Režisors Valdis Pavlovskis: "Es no Latvijas karoga peldbikses nešuju"

Tajā aktieris Rūdolfs Plēpis aicina uz satikšanos dzejā un mūzikā, savukārt Pavlovska dzīvesstāstā savērpušies piedzīvojumi karavīru ansamblī Zvaigznīte, kamaniņu sports, filoloģijas studijas, pasākumu režija un daudz kas cits.

Laikam gan vairs nerāda reklāmu, kurā Pavlovskis samīļo smukas gotiņas ar vārdiem: “Manas meitenes!”. “Mārketingā viss iet uz priekšu, bet sabiedrībā šur tur vēl dzirdu šo frāzi,” teic Valdis. Toreiz viņš dabūjis mācīties braukt ar lielo piena mašīnu, nobremzējis tieši kameras priekšā. Kaut gan iegūt jaunu pieredzi savas daudzveidīgās darbības jomās viņam patīk, dzīvē iestājies posms, kad var izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt. Savulaik bijis veiksmīgs pasākumu vadītājs, nu Pavlovskis šai nodarbei pamazām atmet ar roku un arī firmai N jubilejas balli vairs neorganizēs. 

“Šogad man paliek 65, tad nu saskaitīju, ka teātros kopā man bijis vairāk nekā 140 iestudējumu,” rēķina režisors. “Agrāk tikai rakstīju lugas, tagad sāku arī šo to apkopot. Bijis daudz brīnišķīgu dziesmu, kam rakstīju vārdus. Ja bērnam izrāde beidzas, tad lielākoties tās mūzika ieguļas plauktos, ja nu kaut kur radio kādu teātra dziesmu nospēlē raidījumā par kādu aktieri. Un tagad, veidojot uzvedumu ar Rūdolfu Plēpi, producents Mārtiņš Kanters ieliek reklāmā frāzi: “Pēc kā jūs atceraties Plēpi? Pēc Pifa dziesmiņas, kuru viņš brīnišķīgi dziedāja Leļļu teātra izrādē!” Bet Rūdis nekad dzīvē to nav darījis! Vienkārši Ivaram Vīgneram gribējās izrādes dziesmas ierakstīt, kāds tur netika, un radās ideja, ka to varētu izdarīt Plēpis. Ivars sarunāja aktieri, ansambli Dzeguzīte, un tā nu šīs dziesmas sāka savu dzīvi ārpus izrādes. Man likās, ka arī mani teksti var dzīvot bez teātra. Varbūt izdošu savu dzeju grāmatiņu ar QR kodiem, lai var arī paklausīties Pepijas vai Ronjas dziesmas, pameklēšu kādas tērpu, dekorāciju skices ilustrācijām, lai atgādinātu par to bērniem, viņu vecākiem.

Man patīk pasākumi ar pievienoto māksliniecisko un kultūras vērtību, nevis iestudēt kaut kādu mūziklu tikai tāpēc, ka sen nav rādīts. Pēdējā mana veiksme šajā jomā ir dziesmu spēle Šveiks – toreiz un tagad. Notikušas jau 46 izrādes, tagad aprīlī pēdējā VEF kultūras pilī. Nezinu, kāpēc tā ir tik iecienīta, varbūt saistībā ar pasaules notikumiem. Tad ir tā lielā bauda, ka vienā no izrādēm uz skatuves uznāk Gunārs Placēns, un publika viņam no sirds aplaudē. Tagad darbs ar Rūdolfu Plēpi, kuru pazīstu kopš jaunības, sagādā gandarījumu un prieku. Šis, protams, nav peļņas projekts, jo – ko lai dara – Rūdi sāk aizmirst. Atceras ja nu pēc filmas Emīla nedarbi, kaut gan viņš sevi par kinoaktieri absolūti nedēvē.”

Domāju, ne tikai es viņu uz ekrāna pirmoreiz ieraudzīju Arvīda Krieva filmā Spēle.

