Žurnāliste Ilze Jaunalksne: "Man patīk intervējamo pakāpeniski izģērbt"

Ilze Jaunalksne kļuva populāra ar skandalozās digitālgeitas atspoguļošanu Latvijas Televīzijā. Lietas atšķetināšana televīzijas ekrānos izvērsās gluži kā detektīvseriālā, kur žurnāliste mēģināja sadzīt pēdas afēras īstenotājiem. Atpazīstamību vairoja arī darbs pie kādas citas skaļas lietas – kukuļošanas skandāla Jūrmalā. Jāatzīst gan, laika gaitā Jaunalksne kļuvusi manāmi nosvērtāka un mierīgāka. Viņa vairs nav tā karstasinīgā triecienniece, kas agrīnā jaunībā plosījās darbā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Šādas pārmaiņas ir saprotamas. Jaunalksne ir izveidojusi ģimeni, viņai ir piedzimušas divas meitas. Ģimenes apstākļu dēļ Ilze ir nedaudz piebremzējusi savu pārgalvīgo skrējienu žurnālistikā, kad bija gatava teju bez apdomas mesties uz šaujošas ambrazūras. Patlaban Jaunalksnei darbs konkurē ar ģimeni. Viņa pati atzīst, ka ir neiespējami savienot ideālas mammas un ideālas žurnālistes dzīvi.

Dzied vannā un pie stūres

Bērnībā Ilze savu nākotni saistīja nevis ar žurnālistiku, bet gan mūziku. Ilzes mamma dziedāja Latvijas Radio korī, tēvs spēlēja trombonu Radio estrādes ansamblī. Bērnībā Ilze ar māsu Kristīni aizvestas uz Latvijas Radio bērnu popgrupu Dzeguzīte, kurai tolaik bija veiksmīga sadarbība ar maestro Raimondu Paulu. Ar dažādām koncertprogrammām dzeguzēni uzstājušies daudzās pasaules valstīs, izpildījuši dziesmu ciklus, muzicējot ar Aiju Kukuli, Jāni Paukštello, Rūdolfu Plēpi. Bijuši koncerti pat trīs reizes dienā.

Zīmīgi, ka Ilzei jau kopš bērnības patikusi televīzijas kamera. Kad Dzeguzītes koncertos vajadzējis filmēt tuvplānus, viņa vienmēr cēlusi roku un izteikusi vēlmi filmēties. Turklāt viņa jau kopš mazotnes bijusi ļoti aktīva. Kamēr bērnudārzā citi gulējuši pusdienlaiku, Ilze rīkojusi koncertus. Vienmēr piemeklējusi sev kādu nodarbi. Kad akurāt nav bijis ko darīt, skaitījusi Vinnija Pūka dzejoļus.

Tomēr laiks ieviesis korekcijas viņas nākotnes plānos. Kad Ilze beigusi Rīgas 2. vidusskolu, vajadzējis izlemt, ko darīt tālāk. Kādu laiku viņa apsvērusi ideju kļūt par džeza dziedātāju, bet tolaik nav bijušas nevienas piemērotas mācību iestādes, kur to visu apgūt un attīstīt. “Sapratu, ka akadēmiskajam vokālam neesmu pietiekami spēcīga, savukārt mūzikas teorija mani neinte-resē,” teic Jaunalksne. Būdama ļoti sabiedriska, viņa izvēlējusies žurnālistiku – piemērotu profesiju, kurā varējusi remdēt savas ambīcijas un zinātkāri. Savas muzikālās izpausmes viņa tomēr nenolika malā. Pēc vidusskolas beigšanās vairākus gadus dziedāja slavenajā korī Ave sol, kuru vadīja diriģents Imants Kokars. Arī tagad labprāt uzdzied brīvajos brīžos. Jaunalksne joko, ka kļuvusi par vannas un automašīnas solisti – dzied vannā un pie stūres. Turklāt labprāt klausās, kā dzied citi. Vislabāko atpūtu un baudījumu gūst, apmeklējot kvalitatīvus koncertus.

