Nē - Līgosvētkiem! Latvieši jau vairāk nekā gadsimtu strīdas par "nepiedienīgo" Jāņu nosaukumu

Kā katru gadu, arī šogad sociālajos tīklos pirms Jāņiem parādās ieraksti, kuros apgalvo, ka latvieši savu leksiku piesārņo ar vārdu "Līgosvētki". Patiesībā tādu Līgosvētku nemaz neesot. Esot “Zāļu diena” un "Zāļu vakars" (23. jūnijs) un tam sekojušie “Jāņi” vai “Jāņu diena” (24. jūnijs). Nekad mums tādi Līgo svētki pat sapņos nav rādījusies, ja pie teikšanas nebūtu nonācis Emilis Melngailis, kurš pagājušā gadu simteņa pašā sākumā izgudrojis jaunvārdu “Līgo svētki”, kas nu galīgi neatbilst mūsu tautiskajai izpratnei par vasaras saulgriežiem. “Līgo” esot tikai līgotņu (Zāļu dienas un Jāņu dainu) refrēns, kuram par godu nu nekādi nevar nosaukt svētkus.

Emiļa Melngaiļa “māžošanās”

Kā arguments tiek minēta, Emila Melngaiļa 1928. gada 21. jūnijā laikrakstā "Jaunākās Ziņas" teiktais: “Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpst tikai Jāņudziesmas, es, jaunās dienās - 1900. gadā - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju gudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņadienu, Jāņunakti, kā jau bieži muļķība nosēžas godavietā, galdagalā, lai ar’ uz īsu brīdi.” Jāpiebilst, ka aizpagājušajā gadsimtā daļa latviešu uzskatīja - Jānis it nebūt nav latvisks vārds un tas asociējas ar Bībelē minēto svēto Jāni Kristītāju (vācbaltiešu mācītāji Kristītāja ebrejisko vārdu Johanāns esot latviskojuši uz Jānis). Savukārt tagad valodnieki uzskata, ka “Jānis” ir gluži latvisks personvārds un tā izcelsme ir līdzīga vārda “jāt” izcelsmei (vārda nozīmes pamatā ir jēdziens “nācējs, gājējs”, un tas mitoloģiski ir saistīts ar kosmisko kustību un gadskārtu ritu). 

Tad nu iznāk, ka Emilis Melngailis latviešu valodā ir ievazājis "nepiedienīgo” Līgosvētku nosaukumu. Tomēr tā nebūt nav, jo jau 19. gadsimta beigās, kad Emilam Melngailim bija vien 16 gadi, latviešu valodā jau bija ieviesies Līgo svētku apzīmējums. Par to varam pārliecināties tā laika vienas no latviešu lielākās avīzes "Baltijas Vēstnesis” slejās (“Pēterburgas Ārrīgas Dziedāšanas biedrība Koknesē rīko Līgo svētkus” (1891. gada 22. jūnijs); “Kopīga Līgo svētku svinēšana Aleksandra parkā” (1891. gada 19. jūnijs)). Pēc tā var spriest, ka Emilis Melngailis nu nekādi nav varējis izgudrot Līgosvētku nosaukumu, jo diez vai tīņa vecumā viņam būtu bijis tāds iespaids, ka spējis ietekmēt visu latviešu leksikonu.

Nelatviskais “līgo”

Bet arī pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vārdu salikums “Līgo svētki” ir plaši lietots, paralēli “Jāņiem” un “Zāļu dienai”. Piemēram, 1939. gadā akadēmiskais laikraksts “Studentu Dzīve” publicējis plašu apcerējumu “Līgo svētki - latviešu vienotāji”. Varētu pieļaut, ka 1939. gadā, iespējams, terminus nav mācējusi pareizi lietot kāda provinces tenku lapele, bet ne jau galvaspilsētas nopietns akadēmisks izdevums...!

Vārdu sakot, cik latviešu, tik arī versiju par Līgosvētku piedienību. Pēc visa spriežot, Līgosvētku nosaukums gan īsti korekts nav, bet no tautas mutes to laikam neizsvēpēt. Piemēram, starptautiskais  uzņēmuma “Skrivanek”, kas  ir viens no lielākajiem valodu pakalpojumu sniedzējiem pasaulē, Baltijas pārstāvniecība sniedz šādu skaidrojumu:

“Dienu pirms Jāņiem kādreiz dēvēja par Zāļu dienu, vakaru pirms Jāņiem - par Zāļu vakaru. Šodien, domājams, pēc jāņudziesmu piedziedājuma, nostiprinājies Līgo dienas un Līgo vakara nosaukums. Neaizmirsīsim, ka īstie latviešu svētki ir Jāņi, kurus līgojam. Mēs taču dzeram kāzas, bet tādēļ tās nesaucam par Dzeršanas svētkiem, Ziemassvētkos dziedam "kaladū”, taču tāpēc tos nedēvējam par Kaladū svētkiem un tā tālāk.”
 
Pērn Jāņu noskaņu Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa un Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulkotājs Andrejs Veisbergs pauda, ka vēsturiski vasaras saulgriežu svētkus dēvējam par Jāņiem un atzīmējam zāļu vakaru un Jāņu dienu. Populārs arī kļuvis nosaukums “Līgo svētki”, kas, lai gan varētu tikt sasaistīts ar tautasdziesmu tekstu, tomēr šķiet nelatvisks.

