Intervija ar topošo Eiropas Parlamenta deputāti Ivannu Voločiju

Ivanna, pastāsti par savu bērnību Rietumukrainā!

Es uzaugu Ivanofrankivskā. Man ir divi brāļi, tēvs ir inženieris, bet mamma - bibliotekāre un skolotāja. Mēs dzīvojām mazā dzīvoklītī un atceros, ka mums vienmēr bija finansiālas grūtības, kā lielai daļu ukraiņu un arī latviešu šodien. Viņi nekad netaupīja uz vienu lietu – savu bērnu izglītību. Nesen par šo runāju ar savu mammu un viņa man pastāstīja, ka brīžiem puse ģimenes ienākumu aizgāja bērnu, manai un brāļu, izglītībai. Mēs visi gājām mūzikas skolā, dziedājām korī un mācījāmies labā ģimnāzijā. Pēc skolas beigšanas es devos uz Kijivu, lai studētu politikas zinātni universitātē - Kijivas-Mohilas akadēmijā.

Kā tu nonāci Briselē?

Es uzvarēju stipendiju konkursā, lai Māstrihtas universitātē iegūtu maģistra grādu Eiropas lietās. Daļa no mana studiju procesa bija prakse kādā no Eiropas institūcijām un tā patiesībā arī sākās mans ceļš Eiropā. Briselē jau šobrīd esmu 17 gadus, no kuriem 15 gadus esmu strādājusi dažādās Eiropas institūcijās, tai skaitā Eiropas Pretkorupcijas birojā, Eiropas Reģionu komitejā, Eiropas Komisijas Paplašināšanās direkcijā un iepriekšējos divus gadus strādāju Eiropas Parlamentā. Šis laiks Briselē man ir devis pieredzi un zināšanas un šobrīd labi izprotu, cik ļoti Latvijai, Baltijai un arī Ukrainai vajag jaunas, spēcīgas un zinošas balsis Eiropas Parlamentā.

Vai tu atceries balsošanu par Ukrainas neatkarību 1991.gadā?

Jā, mums tā bija liela diena. Mēs gājām uz balsošanas iecirkni kopā visa ģimene. Tā bija ļoti emocionāla diena, man toreiz bija 9 gadi un es ļoti labi atceros, cik svarīga tā diena bija maniem vecākiem. Mūsu pilsētas, reģiona un absolūtais vairākums ukraiņu, vairāk nekā 90% Ukrainas pilsoņi nobalsoja par brīvu, neatkarīgu Ukrainu.

Ko tu darīji Maidana laikā?

Oranžās revolūcijas laikā es biju studentu komitejas vadītāja un mūsu universitāte bija viena no pirmajām, kas izgāja ielās, lai protestētu. Starp citu, pirmais protests bija pret Kiseļovu, kuru jūs noteikti Latvijā atpazīstat. Mēs protestējām pret dezinformāciju, kuru viņš izplatīja televizorā, un patiesībā pēc tam viņam nebija citas izejas kā tikai aizbēgt uz Krieviju. Vēl šodien atceros, kā cilvēki Kijivas centrā uz mums skatījās ar dīvainu skatu no saviem balkoniem, kāpēc mēs protestējam un, kā mēs uzdrīkstamies. Man toreiz bija 22 gadi un es atceros, cik ļoti pārliecināta biju par to, ka Ukraina var būt citāda - brīva no Krievijas ietekmes un korupcijas.

10 gadus vēlāk, kad sākās otrā revolūcija - Eiromaidans jeb Ukrainas “Pašcieņas” revolūcija, es jau strādāju Briselē. Arī toreiz bija daudz skeptiķu, kas domāja, ka nekas neizdosies. Es nevarēju gulēt nedēļām. Man bija tik daudz draugu, kas dzīvoja Kijivas Neatkarības laukumā dienu un nakti. Es atceros Eiropas skepsi par sankcijām pret Ukrainas toreizējo režīmu, arī tad, kad jau pienāca ziņas par pirmajiem nogalinātājiem studentiem Kijivas centrā. Tā bija ceturtdiena, bija sasaukta ārkārtas sanāksme Eiropas Parlamentā, pēc tam sekoja preses konference. Konferencē piedalījās arī dziedātāja Ruslana, Eirovīzijas uzvarētāja no Ukrainas. Atceros, kā viņa pieskrēja pie manis un lūdza, lai palīdzu ar tulkošanu, jo viņa nerunāja angliski un jautāja, ko viņai teikt, ko mēs, ukraiņi, gribam?! Un es skaļi teicu - jautā pēc tā, ko citi baidās jautāt, pieprasi sankcijas! Tajā vakarā tika pieņemts lēmums par sankcijām pret Viktora Janukoviča valdību un ministriem. Un nākamajā dienā viņi visi aizbēga uz Krieviju.

