foto: Rojs Maizītis
Ko dara kādreizējais Latvijas premjers Valdis Birkavs? Raksta atmiņas, kritizē jaunos, aizstāv Avenu, klausās operu
Bijušais Latvijas premjers Valdis Birkavs mūs aicina uz ziemeļniecisku apdomību, ebreju tālredzību un itāliešu toleranci.
Sabiedrība
2024. gada 21. jūnijs, 06:04

Ko dara kādreizējais Latvijas premjers Valdis Birkavs? Raksta atmiņas, kritizē jaunos, aizstāv Avenu, klausās operu

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Valdis Birkavs bija atjaunotās Latvijas Republikas otrais premjers (1993-1994), “trakajos deviņdesmitajos” vadījis Ārlietu ministriju (1994-1999), pēc tam gadu pabijis tieslietu ministra krēslā. Pirms ceturtdaļgadsimta saņēmis Eiropas Gada cilvēka Latvijā titulu, zaudējis Valsts prezidenta vēlēšanās Vairai Vīķei-Freibergai. Bet tagad savā dzīvoklī Šampēterī raksta atmiņu grāmatu, klausās opermūziku, bet ne īpaši Latvijas ziņu raidījumus.  

Juridisko zinātņu doktors Valdis Birkavs pēc mēneša svinēs savu 82. dzimšanas dienu un ir varen možs – katru dienu dodas rīta krosā, speciāli nopircis dzīvokli ceturtajā stāvā tuvējā Pārdaugavā, lai mundrumu uzturētu pa kāpnēm kāpjot uz savu mājokli. Un tas neskatoties uz veselības problēmām, viņam ir pasliktinājusies redze. Grāmatas vairs nevar lasīt tik aizrautīgi, bet nu vaļasbrīžus var veltīt operdīvu ieskaņojumiem. Ir arī mērķis – līdz 100. dzimšanas dienai, kā pats smej, pabeigt savu atmiņu grāmatu.

Savos izteikumos spurains. Starp citu, arī pats tāds kādreiz bijis, jo 1993. gadā, kad kļuva par premjeru ne īpaši ņēma vērā sava priekšteča Ivara Godmaņa ieteikumus. Jaunie politiķi demokrātijā ne īpaši alkst pēc veco padoma, viņš teic. Par to arī varēs lasīt viņa topošajā atmiņu grāmatā. Arī par viņa pienesumu Latvijas politikā. Valdis Birkavs praktiski ielika pirmo bruģakmeni mūsu ceļā uz NATO, bet nu, kad svinējām Latvijas divdesmit gadu esību Ziemeļatlantijas blokā, viņa nebija starp svinību viesiem. Viņa vadībā izaugusi arī daļa pašreiz pie varas esošā politiķu saime, tostarp arī ārlietu ministre Baiba Braže. Tāpēc interesanti uzzināt, kā Latvijas bijušais valdības galva un ārlietu ministrs vērtē pašreizējos laikus un vispār, kā viņš dzīvo. Jauns.lv aicināja Valdi Birkavu uz vaļsirdīgu sarunu.

“Nekādas katastrofas vēl nav, bet...”

foto: Rojs Maizītis
Valdis Birkavs: “Latvija man izskatās pēc cilvēka, kurš ļoti sen nav bijis pie ārsta.”

- Jūs jau labu laiku rakstāt atmiņas jeb memuārus. Kā ar tiem sokas?
- Jā, tikko atkal pabeidzu vienu nelielu ierakstu...

- Nu un kad tad varēs visus šos ierakstus ieraudzīt apkopotus grāmatā? Un ar cik lappušu pievarēšanu lasītājam būs jārēķinās?
- Mēdzu jokot, ka to pabeigšu uz savu 100 gadu jubileju.

- Tad jau iznāk, ka vēl labs laiks būs jāpagaida.
- Redziet, man jau iet ļoti lēni. Vispirms es tekstu ierunāju, tad to dodu atšifrēt. Man atnāk atšifrētais teksts – atkal klausos un laboju, un atkal sūtu atšifrēšanai. Pašreiz kāda puse jau varētu būt uzrakstīta. Nupat pabeidzu pārlasīt ceturto nodaļu. Šobrīd strādāju pie piektās, bet ir gatava arī sestā un septītā nodaļa. Kad visu “salīmēs” kopā kādas 120 lappuses jau būs. Varbūt vairāk, varbūt mazāk. Es neskaitu. Man tā drīzāk ir kā tāda nodarbošanās, izklaide, nevis darbs. Bet reizē arī darbs – pienākums. Draugi jau man saka: “Raksti, raksti, raksti”. Viņi jau mani pierunāja rakstīt.

