Kā papildinās muzeju krājumi: vai varu savus dārgumus nodot muzejam, un vai par to maksā? Kas notiek ar muzeju vērtībām?

Valsts akreditētie muzeji iedalās vairākās kategorijās – valsts (Kultūras ministrijas un citu valsts institūciju pakļautībā), pašvaldību un privātie. Tikko muzejs saņem valsts akreditāciju tā krājums iekļaujas Nacionālajā muzeju krājumā un kļūst par valsts īpašumu. Tātad, neatkarīgi no tā, vai jūs kādu artefaktu nododat kādam akreditētam valsts lielajam, mazpilsētas vai privātajam muzejam, jūs papildināt Latvijas kopējo bagātību.

Muzejiem novēlētais – valsts īpašums uz mūžīgiem laikiem

Bieži vien cilvēki bēniņos, vecajās kumodēs vai pārkravājot savas saimniecības mantas uziet kādus senus dokumentus vai priekšmetus, kurus izmest ārā tā kā žēl, bet pašam īsti nevajag. Tad nu rodas dilemma, ko ar tiem darīt – izsviest, nest uz antikvariātu vai kādam atdāvināt? Jēdzīgākais variants ir šos artefaktus novēlēt muzejam. Šajā gadījumā vispirms jāvēršas tuvējā muzejā, kas pateiks, vai viņam šāds priekšmets interesē vai nē, un ja nē – tad ieteiks, kam tas varētu būt saistošs.

Protams, daudzus interesē, vai par muzejam novēlēto, tas arī maksā kādu atlīdzību, respektīvi – vai tos pērk? “Likums un Taisnība”, aptaujājot vairākus muzejus, noskaidroja, ka uz lielu atlīdzību nevar cerēt, jo daudziem muzejiem vispār nav paredzēta nauda priekšmetu iepirkšanai un viņi savu krājumu papildina ar dāvinājumu palīdzību un tikai ļoti retos gadījumos var atļauties maksāt pat ļoti simbolisku summu. Sevišķi tas attiecas uz pašvaldību muzejiem, jo daudzas valsts vietvaras pašreiz izjūt budžeta deficītu un šogad vienam otram muzejam pat vispār nav atvēlēts ne eiro artefaktu iepirkšanai (arī pirms tam tā bija niecīga summa pāris tūkstošu vai simtu eiro apmērā).

Tāpat muzeji par brīvu neņem visu pēc kārtas, jo katrā muzejā ir īpaša Krājuma komisija, kura izvērtē, vai konkrētais priekšmets tam ir vajadzīgs un iederas ekspozīcijā. Bet ja nu kāds priekšmets tiek uzņemts akreditēta muzeja krājumā, tad jārēķinās ar to, ka tas uz mūžīgiem laikiem kļūst par valsts īpašumu. Dāvinātājs vai pārdevējs to vairs nevar ne paņemt atpakaļ, ne atpirkt.

Ne visiem muzejiem ir nauda iepirkumiem

Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas vietnieces Daina Ratniece “Likumam un Taisnībai” pastāstīja: “Privātpersonai būtu personīgi jāsazinās ar to muzeju, kuram tā vēlas dāvināt/pārdot tās īpašumā esošu kultūrvēsturisku priekšmetu. Vēlams sazināties ar to muzeju, kura profils atbilst priekšmeta saturam (piemēram, lokālas nozīmes priekšmetu vēlams piedāvāt vietējam novadpētniecības muzejam; priekšmetu, kam ir nacionāla nozīme - Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, Latvijas Nacionālajam dabas muzejam vai Kara muzejam un tamlīdzīgi).

Ja muzejs uzskata, ka priekšmets atbilst tā komplektēšanas politikai, bet priekšmeta īpašnieks priekšmetu atsakās dāvināt, tad pastāv iespēja, ka muzejs priekšmetu nopērk. Muzeju finansiālās situācijas ir dažādas – ir muzeji, kuriem ir paredzēts budžets iepirkumiem, un ir muzeji, kuriem šāda budžeta nav. Akreditētie muzeji (izņemot Kultūras ministrijas muzejus) var izmantot Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammu “Muzeju nozares attīstības programma”, lai papildinātu Nacionālo muzeju krājumu ar unikāliem muzejiskiem priekšmetiem.”

