Viedoklis: Ačgārni par nodokļiem, glupi par medijiem, lēkšus pāri nevainīguma prezumpcijai

“Latvijai atvēlētās deviņas vietas sadalīja septiņi saraksti. JV un NA pa divām vietām, AS, LA, Progresīvajiem, Saskaņai un LPP pa vienai. Prognozējami krita un netika ievēlēts Kariņš, negaidīti maz guva rosļikovieši par ko prieks.

Nevar uzvarēt nezināmais

Lielākie zaudētāji ir Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), jo iztērēja ļoti daudz naudas, taču netika. Tas nav nekas neparasts, jo Eiropas Parlamenta vēlēšanas vispirmām kārtām ir personību vēlēšanas. Tā kā ZZS saraksta līderis bija mazpazīstams, viņš nevarēja uzvarēt Robertu Zīli vai Reini Pozņaku, vai Valdi Dombrovski. Nezināmi cilvēki Eiropas Parlamenta vēlēšanās neiet cauri. Bet ir, piemēram, partija “Latvijas attīstībai”, kurai Saeimas vēlēšanu reitingi ir zemi, taču Ivars Ījabs tiek iekšā. Lai gan viņam patiesībā nav nekāda sakara ar partiju “Latvijas attīstībai” darbību Latvijā. Tas uzjautrina un sarūgtina vienlaikus.

Bērni nokļūst vēlēšanu skandālā

Bet Siguldā bija jauks piedāvājums bērniem viņiem bija iespēja piedalīties paralēlās EP ‘’spēļu” vēlēšanās, kurās viņi balsoja par to, vai bērnudārzā jāstāda ābeles vai bumbieres, un apmēram par tādiem jautājumiem atkarībā no vecuma. Taču latvieši nebūtu latvieši, ja nemēģinātu sacelt skandālu.

Izrādās tādas pašas bērnu un jauniešu vēlēšanas bijušas Cēsis pirms Saeimas vēlēšanām. Kādas Kultūras akadēmijas studentes to bija izdomājušas kopā ar CVK, un tagad viņas protestē, ka ārprāts – tā ir idejas nozagšana! Kā izrādās, viņas gribēja naudu par to, ka viņas to ideju ir izdomājušas un lai Siguldas dome viņām par to maksā.

Man ir ļoti grūti iedomāties autortiesības šādai lietai kā bērnu vēlēšanas. Ideja ir tik tiešām laba, taču apšaubu, vai to var patentēt. Žēl, bet latvieši pat ļoti labas lietas mēdz sabojāt ar skandāliem, dusmām, strīdiem. Tas ir nepatīkami.

Man šķiet, ka Kultūras akadēmijas studentes varētu būt priecīgas, ka viņu ideja tiek izmantota tālāk un plašāk. - Bet prasīt par to naudu? - Apšaubu.

Siliņas ačgārnā nodokļu politika

Latvijas premjere Evika Siliņa nebeidz pārsteigt. Šoreiz par nodokļiem. Nodokļi ir tā galvenā lieta, ar ko valdībai jāstrādā. Nodokļi ir tas, ar ko valdība jāspēj izveidot budžetu un ietekmēt tautsaimniecību. Proti, ja grib kādu nozari attīstīt vai tieši otrādi – kādu nozari neattīstīt -, tad ar nodokļu palīdzību to visu var regulēt un balansēt. Katrā ziņā tā ir jebkuras valdības politika.

- Ko saka Siliņa? - Viņa saka, ka gaida no kaut kā, no finanšu ministra Arvila Ašeradena un darba grupas diskusiju rezultātu, un tad viņa lems.

Tas ir ačgārni! Ja valdība un premjere grib veikt politiku, tad politiku jāveic ar nodokļiem, un viņai jādod uzdevums Ašeradenam un ministrijai, kādus nodokļus vajag. Jebkurā gadījumā nevar būt šāda norobežošanās, kā Siliņa to saka, ka tad, kad viņi ministrijā sagatavos dokumentus, tad mēs kaut ko domāsim. Tā nav pareizi!

Un Ašeradena pārdomas, ka varētu celt PVN... Arī tas, ka tas viss notiek slepenībā un nav aktīvas diskusijas ar sabiedrību. Tas apbēdina un satrauc. Var piekrist Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam, kurš aicina šīs diskusijas veikt atklāti un savlaicīgi. Ja politiķi vēlas mainīt nodokļu politiku, tad tas jādara atklāti, nevis jaut kur pa kaktiem un slepenām darba grupām izdomājot nodokļu likmju palielināšanu, pazemināšanu vai vienalga kādas izmaiņas. Nē, sabiedrība ir jāiesaista, un ne tikai sociālie partneri, kā vēlas un pauž Siliņa, bet arī visa sabiedrība – lai plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos var lasīt par tām izmaiņām, kādas ir sagaidāmas. Pretējā gadījumā tā ir “feika” politika, “frīku” politika.