Neērtais raidījums

Sākotnēji Ilze Latvijas Televīzijā (LTV) vadīja raidījumu Mūzikas ziņas. Kad vēlāk paplašināja raidījumu Panorāma, Ilzi pieņēma darbā par kultūras sižetu autori. Viņa ātri vien pierādīja, kas labi orientējas arī citās tēmās. Jaunalksnes aizrautība drīz vien tika pamanīta, 1999. gadā viņa saņēma balvu Žurnālistikas cerība 99. 2004. gadā viņa tika pie divām Latvijas Televīzijas balvām – kā labākā 2003. gada žurnāliste un labākā ziņu sižeta autore. Kolēģi viņu vērtē kā ļoti uzņēmīgu un centīgu. Ilze atzīst, ka žurnālistikā viņai būtiski izdarīt visu, ko konkrētajā situācijā ir iespējams izdarīt. Ja arī kaut ko neizdodas atklāt, tad svarīga ir apziņa, ka tomēr izdarījusi visu, kas bijis viņas spēkos. Ilze aktīvi iesaistījās Jūrmalas kukuļošanas skandāla atspoguļošanā. Skandāls bija saistīts ar 20 000 eiro liela kukuļa piedāvāšanu Jūrmalas domes deputātam Ilmāram Ančānam, lai viņš 2005. gada 18. martā paredzētajā domes sēdē atbalstītu Jura Hlevicka kandidatūru pilsētas mēra amatam. Jūrmalgeita ieguva plašu sabiedrības uzmanību, kad LTV raidījumā De facto tika publiskotas lietā iesaistīto personu, tostarp toreizējā satiksmes ministra Aināra Šlesera un bijušā Ministru prezidenta Andra Šķēles, telefonsarunas, atklājot viņu līdzdalību šajā pasākumā. 2007. gada 23. martā Zemgales apgabaltiesa piesprieda piecu gadu cietumsodu divām lietā iesaistītajām personām – Jurim Hlevickim un Germanam Milušam.

Protams, daudziem politiķiem LTV raidījums De facto bija kā dadzis acīs, un viņi centās to likvidēt. Raidījuma vecā komanda, kurā bez Ilzes Jaunalksnes rosījās arī Inta Lase, Sandijs Semjonovs, Jānis Krēvics, Odita Krenberga un raidījuma režisore Arta Ģiga, no darba LTV aizgāja 2007. gadā. Toreiz izskanēja versija, ka LTV vadība pakļāvusies politiskajam spiedienam un atbrīvojusies no daudziem politiķiem tik neērtā raidījuma. Aizejot no LTV, De facto komanda turpināja iesākto komerctelevīzijā TV3, veidojot raidījumu Nekā personīga. Jāatzīst, ka tolaik ne tikai De facto, bet viss LTV ziņu dienests bija netīkams un pat bīstams valdošajai politiķu spicei un arī vairākiem uzņēmējiem, kas finansiāli atbalstīja pie varas esošās partijas. Žurnāliste Ilze Jaunalksne jau bija atklājusi izplānoto digitalizācijas afēru un ekspremjera Andra Šķēles uzņēmuma iesaisti tajā. Tolaik žurnālisti pētīja ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu saistīto Ventspils uzņēmumu shēmas un to iespējamo iesaisti koruptīvos darījumos. Viegli neklājās arī Latvijas Pirmajai partijai, jo tika atklātas Jūrmalas mēra vēlēšanu balsu pirkšanas aizkulises, kur telefonsarunas liecināja par Aināra Šlesera un Andra Šķēles saistību ar vēlēšanu norisi.

Jaunalksnes panākumi žurnālistikā izpelnījās arī starptautisku ievērību. 2007. gadā viņa saņēma ASV valsts sekretāres Kondolīzas Raisas balvu par ieguldījumu sieviešu tiesību un progresa veicināšanā. Pasniedzot šo balvu, ASV vēstniece Latvijā Ketrīna Toda Beilija uzsvēra, ka ir liels gods paust atzinību tieši Jaunalksnei, kas izrādījusi lielu drosmi, atbalstot caurskatāmības un tiesiskas valsts principu stiprināšanu.

