Kara šausmas latvieša acīm - Uldis Kučerāns par redzēto Ukrainā
foto: no privātā arhīva
Uldis Kučerāns Doņeckas apgabalā: “Te lauki, meži un pat daži ceļi ir nomīnēti. Jābūt ļoti uzmanīgam, un ar mocīti doties nost no lielajiem ceļiem ir nāvējoši bīstami.”
Sabiedrība

Kara šausmas latvieša acīm - Uldis Kučerāns par redzēto Ukrainā

Juris Vaidakovs

Jauns.lv

"Sieva regulāri jautā - kāpēc es to daru, kāpēc man tur jālien, kāpēc braucu līdz pašai frontes līnijai? Bet, redzot emocijas, karavīriem tieši rokās nododot nepieciešamās automašīnas, esmu pārliecināts, ka manis saziedotais nonācis mērķī. Tas motivē turpināt palīdzēt Ukrainai!" - tā Uldis Kučerāns.

Kara šausmas latvieša acīm - Uldis Kučerāns par re...

Viņš ir viens no brīvprātīgajiem, kas gan pats ziedo, gan nogādā uz Ukrainu tās aizstāvjiem nepieciešamās automašīnas. Uldis ir kaislīgs motobraucējs, popularitāti ieguvuši viņa moto ekspedīciju apraksti, viņš ir arī viens no dokumentālās filmas "Mūsu gads" varoņiem, jo ir liels sporta fans un bija viens no pamanāmākajiem Latvijas basketbola izlases atbalstītājiem Džakartā un Manilā.

foto: no privātā arhīva
Pie Čerņihivas slimnīcas plīvo Ukrainas, Eiropas Savienības un Latvijas karogi. Čerņihivas sadraudzības pilsēta ir Ogre, un Ogres novads aktīvi tai palīdz ar ziedojumiem. “Ukraiņi latviešus un vispār baltiešus dievina. Viņi atzīst, ka pat nezinātu, kā spētu karot un izdzīvot bez mūsu saziedotajām un atvestajām automašīnām.”
Pie Čerņihivas slimnīcas plīvo Ukrainas, Eiropas Savienības un Latvijas karogi. Čerņihivas sadraudzības pilsēta ir Ogre, un Ogres novads aktīvi tai palīdz ar ziedojumiem. “Ukraiņi latviešus un vispār baltiešus dievina. Viņi atzīst, ka pat nezinātu, kā spētu karot un izdzīvot bez mūsu saziedotajām un atvestajām automašīnām.”

Kopš Ukrainā notiek karš, Kučerāns ik pēc pāris mēnešiem dodas turp, braucot līdz piefrontes apgabaliem, līdz ar to redz visas šausmas, ko radījis Krievijas iebrukums. Viņš gan piedzīvojis raķešu uzlidojumus, gan nolicis ziedus vietā, kur pirms pieciem mēnešiem bojā gāja brīvprātīgais karavīrs no Latvijas. “Visi, arī ukraiņi, apzinās, ka viņi šobrīd cīnās gan par sevi, gan par mums. Ir jāsaprot – ja karš nonāks līdz Latvijai, tad arī te, tāpat kā Ukrainā, viss tiks nolīdzināts līdz ar zemi. Pats esmu redzējis, ka vietās, kur notikušas kaujas, no pilsētām un ciemiem nekas pāri nav palicis, okupanti turpina nogalināt civiliedzīvotājus, turklāt lielos apmēros. Tāpēc mums jāturpina ziedot un palīdzēt Ukrainai! Un mēs varam vēl vairāk!” žurnālam "Kas Jauns" uzsver Uldis Kučerāns.

foto: no privātā arhīva
Čerņihiva, kur viena okupantu raķete uzsprāga virs teātra ēkas, – ievainoti 144 cilvēki, septiņi bojāgājušie. Bet 300 metru no teātra raķetes šķemba nogalināja sešus gadus veco Sofiju. Tagad šajā asiņu slacītajā vietā gulst ziedi.
Čerņihiva, kur viena okupantu raķete uzsprāga virs teātra ēkas, – ievainoti 144 cilvēki, septiņi bojāgājušie. Bet 300 metru no teātra raķetes šķemba nogalināja sešus gadus veco Sofiju. Tagad šajā asiņu slacītajā vietā gulst ziedi.

