Karavīri kliedē mītus par obligāto dienestu

Pieteicās pats, lai nebūtu jāgaida pavēste

Liepājnieks Rinalds Ķudis atzīst, ka lēmumu dienestam pieteikties brīvprātīgi pieņēmis, lai negaidīts iesaukums nekļūtu par pārsteigumu brīdī, kad dzīvē ieplānotas citas lietas: “Iegāju karavīrs.lv, aizpildīju anketu, un jau pēc nedēļas ar mani sazinājās un aicināja uz medicīnas komisiju.” Rinalds uzsver, ka viņam paveicies, jo bija iespēja izvēlēties, kur dienēt – Rīgas štāba bataljonā, Gaisa spēkos Lielvārdē vai Kājnieku skolā Alūksnē. Tā kā viņam tuva daba, nolēmis, ka Alūksne būs piemērotākā vieta, kur pavadīt nākamos 11 savas dzīves mēnešus. Jaunais karavīrs atzīst, ka brauciens no Rīgas uz jauno mājvietu licies bezgalīgi ilgs, bet pirmais pārsteigums bijis, kad izsniegts ekipējums: “Pirmais, ko mēs darījām – aizgājām saņemt ekipējumu. Es biju izbrīnīts, ka tā ir tik ļoti daudz! Mazliet pat satraucos, vai kaut ko no tā visa nepazaudēšu.”

Izrādījās vieglāk, nekā gaidīts

Rinalds atklāti saka – dienests izrādījies vieglāks, nekā varētu iedomāties: “Nav šeit tā, kā rāda amerikāņu filmās, kur ar seju pa priekšu dubļos jālien. Šeit viss ir daudz cilvēcīgāk un vieglāk. Diena sākas sešos no rīta, seko divu kilometru skrējiens, pēc tam apmācības ar ieročiem. Svarīgi ir pašam izvēlēties atbilstošu apģērbu, īpaši, ja ārā auksts. Diena beidzas desmitos vakarā, kad dodamies naktsmierā.”

Karavīrs atzinīgi izsakās par ēdināšanu: “Baro ļoti labi, nevaru sūdzēties: brokastis, pusdienas, vakariņas – ideāli! Pusdienās var izvēlēties, vai grib kotleti vai karbonādi.” Rinalds atzīst, ka arī turpmāk armija būs daļa viņa dzīves, lai gan par profesionālo dienestu nedomā. Viņa plāns ir pievienoties Zemessardzei un paralēli mācīties.

Dienests netraucē spēlēt orķestrī

Madonietis Andrejs Pirogs pirms dienesta Rīgā apguva programmēšanu, bet tad sākās karš un runas par obligāto dienestu, kas lika pieņemt lēmumu: “Pirmajā iesaukumā vēl nepieteicos, jo gribēju piedalīties Dziesmu svētkos, bet pēc tam nolēmu – jo ātrāk pabeigšu dienestu, jo labāk. Nav jau tie 11 mēneši nekas traks.” Andrejs atceras, ka iesākumā bijis liels stress, jo domājis, vai izdosies sadzīvot ar citiem jauniesauktajiem, vai attiecības būs draudzīgas, vai nenotiks kaut kādas savstarpējās cīņas. Taču bažas izrādījušās bez pamata – visi cits pret citu ir draudzīgi un arī “dzelžainā armijas disciplīna” nemaz tik dzelžaina neesot: “Vispār es domāju, ka būs ļoti, ļoti strikti. Tā, ka vispār neko nevarēs darīt. Domāju, ka telefonu vajadzēs uz dienesta laiku aizmirst, nekāda brīvā laika vispār nebūs, bet tik traki nav. Es joprojām braucu uz Madonu spēlēt orķestrī. Mums ik pa laikam ir koncerti – nesen bija Lizumā, bet pirms tam orķestra jubilejas koncerts.”

Madonietis atklāj, ka šobrīd viņam atlikuši vēl divi mēneši obligātā dienesta un tad jāpieņem lēmums – turpināt to, parakstot profesionālo līgumu, vai arī turpināt mācīties un meklēt darbu par programmētāju.

Solis ceļā uz profesionālu karjeru

Arī Alvis Szulgo ir no Madonas, bet dienēt armijā viņš izvēlējies apzināti, domājot par savu nākotnes karjeru: “Viss aizsākās pamatskolā, kad es iestājos jaunsardzē, kas bija mana pirmā interese par Latvijas valsts aizsardzības dienestu. Tālāk parādījās doma iestāties profesionālajā dienestā. Taču, tā kā man pietrūka informācijas, iespējams, biju nedaudz nobijies no piecu gadu līguma, jo īsti nezināju, kas mani šeit sagaida, pieņēmu lēmumu iestāties obligātajā valsts aizsardzības dienestā.”

Alvis atzīst, ka iesākumā bija apjucis un nesaprata, kas šeit īsti notiek, bet pirmās trīs dienas domātas adaptācijai, lai ar visu var iepazīties, saprast, kur kas atrodas, un pēc tam jau viss bijis vienkāršāk. Viņš uzsver, ka armijā nemēdz būt garlaicīgi – katru dienu ir iespēja iemācīties kaut ko jaunu un saņemt jaunu devu adrenalīna. Kā jau cilvēkam, kuram armija ir sirdslieta, Alvi visvairāk uzrunā viss, kas saistīts ar ieročiem un šaušanu. Viņš uzskata, ka lēmums doties obligātajā dienestā bijusi labākā izvēle, jo tagad skaidri zina savu nākotnes profesiju. Karavīrs cer, ka pēc profesionālā līguma parakstīšanas tiks prettanku vienībā, kurā ir visaugstākās prasības un normatīvi – tātad vislielākais izaicinājums.