Noklusētā pagātne: kā rūpnīcā "Straume" ražoja mikroviļņu krāsnis
To, ka padomju laikos Latvijas rūpnīcā "Straume" ražoja leģendārās kafijas dzirnaviņas, ko eksportēja pat uz Rietumeiropu, zina visi. Taču krietni mazāk zināms ir fakts, ka "Straume" mēģināja ražot arī mikroviļņu krāsnis un trauku mazgājamās mašīnas. Tiesa, ne pārāk veiksmīgi.
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
Trauku mazgājamās mašīnas "Straume" sāka ražot jau sešdesmito gadu vidū, un, kā jau tolaik PSRS bija ierasts, būtībā tās bija ne pirmā svaiguma (ja precīzāk, trīsdesmito gadu) vācu Siemens ražojumu kopijas. No mūsdienu skatpunkta raugoties, "Straumes" trauku mazgājamās mašīnas bija mazas, un to jauda – visai pieticīga. Vienā piegājienā varēja nomazgāt tikai 12 šķīvjus, četras glāzes un četrus galda piederumu komplektus. Toties ātri, 15 minūšu laikā, viss bija vairāk vai mazāk tīrs. Vēl viena būtiska atšķirība no mūsdienu trauku mazgājamām mašīnām – "Straumes" agregāts darbojās ievērojami skaļāk, nerunājot nemaz par lielāku ūdens patēriņu. Tas gan īpaši nevienu neuztrauca, jo padomju laikos komunālie pakalpojumi maksāja kapeikas. Būtiskāka problēma bija cita – miniatūrajās padomju dzīvokļu virtuvītēs jau kafijas dzirnaviņām nebija viegli atrast vietu, kur nu vēl lielajai trauku mašīnai! Ņemot vērā, ka trauku mašīnas bija arī diezgan dārgas, bet kvalitāte bieži vien kliboja, necik ilgi tās ražošanā nenoturējās. Galu galā, padomju cilvēks netīros šķīvjus gluži labi varēja nomazgāt izlietnē ar rokām.
Astoņdesmito gadu sākumā "Straume" nolēma apgūt vēl kāda tolaik mūspusē neredzēta jaunuma – mikroviļņu krāsns – ražošanu. "Straume" gan nebija vienīgais PSRS uzņēmums, kas pievērsās šai jomai, apmēram tajā pašā laikā mikroviļņu krāsnis mēģināja taisīt arī divas Ukrainas rūpnīcas, kas tirgū laida modeļus Dņepranka un Mrija, turklāt otro izstrādāja uzņēmums, kura galvenā specializācija bija kosmiskās tehnoloģijas.
Kā jau ierasts, tehnoloģiskie risinājumi bija “patapināti” no ārzemju produktiem, pirmām kārtām atkal no Siemens, taču drīz vien izrādījās, ka padomju rūpniecība tā īsti tos nokopēt tomēr nav spējīga. Vismaz ne par saprātīgu cenu. Mikroviļņu krāsnij domāto elektroniku ražoja rūpnīca Saratovā, kurai šis uzdevums ne visai labi padevās, bet no ekonomiskā viedokļa, kā drīz vien izrādījās, viss šis pasākums bija pilnīgi bezjēdzīgs. Sarēķinot visus plusus un mīnusus, kļuva skaidrs, ka "Straumē" ražotās mikroviļņu krāsns pašizmaksa ir 600 rubļi, taču tās veikala cena tika noteikta 300 rubļi. Tātad gali nekādi negāja kopā. Tā gan bija diezgan ierasta parādība padomju rūpniecībā: kad Radiotehnika astoņdesmito gadu otrajā pusē sāka ražot portatīvo kasešu atskaņotāju Duets, tad arī tam pašizmaksa bija krietni augstāka par veikala cenu. Varētu rasties loģisks jautājums: kādēļ gan šīm precēm nevarēja noteikt augstāku cenu, lai ražotājs gūtu vismaz kaut kādu peļņu? Atbilde vienkārša – tādā gadījumā šīs preces veikalu plauktos stāvētu līdz pastardienai, jo vidējais padomju cilvēks ar 120 rubļu algu tās nekādi nevarētu atļauties.
Taču, ja Dueta gadījumā atskaņotājus tik un tā saražoja tūkstošiem, tad "Straumes" mikroviļņu krāsns tik plašu izplatību nepiedzīvoja. Kaut gan plānos bija paredzēts ražot 10 000 krāšņu gadā, drīz vien ražošana tika apturēta un kopskaitā izgatavoti vien daži simti "Straumes" mikroviļņu krāšņu. Ja kādam tāda ir saglabājusies, tagad to droši var uzskatīt par lielu retumu.