Ar motociklu mājup no frontes

Beidzamie divi braucieni Uldim bija vieni no emocionāli smagākajiem un arī bīstamākajiem. Rudenī ikšķilnieks nopirka mikroautobusu Ukrainas karavīriem un kopā ar Ogres novada delegāciju veda to uz fronti. Bet atpakaļ uz Latviju Uldis devās ar savu motociklu. Gan tāpēc, ka viņam patīk motobraukšana, gan tāpēc, ka nesenās ceļgala operācijas dēļ viņam ir ļoti grūti ilgstoši nosēdēt automašīnā. Taču brauciens ar motociklu pa piefrontes rajoniem bijis ļoti bīstams. Tāpēc, ka labāk no asfalta nenobraukt un apkārt nestaigāt, jo visapkārt izkaisītas kājnieku mīnas, un tāpēc, ka motobraucējs esot iekārojams mērķis uzbrucējiem. “Karavīri mani brīdināja – ja lidos drons, tad tas noteikti būs “manējais”. Jo dronu operatoriem jeb, kā es viņus saucu, droņītājiem motociklists ir vērtīga trofeja. Viņi ir “nomedījuši” bruņu transportierus, tankus, kājniekus, bet motobraucēja viņu sarakstā nav – ieraugot piefrontes joslā kādu braucam ar moci, noteikti radīsies vēlme tieši to arī uzspridzināt! Ne velti karavīri kontrolposteņos, ieraugot mani braucam ar moci, teica, ka esmu stulbs!” stāsta Uldis.

foto: no privātā arhīva
Frontes pilsētā Limanā. Šādi sagrautajā degvielas uzpildes stacijā Uldis paslēpa savu mocīti, lai nekļūtu par okupantu dronu mērķi. “Atpūtas mirkļos, cik varēju, tik slēpu to gan šādi, gan zem ceļa malā augošiem krūmiem. Un braucot ik pa laikam uzmetu aci debesīm,” atceras Uldis.
Frontes pilsētā Limanā. Šādi sagrautajā degvielas uzpildes stacijā Uldis paslēpa savu mocīti, lai nekļūtu par okupantu dronu mērķi. “Atpūtas mirkļos, cik varēju, tik slēpu to gan šādi, gan zem ceļa malā augošiem krūmiem. Un braucot ik pa laikam uzmetu aci debesīm,” atceras Uldis.

Nupat Kučerāns atgriezies no kārtējā brauciena, kurā pazīstamiem artilēristiem no Bahmutas nogādāja paša nopirkto apvidus automobili. Viņš parunājies gan ar komandieriem, gan arī ar kādu latviešu brīvprātīgo. “Ja agrāk karavīri vairāk jokoja un bija pozitīvi uzlādēti, tad tagad viņos jūtams diezgan drūms noskaņojums. Frontē situācija ir pasliktinājusies. Vairākos frontes posmos okupanti nāk virsū ar milzīgu “gaļas” daudzumu, bet ukraiņi ar daudz mazāku cilvēku skaitu cenšas noturēt uzbrukumu. Viņi šauj un šauj, bet tie tik nāk un nāk... Slovjanskā iedzēru kafiju ar triecienvienības komandieri, viņš nenormāli dusmīgs uz ukraiņiem, kuri dzīvo Kijivā. Viņš kopš kara sākuma pirmo reizi bija palaists nelielā atvaļinājumā un bija šokēts par to, kā Kijivā tauta izklaidējas, dzīvo, it kā kara nemaz nebūtu. Teica, ka tas baigi nemotivējot...” nopūšas Uldis.

foto: no privātā arhīva
Pēdējā braucienā Uldim Kučerānam radās pamatīgas problēmas ar nesen operēto celi, tāpēc nonāca Čerņihivas mediķu aprūpē. “Viņi ikdienā ārstē ievainotos karavīrus, bet neatteica palīdzību arī večukam no Latvijas. Īsti eņģeļi,” milzu pateicību parādā ir Uldis.
Pēdējā braucienā Uldim Kučerānam radās pamatīgas problēmas ar nesen operēto celi, tāpēc nonāca Čerņihivas mediķu aprūpē. “Viņi ikdienā ārstē ievainotos karavīrus, bet neatteica palīdzību arī večukam no Latvijas. Īsti eņģeļi,” milzu pateicību parādā ir Uldis.

Ko darīt artilērijas apšaudes laikā?

Viens ir kara šausmas redzēt filmās, bet pavisam kas cits – piedzīvot to paša acīm. Uldis ir arī “izbaudījis” raķešu uzlidojumus, kad sprādzieni notikuši pavisam netālu. “Pirmajās reizēs bija bailīgi, bet tagad jau esmu apradis. Jebkurā brīdī var kas atlidot un sprāgt – vai tas būtu drons, vai artilērijas šāviņš, vai raķete. Un pats tad īsti neko nevari izdarīt. Ukrainas karavīri mūs pamācīja – kad “strādā” vairāku raķešu palaišanas sistēmas, piemēram, Grad, tad vienīgais glābiņš ir uzreiz nogulties tuvākajā bedrē un nebāzt ārā galvu. Skriet kaut kur nav nekādas jēgas, nogulies uz zemes un gaidi, kad artilērijas apšaude beigsies, cerot, ka netrāpīs. Bet, braucot automašīnā, nekavējoties jāapstājas, jākāpj ārā un jānoguļas kādā grāvī, bedrē, jo automašīnas ir primārie mērķi,” padomos dalās Kučerāns.

foto: no privātā arhīva
Limana. Māja, kurā gāja bojā karavīrs no Latvijas un karavīrs no Igaunijas. “Pieminējām Baltijas karavīrus un nolikām sarkanbaltu ziedu pušķi.”
Limana. Māja, kurā gāja bojā karavīrs no Latvijas un karavīrs no Igaunijas. “Pieminējām Baltijas karavīrus un nolikām sarkanbaltu ziedu pušķi.”

Var teikt, ka karš Ukrainā Uldi ir skāris personīgi, jo vairāki no viņam pazīstamiem Ukrainas karavīriem jau gājuši bojā. “Vienu no puišiem, kurš mani pamācīja, kā sevi pasargāt, pēc divām nedēļām nošāva. Bet vienā no braucieniem dzinām mašīnas uz kādu piefrontes pilsētiņu. Bijām sarunājuši konkrētus karavīrus, kas mūs sagaidīs, taču, kamēr braucām, tie puiši frontē bija jau krituši... Tā ka nāve tur ir ļoti tuvu un reāla,” nopūšas Uldis Kučerāns, piebilstot: “Lai nenāktos pārliecināties, kā NATO mūs aizstāvēs, mums pašiem ir jārīkojas. Un atbalsts Ukrainai nedrīkst apsīkt!”

foto: no privātā arhīva
No Ukrainas Uldis bija nolēmis mājās doties ar tā saukto kara vilcienu no Kramatorskas. Par kara vilcieniem tos sauc tāpēc, ka ar tiem uz fronti dodas karavīri. Diemžēl daudzi neatgriežas.
No Ukrainas Uldis bija nolēmis mājās doties ar tā saukto kara vilcienu no Kramatorskas. Par kara vilcieniem tos sauc tāpēc, ka ar tiem uz fronti dodas karavīri. Diemžēl daudzi neatgriežas.

"Brīvības festivāla Ukrainai" noslēguma koncerts 2024. gada maijā

2024. gada 12. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē izskanēja "Brīvības festivāla Ukrainai" noslēguma koncerts.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Kara šausmas latvieša acīm - Uldis Kučerāns par redzēto Ukrainā" saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.