Folkloriste paziņo skarbi: īstu tautastērpu ar šujmašīnu nešuj!

Viņa aicina: “Uzmanieties! Ar šujmašīnu izšūts nav tautastērps! Šis ir zinātnisks fakts. Sintētiskie audumi un diegi, rāvējslēdzēji, gumijas utt. – arī nav nedz tradicionāla apģērba, nedz tautastērpa sastāvdaļas.”

Proti, tautastērpam jāsatur amatniecības komponente. Skābene vēlas vērst uzmanību, ka valstij un pašvaldībām viens no virsuzdevumiem ir arī saglabāt nacionālo identitāti un kultūru – no kā izriet, ka to iestādes savām tautas deju un folkloras kolektīviem “nedrīkst iepirkumos pirkt ar šujmašīnu izšūtus tērpus, jo tādā veidā degradē un nonivelē mūsu mantojumu”.
“Privātpersona, protams, demokrātiskā vidē drīkst darboties pēc saviem ieskatiem, un tomēr šī ir mēraukla inteliģencei, kultūrmantojuma izpratnei, ētikai un estētikai pret savu identitāti, saknēm un kultūras mantojumu.  Nēsājot tērpu, kurš ir pseidotautastērps - tautastērpa viltojums – šis cilvēks parāda savu attieksmi pret valstiskām un nacionālām vērtībām – un protams, ka katrs to drīkst darīt un paust savu nostāju,” turpina autore.

Tie, kuri darina šādas “sintētiskas plaģiātiskas butaforijas”, apzināti nīcinot mantojumu, degradējot to – līdz ar to darbojas pret tautastērpa kā nacionāla dārguma saglabāšanas kultūru. 

“Tie, kuriem ir ar šujmašīnu izšūtais sintētiskais pseido tērps – pastāstiet lūdzu – kāds tam ir mērķis? Dziļi sirdī jūs tak gribat un gribējāt īstu tradicionālo apģērbu vai tautastērpu, lai izceltu savu identitāti un piederību – bet beigās valkājat butaforiskas šausmas,” uzskata Zelma.
Viņa ir vēl skarbāka: “Tie, kuri šuj – ir ienaidnieki. Ienaidnieki paši savām saknēm un tautas mantonumam”, kas citiem iesmērē viltojumu. “Šo dara cilvēki šarlatāni un diletanti, kuri demagoģē stāstot dažādus pseido argumentus. Viņu mērķis ir tīra naudas pelnīšana uz cilvēku maldināšanas pamata.”

Esot skaidrs, ka veidosies divi segmenti – pseido  un butaforijas – “ļaudis, kuriem ir un būs jebkura Ķīnā ražota, uz gumijas samaukta,  svītraina auduma brunči ar špici gar apakš – rūpnieciski ražota uz metriem nošņāpta jota bez bārkstīm un pilnīgi sintētisks un ar šujmašīnu uz poli estera uzdragāts zvaigznīšu raksts – pilnīgā eklektika”. Un viņi ar to turpinās lepoties, savās aprindās viens otram izteiks komplimentus un slavēs. 

Viņiem vienmēr būšot arguments, ja senajam cilvēkam būtu šujmašīna, tad viņš visu būtu šuvis ar to. “BET NEBIJA!” izsaucas Skābene. “Ja tantei būtu riteņi – tad viņa būtu tramvajs – BET NAV!  Šī ir iešana līdzi laikam un tehnoloģijām – NĒ NAV! Šī ir iešana līdzi tukšai patēriņa kultūrai, ātram, lētam un nekvalitatīvam rezultātam, kurš ir gaistošs un īslaicīgs.  Šī ir kultūras, mantojuma un pašu radītāju identitātes graušana, degradēšana un iznīcināšana.” 

Un vienmēr būs otra kategorija – elite, kuriem ir un būs autentiski īsti tradicionālie apģērbi un tautastērpi, darināti no dabīgiem materiāliem, izmantojot un demonstrējot visas mūsu mantotās amatniecības prasmes. Tiem būs veltīts, laiks, darbs, zināšanas un vērtības. 
“Šeit vairs nevar un nedrīkst tikai papukstēt. Nezāles ir jāravē kamēr maziņas – savādāk tās pārņem visu,” pārliecināta Skābene. Viņai ir priekšlikums Kultūras ministrijai: “Dziesmu un deju svētkos notiekošajai Tautastērpu skatei būtu totāli jāmaina koncepts – būtu jālepojas un jāizceļ tradicionālais apģērbs un tautastērps plaši un ar vērienu.”

Un lai to panāktu, visiem kolektīviem, bez izņēmumiem un bez atrunām kā obligāta daļa būtu tērpu skate un vērtēšana tieši tērpiem, kur kvalificēta ekspertu komanda dotu vērtējumu. Tas liktu ļoti padomāt un saspringt, lai negatavotu “butaforijas un pseido šausmas”. 

Un tad jau labākie no labākajiem pēc smagas atlases ar lepnumu varētu defilēt pa mēli parādot mantojuma kvalitātes zīmi un meistaru augstāko sniegumu. Nevis Sporta kvartāla izstādē izkārtu uz manekeniem, bet dzīvu cilvēku dzīvā lietošanā. Tas būtu gan novērtējums meistariem, gan kvalitātes latiņas un standarta ieviešana, gan iespēja saglabāt mantojumu, gan iespēja mazināt degradējošo ietekmi uz šo sfēru.

Noslēgumā autore piedāvā nedaudz matemātikas. Īstu tautastērpa kreklu (piemēram Kuldīgas 19. gadsimta sieviešu kreklu) ar rokām ir jāizšuj vismaz mēnesi, un tas maksā 400 līdz 800 eiro, jo tiek maksāts par audumu un diegiem (ap 50 eiro) un tad par meistara ieguldīto laiku, darbu un zināšanām.

Ar šujmašīnu izšūta blūze ar tautiska krekla imitācijas rakstiem – izmaksas ap diviem metriem auduma – 20 eiro sašūt un “uzdragāt ar šujeni rakstu” ap 20 eiro, tātad pašizmaksa ap 40 eiro, bet pārdod vidēji par 120 līdz 250 eiro.

“Nē – man nav žēl, ka tautieši pelna, ir bagāti un pārtikuši! Man tikai žēl, ja tautieši aizsedzās ar visa veida demagoģiju, lai nekļūtu gudrāki, viedāki un vērtīgāki Pasaulei. Bet tie, kuri nav gatavi maksāt par LAIKU – tie tā arī var turpināt patērēt popkornu, plastmasa puķu vainadziņu, poliestera ķīniešu brunčus un butaforiskas blūzītes ar imitētu zvaigžņu rakstiņu. Vairākums vienmēr būs šāds – lai kādi būtu viņu argumenti. Tādi ir Kosmosa un Pasaules likumi,” piebilst Skābene.