Melnais ratiņkrēsla caurums. Piecu "Oskaru" nominante - filma par Stīvenu Hokingu
Uzlecošā zvaigzne Edijs Redmains sniedz pārcilvēciski precīzu Stīvena Hokinga portretējumu pieciem «Oskariem» nominētajā drāmā «Teorija par visu».
73 gadus vecais fiziķis Stīvens Hokings ir viens no pasaulē pazīstamākajiem zinātniekiem. Zinātnes aprindās Hokings izpelnījās slavu ar savu ieguldījumu kvantu fizikas, laika un melno caurumu teorijās, savukārt plašākai sabiedrībai viņš pazīstams kā populārzinātniskās grāmatās «Īsa laika vēsture» autors un smagas neiroloģiskas paralīzes upuris. Hokings pārvietojas speciālā motorizētā ratiņkrēslā un sazinās ar pasauli, ar vaiga muskuļa palīdzību darbinot slēdzi, kas īpašā datorprogrammā drukā burtus un vārdus. Par spīti tam, ka Hokinga ķermenis ir gandrīz atteicies darboties, viņa asais prāts joprojām nav skarts, un arī mūža nogalē Hokings turpina darbu pie fizikas teorijām.
Izcils aktierdarbs
«Teorija par visu» raupjās līnijās ieskicē Hokinga mūžu no studiju laika sešdesmitajos gados līdz viņa laulības sabrukumam deviņdesmitajos. Uzmanīgi apejot Hokinga sasniegumus zinātnē (filmā fizikas teorijas smieklīgi vienkāršotā formā pieminētas trīs reizes, salīdzinājumam izmantojot alus putas, kafijas krējumu vai kartupeli un zirni), autori darba centrā izvirzījuši Hokinga attiecības ar viņa sievu Džeinu. Šīs lomas atveido jaunās Holivudas zvaigznes: Edijs Redmains («Otra Boleinu meita», «Nedēļa ar Merilinu», «Jupiteras ceļš») un Felisitija Džonsa. Abi to paveic spīdoši. Redmains drīzāk iemiesojas lomā, nekā to spēlē, uzzīmējot pārdabiski precīzu Hokinga progresējošās slimības plastiku, filmas noslēgumā ļaujot ielūkoties Hokinga dvēselē ar minimālas mīmikas palīdzību. Džonsas uzdevums tikai šķietami ir vienkāršāks; viņai izdodas piešķirt raksturu un ticamību visai slikti uzrakstītam un «plakanam» tēlam.
Pārāk melīgi
Neapšaubot filmas aktieru sniegumu, «Teorija par visu» nepelnīti iekļuvusi «Oskaram» nominēto gada filmu kategorijā. Tā sniedz piesardzīgu un blāvu priekšstatu par realitāti un Hokingu pāra sarežģīto ģimenes dzīvi. Lielā mērā tā ir Rona Hovarda filmas «Brīnišķīgais prāts» (2001) līdziniece – biogrāfisks stāsts par izcilu un komplicētu zinātnieku ar smagu slimību un pašaizliedzīgu sievu, taču filmas radītais saviļņojums gulstas vien uz aktieru pleciem. Filma ir tikpat melīga kā pozējošās slavenību fotogrāfijas uz glancētu žurnālu vākiem – ļoti estetizēta, romantizēta, atveido priekšstatu, «kā tam vajadzētu izskatīties», nevis «kā tas ir».
Filmas scenāristi izvairījušies ieskicēt Hokingu dzīves patieso dramatismu – nemitīgo spriedzi abu atšķirīgās reliģiskās pārliecības iespaidā; Stīvena pieaugošo attālināšanos no ģimenes daudzo kopēju un asistentu dēļ; Hokinga riebumu pret ratiņkrēslu un atteikšanos sevi identificēt ar savu slimību; Džeinas aizvainojumu abu laulības beigās. (Džeina Hokinga dažus gadus pēc šķiršanās publicēja sensacionālu un jūtama rūgtuma pilnu autobiogrāfiju, taču filmas pamatā izmantota viņas otrā, daudz samiernieciskākā grāmata, kas sarakstīta pēc tam, kad Hokings atjaunoja attiecības ar ģimeni)
Filmas režisors Džeimss Māršs ir izcilās dokumentālās filmas «Cilvēks uz virves» (2008) autors, taču šajā darbā no drosmes runāt par realitāti ir maz palicis pāri.
Kinokritiķe Liene Linde, žurnāls „Rīgas Viļņi” / Publicitātes foto
