Putekļu vētra un skorpions istabā. Arvīds Barševskis pa pēdām Sahāras vabolēm
Kad Latvijā sazvērestību teorētiķi meklēja valdības izkaisītas indes no Sahāras atpūstajās smiltīs, Daugavpils universitātes rektors, profesors un vaboļu pētnieks Arvīds Barševskis tieši bija devies iespaidiem bagātā ceļojumā pa pasaulē lielāko smilšu tuksnesi. Daugavpils pilsētas svētku laikā 31. maijā Latgales centrālajā bibliotēkā durvis vēra Barševska fotoizstāde par šo ekspedīciju.
Sahāra no abiem Ziemeļāfrikas krastiem, no Atlantijas okeāna līdz Sarkanajai jūrai, stiepjas vairāk nekā 5600 kilometru garumā un aizņem aptuveni deviņus miljonus kilometru, ceturto daļu no visas Āfrikas. Arvīds kopā ar citiem pētniekiem izbraukāja gan tuksnesi, gan visu Maroku.
Paveicas iekļūt putekļu vētrā
Barševskis spriež, ka paveicies iekļūt diezgan kārtīgā putekļu vētrā: “Dienas laikā pilnīgi viss apkārt kļuva pilnīgi pelēks. Likās, ka tā vienkārši ir dūmaka, kas visu laiku ir apkārt. Zilu debesu nav, viss pelēks.” Tad arī kļuvis pilnīgi skaidrs, kāpēc vietējie ap galvu tin metriem garas drēbes, jo viens slānis aizsedz muti, kad plosās šāda vētra.
“It kā mēs nejutām neko, bet es saprotu, cik to putekļu biju ieelpojis sevī iekšā, jo man jau nekāda mutes aizsarga nebija. Tu nejūti, kas ir uz zobiem, bet putekļu smarža mutē ir visu laiku,” pārdzīvoto grandiozo putekļu vētru raksturo profesors.
Par sajūtām profesors saka: “Tu esi viens, un apkārt varenais tuksnesis, vienas smiltis. Vismaz tur, kur īstā Sahāras daļa, smiltis bija ļoti irdenas, mana izmēra cilvēkiem bija grūti kāpt pa barhāniem, brīžiem arī kamielis līdz ceļiem grima smiltīs.”
Protams, jādzer ļoti daudz ūdens, jo mute nemitīgi kalta. Kad nebija vētra, valdīja svelme no 43 līdz pat 48 grādiem, vētras laikā ap 30 grādiem vai nedaudz mazāk.
Skorpions istabā? Ļaujiet nobildēt!
Naktīs tuksnesī parasti esot ļoti auksti, bet šoreiz, varbūt pateicoties vētrai, bija silts, kaut vējains. Laiks bija piemērots dabas materiāla vākšanai. “Pa dienu mēs pārsvarā fotografējām, bet pa naktīm no smiltīm izlien un mudžēt mudž dažāda dzīvā radība. Radības meklējām tieši naktīs – izlīdām no teltīm un, āra lukturīti spīdinot, meklējām pa smilšu kāpām. Ar lukturīti jau redzi, kurā vietā kas skrien – dzīvā radība bija ļoti aktīva, pašam dažreiz bija stipri jāiespringst, lai kaut ko noķertu,” stāsta biologs.
Vēl viens pārbaudīts veids bija sarīkot vaboļu dzīres – nopirkt lauku tirdziņā milzu arbūzu, ap septiņus kilogramus smagu, pašiem apēst un mizas izlikt ārā. Vaboles ļoti labi saož smaržas, un vairums tuksneša sugu nelido, bet rāpo – uz svētku galdu.
To vidū bija arī iespaidīgi eksemplāri, garāki par pieciem centimetriem. Interesanti bijis vērot, kā tās atstāj pēdas aiz sevis, rāpodamas pa irdenajām smiltīm.
“Nezinu, par laimi vai nelaimi, bet neko sliktu nesastapām, neviena bīstama čūska vai skorpions nepagadījās ceļā,” piebilst pētnieks. Izņēmums bijis tikai vienu reizi. Kur bija iespējams, ceļotāji izmantoja ērtības lauku viesu namos. Vienā no tiem, naktī guļot, kolēģiem istabā ierāpoja melnais skorpions. “Es jau pie tā esmu pieradis, man nekāda vaina, bet, protams, uzreiz atskrēja viesu nama cilvēki, samina kustoni. Lai gan es bļāvu – vismaz ļaujiet nobildēt!” ainu no ceļojuma uzbur Barševskis.
Laukos strādā vaiga sviedros
“Es pirmoreiz biju Marokā, man no citu stāstītā bija izveidojies pat negatīvs priekšstats, daudzi atcerējās, ka tur ir liela netīrība un nabadzība. Visās šajās Āfrikas austrumu valstīs ir liela iedzīvotāju noslāņošanās, lielākā daļa tiešām dzīvo nabadzīgi,” teic Barševskis.