“Gadās, ka tiek piedāvāts kaut kas unikāls  un necerēts”

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis “Likumam un Taisnībai” pastāstīja, ka pērn muzeja krājums papildinājies ar 1729 vienībām: “Būtībā Jelgavas vēstures un mākslas muzejs ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa, bet finansiāli un juridiski skaitās Jelgavas Valstspilsētas pašvaldības iestāde. Esam pakļauti arī Kultūras ministrijai un Valsts muzeju pārvaldei, kas veic mūsu uzraudzību un darbojamies Latvijas likumdošanas aktu ietvaros. Galvenais pēc kā mums jāvadās ir jaunais Muzeju likums, kur nesen arī tika veiktas izmaiņas un uzlabojumi, papildinājumi. Tāpat jāizstrādā plāni ārkārtas situācijām un kultūras mantojuma apdraudējumam un rīcībai šādos apstākļos (karš Ukrainā ir arī kā viens no katalizatorierm šīm procedūrām). Jelgavas muzejs tam visam pieiet ļoti nopietni un attiecīgi ir arī daudz jaunu darba uzdevumu.

Muzejs pirkuma gadījumā maksā līgumā nolīgto summu privātpersonai un līgumā noteiktajā laikā to ieskaita norādītajā bankas kontā. Katru gadu šādiem pirkumiem muzeja budžetā, ko apstiprina un piešķir mūsu gadījumā Jelgavas pilsētas pašvaldība, tiek iedalīta noteikta naudas summa, kuru drīkst izmantot tikai šiem mērķiem. Summas lielumu muzejs konfidenciālu apsvērumu dēļ neatklās un tā nereti mainās no gada uz gadu. Uzreiz jāsaka, ka šīs summas nav lielas un nav mērāmas pat 10 000 eiro, bet krietni vien mazāk. 2024. gada budžetā mūsu muzejam sakarā ar sarežģīto stāvokli daudzu Latvijas pašvaldību budžetos, nav paredzēta naudas summa pirkumiem. Cerams, ka situācija nākamajos gados uzlabosies. Tomēr 99 % gadījumu muzeja krājums tiek papildināts dāvinājumu veidā vai citādi (ekspedīcijas, arheoloģisko izrakumu rezultātā, vai nododot muzejam dokumentus un lietas no citām institūcijām).

Ikviena muzeja krājums ir Nacionālā krājuma sastāvdaļa un katrs muzejs savā areālā veido kopīgo Nacionālo muzeju krājumu. Katru priekšmetu, ko mums piedāvā, izvērtē speciāla komisija, ko veido kompetentākie speciālisti, kas nereti pieaicina nozares ekspertus, piemēram, lai novērtētu ieročus, porcelānu un citus artefaktus. Atsevišķos gadījumos muzejs var arī samaksāt, bet tas nav un nekad nebūs antikvariāts. Katrā Latvijas muzejā krājumu komplektē atšķirīgi – atbilstoši muzeja misijai. Muzejs arī nepilda kādu priekšmetu un mākslas darbu vērtēšanu (cilvēki nereti visai neslēpti mēģina izvilināt no muzejniekiem viņa īpašumā esoša artefakta vērtību, bet tad iet uz antikvariātu jau “nobruņojoties” ar viņuprāt autoritatīva eksperta viedokli). Uzreiz jābrīdina, ka tā tās lietas nenotiek. Vērtēšanai ir speciālas iestādes un tas ir maksas pakalpojums. Muzeji ar to priekš privātpersonām nenodarbojas. 

Ja cilvēks ir nolēmis kaut ko dāvināt muzejam, vislabāk ir sazināties ar tuvāko vai priekšmeta profilam atbilstošāko muzeju. Lielāks, ar tehnikas vēsturi saistīts priekšmets (velosipēds, senāks spēkrats) būs piemērotāks kādam tehnikas muzejam, mākslas priekšmets – mākslas muzejam un tamlīdzīgi. Tagad Latvijā ir ļoti daudz specializētu muzeju, tāpēc ieteicams vispirms ieskatīties internetā. 