Bet Rūdis pats ir ļoti neapmierināts ar šo filmu, jo Zigmunda Skujiņa novele bija ar traģiskām beigām – meitene izlēca pa logu. Arī sākotnējais scenārijs bija lielisks. Bet atbrauca kaut kāds vīriņš no Maskavas un teica, ka vajadzīga lādzīga filma – dobrotnij fiļm. Tad nu sagrieza stāstu kājām gaisā. Režisors te bija bezspēcīgs, un cilvēki ne tik daudz atceras pašu filmu un Plēpja izcilo aktierspēli, bet gan Mārtiņa Brauna dziesmu par dvēselīti ar Jāņa Petera vārdiem. Maz kurš atceras, kā Plēpis tēloja Nacionālā teātra izrādē Komivojažiera gals un Jaunatnes teātrī Gunāra Priedes lugā Sniegotie kalni. Nemūžam neaizmirsīšu Mauglī viņa Pāvu, kā viņš spēlēja Dzīvajā ūdenī, Saule rasas pilienā, tajās pašās Skroderdienās, kur bija tik burvīgs Ābrams. Labi, ka cilvēks ticis galā ar saviem dzīves pagriezieniem un pārbaudījumiem, turklāt blakus ir bērni, kuri palīdz. Rūdis pats priecīgs, ka var izkustēties, taču viņam uz skatuves būtu grūti staigāt. Uzvedumā piedalās viņa meita Viktorija, dziedātājs Kaspars Markševics, un es kā režisors nevarēju pieļaut to, ka viņi vadātu aktieri pie rokas.

Laikam šajā ziņā tevi sagatavojusi sadarbība ar fondu Nāc līdzās. Esi režisējis koncertus, kuros uzstājas bērni ar īpašām vajadzībām.

Jā, tas man deva pārliecību, ka nevajag kautrēties no tā, kas ir. Nav nepieciešams slēpt, ka cilvēks neredz. Tie ir Rūdolfa stāsti un dziesmas, uz skatuves valda mājīga atmosfēra. Viņš sēž lielā klubkrēslā, blakus Viktorija, Kaspars, turpat arī komponists Valdis Zilveris, otrā pusē Ēriks Upenieks ar ģitāru. Divas trīs reizes Rūdis pieceļas kājās, atkal apsēžas… Lielākās grūtības bija iemācīties jaunus tekstus. Tad nu Zilveris atlasīja dziesmas, kuras Rūdis atceras no savas dzīves, nolēmām, ka tas būs Plēpja dzīvesstāsts. Un viņš dalās atmiņās par to, kā viss sākās. Kā tēvs dzīvoklī novilka trosi, lai pakārtu priekškaru un varētu teātri spēlēt; ar kaimiņu bērniem viņš rādīja lugu Burvju ķēdīte. Rūdolfs stāsta, kāda bija jaunība, kā dabūja latviešu valodā trijnieku un zaudēja stipendiju, tādēļ vajadzēja piestrādāt restorānā Ruse par sienas avīzes redaktoru. Šie stāsti rada laikmeta ainu, un jau pēc pirmā koncerta kļuva skaidrs, ka saturs nedaudz jāsaīsina. Jūtams, ka teksts par Blaumani ir nedaudz no citas operas un dažas dziesmas izklausās pārāk žēlīgas, bet Rūdis brīnišķīgi runā Imanta Ziedoņa dzeju, Andersena pasaku par mazo sērkociņu pārdevēju. Beidzam, protams, ar Pifu, un tad publika dzied līdzi.

Ja uzvestu Valda Pavlovska dzīvesstāstu, tā laikam būtu komēdija ar šausmu un drāmas elementiem. Šajā sakarā jājautā, ciktāl pavirzījies tiesas process pret Rūdolfu Brēmani, kurš nelikumīgi izmantoja Borisa Rezņika dziesmu Baltijai ar taviem vārdiem?