- Kad bijušie politiķi raksta memuārus, tad lasītājs tajos sagaida arī kādus pārsteigumus un sensācijas no “vecajiem, labajiem” laikiem, politiskās aizkulises. 
- To gan neceriet. Es nerakstu memuārus.

- Ko tad? Atmiņas.
- Es tās drīzāk nosauktu par memorizētām politiskām esejām, kuras vienkārši ir sistematizētas. Un tā nav tikai Latvija, bet tā ir Latvija caur notikumiem Eiropā un pasaulē, protams, arī Latvijā. Nedomāju, ka man jāraksta memuāri kā tādi. Grāmatā nav hronoloģiska kārtība, bet jācer, ka kaut kāda loģika visā tajā būs.

- Jābūt interesanti, jo kā nekā tagad jau izaugusi jauna paaudze, kurai ir maza nojausma par “trakajiem deviņdesmitajiem”, kad bijāt gan Latvijas premjers, gan ārlietu ministrs.
- Domāju, ka jaunākā paaudze vispār ļoti maz zina par agrākajiem laikiem. Tā nu tas ir. Tikko pieliku punktu ceturtajai nodaļai “Demokrātija Latvijā no rītausmas līdz norieta sākumam”. Un tajā ir lietas, kas attiecas ne tikai uz Latviju, jo šobrīd pasaulē notiek procesi, kuri Latviju ietekmē negatīvi, un ne tikai Latvijai, bet visu demokrātisko pasauli kopumā. Nekādas katastrofas vēl nav, bet tā nākotne, kas stāv priekšā, ir ļoti neskaidra un izšķiršanās notiek mūsu acu priekšā. Nezīmēšu nekādas katastrofas ainas, jo es pats katastrofām arī neticu. Cilvēki kā dzīvo tā dzīvo, kā priecājas tā priecāsies, kā smaidīja, tā smaidīs...

- Runājot par tām katastrofām, varbūt mēs no tām esam tā mazliet attālāk...
- Nē.

- Es domāju attālāk tai ziņā, ka esam NATO un Eiropas Savienībā.
- Mūsu iestāšanos NATO daži arī bremzēja.

- Un kas tie daži bija?
- Nesauksim tagad viņus vārdā, bet manā grāmatā viņi būs pieminēti. Bet tie jau nav nekādi brīnumi. Kā sākotnēji izskatījās NATO? Kāpēc mums tajā jāieliek nauda? Kāpēc mums vispār tas jādara? Kādā starptautiskā sanāksmē 2006. gadā pie manis pienāca Kostarikas prezidents un prasīja, kāpēc Latvijai vispār vajadzīga armija? Kostarikā armija jau sen kā likvidēta, un tā ir viena no attīstītākajām valstīm, par kuru mēs gan maz zinām, jo tā no mums ir ļoti tālu. Bet tā tas ir... Es uz to atbildēju, ka mums ir vēsturiskā pieredze, slikta vēsturiskā pieredze. Ko mēs darījām? Tolaik mēs (aizsardzības) budžetā pie NATO likām iekšā visu sportu, kas tomēr zināmā mērā arī ir saistīts ar armiju. Piemēram, Bismarks (Oto Eduards Leopolds fon Bismarks, Vācijas valsts apvienotājs; 1815-1898) taču ieviesa veselības aizsardzības sistēmu nolūkā, lai zaldāti būtu veselīgi.

Īstā NATO politika Latvijā sākās ar brīdi, kad mēs pievienojāmies NATO programmai “Partnerattiecības mieram” (1994. gadā). Atceros to brīdi, kad NATO ģenerālsekretāra vietniekam iesniedzu Latvijas pieteikumu. Tas bija starpposms, kurā mēs izrādījām vislielākās aktivitātes. Atceros, ka toreizējais ASV valsts sekretārs Vorens Kristofers man kā toreizējam Latvijas ārlietu ministram uzticēja vadīt vienu no sēdēm, kas bija veltīta Centrāl- un Austrumeiropas valstīm. Tur tad arī tā sapratne radās. Domāju, ka tā (pievienošanās NATO) bija pareiza izvēle un liela veiksme. 

