Baiba Braže: "Būtiskākais ir palīdzēt Ukrainai karā un nodrošināt tās uzvaru"

Tas ir proaktīvs darbs. Nevar sēdēt un gaidīt, ka dažādas pasaules valstis izpratīs Krievijas izvērstā kara imperiālo, koloniālo dabu un tā potenciālās sekas globālajai stabilitātei. Tāpēc notiek tikšanās, vizītes, konkrētu dokumentu iesniegšana dažādu organizāciju ietvaros. Mēs pastāvīgi koordinējamies ar kolēģiem Aizsardzības ministrijā, lai nostiprinātu Latvijas drošību, kā arī mudinātu citas valstis darīt to, kas ir nepieciešams.

Kas Ukrainai ir nepieciešams?

Mūsu ukraiņu draugi ļoti tieši un skaidri pasaka, kas viņiem ir nepieciešams. Tā ir militārā un arī finansiālā palīdzība, jo Ukrainai ir jāfinansē savs budžets. Domāju, ka, piemēram, ES mēs esam diezgan daudz panākuši. Ukrainas palīdzības pakete ir 50 miljardu eiro vērta, taču kopumā ir panākts finansējums Ukrainai vairāk nekā 88 miljardu eiro apmērā kopš pilna mēroga kara sākuma.

Ja runā par militārajām spējām, Ukrainu atbalsta gan NATO un ES dalībvalstis, gan arī plašāks valstu loks, kas, iespējams, publiski par to runā mazāk. ES Eiropas Miera mehānisms paredz kompensēt dalībvalstīm militāro spēju iepirkumus, ar kuriem sniegts atbalsts Ukrainai.

Tāpat ir jāveicina militāro spēju ražošanu Ukrainā. Sadarbībā ar privāto sektoru ir jāattīsta industrija. Piemēram, Vācijas bruņojuma ražotājs "Rheinmetall" ir vienojies ar Ukrainas valdību par savas rūpnīcas attīstību Ukrainā. Mums ir jādara viss, lai Ukraina maksimāli drīz spētu ražot arvien vairāk no nepieciešamām aizsardzības spējām - jau ir panākts vērā ņemams progress attiecībā uz tās pašmāju dronu industriju. Ilgtermiņā jānodrošina, lai Ukraina būtu mazāk atkarīga no sabiedroto militāra atbalsta. Jā, no ārpuses vienmēr var kaut ko piegādāt vairāk, taču ir daudz labāk, ja, piemēram, pretgaisa aizsardzībā Ukraina varētu izmantot kaut ko no pašu saražotā. Runājot par militārajām spējām, tur iekļaujas arī Latvijas veidotā dronu koalīcija.

Nākamais aspekts ir Krievijas spēju ierobežošana. Tās ir sankcijas, naftas cenu griesti un citi pasākumi, piemēram, darbs ar trešajām valstīm, kas tiek "izmantotas" sankciju apiešanā. Tā ir aktīva, proaktīva Latvijas nostāja, kuru darba kārtībā uzturu es, mūsu vēstnieki ES, kā arī citas amatpersonas divpusējās sarunās. Es pati par to runāju ar citu valstu ministriem visās iespējamās vietās. Tā ir ārlietu dienesta specifika, ka mēs esam iesaistīti visur, un nostāja ir ne tikai jāpārstāv, bet arī jāveido kā ES, tā NATO un citur.

Vai Baltijas valstu ietekme Ukrainas jautājumā nav mazinājusies, karam turpinoties trešo gadu? Vai, ņemot vērā korupcijas skandālus Ukrainā, nemazinās valstu vēlme atbalstīt Ukrainu?

Nē, es neredzu šādu atbalsta būtisku mazināšanos. Ukrainā ir jābūt iekšpolitiskai vienotībai jautājumos, kas tiek diskutēti starptautiski. Esot Ukrainā gan kā ministrei, gan kā vēstniecei, esmu tikusies ar pozīciju un opozīciju, lūdzot nodrošināt iekšpolitisko vienotību pašai Ukrainai būtiskos jautājumos.

Problēmas nopietnību apzinās gan Ukrainas vadība, gan arī tiesībsargājošās iestādes. Nav runa tikai par likumdošanu, tās īstenošanas ceļu, bet arī par visas sabiedrības iesaisti.

To, vai šī problēma Ukrainā ir lielāka nekā citās valstīs, ir grūti mērogot, jo Ukrainā notiek karš. Visi resursi tiek mobilizēti, lai atsistu ienaidnieku. Bet ir skaidrs, ka Ukrainas vadība ir pilnīgi nopietni apņēmusies strādāt korupcijas mazināšanā.