Pakāpeniska izģērbšana

Kad žurnālistei pārmet negāciju izcelšanu, viņa citē atziņu, ka valstī, kur avīzes pilnas ar labām ziņām, cietumi pilni ar labiem cilvēkiem. “Es tiešām nezinu, kādēļ īpaši jāizceļ un jāslavina politiķu labie darbi, ja tas, ko viņš izdarījis, ir viņa tiešais pienākums,” spriež Jaunalksne. Kā novērots, viņa nebaidās no asumiem un konfliktiem, tieši otrādi – tos pieņem kā izaicinājumu. Bliežot no ložmetēja, gadās arī aizšaut garām. Nesaprašanās Jaunalksnei gadījās arī ar uzņēmēja Viļa Krištopana sievu Aiju Krištopani. Uzņēmēja dzīvesbiedre grasījās iesūdzēt tiesā LTV, jo Jaunalksne kādā sižetā saistībā ar digitālās TV ieviešanas gaitā iesaistītajām personām pieminēja arī viņas meitas vārdu. Toreiz LTV noslēdza miera izlīgumu un kā kompensāciju samaksāja 1000 latu.

Stress un pārslodze atstājušas pēdas arī uz Ilzes veselību un noskaņojumu. Kā atzīmē Jaunalksnes kolēģi, rokot digitalizācijas lietu, Ilze nokritusies svarā un kļuvusi noslēgtāka. Tolaik viņa zaudējusi arī daļu sava optimisma. Kādā intervijā viņa atzīmēja, ka dzīvē bijuši periodi, kad viņa pilnībā bijusi pārņemta tikai ar darbu. Tā dēļ atteikusies no kora mēģinājumiem un izklaides pasākumiem. Mēnešiem ilgi nav apmeklējusi teātri. Viņa arī pieļāva, ka pastāvīgā aizņemtība darbā varēja būt viens no iemesliem, kāpēc viņa izšķīrusies no sava agrākā drauga.

Jaunalksnei darbs ir kā aizrautīga azartspēle, bet katra došanās uz interviju – izaicinājums. Žurnāliste neslēpj, ka viņai patīk sakārtot jautājumus tā, lai intervējamo pakāpeniski izģērbtu. Ar viņu nav gājis viegli ne tikai intervējamiem, bet arī kolēģiem. Kad Ilze vienubrīd Latvijas Televīzijā strādājusi par redaktori, kolēģi to atceras ar atšķirīgām jūtām. Ilze bijusi pārāk prasīga un arī haotiska. Agrākais LTV ziņu dienesta redaktors Gundars Rēders atzina, ka Ilze ir visnotaļ izglītota un talantīga, taču piebilda: “Būtu labi, ja dažreiz viņa aizskaitītu līdz desmit.”

Arī Jaunalksne atzīst, ka darbs nav bijis tikai panākumiem kaisīts. Bijušas pārslodzes, asaras, puņķi un reiz pat rakstīts atlūgums. Intervijā žurnālam Ieva viņa stāsta: “Kad atnācu uz Panorāmu, es ilgi nemācēju distancēties no tā, ko rādīju un par ko stāstīju. Biju iekšā notikumos, cilvēku dzīvēs un viņu nelaimēs tik dziļi, ka arī pēc sižeta aiziešanas ēterā domāju par viņiem, zvanīju un interesējos, kā klājas, vai viņu problēmām rasts risinājums. Naktīs man nāca virsū murgi. Biju tik pilna ar citām dzīvēm, ka pašai kļuva arvien smagāk.” Darba dēļ viņa arī raudājusi. Tas noticis, kad kolēģis noraustījies un ierosinājis kādu iesākto materiālu nolikt malā. “To nevar aizmirst,” teic Ilze. “Tā bija ideālu nodošana.” Viņa raudājusi nevis aiz žēluma, bet aiz dusmām. Aiz dusmām par otra vājumu. Tikai pamazām viņa iemācījusies paiet malā un nošķirt darbu no personīgās dzīves.

