FOTO: Jelgavas muzeja dārgumi - Eliasu dzimtas dokumenti un Liesmojošā kļava no Francijas

Jelgavas muzeja krājums papildināts ar unikālām fotogrāfijām, sākot ar 20. gadsimta pirmajiem gadiem, dažādiem dokumentiem, tostarp tādiem, kas saistīti ar Maijas un Fēliksa izglītības gaitām Pēterburgas un Rietumeiropas augstskolās, Fēliksa Cielēna darbu ārlietu jomā, kā arī viņa briļļu futrāļi un citas personīgās lietas, Jauns.lv pastāstīja Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis. Ļoti vērtīgs pienesums muzeja krājumam ir mākslas zinātnieces Maijas Cielēnas un viņas meitas Izabellas Jelgavas izglītības iestāžu izsniegtie dokumenti, piemēram, Maijas Eliases Atzinības raksts par izcilām sekmēm (1902. gads), Eliasu dzimtas fotogrāfijas, Maijas Cielēnas dienasgrāmata, dažādas personīgās lietas un citas vēsturiskas liecības. Īpaši vērtīgas ir divas Ģederta Eliasa gleznas, kuras muzejs saņēma kopā ar jau pieminētajiem artefaktiem.

Eliasu dzimtas vērtības

“Nedrīkst aizmirst, ka muzeja interešu lokā ir visa Eliasu dzimta. No Ģederta Eliasa vecākā brāļa mākslas zinātnieka Kristapa Eliasa mazmeitas Baibas Eliasas esam saņēmuši vērtīgu dokumentu dāvinājumu, kas vēsta par dzimtas mājām “Zīlēni”, piemēram, saimniecības grāmatas, tādējādi saņemot atbildes uz daudziem jautājumiem,” atklājs Aldis Barševskis.

Jāatgādina, ka Fēlikss Cielēns (1888-1964) bija Latvijas jurists, politiķis, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks, kurš no 1926. līdz 1928. gadam bija Latvijas ārlietu ministrs, kā arī Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts, Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partija biedrs. Viņš arī bija 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda autors. Savukārt viņa sieva Maija (1889–1988) bija abu meita. Viņu meita žurnāliste, valodniece un franču filoloģijas doktore Izabella Cielēna dzīvoja trimdā Zviedrijā, kur vadīja Ģederta Eliasa fondu.

Muzejs dāvinājumos ik gadu saņem vairāk nekā 1000 priekšmetu

Tāpat būtisks papildinājums muzeja dekoratīvās mākslas kolekcijai ir Francijā dzīvojošās latviešu tekstilmākslinieces Daigas Štālbergas uzdāvinātais gobelēns “Liesmojošā kļava” (2005). “Varētu uzskaitīt vēl daudzas interesantas lietas, tomēr jāņem vērā, ka katru gadu muzejs saņem dāvinājumos vairāk kā 1000 pamatkrājuma vienību. 2023. gadā Jelgavas muzeja pamatkrājums papildinājās par 1729  vienībām., stāsta Aldis Barševskis. Par muzeja krājumu un tā papildināšanu viņš stāsta:

“Būtībā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa, bet finansiāli un juridiski skaitās Jelgavas Valstspilsētas pašvaldības iestāde. Esam pakļauti arī Kultūras ministrijai un Valsts muzeju pārvaldei, kas veic mūsu uzraudzību un darbojamies Latvijas likumdošanas aktu ietvaros. Galvenais pēc kā mums jāvadās ir jaunais Muzeju likums, kur nesen arī tika veiktas izmaiņas un uzlabojumi, papildinājumi. Tāpat jāizstrādā plāni ārkārtas situācijām un kultūras mantojuma apdraudējumam un rīcībai šādos apstākļos (karš Ukrainā ir arī kā viens no katalizatorierm šīm procedūrām). Jelgavas muzejs tam visam pieiet ļoti nopietni un attiecīgi ir arī daudz jaunu darba uzdevumu.

Muzejs pirkuma gadījumā maksā līgumā nolīgto summu privātpersonai un līgumā noteiktajā laikā to ieskaita norādītajā bankas kontā. Katru gadu šādiem pirkumiem muzeja budžetā, ko apstiprina un piešķir mūsu gadījumā Jelgavas pilsētas pašvaldība, tiek iedalīta noteikta naudas summa, kuru drīkst izmantot tikai šiem mērķiem. Summas lielumu muzejs konfidenciālu apsvērumu dēļ neatklās un tā nereti mainās no gada uz gadu. Uzreiz jāsaka ,ka šīs summas nav lielas un nav mērāmas pat 10 000 eiro, bet krietni vien mazāk. 2024. gada budžetā mūsu muzejam sakarā ar sarežģīto stāvokli daudzu Latvijas pašvaldību budžetos, nav paredzēta naudas summa pirkumiem. Cerams, ka situācija nākamajos gados uzlabosies. Tomēr 99 % gadījumu muzeja krājums tiek papildināts dāvinājumu veidā vai citādi (ekspedīcijas, arheoloģisko izrakumu rezultātā, vai nododot muzejam dokumentus un lietas no citām institūcijām).