Cilvēki parasti zvana uz muzeja mājas lapas kontaktos norādīto tālruņa numuru vai e-pastā sūta informāciju un jautājumus. Nereti e-pasta vēstulei pievieno potenciāli dāvināmā priekšmeta attēlu, kas krietni atvieglo muzeja speciālistu darbu. Nereti jau no fotogrāfijām saprotam, ka no piedāvājuma atteiksimies. Muzeja speciālisti parasti lieliski orientējas krājumā un zina, kas būtu īpaši nepieciešams. Muzejā ir izstrādāta krājuma komplektēšanas politika, kas nosaka, ar kādām vēstures liecībām un priekšmetiem muzejs papildina savu krājumu. Protams, visu nevar paredzēt un gadās, ka tiek piedāvāts kaut kas unikāls  un necerēts. No Jelgavā iespiestām grāmatām, kas jaunākas par 1850. gadu, atsakāmies, taču, ja kārtējai Bībelei (tas ir biežākais piedāvājums), kas atnesta uz muzeju, ir memoriāla vērtība, tā tomēr nonāk muzeja krājumā. Muzeju īpaši interesē vecāki un retāki izdevumi, piemēram 18. gadsimta grāmatas un tamlīdzīgi. Muzeja krājumā ievērojamu daļu veido mākslas darbi, kas arī lielākoties ir mākslinieku dāvināti.

Jāuzsver, ka pirmkārt muzejam jāpiedāvā priekšmeti, uz kurām piedāvātājam ir neapstrīdamas īpašumtiesības, un par kuru izcelsmi nav šaubu vai eventuālu strīdu nākotnē. Parakstot dāvinājuma vai pirkuma līgumu, konkrētā persona apliecina šo īpašuma piederības faktu un pati uzņemas atbildību, atdodot priekšmetu muzejam. Otrkārt - dāvinājums vai pirkums nonāk muzeja īpašumā un vairs atpakaļ to nevar saņemt. Bijušais īpašnieks vairs nevar pārdomāt un atsaukt pirkumu vai dāvinājumu. Tāpēc Jelgavas muzejam ir tāds dokuments kā Nodomu protokols, kura darbības termiņam ir ierobežots laiks (apmēram mēnesis). Šajā laikā muzeja Krājuma komisijas locekļi iepazīstas ar protokolā iekļautajiem priekšmetiem, novērtē saglabāšanas pakāpi, vērtību un atbilstību Jelgavas muzeja krājuma papildināšanas politikai. Ja lēmums ir pozitīvs, tad tiek sagatavots līgums un pēc tā parakstīšanas tas pilnībā nonāk muzeja īpašumā un kļūst par Nacionālā muzeju krājuma un visas sabiedrības kultūras mantojuma sastāvdaļu uz mūžīgiem laikiem.” 

Pirkumus izvērtē īpaši rūpīgi

Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumu glabātāja Juzefa Unzule pastāstīja, ka krājuma komplektēšana notiek balstoties un muzeja misiju, respektīvi, iegādāties oriģinālus (ne kopijas) priekšmetus, kuri tiešā veidā ir saistīti ar Daugavpils pilsētu un novadu, kopienām, kultūrvēstures norisēm un dabu: „ Pirms pieņemt lēmumu krājuma komisijā izvērtē vai šāds priekšmets jau nav krājumā, kā ir paredzēta tā tālāka izmantošana (ekspozīcijas, izstādes un cits), kāds ir stāvoklis, vai iespējama restaurācija, vai priekšmets ir tipisks vai unikāls, un tad tiek pieņemts lēmums par tā ieskaitīšanu krājumā un tiek noslēgts dāvināšanas vai pirkšanas līgums un pieņemšanas nodošanas akts. Krājuma komisija nosaka arī priekšmeta vērtību. Ja tiek izlemts priekšmetu pirkt, tad cena ir drīzāk simboliska, jo kā pašvaldības muzejam līdzekļi ir ļoti ierobežoti (2023. gadā budžetā šim mērķim tika piešķirti 500 eiro).”

Puse no šīs summas – 250 eiro – iztērēti, lai iegādātos 1902. gadā izdoto grāmatu krievu valodā “Адрес календарь города и крепости склада Двинска” (Dvinskas pilsētas un cietokšņa adrešu kalendārs). Par 35 eiro nopirkts 1880. gadā izstrādāts pilsētas kvartāla plāns, bet par 15 eiro – pirms apmēram simts gadiem uzņemta pilsētas Gajoka rajona Daugavas labajā krastā fotogrāfija (Gajoks savu nosaukumu ieguvis no poļu vārda „gaj”, kas apzīmē birzi vai nelielu mežu).