Tas, ka Krievijas propaganda mēģina visādā veidā mazināt ES, NATO dalībvalstu un citu valstu atbalstu Ukrainai, pamatojoties uz šādu argumentu, arī ir fakts. Es nedomāju, ka tā problēma ir tāda, lai reāli ietekmētu palīdzības apjomus. It īpaši tāpēc, ka Ukrainas valdība, sabiedrība un tiesībsargājošās iestādes ar to cīnās. Ir vesels pasākumu kopums, kas mērķēts uz korupcijas mazināšanu, jo nevienā pasaules valstī nav izdevies pilnībā iznīcināt korupciju. Maksimāla korupcijas mazināšana ir pašas Ukrainas interesēs. Kara apstākļos tas Ukrainai ir ne tikai kredibilitātes, bet arī eksistenciāls drošības jautājums.

Ja runājam par Baltijas valstu ietekmi, es nemēģinu mērīt, kāda tā ir pasaules mērogā. Mums ir plāns, kas attiecas uz mūsu pašu interesēm. Protams, atkarībā no tā, ar kuru valsti vai organizāciju mēs runājam, mēs izvēlamies iespējami labāko veidu, kā to darīt. Bet mani neinteresē, ko kāda valsts par mani padomās brīdī, kad tiek aizstāvētas mūsu intereses un šīs valstis uzrunātas. Ārpolitiskie instrumenti ir dažādi, lai mēs panāktu to, ko vēlamies.

Protams, ir ES galds, pie kura mēs proaktīvi veidojam bloka kopējo politiku, piemēram, jūnijā pieņems 14.sankciju paketi, kur iekļauti Baltijas valstu un Polijas priekšlikumi. Mums ir atsevišķa koordinācija Baltijas un Ziemeļvalstu formātā, kur mēs regulāri veidojam nostājas.

Nākamais solis ir NATO, kas vairāk attiecas uz militāri politisko un civilmilitāro bloku. Tur nav tikai politika, kāds būs Ukrainas statuss attiecībās ar aliansi NATO Vašingtonas samitā, bet arī praktiski jautājumi par Ukrainas bruņoto spēku savietojamību ar NATO standartiem, procedūrām un doktrīnām. Tā ir gan komandvadība, gan komunikācijas, gan apbruņojums, standarti, gan praktiskā sadarbība. Tas ir apjomīgs uzdevumu bloks, kas reti parādās mediju virsrakstos.

Līdz ar to katrā valstī, organizācijā atbilstoši mūsu lielajam politiskajam mērķim mūsu nostāja ir proaktīva un ietekme ir pietiekama. Tā ir plaša, dziļa, precīza, jo mums nav atkāpšanās ceļa. Tas ir mūsu valsts drošības jautājums. Man nav nekādu šaubu iepazīstināt ar mūsu interesēm un tās arī aizstāvēt, izvēloties labākos veidus, kā panākt rezultātu.

Vai, jūsuprāt, NATO samitā Vašingtonā tiks pieņemti Ukrainai nozīmīgi lēmumi? Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs norādījis, ka Ukraina ir veikusi visas nepieciešamās reformas un ir "viena soļa attālumā no uzaicinājuma" pievienoties NATO.

Ziemeļatlantijas līguma desmitajā pantā ir skaidri pateikts, ka NATO var uzņemt Eiropas valstis, kuras sniedz ieguldījumu eiroatlantiskajā drošībā un par kurām dalībvalstis vienojas. Jaunas dalībvalstis tiek uzņemtas, ņemot vērā šos nosacījumus. Valstu uzņemšana aliansē ir process, kas notiek aiz slēgtām durvīm.

NATO samitā Bukarestē 2008. gadā tika pateikts vienprātīgi, ka Ukraina kļūs par alianses dalībvalsti. Patlaban būtiskākais ir palīdzēt Ukrainai karā un nodrošināt tās uzvaru. Tai ir jābūt balstītai Ukrainas leģitīmajās drošības un politiskajās interesēs. Uz to tiecas gan NATO, gan ES un starptautiskie partneri.

Attiecībā uz politiskiem formulējumiem par Ukrainas uzņemšanu NATO šis darbs turpināsies aiz slēgtām durvīm līdz pat Vašingtonas samitam. Kādi tie būs, neprognozēšu. Mēs noteikti iestājamies par to, lai formulējumi par konkrētiem soļiem būtu spēcīgāki, nekā tie bija Viļņas samitā. Ukraina ir izdarījusi daudz praktiskajā savietojamībā ar NATO. Ticība savām spējām iestāties NATO ir pilnīgi atkarīga no Ukrainas puses. Tālāk jau ir runa par konsensusu politikas jautājumos, kādā veidā formulējumi un kad tie tiek veikti.