Tomēr šis brauciens pilnīgi izmainījis viņa priekšstatu par Maroku. “Visur lauku cilvēki ir tieši lauku cilvēki, viņi vaiga sviedros strādā. Pabijām gan māla, gan smilšu, gan akmeņu tuksnešos, zeme bija dažādos toņos. Mēs nebraucām pa tūrisma vietām, bet gan vērojām reālo dzīvi. Lauku cilvēki, piemēram, salasījuši vīģes, sasējuši kā krelles un ceļa malā tirgoja. Vienīgais, mēs gribējām smukas bildes, bet vairums ļaužu ļoti nelabprāt bildējās. Ja ieraudzīja, ka fotografē, aizgrieza seju vai sāka uz tevi lamāties, bet daži tomēr bija ļoti atvērti un labprāt pozēja.”
Vēderprieki no tadžinas
Marokas laukos pamatā ir no māla lipinātas mājas. “Ja tu kaut kur apmeties, nevajag cerēt uz baigajām ekstrām un tīrību. Bet ar to jārēķinās. Ja ir no māla lipināta māja, nu jā, izlietne varbūt nav izmazgāta, bet tur jau izpaužas tas autentiskums. Tā viņi tur dzīvo, bet pie mums laukos daudz kur ir līdzīgi. Sākām no Marrākešas, šur tur pa ceļam iebraucām arī kādā pilsētiņā.”
Barševskim ļoti paticis vietējais ēdiens, kuru gatavo tadžinās – liela māla bļoda ar vertikālu vāku, tādu kā torni augšā. “Es tādu nopirku un atvedu uz mājām. Es praktiski neēdu liellopu, bet Marokā gatavotais bija kaut kas fantastisks. Bļodai ir tāda kā rūķa cepure uz augšu, un gatavo vairākas stundas uz uguns – tadžinā gatavota gaļa pēc tam burtiski mutē izkūst, garšas ir pilnīgi ne mūsējās.”
Vistradicionālākais marokāņu ēdiens ir liellopu gaļa ar melnajām plūmēm, gatavota tadžinā, piedevās sīpoli, dažreiz burkāni, sagriezti lielos gabalos, rozīnes. “Ēdiens sanāk diezgan pasalds, laukos mēs to ēdām, un nekādas vēdera problēmas pēc tam neradās,” par vēderpriekiem tālajā zemē atklāj profesors.
Ļoti garda tēja
Marokāņu brokastis gan diez vai mūsu cilvēkiem ietu pie sirds. “Visos lauku viesu namos brokastis bija vienādas. Kafija vai tēja, kāda bulciņa, parasti salipināta pankūka, kas varbūt bija garšīgākais. Un kāds kēksa gabals. Vēl visādas mērces, tajā skaitā argānkoka riekstu mērce, kas Marokā ir visur, arī vīģu ievārījums. Nav vispār nekā no gaļas, ko man kā vīrietim gribētos, un plus kausētais sieriņš, praktiski arī viss. Vienā vietā mums vēl iedeva vārītu olu, citā ne omleti, bet kultu vēršaci. Taču tā bija tikai divās vietās. Tāda viņiem tradīcija.”
Toties marokāņu tēja Arvīdam ļoti garšoja, no vietējās piparmētras, un citi smējās, ka tas ir vietējais viskijs. Marokāņi gan nelieto alkoholu, bet gandrīz visur ir viena stila sudrabotas tējkannas un no tās lej krūzītē – tēja pat nedaudz saburbuļojas. “Šī vietējā piparmētra garšas ziņā ir citādāka nekā mūsējā,” salīdzina ceļotājs.
Naktī metas virsū kaut kas melns
Pētnieki cēlās pāri Atlasa kalniem. “Esmu braucis Tadžikistānā pāri Hisāras kalniem Anzobas pārejā, kas tiek uzskatīta par vienu no pasaules bīstamākajām pārejām. Atlasa kalnos it kā nekas dižs, bet tā pāreja mums izrādījās pabriesmīga – vairākās vietās bija zemes nogruvumi. Policijai nācās regulēt apbraukšanu pa apšaubāmiem aizu celiņiem, redzējām vienu nopietnu avāriju,” atceras Barševskis.
Varēja redzēt, ka Sahāra cenšas iet plašumā – daudzviet upju ielejas bija lielākā daļa izkaltušas sausas, visi lielie koki nokaltuši. Tikmēr kalnos bijušas fantastiskas ainavas – zaļas pļavas, ganās lopiņi, milzumdaudz ziedu.
Un piedzīvots arī komisks atgadījums. “Es nekad neiedomātos, ka tā varētu būt dzīvē. Vējš gāja pa gaisu, brāzmas bija ap 30 metriem sekundē, un es, ejot viens pats, nomaļāk no citiem pa tuksnesi, pēkšņi dzirdu troksni. Paspīdinu lukturīti un redzu – kaut kas melns man metas virsū! Tad gara pauze, un tas izrādījās... plastmasas atkritumu maiss. Tumsā jau neko nevar saprast,” pasmaida Barševskis.
“It kā esmu pieredzējis biologs, piedalījies neskaitāmās ekspedīcijās dabā. Ko baidīties? Kādai čūskai uzkāpt virsū? Tāds risks vienmēr pastāv, allaž pie tā jāpiedomā. Un tajā pašā laikā virsū metas plastmasas maiss un tu pat sabīsties!”