Pēc manām domām no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem līdz 2006. gadam cilvēcei tās ilgstošajā vēsturē bija vislaimīgākais periods, vismaz 20. un 21. gadsimta. Demokratizācijas viļņu teorijas autors Semjuels Hantingtons (amerikāņu politolgs; 1927-2008) deviņdesmitos gadus uzskata par demokrātijas triumfu, kad demokratizācija sasniedza savu augstāko uzbangojumu, līdz 2006. gadā sākās autokratizācija. Tas nozīmē, ka šo 16 gadu laikā nebija klasiskā demokratizācijas un autokratizācijas viļņu pārklāšanās. Mēs šajā 16 gadu periodā dabūjām visu, kas mums vajadzīgs. Bet jautājums par to, vai mēs tālāk visu pareizi izmantojām, jau ir garākas sarunās vērts.

“Nemīlu Latvijas ziņas”

foto: Rojs Maizītis
Valdis Birkavs: “Iztaisīsim tai mūsu mīļajai Latvijas vienu kārtīgu analīzi no galvas līdz papēžiem!”

- Runājam par NATO, demokrātiju un tā tālāk, bet kāpēc jūs nemanīja vērienīgajās svinībās par godu Latvijas divdesmitgadei NATO rindās? 
- Bet kāpēc man jāpameklē visi oficiālie pasākumu?  Man tie jau kļūst... Es pateikšu tā: negribu atrauties no savām lietām, kas ir daudz interesantākas, nekā klausīties vienu un to pašu. Neredzu nekādus jaunus vārdus (oficiālajos pasākumos), nedzirdu neko, kas veltīts Latvijas nākotnei. Dzirdu tikai runas par pagātnes sasniegumiem. Par to, cik viss ir labi, bet neko nedzirdu par attīstību. Kad es par to sākšu kaut ko dzirdēt, varbūt man būs interesantāk. Es arī uz Saeimas sēdēm neeju. Tur nav radoša gara, es to neredzu, nedzirdu. Es to laižu gar ausīm. Tas viss palicis tik formāls. Tajā, vairs nav nekāda dzirksts, ka es labāk pastrādāšu pie memuāriem – varbūt būs ātrāk, nekā sasniegšu 100 gadus.

- Tagad visu šo taču lielā mērā vada jaunā politiķu paaudze, no kuras viens otrs ir arī jūsu “politiskais audzēknis”, kā, piemēram, pašreizējā ārlietu ministre Baiba Braže. Kā vērtējat viņu un vispār savu pēcteču darbību valdībā un politikā?
- Baidos izteikties par visu valdību “vienā rāvienā” – tur ir ļoti dažādi cilvēki, bet Baiba Braže (pirms tam Laizāne) bija ļoti laba Ārlietu ministrijas speciāliste, lai neteiktu, ka izcila. Cilvēks, kurš ieguvis starptautisku pieredzi, man rada uzticību. Savā laikā pirms Latvijas iestāšanās ES jokoju, ka Latvijas Ārlietu ministrija jau ir iestājusies Eiropas Savienībā, atliek vien līdzi paņemt valsti. Un tas lielā mērā attiecas arī uz šodienu. Tikai baidos, ka dažkārt lēmumi tomēr ir pārāk sasteigti.

Saproties, ka Latvijas ir zeme, kas prasa mieru tieši šī vārda psiholoģiskajā nozīmē. Te cilvēkam jārīkojas apdomīgi, tālredzīgi un toleranti. Te nav kur steigties, te nevar neko sasteigt, te var tikai sastrēbt karstu. Šī zeme prasa mierīgus ziemeļnieciskus cilvēkus, mums nav vajadzīgi tādi, kuri ar sarkanu karodziņu skrien vilcienam pa priekšu. Katra lieta jādara apdomīgi. Un es šo apdomību, tālredzību, toleranci neredzu. Tas mani kaitina! Tādēļ arī nemīlu Latvijas ziņas, kaut gan tās sliktākās tajās neparādās. Mums nav analītikas, kas nepieciešama, lai valsts varētu normāli funkcionēt; lai iedzīvotāji redz, kur mēs ejam, ko darām. (To, ka tas tā tagad nav) var piedot, jo šobrīd ir sarežģīts laiks un pat tālredzīgi politiķi neredz pārāk tālu. Bet tad jo īpaši nav kur steigties.

