Lielais jautājums: "Ko iesākt ar alimentu nemaksātājiem?"

Vēl viena problēma ir tā, ka šie alimentu nemaksātāji darbojas ēnu ekonomikas zonā, lai izvairītos no uzturlīdzekļu maksāšanas. Tātad viņi arī nekādus nodokļus nemaksā. Līdz ar to Lielais jautājums: “Ko iesākt ar alimentu nemaksātājiem?” To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – Latvijas Universitātes rektoram Gundaram Bērziņam, rakstniekam Jurģim Liepniekam un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentam Aigaram Rostovskim.

Gundars Bērziņš domā, ka alimentu nemaksātājus pie kārtības varētu saukt vēl vairāk ierobežojot viņu tiesības un privilēģijas saņemt valsts apmaksātos vai nodrošinātos pakalpojumus, piemēram, veselības aprūpes jomā. Bet, ja uzturlīdzekļu parāda summa ļaunprātīgas nemaksāšanas izvairīšanās dēl jau ir sasniegusi ievērojamus apmērus, tad jārēķinās arī ar nokļūšanu cietumā.

Savukārt Jurģis Liepnieks uzskata, ka sodu un sankciju palielināšana neko nedos, jo ierobežojumi uzturlīdzekļu nemaksātājiem jau tā ir ievērojami. Jārīkojas savādāk – sabiedrībā jāmaina iesakņojusies kulturoloģiskā izpratne. Bet Aigars Rostovskis problēmu aicina risināt radošāk, piemēram, piedāvājot dažādus bonusus, lai alimentu nemaksātājam būtu motivācija iziet no pelēkās ekonomikas un strādāt legāli, nevis aizmukt no Latvijas. Viens no risinājumiem varētu būt parāda summu iesaldēt un par tās nenomaksāšanu neuzlikt soda procentus.

Gundars Bērziņš: „Jāierobežo tiesības saņemt dažādas privilēģijas”

Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš par alimentu nemaksāšanas problēmu saka: „Tas ir jautājums par atbildību un sabiedrībai kopumā: ja ir dažādas tiesības, tad ir jābūt arī atbildībai. Un šī neatbilstība starp tiesībām un atbildību valstij ir jānovērš.”

Uzturlīdzekļu nemaksātājiem būtu jābūt jāierobežo tiesības saņemt dažādas bezmaksas privilēģijas, ko nodrošina valsts, piemēram, izmantot veselības aprūpes vai citus valsts pakalpojumus: “Jābūt atbildībai par saistībām, kuras cilvēks ir uzņēmies radot pēcnācējus. Tā ir mana dziļākā pārliecība.

Par saviem bērniem ir jārūpējas, lai kādas arī būtu attiecības starp vecākiem. Bērni ir bērni, un atbildība par viņiem tomēr ir vecākiem. Šinī gadījumā tā gluži nav valsts atbildība, jābūt personas atbildībai par savu rīcību, atbildībai par to, lai bērni būtu nodrošināti un viņiem būtu cilvēki, kas par viņiem parūpējas, cilvēki, kas viņus ir radījuši,” saka Latvijas Universitātes rektors.

Valstij ir jābūt kā starpniekam, kas šo cilvēka – bērna vecāka atbildību  nodrošina. Labs risinājums ir piemēram, alimentu nemaksātājiem atņemt autovadītāja tiesības. Tas esot labs motivators, lai vecākus piespiestu rūpētos par bērnu, un tādēļ neapzinīgajiem būtu jānosaka arī citi ierobežojumi. Par to, vai viņi jāieliek cietumā, Gundars Bērziņš saka:

“Te ir jautājums par šo alimentu parāda apmēru. Ja tas pārsniedz kaut kādu summu un var redzēt, ka cilvēks apzināti izvairās no tā nomaksas, nu tad iestājas šīs sekas. Tam noteikti nebūtu jābūt atsevišķos gadījumos, kad tiešām cilvēks nevar samaksāt: viņš mēģina dabūt darbu, rūpējas, lai to dabūtu, viņš ir sistēmā, bet viņam nesanāk. Tas ir viens jautājums, bet, ja ir pazīmes, ka tas notiek apzināti, ļaunprātīgi – apzināti nemaksā ne valstij, ne saviem bērniem –, nu tad jārīkojas. Jānošķir šie ļaunprātīgie gadījumi no objektīvas situācijas, kādā var nonākt katrs cilvēks.”

Jurģis Liepnieks: „Cilvēki ir uz daudz ko gatavi, lai otram ieriebtu”

Rakstnieks Jurģis Liepnieks atzīst, ka nezina, ko darīt un kā pie prāta vest alimentu nemaksātājus: „Zinu, ka šī tēma tik tiešām ir ļoti sarežģīta. Tie sodi un sankcijas, kas ir pret uzturlīdzekļu nemaksātājiem jau tā ir ļoti stingri un spēcīgi - visvisādi ierobežojumu un visi iespējamiem apgrūtinājumi.” Līdz ar to sodu un sankciju palielināšana viņus nemudinās nokārtot savas saistības. Tādēļ, rakstniekprāt, būtu jāpielieto citas metodes.