Noklausītas sarunas un kailfoto

Kur malku cērt, tur skaidas lec. Veidojot skandalozas reportāžas par amatpersonām, Jaunalksnei bija jārēķinās, ka arī par viņu tiks meklēti kompromitējoši materiāli. Un tā arī notika. Kompromati par žurnālisti tika vākti 2005. gada beigās un 2006. gada sākumā, kad tika noklausītas viņas telefonsarunas un vēlāk presē noplūdinātas gan pašas telefonsarunas, gan to rakstiskie atreferējumi. Te gan jāteic, ka nekā skandaloza šajās sarunās nebija. Sabiedrība vienīgi uzzināja, ka žurnāliste labprāt uzpīpētu zālīti, bet īsti nezina, kā pareizi uztīt kāsi. Skandalozs bija pats telefonsarunu noklausīšanās fakts. Diezgan drīz atklājās, ka sankciju noklausīties Jaunalksnes sarunas laikposmā no 2005. gada 6. decembra līdz 2006. gada 6. janvārim izdevis Augstākās tiesas tiesnese Marija Goldšmite. Jaunalksnes telefonsarunas noklausītas arī 2006. gada pavasarī, kad, kā vēlāk atklājās, lietā iesaistītie Finanšu policijas pārvaldes darbinieki pie sankcijas tikuši nelikumīgi. Tiesneša atļauja iegūta, iemānot Jaunalksnes telefona numuru starp noklausāmajiem kādā ar viņu nesaistītā kriminālprocesā.

Jau tajā tālajā 2006. gadā pēc lietas ierosināšanas no amata tika atstādināti četri noklausīšanās lietā iesaistītie Finanšu policijas pārvaldes darbinieki – Jānis Laizāns, Raivis Freibergs, Vasilijs Kivļonoks un Aldis Klems, bet tiesnese Marija Goldšmite, kas ļāva noklausīties Jaunalksnes sarunas, saņēma Tiesnešu disciplinārkolēģijas piezīmi. Augstākās tiesas Krimināllietu departaments nolēma, ka bijušie Finanšu policijas pārvaldes darbinieki vainojami dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un viens no viņiem vēl arī vainojams valsts amatpersonas bezdarbībā. Apsūdzētie tika sodīti ar naudas sodiem no 3200 līdz 9600 eiro.

2006. gadā Jaunalksne vērsās tiesā, lūdzot no valsts piedzīt 300 000 latu kompensāciju, jo Latvijas valsts nav pildījusi savu pienākumu un ir pieļāvusi, ka valsts noslēpumu saturošas ziņas – ierakstītās sarunas – nonāk publiskajā telpā, kā arī nav garantējusi telefona sarunu konfidencialitāti. Sākotnēji prasībā atbildētāja statusā bija Valsts ieņēmumu dienests, taču vēlāk procesā tika pieaicināta arī Finanšu ministrija. Rīgas apgabaltiesa, kas lietu izskatīja pirmajā instancē, nolēma no valsts piedzīt 100 000 latu kompensāciju. Spriedums tika pārsūdzēts Augstākajā tiesā, kas izskatīja lietu apelācijas kārtībā un nolēma par labu Jaunalksnei no valsts piedzīt 12 000 latu kompensāciju.

Bet ar to kompromatu kari nebeidzās. 2014. gada oktobrī kāda anonīma persona piedāvāja žurnālam Kas Jauns iegādāties Ilzes Jaunalksnes fotoattēlus un video, kuros viņa redzama atkailinājusies. Nezināmais piedāvātājs par to vēlējās saņemt samaksu. Bildes netika publicētas, bet žurnālam Kas Jauns Ilze Jaunalksne paskaidroja, ka fotogrāfijās un video viņa redzama privātā situācijā, apmeklējot pirti. “Fotogrāfijas un video ieraksts varētu būt atradies datorā, ko man nozaga pirms četriem gadiem. Dators līdz šim nav atrasts, arī vainīgās personas nav notvertas,” informēja žurnāliste.