- Nu un kā mums šobrīd ir ar to steigšanos?
- Mūsu jaunajam prezidentam Edgaram Rinkēvičam, kaut gan, kas nu viņš par jauno, jau drīz šai amatā būs gadu, jau diezgan senu teicu, ka pagaidām viss ir bez kļūdām. Savukārt viņš atbildēja: “Nāks laiks, būs kļūdas”. Nu jau ir bijušas kļūdas, steiga... bet nerādīšu ar pirkstu un neko sliktu neteikšu. Mums ar viņu bija gara saruna – es viņam neko nenorādīju, mēs lietas tikai izrunājām, kas ir nepieciešams. Es viņam teicu, ka ir pienācis laiks beidzot patiešām paskatīties atpakaļ uz mūsu atjaunotās neatkarības 30 gadiem nevis tāpēc, lai sevi slavētu, teiktu, cik mēs daudz esam sasnieguši, bet lai izanalizētu, vai visu esam darījuši pareizi, jo viss tas, ko mēs valstī ielikām deviņdesmitajos, 1993. gadā, līdz pat šim brīdim darbojas. Ir svarīgi, lai šī analīze un secinājumi būtu, lai mēs nospraustu mērķus, jo pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO mūsu valstij kā tādai mērķi nav tikuši izvirzīti. Nu, nav! Jā, mēs risinām tekošās problēmas. Tas ir tā - ja mums mājai tek jumts, tad mēs to saremontējam. Pamatus ielika, māju uzbūvēja, šur tur tek, šur tur ir jāpiekrāso, viss... Bet kas tālāk? Nu, mums jau valsts himna balstīta ekleksijā: priecājieties par dzīvi, jādejo, jādzied. Varbūt nav nemaz vērts par nākotni domāt, it īpaši manā vecumā.

- Nu ir gan vērts un laiks domāt, jūs ieplānojis, kam būtu jābūt 2042. gadā - jāparādās jūsu grāmatai...
- Varbūt tieši tāpēc es arī grāmatas nodošanas termiņu esmu tik tālu nolicis..

“Cilvēkus nelieku krātiņos”

- Un ar pirkstu rāda arī uz jums: kāpēc parakstījāt atbalsta vēstuli Pjotram Avenam (latviešu izcelsmes Krievijas uzņēmējs un politiķis, kurš 2022. gadā iekļauts ES izveidotajā sankcionēto personu sarakstā saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, Latvijas pilsonis, kuram piemērotās sankcijas Eiropas Tiesa atcēla, un kam nepiekrīt Latvijas puse). Kopš vēstules parakstīšanas pagājis pusgads, bet kaislības nerimst...
- Es šādu vēstuli varu vēlreiz parakstīt. Saprotiet, ka es uz cilvēkiem skatos savādāk. Es viņu nelieku krātiņos un tiem klāt nepiespraužu zīmīti, ka tas ir bīstams zvērs, vai tas kož vai nē, kā viņš jābaro, kādus ēdienus viņam var dot un tā tālāk. Cilvēks ir kā koks. Vai nu viņam pie kājām sāk augt saknes, vai nu viņam ir jau saknes vai nē. Ja viņš tai zemē ir ieaudzis, kaut arī gadsimta vētras viņu izrāvušas un aiznesušas citur, un viņš atkal tur grib ieaugt, tad viņam jāļauj to darīt. Desmitiem, simtiem tūkstošu latviešu šobrīd ir izklīduši pa pasauli. Kādos darbos viņi iesaistās? Kādas ir viņu domas? Viņi visi kādreiz atgriezīsies, ja atgriezīsies. Mēs viņus nevaram šķirot, ja viņi nav noziegušies, un to tagad atzīst arī Eiropas Tiesa.