Par dāvinājumiem, ko saņem Rojas Jūras zvejniecības muzejs, tā vadītāja Inese Indriksone teica: “Rojas muzejs ir pašvaldības iestāde un budžetā nav paredzēti līdzekļi pirkumiem. Līdz ar to mēs ar pateicību varam pieņemt tikai dāvinājumus. Šajā gadījumā tiek sastādīts Dāvinājuma līgums ar tam pievienotu aktu, kurā uzskaitīti un aprakstīti visi dāvinātie priekšmeti. Tie tiek pieņemti un rūpīgi glabāti muzeja krājumā. Līdz ar to šie priekšmeti kļūst par nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma daļu, kas pieder valstij un ir pieejams visai sabiedrībai.”

Liepājas muzeja galvenā krājuma glabātāja Antra Brakše saka: “Ja kāds vēlas muzejam ko dāvināt, tad jāsazinās ar muzeja galveno krājuma glabātāju vai direktori, rakstot e-pastu vai zvanot pa tālruni. Liepājas muzejam var piedāvāt priekšmetus, kam ir saistība ar Liepāju vai Liepājas apkārtni. Par priekšmeta uzņemšanu krājumā lemj krājuma komisija. Priekšmets krājumā nonāk kā dāvinājums (ziedojums) vai kā pirkums. Pirkumus mēs izvērtējam īpaši rūpīgi, jo naudas budžets gadā nepārsniedz 5000 eiro.”

Latvijas Nacionāla dabas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Polīna Šķiņķe.pauda: “Krājums pamatā tiek papildināts ar pašu vākumiem, pirkumiem un dāvinājumiem. Pirkumiem budžetā ir ieplānoti līdzekļi, taču tie ir ļoti ierobežoti. Tāpēc pirkumi tiek veikti arī no projektu konkursos iegūtiem līdzekļiem, kuri nepieciešami etalonkolekciju veidošanai, jaunveidojamām vai restaurējamām ekspozīcijām, kā arī izstādēm. Ja priekšmets uzskatāms par ļoti retu un vērtīgu, abpusēji vienojoties, par to var tikt maksāts.” Pēdējā laikā vieni no nozīmīgākajiem muzeja jaunieguvumiem-dāvinājumiem ir meteorīts no Argentīnas, stalaktīts no Zantes Tukuma novadā, opāls no Dienvidaustrālijas, kā arī dažādu minerālu kolekcija, kas savākta Brazīlijā, Tunisijā un vairākās Eiropas zemēs – Spānijā, Rumānijā, Portugālē, Grieķijā un Beļģijā. 

Galvenais – unikālais stāsts

Jāpiebilst, ka bieži vien muzejam nozīmīgs nav tikai priekšmets, bet arī stāsts par to, kas to padara daudz vērtīgāku, nekā sākumā varētu šķist. Kāds “Likuma un Taisnības” lasītājs pastāstīja: “Tā nu iznāca, ka man mājās ir Aizputē pirms gandrīz 100 gadiem pirkta kājmināmā šujmašīna ar visiem pirkuma dokumentiem no 1928. gadā, joprojām strādājoša. Tā piederēja manas vecmāmiņas māsai, savulaik Aizputē zināmai šuvējai, kura, pēc visa spriežot, gan starpkaru Latvijā, gan arī padomju okupācijas laikā šūdinājusi nevienu vien kleitu Aizputes dāmām. Tātad, pieņemu, šī šujmašīna savulaik spēlējusi nozīmīgu lomu pilsētas dzīvē. Nu man tā vairs nebija vajadzīga un nolēmu no tās tikt vaļā, bet ne jau nododot vienkārši metāllūžņos, bet gan civilizēti – pārdot kādam antikvariātam vai uzdāvināt šūšanas  darbnīcai, vai novēlēt muzejam.