Izlīguma nebūs. Mēs ar Borisu esam strikti nolēmuši pierādīt, ka bez atļaujas neko ņemt nedrīkst. Daudzi cilvēki grib dziedāt “atmostas Baltija”, bet tik svarīgu dziesmu izmantot konkrētas sociālās grupas interešu un pārliecības demonstrēšanai? Tas nav pieņemami, bet Latvijas tiesu sistēma ir labi zināma – te liecinieks neierodas, te kāds saslimst. Atliek un atliek. Tagad aprīlī kārtējā sēde, par jaunumiem mums ziņo advokāte. Un vēl – autortiesību pārkāpums ir saskatīts, bet nevarot noteikt morālā kaitējuma lielumu. Bet šeit runa nav par naudu, bet par drīkst-nedrīkst! Es no Latvijas karoga peldbikses nešuju. Ja esi uzšuvis un tajās staigājis, tad par to jāatbild. Cerams, izdzīvosim līdz procesa galam.

Boriss joprojām aktīvi darbojas studijā ar reklāmām, bet es pats no tām esmu pagājis nost. Ja godīgi, mēs esam vieni no reklāmas pionieriem Latvijā, adaptējām ārzemju reklāmas, es rakstīju vārdus dziesmiņai par Coca-Cola, kuru iedziedāja Olga Rajecka. Kad radās pirmie hipermārketi, manis radīts ir jaunvārds lielveikals. Tā bija laba pieredze mārketingā, skanēja audio reklāmas sabiedriskajā transportā. Piemēram, 11. tramvajā netālu no Meža kapiem reklamēja iespēju iegādāties līķu čībiņas un pusžaketes, vajadzēja šos tekstus apstrādāt, lai tie cilvēkus nenobiedētu. Piemēram, atnāk no veneroloģiskā dispansera un grib reklamēt iespēju ārstēties no hlamīdijām un gonorejas. “Paga, paga. Ja cilvēks iekāpj tramvajā un dzird par hlamīdijām, nebūs labi.” Mediķi jau, protams, tādas lietas uztver citādi. Nesaukšu sevi par lielu latviešu gramatikas ekspertu, bet toreiz labojām tādas frāzes kā gravēju kapos un vīriešu ādas cimdi.

Tad sekoja citi posmi – sāku strādāt Latvijas Radio, un kādudien uz mazā balkoniņa Doma laukumā kopā ar toreizējo Unibankas prezidentu dzima ideja par dziesmu aptauju. “Ja naudu glabā bankā, kāpēc arī dziesmas nevar likt seifā?” es toreiz teicu. Valodnieki gan iebilda, ka Muzikālā banka nav pareizi – esot mūzikas banka! Bet kā tad ar Operetes – Muzikālo – teātri? Bet arī tas laiks pagājis… Pašlaik esmu projektu vadītājs Lauku atbalsta nodaļā Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrā, piedalos pasākumu Novada garša veidošanā, bet turpmāk tie notiks nedaudz citādi. Sarunu festivālā Lampa būs mūsu telts, kur runāsim par Eiropas aizsargātajiem ģeogrāfiskas izcelsmes produktiem, būs produktu modes skate. Runāsim par skolu ēdienu, būs degustācijas.

Tā kā pasniedzu producēšanu un publiskās uzstāšanās tehniku RISEBA, iesaistu studentus mūsu projektos – braucam uz laukiem, veidojam videosižetus. Tur jau arī vesels teātris – tikt klāt pie cilvēka. Aizbraucam pie zvejnieka, viņš saka: “Man neko nevajag, man tagad jāiet jūrā!” Tad sākam runāt, kā tad īsti ir, varbūt varam palīdzēt ar savu centru. Lauku cilvēki ir baigi foršie, filmējām arī Bebrenē, tehnikumā, uz kurieni brauc cilvēki no visas Latvijas mācīties zirgkopību. Piemēram, lopkopības tehniķim vairs nav jādzīvo pa sūdiem līdz ceļiem, tur jāstrādā ar datoru, jātaisa analīzes, jālasa grāmatas, jāseko zinātnei. Esmu lepns par jauniešiem, kuri izvēlas šādas profesijas. Jā, lauki mūs izglābs!