Noklusētā pagātne: Džūkstes centrā joprojām aug Lerha-Puškaiša izveidotais parks
Stādiet dārzus, kopiet kokus – tie arī pieder pie cilvēku izglītotājiem, jo, kas druvu mīlē, tas ir labs zemkopis, kas dārzu mīlē, tas ir labs mājas tēvs, un, kas labs mājas tēvs, tā mājas patīk iegriezties svešam, tā mājās patiks arī pašam naigi darboties, kādā referātā uzsvēris Anss Lerhis-Puškaitis. Mēs viņa vārdu zinām no Džūkstes pasaku grāmatas vāka.
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
Kad vēl nebija televizora un viedtālruņa, bet grāmatu pavisam maz, ziemas tumšos vakarus lielie un mazie īsināja, stāstot pasakas. Džūkstes Lancenieku skolas skolotājs Anss Lerhis-Puškaitis tās sāka pierakstīt. Tagad šajā skolā, kurā viņš 20 gadus mācīja bērnus un pārrakstīja savāktās pasakas un teikas, plānoja augļu dārzu un parku un, veroties pa logu savu stādīto koku zaru dejās, devās mūžīgajā pasaku valstībā, ir ierīkots Džūkstes Pasaku muzejs.
Ansa Lerha-Puškaiša sakopotās Latviešu tautas teikas un pasakas, kas no 1891. līdz 1903. gadam iznāca septiņos sējumos, ir otrs lielākais latviešu pasaku un teiku apkopojums. “Kā pirms Brīvzemnieka un Barona tēva pūliņiem pie tautas dziesmu vākšanas un kārtošanas neviens nespēja iedomāt, ka tautas klēpī atrodas tāds milzu krājums no šās nemirstīgās mantas, tā līdz Lerha-Puškaiša pasaku krāšanas gājumam nekam nevarēja būt nācis prātā esam tautas atmiņā tādu stāstīšanas bagātību. Ja Lerhis-Puškaitis nebūtu nācis un šai bezmaz no viņa viena paša atrastā zelta bedrē racis, tad tas laikam nebūtu darīts ir tagad un varbūt nekad, tāpēc svētītai jāpaliek A. Lerha-Puškaiša piemiņai latviešu tautā uz laiku laikiem,” reiz teicis Kaudzītes Matīss. Taču tas nav vienīgais Lerha-Puškaiša nopelns latviešu literatūrā – viņš aizsāka literārās pasakas žanru. Tāpēc Džūkstes Pasaku muzejā ieinteresētos sagaida viņa radītais Lielēdājs un Džūkstes Sprīdītis, te var leļļu teātrī izspēlēt citas pasakas, kā arī noklausīties Puškaiša sarakstīto oriģinālo ievadu Kurbadam, senlatvju varonim, kuru folklorists savirknējis no 16 brīnumpasakām.
Pīpes galviņa, tintnīca un atmiņas
Jautāsi, kur palicis Ansis, jo tieši ar šo vārdu katrs skolēns, kurš nu ir vecāks par 35, pazīst Lerhi-Puškaiti (1859–1903). Kaut arī viņa tēvs Reinis, Talsu puses Cīruļu māju saimnieks, pratis lasīt latviski un pat izrakstījis avīzi, ko tolaik ne katrs varēja atļauties, rakstīt viņš latviski nav pratis. Tāpat kā viņa dēls, vācu skolās izglītots. Tāpēc (H)Ansu Lerhi neuzņēma Irlavas skolotāju seminārā; latviešu rakstu valodu viņam nācās apgūt privāti un eksāmenus kārtot kā eksternam. Savukārt otru uzvārdu Puškaitis, lietuviešu ziedu dieva vārdu, viņš izvēlējies, jo tas inteliģences aprindās vēl bijis brīvs.
1883. gada janvārī viņš sāk darbu jaunuzceltajā Džūkstes Lancenieku skolā, pēc pusgada apprec Luīzi, piedalās arī Džūkstes-Pienavas Savstarpējās uguns apdrošināšanas biedrības dibināšanā, sāk mērķtiecīgu pasaku vākšanu un skolas dārza stādīšanu (96 ābeles, 24 bumbieres). Pēc gada viņš jau pie skolas ir izveidojis stādaudzētavu, iekārtojis bibliotēku ar 1200 grāmatām (lai ļaudīm ir, ar ko vakarus īsināt), kuras gan vēlāk nākas atdāvināt Zemkopības biedrībai, citādi skolu inspektori pieprasa daļu likvidēt – nevar būt tik daudz lasāmvielas latviešu valodā vienuviet.