Kad Baltijas valstis stājās NATO, arī mums tas bija pietiekami ilgstošs process, lai saņemtu ielūgumu. Pēc ielūguma saņemšanas tālāk noritēja tehniskās sarunas un pati iestāšanās. Šogad aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās ES un NATO. Arī bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga norādīja, cik sarežģītas politiskās sarunas iestāšanās procesā mums bija. Tolaik es to vairāk redzēju no diplomātiskā dienesta iekšpuses, no sarunām ar visām dalībvalstīm. Katra valsts ir jāpārliecina, izmantojot zināmus argumentus. To patlaban dara arī Ukraina, to darām arī mēs, palīdzot Ukrainai.

Protams, ir ļoti daudz kā papildus, kas saistās ar starptautisko, diplomātisko, militāro un citu darbu, lai valstis pārliecinātu. Tāpēc ir jānodrošina Ukrainas spēja uzvarēt un būt sekmīgai kaujas laukā. Grūti iedomāties, ka būs sekmīgas miera sarunas vai kāds cits risinājums, ja Ukraina nebūs sekmīga kaujas laukā.

Kādas ir Latvijas prioritātes Vašingtonas samitā?

Pērn NATO samitā Viļņā tika pielemti aizsardzības plāni, kas savā ziņā nostiprina visa koncepta maiņu, kam NATO ir gājis cauri pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014.gadā. Ja, piemēram, sūtīt karavīrus uz Afganistānu bija katras dalībvalsts izvēle, tad tagad runa ir par savas teritorijas un tautas aizsargāšanu, proti, NATO ir jābūt spējīgai nodrošināt pilna spektra aizsardzību. Lielās pārmaiņas tika iekļautas militārajā stratēģijā 2019.gadā Eiroatlantiskās atturēšanas un aizsardzības konceptā. Tālāk tas nostiprināts detalizētāk reģionālajos aizsardzības plānos. Runa ir par nākamajiem soļiem - spēku nosūtīšanu, jauniem komandstruktūras elementiem, kā un kur spēki tiek komandēti, konkrētām militārām spējām, kas vajadzīgas, lai plāni strādātu.

Tas nav nekas publisks, taču formulējumi, kas pēcāk parādīsies komunikē, apliecinās, ka tas tiek darīts. Mēs aktīvi strādājam kopā ar militārajiem kolēģiem, Aizsardzības ministriju un ministru. Tur ir iesaistīta arī mūsu vēstniece ES, lai visos punktos mūsu intereses būtu atspoguļotas un nostiprinātas. Tas ir viens lielais bloks, kas attiecas uz NATO un Latvijas drošību.

Nākamais bloks ir par aizsardzības izdevumu palielināšanu. 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai izpildām mēs un vēl 18 NATO dalībvalstis. Pilnīgi visām militārajām spējām pretī ir jābūt finansējumam, kā šīs spējas tiek saražotas, nopirktas un attīstītas. Starp valstīm ir jābūt koordinācijai, lai novērstu dublēšanu un ieroču sistēmu nesavienojamību. Ir jābūt skaidrībai, kur šīs spējas tiek izvietotas, jo krīzes laikā tradicionālie piegāžu ceļi var tikt apdraudēti vai ierobežoti.

Tas saistās arī ar civilmilitāro sadarbību, jo liela daļa šo spēju piegādes atrodas loģistikas sektorā - dzelzceļi, kuģi, lidmašīnas, tātad arī civilajā, privātajā sektorā. Visa minētā izmēģināšana notiek dažādās mācībās. Daudzas investīcijas bijušas agrīnās brīdināšanas sistēmā, lai brīdī, kad parādās zināmi militāri indikatori, brīdinājumu sistēmas ziņotu par izmaiņām Krievijas pusē, lai mūsu puse varētu uz to reaģēt.