Neglīti ir provocēt

Datu valsts inspekcija veica sociālo eksperimentu – vingrinājumu, kurā pusaudžiem piedāvā atbildēt uz jautājumiem, pretī solot austiņas un visādus gadžetus, kas jau pusaudžiem patīk.

Un pēc tam uzbudinās un sašūt, jo, šausmas, šausmas, pusaudži ir gatavi dalīties ar sensatīviem datiem par sevi, saviem vecākiem un vēl visu ko.

Manuprāt, ļoti neglīta, provokatīva kampaņa. Protams, ka pusaudzi var ieinteresēt ar jautājumiem par vecāku reliģisko piederību, ja ir cerība dabūt, vinnēt telefonu. Šādas provokācijas ir nepieņemamas, turklāt, ja tās veic valsts iestādes. Pat Krimināllikums cita starpā neparedz provokācijas – tiesībsargājošo iestāžu darbinieki nevar iet pie ierēdņa un piedāvāt viņam kukuli, un tad, ja viņš piekrīt, tad viņu arestēt. Nē, nē, tādā veidā nedrīkst provocēt tas ir aizliegts! Tā no valsts iestādes puses ir neglīta rīcība. Protams, ka vajag stāstīt bērniem, pusaudžiem, vecākiem, pensionāriem, man, ka savus datus ir jāaizsargā, bet ne šādā veidā. Tā ir ļoti nepareiza kampaņa, kas, droši vien, ir izmaksājusi pārdesmit tūkstošus vai vēl vairāk, bet tā ir ačgārna lieta – tā nedrīkst bērnus tracināt, kārdinot ar mobiliem tālruņiem. Protams, ka viņi par iespēju tos iegūt ir gatavi uz daudz ko, taču tas nav pareizais ceļš, kā izglītot bērnus.

Logina iedomājas, ka ir mediju ķēniņiene

Nebeidz iepriecināt kultūras ministre Agnese Logina. Viņa raksta: “Mediju politiku neveido ar sporādiskiem priekšlikumiem priekšvēlēšanu laikā!” Man nācās ilgi guglēt, ko nozīmē “sporādiski”. Cilvēks, kurš izmanto šādus vārdus, nav inteliģents – viņš neprot izteikties, viņš atrod kaut kādus sarežģītus svešvārdus, lai tēlotu gudro.

Jebkurā gadījumā Loginas pārdomas par mediju politiku izskatās, maigi izsakoties, dīvainas. “Laikā, kad dažādu uz mediju darbu un saturu attiecināmu ierosinājumu izskan gan no Saeimas tribīnes, gan publiskās diskusijās, šķiet būtiski atgādināt, ka mediju politiku ciešā sadarbībā ar profesionālām žurnālistu un mediju organizācijām Latvijā veido Kultūras ministrija,” braši pauž Logina. Manuprāt, Latvijas mediju politiku vajadzētu veidot lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem. Medijiem ir jābūt atkarīgiem no auditorijas, nevis no Sabiedrības integrācijas fonda, Kultūras ministrijas vai vēl kādas organizācijas, kas dotē medijus un mediji kļūst no tās atkarīgi.

Pašlaik ir noslēgušās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un varbūt tas atstās iespaidu arī uz valdības sastāvu. Tādā gadījumā nebūtu slikti, ja tādi ministri kā Logina vai Kaspars Briškens pameklētu kādu citu darbu. Jo valdība ir vāja, un valdība kļūst neloģiska – Briškens netiek galā ar “Rail Baltica”, Logina netiek galā ar kultūru. Andris Sprūds nosacīti tiek galā ar Aizsardzības ministriju, jo tur ir daudz naudas. Bet kopumā šķiet, ka “Progresīvie” ir izgāzušies kā veca sēta un nav darītāji. Muldēt jau var daudz, bet, kad vajag darīt, tad ir vājuma piegarša.

Logina sargās žurnālistus

Vēl Loginas kundze ir izsludinājusi konkursu par žurnālistu drošības izpēti par 25 tūkstošiem. Tātad kaut kādas organizācijas pētīs žurnālistu drošības tēmu, un galvenais uzsvars ir uz to, ka, lūk, pret žurnālistiem tiek vērstas naida runas. Mums tagad ir citāda pasaule, kāda nebija pirms 20 gadiem. Tagad ir sociālie tīkli, kuros jebkurš lasītājs var izteikt savu viedokli arī par žurnālistiem. - Vai tāpēc viņi ir apdraudētāki? - Diezin vai.

Latvijā žurnālisti netiek ne sisti, ne slepkavoti. Tas, ka viņiem šķiet, ka viņi ir apdraudēti... Nu, kā to lai saka. Ar ko viņi ir īpašāki par citiem, parastajiem cilvēkiem, kuri pauž savu viedokli facebook vai YouTuba, kā, piemēram es? Es paužu savu viedokli, bet, vai tad man jājūtas apdraudētam? Nu nē taču.