Viņš ir bijis labs un skolēnu mīlēts pedagogs. Par to liecina ne tikai skolasbērnu pulka pieaugšana, bet arī fakts, ka viņš ir izaudzinājis vairākus savus domubiedrus – brāļus Straubergus (folkloristu, klasisko filologu Kārli un matemātikas skolotāju, kultūrvēsturnieku Jāni; nesen atkārtoti iznākusi brāļu sarakstītā Džūkste – pagasta un draudzes vēsture) un brāļus Bērziņus (teologu, LU profesoru, folkloristu Ludi, kurš parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, un pedagogu, literātu Robertu). Lerhim-Puškaitim bijusi stingra pārliecība, ka bērni jāskolo ar mīlestību, ar smaidu, ne rīksti.
“Viņa veikums latviešu kultūrā ir tikpat svarīgs, cik Krišjāņa Barona padarītais, tikai Lerhis-Puškaitis par sevi ir atstājis daudz mazāk liecību. Puškaiša oriģinālie rokraksti un grāmatas glabājas Latviešu folkloras krātuvē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, oriģināls muzejā ir melnās grīdas dēlis, kas atrasts remonta laikā, pīpes galviņa un tintnīca, kā arī viņa sievas māsas Elīzas Veinbergas izšūtais dvielītis. Kara laikā Lancenieku skolā bija hospitālis, vecākie iedzīvotāji vēl atceras, ka krievu zaldāti dedzinājuši mēbeles un grāmatas, lai sasildītos. Bēniņos mēs gan atradām vienu veco skolas solu, to tagad var apskatīt muzeja klasē. Esam izpētījuši to, ka četru mēnešu vecumā nomira viņa vienīgais dēliņš Oļģerts; Puškaitis tad rada savu oriģinālo pasaku Svētelis un vanags un vairāk par to nerunā. Kāpēc viņš tik maz piemin ģimeni? Mēs joprojām pētām, cerot kādudien uzzināt ko vairāk. Ir stāsts, ka Lerhis-Puškaitis ir mācījies Tartu; pirms gadiem bijām Tartu Universitātes arhīvā un tajā neatradām ne vārda par viņu. Bet kāpēc viņš raksta, ka ir bijis Tartu? Slēpjas… Mēs turpināsim meklēt atbildes,” stāsta Pasaku muzeja tagadējā vadītāja Dita Silava, kura uzaugusi daudzdzīvokļu namā pāri ceļam, vietā, kur reiz kopā ar skolēniem Lerhis-Puškaitis bija iekopis izmēģinājumu lauciņus.
96 ābeles, 22 bumbieres, 14 ķirši
“Viņa trīs pūrvietu dārzs, apdēstīts ar dzīvu eglīšu žogu, parāda sava īpašnieka nepiekūstošu darbību un kārtību. Viss te iegrozīts un tiek darīts pēc visiem dārzniecības likumiem, tādēļ arī dārzs, lai gan vēl gluži jauns, ir tik košs un patīkams. Te redzam visādas ogas, labu sugu, kārtīgi apkoptas, labi apkoptu ābeļu skolu; ābeles, spirgti augušas zem laba kopēja rokas, gan vienkārši, gan uz palmu vīzi izslietiem zariem, pat viena lapene no mākslīgi izliektiem ābeļu zariem. Puķu dobēs, lai gan vienkāršas, ne dārgas puķes, bet ar garšu, lietpratīgi sakārtotas un apkoptas; bišu dārzā bites labāko veidu stropos, pie tam visa darbošanās ap bitēm notiek ar īsta bitenieka izveicību un lietpratību,” savā ceļojuma aprakstā Trīs dienas Kurzemē, kas 1890. gadā publicēts zinātnes un rakstniecības mēnešrakstā Austrums, novērojis mācītais ārsts un literatūras entuziasts Pēteris Kalniņš. Vēl precīzāks bijis dārzkopis, publicists un literāts Jānis Peņģerots, 1889. gada Dārzkopības kalendārā rakstīdams: “Jau 1883. gadā, tikko labi atnācis uz jauno, nule kā celto Lancenieku skolas namu, A. Lerhis-Puškaitis tūliņ pirmajā pavasarī par saviem līdzekļiem trīs pūravietas lielo skolas zemi sāka apstādīt ar augļu kokiem; bet apkārt dārzam – visām trim pūravietām – par žogu dēstīja eglīšu sētu, kuras derīgums toreiz Džūkstes apgabalā vēl nebija pazīstams.” Pēc gada skolas dārzā viņš ierīkoja koku skolu, lai mācītu, kā kociņus potēt, kopt, apgriezt, veidot pareizu vainagu, jo tolaik retajam bija šādas zināšanas. Kā Peņģerots raksta: “Dažs labs gan kociņu iesēj, uzpotē, bet vēlāk izaudzina žagarus, nevis kociņus ar kroni pēc dārzniecības likumiem.”