Bailes, neziņa un izmisums

Ilze atzīst, ka bērnībā bijusi aktīvs un urķīgs bērns. Kaut spēlējusies ar lellēm, pēc sava rakstura bijusi puiciska. Līdusi pagrabos un kāpusi kokos. Ja vajadzējis, varējusi iekaustīt arī kādu puiku. Viņai ir trīs gadus vecāka māsa Kristīne un deviņus gadus jaunāks brālis Jānis. Tagad māsa ir senās mūzikas izpildītāja un dzīvo Šveicē. Arī brālis Jānis izvēlējies mūzikas ceļu. Mūzikas akadēmijas džeza klasē viņš apguva sitaminstrumentus, muzicē dažādās džeza un blūza grupās.

Ilzes dzīvesbiedrs ir mediķis, terapeitiskās radioloģijas rezidents Mārtiņš Ziļevs. Žurnāliste spriež, ka dzīvesbiedram pienākas ordenis, jo viņš visus šos gadus spējis izturēt viņas pārlieku lielo aizņemtību darbā. Agrāk televīzijā viņa uzturējusies no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā un pat vēl ilgāk, ja gatavojusi nakts ziņas. Tagad situācija ir nedaudz mainījusies, jo piedzimušas divas meitas, kuras prasa mammas uzmanību. “Protams, profesionālā darbība varbūt arī cieš, jo ļoti daudz no tā, ko varēju atļauties kādreiz, vairs nevaru,” atzīst Jaunalksne. Vecākajai meitai Martai Elzai teju paliks astoņi gadi, Terēze Anna ir divus gadus veca. Pēc otrās meitas piedzimšanas Jaunalksne atzina, ka labprāt vēl dzemdētu bērnus, taču jūt savu pienākumu atgriezties žurnālistikā, lai sliktiem cilvēkiem nebūtu tik laba dzīve.

Jāatzīst, viņas privātajā dzīvē ne vis gājis gludi un skaisti. Pirmā meita Ilzei piedzima priekšlaikus, bija nopietnas veselības problēmas. Iespējams, notikušā cēloņi meklējami stresainajā darba dzīvē. Jaunalksne nosauc iespējamos iemeslus: Jūrmalgeitas skandālu, telefonsarunu noklausīšanos, aiziešanu no Latvijas Televīzijas, tiesāšanos ar valsti. “Tas, kam izgāju cauri un ko tas no manis prasīja, robežojas ar pārcilvēcisko,” teic Ilze. “Pēc kādas apskates tika sasaukts ārstu konsilijs – tajā nolēma, ka bērniņš dzims agrāk. Meitiņas piedzimšanas brīdī man līdzās bija mans draugs Mārtiņš, un labi, ka tā. Meitiņu ielika inkubatorā, viņa svēra tikai vienu kilogramu un trīssimt gramu.”

Divas dienas pēc dzemdībām bērns pārvests uz Bērnu slimnīcu. Ārsti izšķīrušies par steidzīgu un smagu operāciju, kas bijis vienīgais risinājums ar neprognozējamām beigām. Ilze atceras, ka tobrīd galvā nav bijušas nevienas sakarīgas domas – tikai bailes, neziņa un izmisums. Un tajā pašā laikā arī pārliecība, ka viss būs labi. Pēc operācijas meitiņa pieslēgta pie mākslīgā elpināšanas aparāta. Ilze žurnālam Ieva stāsta: “Mūs ielaida pie Martiņas. Viņa tur gulēja, pieslēgta pie mākslīgā elpināšanas aparāta, vienā lielā vadu un caurulīšu mudžeklī. Daktere pateica, ka nekādu īpašu uzlabojumu pēc operācijas nav. Gājām ārā no reanimācijas, manī bija šausmīgs smagums un tukšums. Domāju: pie kā lai es tveros, pie kā lai pieturos?” Ilgu laiku Marta atradusies uz robežas starp būt un nebūt, tomēr viņai pieticis spēka izdzīvot. “Varbūt tāpēc Marta tagad ir ar tādu krampi un raksturu, ka viņa jau pašā sākumā tik smagi izcīnīja savas tiesības dzīvot,” spriež Ilze.