Latvijai tā pozīcija bija un ir sasteigta. Cilvēks, kas nekad neko sliktu Latvijai nav nodarījis, kurš te atgriezies, ir kā koks, kurš ir prasījis, lai viņam zarus apgriež citās valstīs, jo viņš izauga liels. Un viņš palīdzēja te augt citiem. Un mēs tagad tā vienkārši ar vienu rāvienu, pārsteidzīgi, bez izdomātas pozīcijas... tas vispār kļūst dīvaini. Mēs esam Eiropas Savienības valsts, kurai ir saistoši Eiropas Tiesas spriedumi, bet mēs joprojām domājam, kā mums rīkoties.

Valda Birkava 80 gadu svinības

2022. gada 28. jūlijā savu 80 gadu dzimšanas dienu atzīmēja ekspremjers Valdis Birkavs.

gallery icon
50

Latvija man izskatās pēc cilvēka, kurš ļoti sen nav bijis pie ārsta. Mums nav bijis “čekāls” (no angļu valodas: “chek all” (pārbaudīt visu)). Mums liekas, ka sāp galva. Mums ir divas rokas – viena no tām šobrīd ir Eiropas fondos, bet otra – Latvijas pilsoņu kabatā, jo naudas taču nav. Ekonomikas attīstībai uzmanība netiek pievērsta. Kājas mums niez tāpēc, ka desmitiem tūkstoši aizsoļojuši pāri robežai. Mēs izliekamies par beigtiem. Mums liekas, ka mums ir vēzis un to vajag izgriezt. Un mēs to apstarojam ar nepārdomātiem likumiem un aizliegumiem. Iztaisīsim tai mūsu mīļajai Latvijas vienu kārtīgu analīzi no galvas līdz papēžiem!

- Un kas to analīzi var veikt?
- Mēs paši, kas Latvijā dzīvo.

Valdis Birkavs koķetē ar dāmām

gallery icon
13

- Vai arī Dievs, kuru mēs uzrunājam valsts himnā?
- Es neuzticētos mūsu Veselības ministrijai. Saproties, ka, lai valsts ķermenis dzīvotu ir jāstrādā galvai, bet galva nav vienīgā, kas strādā. Cilvēka organismā ir divas smadzenes – galvā un vēderā. Kā tautu baro vēderā, tā strādā galva. Pieturos pie principa, ko teikusi kādreizējā Itālijas premjera Džūlio Andreoti (septiņas reizes iecelts par premjeru un 25 reizes par ministru; 1919-2013) māte: “Dēls, ja tev nav par cilvēku ko labu teikt, tad klusē”. Bet mēs pret cilvēkiem izturamies pārāk pavirši, tas nav raksturīgi mūsu labākajiem kaimiņiem – ziemeļtautām. Cilvēks ir cilvēks. Pret citiem jāizturas tieši tāpat, kā pret sevi, tad nebūs lieku jautājumu.

- Un kā jūs izturaties pret sevi? Neskaitot to, ka vismaz četras reizes dienā kājām pa kāpnēm kāpjat šurpu-turpu uz savu dzīvokli ceturtajā stāvā un rakstāt atmiņu grāmatu?
- Lai organisms būtu vesels, viņam jādod slodze. Tāpēc es katru dienu tomēr tos desmit tūkstošus soļu veicu. Ne tikai nosoļojot, bet arī, ja pašsajūta atļauj, tad pirmos trīs-četrus noskrienu, neskatoties uz to, ka es redzes dēļ varu ieskriet kādā kokā. Tas attiecas arī uz valsts organismu – lai būtu darbs ar noteiktu mērķi. Otrkārt, neapšaubāmi ir vajadzīga laba diēta, respektīvi – lai tauta būtu paēdusi. Jo visas problēmas, kas rodas galvā, rodas tad, kad tās otras smadzenes kuņģī vairs nestrādā tāpēc, ka tas ir tukšs. Bez darba, sporta un diētas vēl ir vajadzīgs miegs un izklaide. Nezinu, kā mums ir ar miegu, man liekas, ka kādreiz tas drusku ir par daudz. Bet izklaides ir, skatos, ka mūsu ļaudis daudz priecājas un man par to ir tikai prieks.

- Un kādas pašam tās mīļākās izklaides – grāmatas, mūzika...?
- Kopš slikti redzu, esmu daudz vairāk pievērsies mūzikai.