Pirmā izvēlē krita par labu Aizputes pilsētas muzejam. Vispirms uz to zvanīju un prasīju, vai nevajag šādu pirmskara laika šujmašīnu (ražota Polijā) ar savulaik vietējā veikalā apstiprinātiem pirkuma dokumentiem. Saruna nebija noraidoša, bet ne arī ne uzreiz piekrītoša. Tāda veida šujmašīnas muzejā jau esot, bet, ja būtu vēl kāds stāsts, tad varbūt jā... Neatkāpos: izskatīju vecos ģimenes albumus, atradu vecus foto no pilsētas šūšanas arteļa, uzrakstīju mazu anotāciju par vecmāmiņas māsu, nofotografēju šujmašīnu un visu to aizsūtīju muzejam. Drīz vien sajūsmas zvans no muzeja – vajag, liksim to amatniecības ekspozīcijas godavietā. Tā kā vienmēr ne tikai glabājiet lietu, bet arī stāstu par to!”

Visas senlietas līdz 17. gadsimtam – valsts īpašums. Par to piesavināšanos draud sods

Reizēm muzejā nonāk arī nonāk lietas bez stāstiem, pie tam arī visnotaļ “nelikumīgi”. Tā janvāra sākumā Aizputes muzejnieki uz muzeja ieejas durvju roktura atrada maisiņu ar unikālām senlietām - 71 priekšmetu - 12. līdz 14. gadsimtā turīgām kuršu sievietēm un vīriešiem raksturīgām rotaslietas. Kā likumā noteikts muzejs tās nodeva Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei, kura pēc tam tās nodeva atpakaļ Aizputes muzejam. Pēc visa spriežot, tie bija nākuši no kāda kapulauka. Muzeja vadītāja Jolanta Berga pastāstīja, ka nu šīs senlietas izpētītas un noteikts, ka tās ir no 14.-15. gadsimta un nākušas no ugunsapbedījuma vietas: “Pa aplinkus ceļiem noskaidrojām, ka visdrīzāk tās nākušas no apbedījuma vietas pie tagadējās Cīravas peldvietas (15 kilometru attālumā no Aizputes). Var redzēt, ka cilvēks tur tās meklējis ar metāla detektoru – tā ir tā saucamā “melnā arheoloģija”. Tagad šo lietu atradējs laikam sapratis, ka ar tām vairs neko nevar darīt, jo pārdot interneta izsolēs tās vairs nevar, kā iepriekš (tā ir nelikumīga darbība un par to draud sods), viņu atradīs un sodīs. Tad nu viņš  tagad sapratis savu nodarījumu un centies godīgā veidā atbrīvoties no sava atraduma.”

Lai arī muzejs aicināja atsaukties iespējamo melno arheologu, viņš nav par sevi nav devis nekādu ziņu. Bet muzeja direktore nav tik skarba, ka viņu aicina sēdināt aiz restēm, jo savā ziņā viņš apzinājies savu nodarījumu un centies to mīkstināt, senlietas nododot muzejam, kaut gan Krimināllikuma 229. pants paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu par valstij piederošu senlietu nelikumīgu iegūšanu, glabāšanu, pārvietošanu, pirkšanu, pārdošanu vai izvešanu no valsts. Pēc likuma arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot pieder valstij.

Jelgavas muzeja direktores vietnieks Aldis Barševskis stāsta: “Privātpersona nav tiesīga veikt jelkādus arheoloģiskos izrakumus un senlietu meklēšanu. Savukārt muzejs nav tiesīgs pieņemt nelikumīgi iegūtas senlietas. Ja cilvēkam savā īpašumā nejauši iznāk uziet kādu senlietu (tās var uzrasties izskalojumu rezultātā, savvaļas zvēri un putni arī var tās nejauši uzrakt vai atnest un tamlīdzīgi), ir jānofiksē vieta, kur tas noticis, pēc iespējas nepieciešams nofotografēt un to vietu nosegt, vai citādi pasargāt no tālākas postīšanas. Tad jāziņo Kultūras mantojuma pārvaldei. Ļoti svarīgi ir arheoloģisko atradumu vietu nebojāt un saglabāt situāciju. Zinātnei ir svarīgi ne tikai paši artefakti, bet arī vieta un konteksts, kur tie atrasti. Nereti gadās, ka atradējs senlietas saliek maisiņā un atnes uz muzeju ar labi padarīta darba sajūtu, bet patiesībā tas jau ir likuma pārkāpums.”