Šodien, atceroties šos notikumus, es saprotu, cik ļoti būtiski tie ir bijuši manai izaugsmei, cik būtiski tas ir bijis Ukrainai. Mēs nebūsim mierā, kamēr Ukraina nebūs brīva, kamēr Ukraina nebūs Eiropas Savienībā.

Un tad Krievija iebruka Ukrainā 2022.gadā …

Jā, es tajā laikā jau biju Briselē. Pirmā pilsēta, uz kuru uzkrita bumba, bija mana dzimtā pilsēta - Ivanofrankivska. Tā nokrita kilometru no mūsu mājām. Tētis veda no rīta pastaigāties suni un sūtīja bildes ar dūmiem. Pirms kara Ivanofrankivskā ik gadu bija 2 miljoni tūristu, bet tagad lidosta ir drupās. Ziniet, kas ir interesanti? Briselē, starptautiskā līmenī, visi zināja, ka būs iebrukums. Bet Ukrainā par to neviens nerunāja! Tādēļ es jau laikus, dzirdot baumas Briselē, aicināju cilvēkus Ukrainā gatavoties sliktākajam. Mēs šobrīd Eiropā saprotam, ka veids kā izvairīties no kara ir tam vienkārši kārtīgi gatavoties, bet toreiz tas nebija tik pašsaprotami. Jo, kad karš jau sācies, tad ir par vēlu. Pirmo kara gadu es negulēju nevienu nakti, neviens ukrainis negulēja. Mani skolas biedri, kuri pirms kara strādāja atbildīgos darbos, rūpējās par bēniem,  ģimeni, dzīvoja mierīgu dzīvi, tagad cīnās frontē. Man ir tuvs draugs, kurš šobrīd ir frontē Ukrainas austrumos un pavisam nesen viņš man teica, ka nakti tranšejās pavada ietinies Eiropas karogā. Viņš guļ ietinies Eiropas karogā kamēr mēs Eiropā kavējamies ar mūnīciju piegādi Ukrainai.

Kāpēc tu nolēmi iesaistīties politikā, turklāt, kandidējot no saraksta Latvijā?

Es pazīstu un labi zinu cilvēkus no Kustības “Par!” jau ilgu laiku – kopā strādājam Eiropas liberāļu politiskajā grupā un bieži tiekamies Briselē. Atceros pirmo reizi, kad tikos ar Miku Celmiņu, Kustības “Par!” izpilddirektoru, tas bija Romā un mēs ilgi diskutējām par to, ka Latvija var darīt vairāk, pārliecinot kolēģus Eiropā par atbalstu Ukrainai. Kad viņi mani uzrunāja startam vēlēšanās, man jāatzīstas, ka sākumā šaubījos. Es zināju, ka mūs vieno līdzīgas vērtības un idejas, ka ar “Par!” būs viegli strādāt komandā, jo esam domubiedri. Bet tas bija grūts lēmums. Bet ziniet - es redzu dāsnos veidus, kā latvieši palīdz Ukrainai. Latvieši ir uzņēmuši bēgļus, pirkuši dronus, sūtījuši mašīnas un humāno palīdzību. Nesen lasīju par “Karbonāžu bataljonu” – brīvprātīgajām, kas gatavo maltītes Ukrainas ievainotajiem karavīriem. Tas ir fantastiski! Latvieši zina, ko nozīmē tāds kaimiņš kā Krievija. Latvieši zina, kas ir okupācija, kas ir karš. Mums, ukraiņiem, nav Latvijā jāskaidro, kas notiek Ukrainā. Latvieši to saprot vislabāk no visiem. Kā, starp citu, man dažkārt ir jādara Briselē, kur daži cilvēki nesaprot, kas Ukrainā patiesi notiek. Tādēļ nolēmu – ja ir kāds, kas būtu tiešām gatavs dot Ukrainai to, kas vajadzīgs visvairāk – politisko svaru Eiropā, tad tā ir Latvija un Latvijas iedzīvotāji.

Ukrainiete no Briseles, kas ievēlēta no Latvijas. Dažiem var būt jautājums – kā tu aizstāvēsi Latvijas intereses?