- Kādai? Vai pats arī spēlējat kādu instrumentu?
- Nē, nespēlēju, un to nožēloju. Bet es ļoti mīlu operu, pareizāk sakot – labas operdziedātājas. Mīlu arī klasisko mūziku un labu popmūziku.

- Un no latviešu mūzikas?
- Man patīk teātra dziesmas.

“Demokrātijas būtība ir konflikti”

foto: Rojs Maizītis
Valdis Birkavs: “Skatos, ka mūsu ļaudis daudz priecājas un man par to ir tikai prieks.”

- Vai politiķi, kuri pašreiz min valdības gaiteņus, nāk pie jums parunāties ne tikai par dzīvi, bet arī prasīt kādu padomu, ieteikumu? 
- Jāņem vērā viena lieta – demokrātijā jaunie politiķi reti runā ar vecajiem politiķiem. Pirmkārt tāpēc, ka viņiem pašiem ir sava galva un savas domas. Otrkārt, tāpēc, ka viņi neprot sarunāties ar opozīciju. Labi atceros laikus, nezinu kā ir tagad, ka mūsu politiķi pēc vizītēm citu valstu parlamentos, īpaši Lielbritānijā, brīnījās, kā viņi no tribīnes viens otru lamā, bet pēc tam iet kopā dzert kafiju vai viskiju. Līdz demokrātijas būtībai nonākt ir ļoti grūti. Tāpēc, ka demokrātijas būtība ir konflikti. Konflikti ir tiem kas dzen uz priekšu, ir attīstības pamatā. Ja konfliktus paslauka zem paklāja, tad ir beigas. Bet konfliktus var atrisināt tikai tad, ja esi tolerants, ja tu proti uzklausīt otru, ja tu otru, kas runā savādāk, nekā tu, uzreiz neuzskati par ienaidnieku, kas ir absolūti boļševistiska kultūra. Boļševiki ar to arī sāka pasludinot visus, kas nav ar viņiem, par ienaidniekiem, sāka nojaukt visus pieminekļus, uzskatīja, ka ienaidnieki vienkārši ir jāiznīcina. Latvijas Universitātē bija viens politikas pētnieks, kurš tagad ir universitātes profesors Eiropā, kurš mūsu demokrātiju nosauca par postpadomju demokrātiju. Tas ir visai trāpīgi, jo tāda tā arī ir. Godīgi sakot, man savā laikā likās, ka mēs patiešām demokrātiju esam ieviesuši. Mums ir demokrāti, tie septiņi rūķīši, par kuriem būs rakstīts manā grāmatā, kuri katru dienu vaiga sviedros strādā, rok demokrātijas dārgakmeņus un zeltu. Bet viņi ir panīkuši Sniegbaltītes dēļ. Varbūt, ka ļaunā ragana viņus ir uzcienājusi ar kādu ābolu. Dažreiz man liekas, ka te kāds darbojas ar ļaunu roku.

- Bet nāks jau jauni un labāki laiki...
- Es aicinu pie ziemeļnieciskas apdomības, varbūt vienkārši pie cilvēciskas apdomības. Ļoti ceru, ka parādīsies jauna saucēja balss, kura spētu laikmetu novērtēt, no mākslinieku vides. Mākslinieku, kultūras cilvēku tālredzība... Ziemeļnieciskas apdomības, ebreju tālredzības un itāļu tolerances, īpaši sicīliešu tolerances. Aizbrauciet uz Itāliju, tur tevi vienmēr saņem kā viesi. Varbūt tāpēc, ka sicīlieši ir bijuši tik bieži iekaroti, ka beigu beigās viņi nosprieda, ka nav ko ar visiem iekarotājiem cīnīties, labāk būt viesmīlīgiem saimniekiem savā zemē.

- Paldies par sarunu. Bija interesanti...
- Bet neceriet, ka kāds politiķis nāks pie manis pēc padoma. Tā nenotiek. Demokrātijā vecie var dot padomu, bet jaunie nebūs tie, kas to ņems vērā. Un es biju tieši tāds pats. Jo, kad man iepriekšējais premjers Ivars Godmanis piedāvāja visu izstāstīt, es, protams, ar viņu nosēdēju, uzklausīju, bet jau zināju, ka visu darīšu savādāk.