Savukārt mākslas zinātniece Ieva Pīgozne, kura pētījusi baltu mitoloģiju un tradīcijas, savā blogā raksta, ka pēdējos gados arvien aktīvāk Jāņu nosaukums tiek aizmirsts un tā vietā tiek lietots no starpkaru Latvijas laika ievazātā nosaukuma “Līgo svētki” atvasināts vienkāršojums “Līgo”: “ Kad dzirdu, ka mēs “svinam Līgo”, man sāp ausis. No kurienes tad teiciens “līst kā pa Jāņiem”? Es Jāņos aicinu arī vilkt mugurā tautastērpu. Bet galvenais, saukt šos svētkus to īstajā vārdā - par JĀŅIEM.”

Okupācijas sekas

Tikmēr ir daļa tautiešu, kuri pārliecināti, ka Līgosvētku nosaukumu ieviesuši padomju okupanti 1945. gadā (citā versijā – 1947. gadā), lai tautas svētkiem izdomātu “tautas brālības raksturu”. Te nu gan jāsaka, ka Līgosvētku nosaukumu būtu pārgalvīgi piedēvēt tikai padomju okupantiem, jo 40. gadu sākumā arī nacistu pārvaldības laikā iznākušajās avīzēs uz Jāņiem pirmajā lapā drukāja svētku rakstus ar nosaukumu “Līgo svētkos” (piemēram, skatīt 1942. gada 24. jūnijā Daugavpils dienas laikrakstu “Daugavas Vēstnesis”). Tiesa gan tolaik arī polemizēja par Līgosvētku “nepiedienīgumu”, piemēram, 1944. gada 23. jūnijā Rīgā iznākušajā “Līdumā”. “Līdumā” gan nav pretenzijas pret vārda pirmo daļu “līgo”, bet gan otro – “svētki”, jo senlatviešiem nemaz neesot bijis pazīstams tāds jēdziens kā “svētki”, tā vietā jālieto vārds “laiki”.

Jāteic, ka nav ziņu par to, kā senie latvieši savulaik dēvēja vasaras saulgriežu laiki. Bet pastāv pieņēmums, ka Jāņu nosaukumu latvieši ir aizstājuši ar Līgosvētku nosaukumu, lai tie neasociētos ar 24. jūnijā kristīgajā baznīcā svinamo svētā Jāņa Kristītāja dienu. Un tad nu mūsu leksikā ieviesās “nepiedienīgais” svētku nosaukums. Līgo nosaukums šiem svētkiem nostiprinājies pēc Jāņu dziesmu jeb līgotņu piedziedājuma “Līgo, Līgo” un diez vai to izdosies izskaust, jo latvieši (vismaz daļa) vēl no aizpagājušā gadsimta beigām Jāņus sauc arī par Līgosvētkiem. Un diez vai tas būtu liels noziegums, jo galvenais jau nav tas, kā mēs svētkus saucam, bet gan to saturs. Jo sarunvalodā ir vairāki latviski svētki nodēvēti “nepareizajā” vārdā, kā to pieprasa oficiālais kalendārs. Piemēram, jūlija otrā sestdiena ir “Jūras svētku diena”, bet tradicionāli mēs tos dēvējam par Zvejnieksvētkiem. Savukārt pavisam jaunmodīgs ir 4. maijs, kad “Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu” daudzi iemīļojuši saukt par Baltā galdauta svētkiem.

Pseidodievība Līgā

Runājot par Līgosvētkiem, daudziem acu priekšā pavīd arī pirmo latviešu Dziesmu svētku karogs, uz kura lepni rakstīts: “Līgo”. Te nu gan jāpiebilst, ka tam nav nekāds tiešs sakars ar Jāņiem. Uz karoga redzamajā izšūtajā bildē attēlots, kā tiek pielūgta Līgo jeb Līgas dieve - senlatviešu līksmības un draudzības dieve. Karogā redzam priesteri baltās drānās, viņš stāv pie kupla ozola, te ir altāris, ozola zars viņam rokā, viņš upurē Līgas dievei, lai skan dziesmas. Lai latvieši vienojas dziesmā! Sarežģītajā un brīžiem samudžinātajā senlatviešu panteonā Līgas dieve gan nav tā pamanāmākā un arī tās izcelsme nav diez ko labi pētīta – pirmo reizi rakstītajos avotos par to stāstījis vācbaltiešu rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis (1769-1850), un pēc tam jau Līgas dievi pieminējuši arī citi – Āronu Matīss (latviešu žurnālists un kritiķis; 1859-1939), Andrejs Pumpurs (eposa “Lāčplēsis” autors; 1841-1902) un citi.

Garlībs Merķelis rakstījis: “Tagadējā Jāņa dienā visa latvju tauta svin savus vecu vecos Līgā svētkus, līgodama, diedama, priecādamās. ”Tālāk viņš min “laipnā dieva Līgā puķaino altāri”. Tomēr senlatviešu panteonā Līgā dievs vai dieve nav pamanāma, tā, pēc visa spriežot, ir pseido (izdomāta) dievība, bet tas it nebūt nenozīmē, ka nu mums būtu jāatsakās no Līgo vārda.