Ikviena muzeja krājums ir nacionālā krājuma sastāvdaļa un katrs muzejs savā areālā veido mūsu kopīgo nacionālo muzeju krājumu. Katru priekšmetu, ko mums piedāvā, izvērtē speciāla komisija, ko veido kompetentākie speciālisti, kas nereti pieaicina nozares ekspertus, piemēram, lai novērtētu ieročus, porcelānu un citus artefaktus. Atsevišķos gadījumos muzejs var arī samaksāt, bet tas nav un nekad nebūs antikvariāts. Katrā Latvijas muzejā krājumu komplektē atšķirīgi – atbilstoši muzeja misijai. Muzejs arī nepilda kādu priekšmetu un mākslas darbu vērtēšanu (cilvēki nereti visai neslēpti mēģina izvilināt no muzejniekiem viņa īpašumā esoša artefakta vērtību, bet tad iet uz antikvariātu jau “nobruņojoties” ar viņuprāt autoritatīva eksperta viedokli). Uzreiz jābrīdina, ka tā tās lietas nenotiek. Vērtēšanai ir speciālas iestādes un tas ir maksas pakalpojums. Muzeji ar to priekš privātpersonām nenodarbojas. 

Ja cilvēks ir nolēmis kaut ko dāvināt muzejam, vislabāk ir sazināties ar tuvāko vai priekšmeta profilam atbilstošāko muzeju. Lielāks, ar tehnikas vēsturi saistīts priekšmets (velosipēds, senāks spēkrats) būs piemērotāks kādam tehnikas muzejam, mākslas priekšmets – mākslas muzejam un tamlīdzīgi. Tagad Latvijā ir ļoti daudz specializētu muzeju, tāpēc ieteicams vispirms ieskatīties internetā. 

Cilvēki parasti zvana uz muzeja mājas lapas kontaktos norādīto tālruņa numuru vai e-pastā sūta informāciju un jautājumus. Nereti e-pasta vēstulei pievieno potenciāli dāvināmā priekšmeta attēlu, kas krietni atvieglo muzeja speciālistu darbu. Nereti jau no fotogrāfijām saprotam, ka no piedāvājuma atteiksimies. Muzeja speciālisti parasti lieliski orientējas krājumā un zina, kas būtu īpaši nepieciešams. Muzejā ir izstrādāta krājuma komplektēšanas politika, kas nosaka, ar kādām vēstures liecībām un priekšmetiem muzejs papildina savu krājumu. Protams, visu nevar paredzēt un gadās, ka tiek piedāvāts kaut kas unikāls  un necerēts. Jelgavā iespiestās grāmatas, kas jaunākas par 1850. gadu, no tām atsakāmies, taču, ja kārtējai Bībelei (tas ir biežākais piedāvājums), kas atnesta uz muzeju, ir memoriāla vērtība, tā tomēr nonāk muzeja krājumā. Muzeju īpaši interesē vecāki un retāki izdevumi, piemēram 18. gadsimta grāmatas un tamlīdzīgi. Muzeja krājumā ievērojamu daļu veido mākslas darbi, kas arī lielākoties ir mākslinieku dāvināti.”

Ja dāvina – tad uz mūžīgiem laikiem

Jāuzsver, ka pirmkārt muzejam jāpiedāvā priekšmeti, uz kurām piedāvātājam ir neapstrīdamas īpašumtiesības, un par kuru izcelsmi nav šaubu vai eventuālu strīdu nākotnē. Parakstot dāvinājuma vai pirkuma līgumu, konkrētā persona apliecina šo īpašuma piederības faktu un pati uzņemas atbildību, atdodot priekšmetu muzejam. Otrkārt - dāvinājums vai pirkums nonāk muzeja īpašumā un vairs atpakaļ to nevar saņemt. Bijušais īpašnieks vairs nevar pārdomāt un atsaukt pirkumu vai dāvinājumu. Tāpēc Jelgavas muzejam ir tāds dokuments kā Nodomu protokols, kura darbības termiņam, ierobežots laiks (apmēram mēnesis). Šajā laikā muzeja Krājuma komisijas locekļi iepazīstas ar protokolā iekļautajiem priekšmetiem, novērtē saglabāšanās pakāpi, vērtību un atbilstību Jelgavas muzeja krājuma papildināšanas politikai. Ja lēmums ir pozitīvs, tad tiek sagatavots līgums un pēc tā parakstīšanas tas pilnībā nonāk muzeja īpašumā un kļūst par Nacionālā muzeju krājuma un visas sabiedrības kultūras mantojuma sastāvdaļu uz mūžīgiem laikiem. 

Vēl vajadzētu uzsvērt to, kas saistās ar senlietu atradumiem un ar to saistīto kārtību. Privātpersona nav tiesīga veikt jelkādus arheoloģiskos izrakumus un senlietu meklēšanu. Savukārt muzejs nav tiesīgs pieņemt nelikumīgi iegūtas senlietas. Ja cilvēkam savā īpašumā nejauši iznāk uziet kādu senlietu (tās var uzrasties izskalojumu rezultātā, savvaļas zvēri un putni arī var tās nejauši uzrakt vai atnest un tamlīdzīgi), ir jānofiksē vieta, kur tas noticis, pēc iespējas nepieciešams nofotografēt un to vietu nosegt, vai citādi pasargāt no tālākas postīšanas. Tad jāziņo Kultūras mantojuma pārvaldei. Ļoti svarīgi ir arheoloģisko atradumu vietu nebojāt un saglabāt situāciju. Zinātnei ir svarīgi ne tikai paši artefakti, bet arī vieta un konteksts, kur tie atrasti. Nereti gadās, ka atradējs senlietas saliek maisiņā un atnes uz muzeju ar labi padarīta darba sajūtu, bet patiesībā tas jau ir likuma pārkāpums.