Es nejūtos apdraudēts tāpēc, ka saku to, ko domāju, un uzskatu, ka mana valsts spēs mani aizsargāt gadījumā, ja kāds gribēs mani aizskart kā jebkuru Latvijas piksoni. Vai tiešām tieši žurnālisti jāizceļ starp citām profesijām?

Taču 25 tūkstošus eiro Kultūras ministrija ir iedalījusi pētījumam par žurnālistu drošības vērtējumu. Nu izvērtēs, piemēram, ka žurnālistiem nav drošības. - Ko tagad darīt? - Vai pieliks žurnālistiem miesassargus klāt? Ja izvērtēs, ka žurnālistiem ir drošība, tad iznāk, ka 25 tūkstoši ir velti iztērēti. Nelieto Logina veselo saprātu – nu, kad nav ministres, tad nav. Bet nu gan jau mēs to pārdzīvosim un ministre Logina nebūs mūžīgi savā krēslā.

Stukāns iedomājas, ka prokuratūra ir tiesa

Ģenerālprokurors Juris Stukāns! Tiesa ir spriedusi, ka Stukāns ir pārkāpis nevainīguma prezumpciju – apvainojis vienu cilvēku pāridarījumā, lai gan tiesa to nav konstatējiusi. Stukāns pauda, ka viņš uzskata, ka tiesa ir kļūdījusies un to cilvēku vajadzēja notiesāt (tiesa attaisnoja). 

Tiesa tagad ir spriedusi, ka Stukāns ir pārkāpis nevainīguma prezumpciju un viņš kā amatpersona tā nedrīkstēja darīt. Prokurori saka, ka nē - tas ir Stukāna viedoklis, un viņam ir tiesības uz viedokli, un viņš var tā pateikt, ka cilvēks ir vainīgs, ja viņš uzskata, ka ir vainīgs.

Prokuratūra ir iesniegusi protestu un tiesai būs atkal jāizskata šis jautājums. Ļoti gribas, lai ģenerālprokurors netērē manu naudu niekiem! Ļoti gribas, lai ģenerālprokurors dara savu darbu, ja viņš to spēj. Ja nespēj, tad lai atkāpjas no amata.

Ja ģenerālprokurors publiski pauž, ka kāds cilvēks ir vainīgs un tiesa ir kļūdījusies, tad tā ir rupja  ģenerālprokurora kļūda. Tikai tiesa nosaka, kurš ir vainīgs, nevis prokuratūra. Viņš ir mēdzis izteikties tā, ka, ja prokuratūra ir ierosinājusi lietu, tad ir skaidrs, ka cilvēks vainīgs. Viņš uzskata, ka prokuratūra ir tiesa. Ļoti vājš mums ir ģenerālprokurors. Ļoti žēl, jo no viņa gaidījām vairāk.

Īss bija mīlas romāns ar arābu investoriem

Jautra ziņa par Andrejsalu! Adrejsalā investori no arābu zemēm gribot celt lielu, modernu kvartālu. Būšot daudzu miljardu investīcijas. Andrejsala pieder Andrim Šķēlem, Aināram Šleseram un kam tur vēl. Viņi iegulda zemi, no arābiem nāks investīcijas, investors smaidīgs paraksta sadarbības memorandu ar Rīgas domi, ka netiks likti birokrātiski šķēršļi, būs sadarbība un sapratne.

Taču nav pagājis necik ilgs laiks un Rīgas dome ir izpaudusies šķībā veidā.

Investori ir uzbūvējuši kartona maketus, rādot, kādas ēkas būšot jaunajā kvartālā, kādi tramvaji tur braukās un cik jauki tur būs. Ir arī uzslieti reklāmas plakāti ar informāciju, ka te būs kaut kas labs un moderns. Bet Rīgas dome mēra Ķirša personā tagad saka, ka tai tas nepatīk, un memorandu viņi ir gatavi atsaukt.

Ja reklāmas plakāti ir kaut kādā veidā nepareizi izkārti, taču tas ir tehnisks jautājums, ko var mierīgi sakārtot. Ja maketā ir kaut kādas augstceltnes, kas Rīgas domei nepatīk, tad tas ir tikai kartona, papes un putuplasta makets, nevis reālas celtnes. Kad investori un attīstītāji ies uz domi kārtot dokumentus, tad būs redzams, ko drīkst būvēt, ko nedrīkst.

Vispār jau uzskatu, ka visticamāk šis projekts ir blēdība, un latviešu bāleliņi cenšas apčakarēt arābus. Manis pēc, lai tas notiek, mani tas neinteresē. Tur valsts nav iekšā – valsts naudas tur nav, Rīgas naudas tur nav.

Bet man patīk Rīgas mērs Vilnis Ķirsis, kurš uztaisa sadarbības memorandu, bet pēc tam no kaut kā sabīstas un mēģina ieslēgt atpakaļgaitu. Diezin vai ir iespējams kaut ko attīstīt ar šāda veida Rīgas domes attieksmi.”