Koku skolā galvenokārt strādāja tie saimnieku bērni, kuri iemācīto varēja izmantot savos dārzos un pēc tam mācīt citus. Tāpēc katram bija ierādīta sava ābelīšu, ķiršu, ogu krūmu rinda – savs gabaliņš, kas uzturams tādā kārtībā, lai ne mazākā nezālīte neizsprauktos! Aizrautīgais skolotājs pat nereti apsteidzis periodiskajos izdevumos publicētos diplomēto dārznieku un agronomu ieteikumus augļu dārzu kopšanā un šķirnēs, piemēram, mudinājis pārstādīšanai ņemt Antonovku, bet mālābeli jeb Serinku un Ribstonas pepiņu stādīt tirgum. Un šādas pūles nevarēja palikt bez ievērības – 1895. gada 23. jūlijā Lancenieku skolā ierodas tautskolu direktors, divi tautskolu inspektori un kuratora kancelejas sekretārs, lai inspicētu priekšzīmīgi iekārtoto dārzu, “vairākas stundas uzkavētos, noņemtu no dārza zīmējumus un izbraucot ļoti atzinīgi izteiktos par skolotāja ieviesto kārtību, skolēnu apmācīšanu un solījās par šo priekšzīmīgo darbu ziņot tautas apgaismošanas ministrijai”. Šajā gadā Puškaitis saņēma Zemkopības ministrijas prēmiju un atzinības vārdus.
Dārzs iepotē mājas mīlestību
No Lerha-Puškaiša stādītajiem kokiem pie skolas palikušas tikai liepas gar ceļa malu. Taču Džūkstes centrā joprojām aug Lerha-Puškaiša izveidotais parks, kurā bija iestādīti ap 400 lapu koku un 1000 eglīšu, – pats personīgi parka stādīšanā viņš nostrādāja 70 dienas! Diemžēl tieši šajā pacilājošajā laikā viņš esot pirmo reizi jutis, ka krūtīs iedur… Arī viņa zīmētais parka plāns vairs nav atrodams – par to interesējas Nacionālā Botāniskā dārza speciāliste Daina Roze, kura pēta dārzkopja Lerha-Puškaiša mantojumu.
Savā 1892. gada referātā Arī dārzs iepotē mājas mīlestību pasaku tēvs raksta: “Putniņš, pavasarī pārnākdams, apmetas tai vietā taisīt ligzdu, kura viņam mīļa, patīkama izlikusies. Raugi lakstīgalu piespiest purva steigumos nomesties, redzēs, vai tev izdosies. Nē: jaukā birzītē straujupītes malā, tur viņa dzied, tur tā līksmojas. Bet, ja viņa līksmojas, ja viņa dzied, tad taču ievu krūmājs vai birzīte būs gan tik jauka, ka lakstīgalas instinkts citādi nevar: no priekiem ir jādzied.” Un arī šie ir patiesi vārdi: “Stādiet dārzus, kopiet kokus – tie arī pieder pie cilvēku izglītotājiem, jo, kas druvu mīlē, tas ir labs zemkopis, kas dārzu mīlē, tas ir labs mājas tēvs, un, kas labs mājas tēvs, tā mājas patīk iegriezties svešam, tā mājās patiks arī pašam naigi darboties. Tur uz podesta būs rakstīts – Darbs!” Referātu mēs šodien varam lasīt, pateicoties Dainai Rozei un folkloras pētniekam, stāstnieku kustības aizsācējam Guntim Pakalnam, kura akadēmisko interešu lokā ir viņa radinieka Lerha-Puškaiša dzīve un literārais mantojums.
Kopš 2016. gada Lancenieku skolas dārzā sākusies Tukuma novada pašvaldības finansēta Pasaku dārza veidošana – ainavas rekonstrukcija, veco koku sakopšana un jaunu stādīšana. Dārzā aug seši dižkoki, kas ir vairāk nekā 270 gadu veci, ir Lerha-Puškaiša stādītā liepu rinda, zirgkastaņas, vīksna ar vēja slotu, kas ir reti sastopama, Dobeles augļkopības institūta selekcionāru veidotais ceriņu šķirnes Puškaitis eksemplārs – par godu Ansa Lerha-Puškaiša 150 jubilejai, plūškoks (Puškaitis pseidonīmam izvēlējies senprūšu meža dievu, kas mājojis zem plūškoka zariem) un atrodas laukakmens, kas redzams 1898. gada fotogrāfijā, ko šajā dārzā uzņēmis Roberts Bērziņš. No jauna Puškaiša dārzā iestādīta parastā īve, krastu kļava, skarainā hortenzija, vairākas spirejas, Amūras ceriņš, irbene, lazda, parūkkoks, divirbuļu vilkābele, cidonija, Eiropas segliņš, ābeles, vēlā ieva, vairāku šķirņu filadelfi, bumbieres, ozols, zelta jāņoga, upenes, jāņogas, ērkšķogas, pīlādzis, krāšņā veigela… Ansa Lerha-Puškaiša dārzs atkal zied!