Es aizstāvēšu savu vēlētāju, ikvienu Latvijā, kas savu balsi Eiropas vēlēšanās uzticēs man. Saprotu, ka gan ukraiņiem, gan latviešiem šobrīd pats aktuālākais jautājums ir drošība un Krievijas drauds. Strādājot Eiropā, esmu redzējusi, ka ne visiem tas ir aktuāli. No Latvijas tiks ievēlēti 9 deputāti. Es būšu tas, kurš nekad neļaus aizmirst par mūsu drošību. Jāatzīmē arī, ka mūsu intereses, latviešiem un ukraiņiem, šobrīd ir kopīgas, jo Latvijas drošība, droša nākotne ir ļoti atkarīga no kara iznākuma Ukrainā.

Kas tevi saista ar Latviju?

Man ir daudz draugu no Latvijas, mana labākā draudzene, kas dzīvo Māstrihtā, ir latviete. Bet es domāju, ka mūs vieno arī dziesma. Es pati esmu daudzus gadus dziedājusi korī, un mani līdz sirds dziļumiem aizkustina stāsts par Dziesmoto revolūciju. Bieži Briselē no kolēģiem esmu dzirdējusi, ka latvieši ir auksti, atturīgi, bet tā nebūt nav. Esmu šajos mēnešos tikusies ar cilvēkiem Rīgā, Liepājā, Kuldīgā, Jelgavā, Valmierā. Nevaru sagaidīt, kad braukšu arī uz Latgali tuvākajās dienās. Man Latvija ir ļoti tuva, tā man atgādina par mājām - Ukrainā. Cilvēki ir silti, pretimnākoši un pats svarīgākais jūt līdzi ukraiņiem kā neviens cits Eiropā. Par to esmu ļoti patiecīga ikvienam Latvijā.

Ja tevi ievēlēs, kā tas mainīs tavu dzīvi?

Mana dzīve jau tagad ir mainījusies. Jau kādu laiku dzīvoju gan Rīgā, esmu Avotu apkaimes iedzīvotāja, gan arī Briselē un Ivanofrankivskā, Ukrainā. Es aprīlī un maijā ar ģimeni pārcelsimies uz Rīgu uz ilgāku laika periodu. Esmu jau sarunājusi savai meitai Margarētai vietu dārziņā. Margarētai šobrīd ir 4 gadi un gaidu, kad varēšu viņai parādīt Rīgu. Man ļoti patīk Latvijas cilvēki. Kad ar viņiem tiekos un runāju, vienalga, vai tā būtu Rīga vai Liepāja, viņi visi saprot, ka mums ir kopīgs ienaidnieks, kuru viens nevar uzvarēt. Viņi jūt, ka Ukraina šobrīd cīnās arī par Latvijas brīvību. Tas mūs vieno.

Kādi būs Tavi pirmie darbi Eiropas Parlamentā?

Pirmkārt, svarīgi nodrošināt vismaz 10 miljardu eiro investīcijas un atbalstu Latvijai nākamajā septiņgades budžetā (2028-2034.). Svarīgi, ka spēsim Eiropu pārliecināt par vairāku miljardu investīcijām Rail Baltica celtniecībai, lai segtu astronomiskās izmaksas. Un, protams, Latvijas drošības stiprināšana, tai skaitā, Austrumu robežas nostiprināšana un apsargāšana, kopīgi Eiropas bruņojuma iepirkumi un ražošana, kopīgu ES valstu militārvienību izveide un konkrēti plāni Latvijas hibdrīdaizsardzībai.

Kustība “Par!” piedalās Eiropas vēlēšanās.

Kustība “Par!” piedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. EP vēlēšanas notiks 8. jūnijā no plkst. 08.00 līdz 20.00. Balsot varēs jebkurā no vēlēšanu iecirkņiem Latvijā. Kustības “Par!” saraksts vēlēšanās būs atrodams ar 11. kārtas numuru.

Šobrīd Kustības “Par!” saraksta līderes Ivanna Voločija, Linda Curika un Inese Voika aicina tikties, lai diskutēt par Latvijas pirmajiem darbiem Eiropas Parlamentā. Ja arī Tu vēlies tikties klātienē vai attālināti ar Kustības “Par!” Eiropas vēlēšanu kandidātiem, raksti uz mes@kustibapar.lv vai zvani T. 27422525

Politiskā reklāma. Politisko reklāmu apmaksā Kustība “Par!”