielo pierādīt un darba gribēšanu, domāju, tā ir liela veiksme. Man prieks, ka publikai ir interese par filmu.

– Katrā ziņā pacifisms nav filmas dominante. Es teiktu, ka pievienotā vērtība radusies tieši no aktieriem, ka viņi sajutuši dzinuli, kas cilvēkiem lika darīt to, ko viņi tur dara. Tā vairāk bija domāta – neaizmirsīsim mūsu... ne varoņus, bet cilvēkus, kas izšķirīgos brīžos tomēr stingri palika pie sava mugurkaula. Tas ir diezgan pacilājošs tonuss, ko šī filma dod.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris