Kara šausmas latvieša acīm - Uldis Kučerāns par redzēto Ukrainā

Viņš ir viens no brīvprātīgajiem, kas gan pats ziedo, gan nogādā uz Ukrainu tās aizstāvjiem nepieciešamās automašīnas. Uldis ir kaislīgs motobraucējs, popularitāti ieguvuši viņa moto ekspedīciju apraksti, viņš ir arī viens no dokumentālās filmas "Mūsu gads" varoņiem, jo ir liels sporta fans un bija viens no pamanāmākajiem Latvijas basketbola izlases atbalstītājiem Džakartā un Manilā.

Kopš Ukrainā notiek karš, Kučerāns ik pēc pāris mēnešiem dodas turp, braucot līdz piefrontes apgabaliem, līdz ar to redz visas šausmas, ko radījis Krievijas iebrukums. Viņš gan piedzīvojis raķešu uzlidojumus, gan nolicis ziedus vietā, kur pirms pieciem mēnešiem bojā gāja brīvprātīgais karavīrs no Latvijas. “Visi, arī ukraiņi, apzinās, ka viņi šobrīd cīnās gan par sevi, gan par mums. Ir jāsaprot – ja karš nonāks līdz Latvijai, tad arī te, tāpat kā Ukrainā, viss tiks nolīdzināts līdz ar zemi. Pats esmu redzējis, ka vietās, kur notikušas kaujas, no pilsētām un ciemiem nekas pāri nav palicis, okupanti turpina nogalināt civiliedzīvotājus, turklāt lielos apmēros. Tāpēc mums jāturpina ziedot un palīdzēt Ukrainai! Un mēs varam vēl vairāk!” žurnālam "Kas Jauns" uzsver Uldis Kučerāns.

Ar motociklu mājup no frontes

Beidzamie divi braucieni Uldim bija vieni no emocionāli smagākajiem un arī bīstamākajiem. Rudenī ikšķilnieks nopirka mikroautobusu Ukrainas karavīriem un kopā ar Ogres novada delegāciju veda to uz fronti. Bet atpakaļ uz Latviju Uldis devās ar savu motociklu. Gan tāpēc, ka viņam patīk motobraukšana, gan tāpēc, ka nesenās ceļgala operācijas dēļ viņam ir ļoti grūti ilgstoši nosēdēt automašīnā. Taču brauciens ar motociklu pa piefrontes rajoniem bijis ļoti bīstams. Tāpēc, ka labāk no asfalta nenobraukt un apkārt nestaigāt, jo visapkārt izkaisītas kājnieku mīnas, un tāpēc, ka motobraucējs esot iekārojams mērķis uzbrucējiem. “Karavīri mani brīdināja – ja lidos drons, tad tas noteikti būs “manējais”. Jo dronu operatoriem jeb, kā es viņus saucu, droņītājiem motociklists ir vērtīga trofeja. Viņi ir “nomedījuši” bruņu transportierus, tankus, kājniekus, bet motobraucēja viņu sarakstā nav – ieraugot piefrontes joslā kādu braucam ar moci, noteikti radīsies vēlme tieši to arī uzspridzināt! Ne velti karavīri kontrolposteņos, ieraugot mani braucam ar moci, teica, ka esmu stulbs!” stāsta Uldis.

Nupat Kučerāns atgriezies no kārtējā brauciena, kurā pazīstamiem artilēristiem no Bahmutas nogādāja paša nopirkto apvidus automobili. Viņš parunājies gan ar komandieriem, gan arī ar kādu latviešu brīvprātīgo. “Ja agrāk karavīri vairāk jokoja un bija pozitīvi uzlādēti, tad tagad viņos jūtams diezgan drūms noskaņojums. Frontē situācija ir pasliktinājusies. Vairākos frontes posmos okupanti nāk virsū ar milzīgu “gaļas” daudzumu, bet ukraiņi ar daudz mazāku cilvēku skaitu cenšas noturēt uzbrukumu. Viņi šauj un šauj, bet tie tik nāk un nāk... Slovjanskā iedzēru kafiju ar triecienvienības komandieri, viņš nenormāli dusmīgs uz ukraiņiem, kuri dzīvo Kijivā. Viņš kopš kara sākuma pirmo reizi bija palaists nelielā atvaļinājumā un bija šokēts par to, kā Kijivā tauta izklaidējas, dzīvo, it kā kara nemaz nebūtu. Teica, ka tas baigi nemotivējot...” nopūšas Uldis.

Ko darīt artilērijas apšaudes laikā?

Viens ir kara šausmas redzēt filmās, bet pavisam kas cits – piedzīvot to paša acīm. Uldis ir arī “izbaudījis” raķešu uzlidojumus, kad sprādzieni notikuši pavisam netālu. “Pirmajās reizēs bija bailīgi, bet tagad jau esmu apradis. Jebkurā brīdī var kas atlidot un sprāgt – vai tas būtu drons, vai artilērijas šāviņš, vai raķete. Un pats tad īsti neko nevari izdarīt. Ukrainas karavīri mūs pamācīja – kad “strādā” vairāku raķešu palaišanas sistēmas, piemēram, Grad, tad vienīgais glābiņš ir uzreiz nogulties tuvākajā bedrē un nebāzt ārā galvu. Skriet kaut kur nav nekādas jēgas, nogulies uz zemes un gaidi, kad artilērijas apšaude beigsies, cerot, ka netrāpīs. Bet, braucot automašīnā, nekavējoties jāapstājas, jākāpj ārā un jānoguļas kādā grāvī, bedrē, jo automašīnas ir primārie mērķi,” padomos dalās Kučerāns.

Var teikt, ka karš Ukrainā Uldi ir skāris personīgi, jo vairāki no viņam pazīstamiem Ukrainas karavīriem jau gājuši bojā. “Vienu no puišiem, kurš mani pamācīja, kā sevi pasargāt, pēc divām nedēļām nošāva. Bet vienā no braucieniem dzinām mašīnas uz kādu piefrontes pilsētiņu. Bijām sarunājuši konkrētus karavīrus, kas mūs sagaidīs, taču, kamēr braucām, tie puiši frontē bija jau krituši... Tā ka nāve tur ir ļoti tuvu un reāla,” nopūšas Uldis Kučerāns, piebilstot: “Lai nenāktos pārliecināties, kā NATO mūs aizstāvēs, mums pašiem ir jārīkojas. Un atbalsts Ukrainai nedrīkst apsīkt!”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Kara šausmas latvieša acīm - Uldis Kučerāns par redzēto Ukrainā" saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.