Ir runa arī par kopējo sabiedrības atbalstu aizsardzībai, kas pilnīgi visās valstīs ir svarīgi. Tas ietver privāto sektoru, mūsu cilvēku gatavību ne tikai aizstāvēt valsti, bet arī apzināties, ka Krievija mēģina ietekmēt mūsu gatavību un gribu aizstāvēt ar naratīvu par to, cik ļoti pie mums ir slikti, ka mēs neko nevaram. Šāds naratīvs tiek apzināti izplatīts. Tas nenozīmē, ka nav jākritizē valdības darbi, aizsardzības vai ārlietu sektora darbi. Ir jāspēj noturēt veselais saprāts pret informācijas operācijām, kas nāk no ārpuses, un psiholoģisko karu, ko Krievija nekad nav apstājusies īstenot. Tā ir realitāte. Mūsu pirmā fronte patlaban ir mūsu galvās.

Krievija savu ekonomiku ir "uzlikusi" uz kara sliedēm. Patlaban uz galda ir ES sankciju 14.pakete, kur iekļauts arī jautājums par mangāna rūdu. Ko vēl var darīt, lai vājinātu Krieviju un tā ne tikai zaudētu karā ar Ukrainu, bet nemēģinātu uzbrukt kādai citai valstij?

Tas ir pareizs uzstādījums. Reakcijai vienmēr ir jābūt tādai, lai Krievijai nebūtu ne vēlmes, ne spēju uzbrukt citām valstīm. Mēs esam pasaulē spēcīgākās alianses dalībvalsts, un stiprināt savu drošību NATO ietvaros ir pamatu pamats. Viens no uzdevumiem ir regulāri strādāt ar valstīm, kuras ir tālāk no robežas ar Krieviju. Sabiedroto klātbūtne Latvijā ir skaidrs apliecinājums, ka dalībvalstis apzinās atturēšanas nozīmi. Tā kā viens ir atturēšanas spējas, otrs - aizsardzības spējas. Tur ir tas spēks.

NATO ir spēcīgākā alianse, un tās iespējas ir pārākas nesalīdzināmi ar to, kas ir Krievijai. Tāpat mums ir griba sevi aizstāvēt, jo atturēšana ir spējas un griba kopā. Līdz ar to nav tā, ka, redzot kādu rīcību Krievijas pusē, NATO pacels rokas un teiks, ka mēs neko nevaram izdarīt. To mūsu militārie un politiskie kolēģi apliecina katru dienu darbā, rīcībā, kopīgās militārās mācībās un manevros.

Pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Krievijas darbības bija redzamas ne tikai izlūkdienestiem. Informācijas un izlūkdatu apmaiņa notika pastāvīgi, NATO alianse netika pārsteigta nesagatavota. Šī informācija bija arī publiska, lai sabiedrība skaidri apzinātos, ka tas, ko saka izlūkdienesti un eksperti, ir pamatots faktos. Arī Krievijai tas parādīja, ka viss, ko tā dara, ir skaidri redzams.

Runājot par karu Ukrainā, jāpiemin, ka valstis nodrošināja militāro palīdzību no savām rezervēm un spējām, vienlaikus pakāpeniski palielinot aizsardzības finansējumu un radot jaunas ražošanas jaudas industrijai, lai šo atbalstu varētu turpināt. Tas notiek gan ASV, gan citās valstīs. Tāpēc jaunas munīcijas ražotnes daudzās valstīs tiek pārorientētas uz 24/7 ražošanu. Kā es jau minēju, būtiskas ir Ukrainas pašas ražošanas spējas.

Krievija to savā pusē izdarīja. Krievija patlaban maksimāli mēģina nodrošināt savas karadarbības spējas, dažādo apgāžu loģistikas jautājumu sakārtošanu. Viedokļi par to, cik ilgā laikā Krievija spēs atjaunot savu militāro potenciālu, kāds bija pirms iebrukuma Ukrainā, ir atšķirīgi.

Mums ir jābūt reālistiem, bet vienlaikus nav arī jākultivē mīts, ka Krievija visu var un spēj. Atcerēsimies, ka Krievijas sākotnējais plāns bija trīs dienās iekarot Kijivu. Ir pagājušas vairāk nekā 800 dienas, taču Krievijas panākumi, paskatoties teritorijā, ir minimāli. Bet Ukraina ir jānodrošina ar spējām, ar kurām tā var ne tikai sevi pasargāt, bet arī uzbrukt Krievijas militārajiem objektiem.