Pa slidenu ceļu

Uzskaitot Jaunalksnes rakstura īpašības, kolēģi min viņas neatlaidību, ambiciozitāti un arī nekaunību, kas lieti noder žurnālistikā, kad vajag ielauzties aizslēgtajās durvīs, kuras aizcirtuši politiķi. Piedzīvojot amatpersonu ignoranci un izvairīšanos no intervijas, Ilze saka: “Vienmēr jārēķinās ar to, ka man līdzās ir televīzijas kamera. Tas daudzos gadījumos bailes pārvērš bijībā, jo amatpersonas pa šiem gadiem ir pieradušas redzēt, cik gļēvi izskatās kadri, kur viņi mūk no kamerām. Līdz ar to viņi bieži izšķiras sakost zobus un apstāties.”

Vērtējot paveikto žurnālistikā, viņa slavēta par uzņēmību un drosmi. Ilze spriež: “Plikai drosmei bez saturiskā seguma nav lielas vērtības. Mēs Latvijā esam pieredzējuši akciju rīkotājus, kas mudina uz kaut ko diezgan bērnišķīgu un zināmā mērā bīstamu. Runājot par mani, acīmredzot sakrita jaunības maksimālisms un cilvēki, ar kuriem man paveicās strādāt vienā komandā – es jutu aizmuguri, man bija arī ģimenes atbalsts. Būsim godīgi, tagad es trīsreiz pārdomātu katru no tematiem, kuriem ķerties vai neķerties klāt un tieši kādā griezumā tos rādīt. Man ir ne tikai darbs, bet arī ģimene, bērni – citas vērtības, ar kurām jārēķinās.”

Zinātāji teic, ka Jaunalksnei reizēm trūkst diplomātijas. Viņa var pateikt otram arī ko aizvainojošu, jo pieder pie tiem cilvēkiem, kas sper ārā savu sakāmo, nepadomājot par sekām. Pēc sava rakstura – ļoti aizrautīga. Viņas lielā zinātkāre un vēlēšanās gūt jaunas sajūtas liek meklēt arvien jaunas situācijas. Ārkārtējos gadījumos nebaidās no citu spiediena un, ja vajag, droši peld pret straumi. Ļoti aktīvi aizstāv savus uzskatus. Uz mēģinājumiem ierobežot viņas rīcību var reaģēt ļoti vētraini. Ja kāds centīsies uz viņu izdarīt emocionālu spiedienu, momentā pāries pretuzbrukumā. Pati sevi raksturo kā patoloģiski godīgu būtni.

Reizēm viņa vēlas kaut ko mierīgu un meditatīvu. “Man ir gribējies prast gleznot. Sēdēt jūras krastā, gleznot un aizmirst par visu.” Tajā paša laikā Ilze atzīst, ka viņu vienmēr saistījis ātrums un asi pagriezieni. Tad var ļauties spēles priekam un azartam. Intervijā žurnālam Ieva viņa saka: “Ja profesiju uztver zinātkāri, kā rēbusu atrisināšanu, tad tevī pamostas spīts šo rēbusu atrisināt patstāvīgi un ātri, un, protams, azarts. Nekad neesmu saukusi to par drosmi, vienmēr par azartu. (..) Pirms daudziem gadiem Zvejniekciemā, kur ir mūsu dzimtas mājas, bija milzīga vētra, un es biju sev metusi izaicinājumu aiziet vētrā pa molu līdz pat galam. Tolaik mols vēl bija veidots no milzīgiem jūras akmeņiem, kādi mēdz būt tikai senajos zvejnieku ciematos. Kaut arī labi apzinājos – nevienam pieaugušajam neesmu pateikusi, kur es īsti esmu un kā tas var beigties, gāju uz priekšu. Liku soli pie soļa un domāju – es tikšu galā. Aiziešu līdz pašam galam, tad griezīšos atpakaļ. Tā sajūta, ka viļņi šļaksta akmeņus, tie ir slideni un pie jebkuras iespējas tevi var ieskalot jūras dziļumā, bet sejā pūš vējš un sitas lietus... Guvu neizsakāmu baudu, ka spēju tikt līdz galam.”

Un šis bērnībā atklātais azarts Ilzei izpaužas arī tagad. Sākot šķetināt kādu lietu, viņa tiecas pārvarēt visus šķēršļus un aiziet līdz galam.

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: LETA, no izdevneicības Rīgas Viļņi arhīva