Iemesli, kāpēc cilvēks nemaksā uzturlīdzekļus bērnam, bieži vien ir netriviāli, teic Jurģis Liepnieks: „Tur pamatā ir dziļi konflikti, naids, emocijas: tu mani pameti, tad arī nemaksāšu par to bērnu; tu man ar bērnu neļauj satikties tā, kā es gribētu; tu nedari tā, kā es gribētu, tāpēc tev visādi ieriebšu... Cilvēki ir uz daudz ko gatavi, lai otrai pusei ieriebtu, un, protams, tas atsaucas uz bērnu.

Līdz ar to neticu, ka situāciju var atrisināt palielinot sodus un sankcijas, jo tās jau tāpat ir spēcīgas, līdz tam, ka viņi pat nevar strādāt legālā ekonomikā.”

Tādēļ uz to, kā atrisināt šo situāciju, jāraugās no cita skatupunkta – socioloģiskā, antropoloģiskā: „Tajā, kāpēc mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā virmo tik destruktīvas kaislības, kas skar bērnus, ir kaut kas kulturāls. Jau dziļākajā būtībā kaut kas ir nepareizi.

Šajā ziņā, manuprāt, drīzāk būtu jādomā no kulturoloģiskās puses. Jādomā par kaut kādām kampaņām, kaut kādiem komunikatīviem mērķiem. Šinā sakarā droši vien palīdzētu tas, ja varētu publiskot nemaksātāju vārdus, bet to nepieļauj visas iespējamās Eiropas regulas. Tas droši vien nav risinājums. Man nav receptes kā šo problēmu atrisināt, bet jāskatās, kā citur pasaulē to risina – jārada kulturāls, socioloģisks spiediens,” saka Jurģis Liepnieks.

Aigars Rostovskis: „Uzturlīdzekļu nemaksātājiem jāpiedāvā bonusi”

Aigars Rostovskis teic, ka cīņā ar alimentu nemaksātājiem nevar pieiet ierēdnieciski, ekseļtabulveidīgi, bet problēma jārisina radoši: „Cilvēks lielākoties jau ir ļoti racionāla un pragmatiska būtne, un tā ir tā problēma – viņi (alimentu nemaksātāji) ir kaut kādā veidā iekārtojušies, jūtas komfortabli. Ja mēs tagad domājam viņus sodīt ar lozungveidīgiem saukļiem sodīt, tas nestrādās.”

Šeit jādomā par to, lai cilvēks, kurš no uzturlīdzekļu nemaksāšanas noslēpies pelēkajā ekonomikā, būtu gatavs atgriezties baltajā ekonomikā. Un viņi ir nevis jāsoda par nenomaksātiem parādiem, bet gan jāmudina legāli strādāt, pat piedāvājot, ja tā varētu teikt, bonusus. Viņš pat strādājot legāli varētu nopelnīt vairāk un līdz ar to arī pamazām dzēst parādu, un finālā gan valstij, gan sabiedrībai tas būtu izdevīgāk.. Par šo problēmu esam runājuši abās lielākajās Latvijas uzņēmēju organizācijās
– Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā un Latvijas Darba devēju konfederācijā,” saka Aigars Rostovskis.

Viņš uzskata, ka ar lozungveidīgiem plakātiem nevar piespiest maksāt alimentus. Šai situācijai jāpieiet radošāk un reālistiskāk: “Cik man zināms, tad alimentu nemaksātājiem parāds nav mērāms simtos un desmitos tūkstošos eiro, tie parasti ir kādi pieci-septiņi, daži tūkstoši eiro.

Tā pieeja varētu būt tāda, ka viņiem šo summu iesaldē, viņiem neliek virsū soda procentus, bet gan šo parādu mēģināt sadalīt kādā garākā laika posmā, piemēram, uz desmit gadiem vai kaut kā tamlīdzīgi. Tas būtiskākais būtu šos cilvēkus dabūt atpakaļ baltajā ekonomikā.”

Šobrīd ir tā – ja cilvēks (uzturlīdzekļu nemaksātājs) atrod legālu darbu, tad viņam uzreiz parādās šis parāda cipars un viņam parāda piedzinējs novelk teju vai visu algu. Tā nevajadzētu būt, jo tad viņam nav motivācijas atgriezties baltajā ekonomikas zonā, tādēļ daudzi alimentu nemaksātāji arī izvēlas braukt prom no Latvijas.

Ko par alimentu nemaksātājiem domā Gundars Bērziņš, Jurģis Liepnieks un Aigars Rostovskis, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.