No valdību puses mums jābūt reālistiem, gatavojoties visiem scenārijiem. Ir jāpieņem, jāmodelē dažādi scenāriji un jānodrošina, ka ir gan šīs agrīnās brīdināšanas, gan ātrās reakcijas spējas, gan sabiedrība ir iesaistīta un zinoša, ko darīt. Attiecībā uz NATO plāniem patlaban ir pārliecība, ka viss tiek darīts, lai situāciju varētu novērst, ja tāda veidotos. Latvijai un citām NATO dalībvalstīm patlaban nav tiešu militāru draudu. Ir svarīgi to apzināties. Tas nenozīmē, ka nākotnē tādi nevar rasties, tāpēc mūsu valsts, sabiedrības, aizsardzības spēku gatavība dažādām situācijām ir tik būtiska. Atgādināšu arī, ka civilā aizsardzība ir pašvaldību atbildība un katram iedzīvotājam ir tiesības prasīt rīcību, plānus utt.

Nesen jūs apmeklējāt Gruziju kopā ar Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministriem. Gruzijas parlaments apstiprināja pretrunīgi vērtēto likumu par "ārvalstu ietekmi", kas izsaucis plašus protestus un nosodījumu ārvalstīs. Pieļauju, ka cilvēki, kas devās Tbilisi ielās, labi saprot, ka šāda likuma pieņemšana var draudēt ar valsts neuzņemšanu ES.

Tādās vizītēs mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Mēs tomēr esam ārvalstu ministri, kas ierodas zināmā misijā kā labākie Gruzijas draugi, taču mēs neesam daļa no Gruzijas iekšpolitiskā procesa. Gruzija ir suverēna valsts. Tās tauta ir izdarījusi skaidras izvēles par dalību ES un NATO. Tas ir nostiprināts arī konstitūcijā. 86% Gruzijas iedzīvotāju atbalsta dalību ES.

Mūsu mērķis bija pateikt, ka parlamentārā procesa rezultātā ir pieņemti likumi, kuri radījuši bažas un šī situācija reāli apdraud Gruzijas tālāku iestāšanās procesu ES, jo atcerēsimies, ka 2023.gada 14.decembrī Eiropadome piešķīra Gruzijai kandidātvalsts statusu ar nosacījumu, ka tiks īstenotas deviņas Eiropas Komisijas rekomendācijas. Bija ziņojums ar konkrētiem punktiem, kas Gruzijai ir jāizpilda, taču šie likumi apdraud šo punktu izpildi, kas, piemēram, nav Moldovas situācijā. Moldova faktiski visu ir izpildījusi.

Latvija, Lietuva un Igaunija ir ciešākie Gruzijas atbalstītāji no pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākuma. Tā ir ne tikai mūsu interese, bet arī pienākums ar Gruzijas kolēģiem pietiekami atklāti runāt un aiz slēgtām durvīm stāstīt par to, kā tas izskatās no mūsu puses, jo beigu beigās mums pie ES galda būs jāsēž un visiem kopā jāpieņem lēmumi par Gruziju. Bija daudz sarunu. Detaļas es negribu stāstīt, jo tās tomēr bija aiz slēgtām durvīm.

Kā mēs paši zinām, iestāšanās process ES nav ne vienkāršs, nedz arī ātrs. Likumdošanas pārņemšana faktiski maina valsti. To mēs arī Gruzijas kolēģiem stāstījām, ka būs daudzi soļi, kur viņu pusē būs vajadzīga politiskā vienotība, gan pilnīgi skaidra izpratne par to, ka tas var prasīt arī iekšpolitiski nepopulārus soļus.

Jāsaprot, ka tas nav ceļš, kur var pietikt ar politisku apņemšanos. Gruzijai, esot pašā eirointegrācijas ceļa sākumā, ir jāpieņem nopietni lēmumi. Gruzijā oktobra beigās ir vēlēšanas. Līdz šim Gruzijā nav bijusi procentu barjera iekļūšanai parlamentā. Tāpēc politisko partiju vide ir citādāka, daudz fragmentētāka.

Šī likuma pakete nedrīkst būt par šķērsli demokrātiskajiem procesiem Gruzijā, lai ierobežotu kādu cilvēku, partiju, organizāciju dalību un spēju īstenot godīgas, taisnīgas vēlēšanas. Tāpat tiesībsargājošajām iestādēm saskaņā ar likumu ir pienākums nodrošināt mieru un kārtību, rīkoties saskaņā ar pamattiesībām, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības demonstrēt, pulcēties, paust viedokli. Vardarbīga protestētāju apspriešana nav tas, kas tiktu sagaidīts no valsts, kas vēlas iestāties ES. Gruzija ir suverēna valsts, kas šobrīd atrodas vēsturiskās krustcelēs. Mūsu pienākums ir palīdzēt, atbalstīt izdarīt pareizo izvēli, tad, skatoties no iznākuma, jāpieņem savi lēmumi gan nacionālajā, gan ES līmenī.