Jāpiebilst, ka atbilstoši likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 7. pantam atrastās senlietas pieder valstij, jo šī paša likuma 3.1 pantā noteikts, ka šādas senlietas ir aizliegtas atsavināt, iegūt, glabāt, pārvietot un pārsūtīt. Respektīvi, par šādu valsts īpašumā esošu arheoloģisko senlietu atrašanu kompensācija nepienākas un tās bez atlīdzības jānodod glabāšanā publiskā muzejā.

Saglabāšanas garantija

Latvijas Muzeja biedrības pārstāvis, Valmieras muzeja Krājuma nodaļas vadītājs Alberts Rokpelnis “Likumam un Taisnībai” pastāstīja: “Katrs muzejs atbilstoši savam mērķa un misijas formulējumam kolekcionē noteikta veida priekšmetus. To vērtība var būt gan finansiāli noteikta, gan memoriāla, piemēram, kāds ievērojamam novadniekam piederējis vai svarīga kultūrvēstursika notikuma raksturojošs priekšmets. Dažkārt pēcteči paši, apzinoties sava senča veikumu, piedāvā muzejiem nodot kādus priekšmetus, bet citos gadījumos muzeja darbinieki uzmeklē muzeja kolekcijai vērtīgus priekšmetus. Kā pie Nacionālā muzeju krājuma veidošanas var piedalīties ikviens sabiedrības loceklis? Pirmkārt, kritiski izvērtējot sev piederošo lietu potenciālo vērtību. Nākošais solis ir apzināt, kurā muzejā vislabāk vērsties. Ja nav skaidrības, kur vērsties, tad vislabāk to darīt tuvākajā Kultūras ministrijas akreditētajā muzejā. Svarīgi, ka akreditētā, jo tie visi veido vienu kopīgu Nacionālo krājumu, uzņemoties vienādus pienākumus likuma priekšā.

Ja nodosiet sev iederošos priekšmetus kādam privātam kolekcionāram, kas savu kolekciju sauc par “muzeju”, tad, iespējams, nesaņemsiet nekādu priekšmetu saglabāšanas garantiju ilgtermiņā. Tomēr ieguvums šādā gadījumā var būt iespēja priekšmetu pārdot vai atbrīvoties no lielāka apjoma priekšmetiem, ja kolekcionārs ir gatavs tās pieņemt. Turpretī akreditētie muzeji bieži ir skeptiski pret lielu kolekciju pieņemšanu, kā arī var nebūt gatavi priekšmetus pirkt.

Protams, muzeji arī priekšmetus pērk. Muzeja dibinātājs (valsts, pašvaldība, privātpersona vai sabiedriska organizācija) nolemj, vai un cik daudz naudas piešķirt priekšmetu iepirkumiem. Un tad, vadoties pēc kolekcionēšanas prioritātēm, muzejs lemj, ko iepirkt. Priekšmetu potenciālajiem nodevējiem nevajadzētu kautrēties priekšmetu piedāvāt pārdot, bet arī nevajadzētu brīnīties, ja muzejs kādreiz nav gatavs par kaut ko maksāt, vai maksāt tik, cik pārdevējs vēlētos saņemt. Bet gala beigās tieši priekšmeta īpašnieks nolemj, vai vērtīgāk ir nodot priekšmetu muzejam, tā bagātinot mūsu kopīgo materiālo mantojumu (krājumu), vai pārdot kādam privāti, tā, iespējams, gūstot lielāku peļņu.”

Nododot priekšmetu akreditētam muzejam varam gūt garantiju, ka tas tiks uzglabāts maksimāli piemērotos apstākļos (neatradīsies mitrumā, nepelēs, tām regulāri tiks veikta apkope, piemēram, tīrīšana, vajadzības gadījumā – restaurācija un tā tālāk). Un, protams, tas tiks saglabāts nākamajām paaudzēm.

5. augustā Jauns.lv sāks publicēt rakstu sēriju par Latvijas muzejos pēdējā laikā nonākušajām unikālajām vērtībām – gan iepirktām, gan dāvinātajām: no Daugavpils Novadpētniecības un mākslas, Jūrmalas pilsētas, Tukuma, Latvijas Nacionālais dabas, Latvijas Okupācijas, Rojas Jūras zvejniecības, Ventspils, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas, Liepājas muzejs un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumiem.