FOTO: Liels vakars Jaunajam Rīgas teātrim. Pirmizrāde atjaunotajā mājā

Pirmo jauniestudējumu Lāčplēša ielā - izrādi "Sapņu tulkotāju sekta" pēc Milorada Paviča romāna "Hazāru vārdnīca" - veido teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis: "Septiņus gadus, kopš bijām prom, domājām un nevarējām izdomāt, ar kādu izrādi atklāt jauno Jauno Rīgas teātri? Tas nebija viegli, jo gribējās atrast ideju un materiālu, kam vajadzēja atbilst pārāk daudz kritērijiem. Lai tur būtu lomas visiem JRT aktieriem. Lai tā būtu izrāde arī par mūsu, Jaunā Rīgas teātra, kompāniju un tās vēsturi. Lai tā būtu izrāde par aktiera un teātra dabu. Lai tā būtu izrāde arī par trauksmaini sarežģīto laiku, kurā dzīvojam. Lai šī izrāde būtu metafora arī par Latvijas likteni un tās iespējamo nākotni. Lai šī izrāde būtu ceļojums laikā un telpā, apkārt visai pasaulei un cauri visiem laikiem. Lai tajā krustotos visas cilvēka dzīves horizontāles un vertikāles. Lai tā izrāde būtu poētiska un lai tās teksts būtu ar visaugstāko literatūras zelta provi. Uzdevums atrast šādu materiālu var likties neiespējams. Bet mums tas izdevās. Milorada Paviča romāns "Hazāru vārdnīca" deva iedvesmu šai JRT atklāšanas izrādei. Tas ir stāsts par kādu senu un teiksmainu tautu, hazāriem, kuri patiešām dzīvoja pirms 1000 gadiem, apmēram tai pašā teritorijā (starp Kaspijas un Melno jūru), kur tagad Ukrainā izšķiras pasaules un arī mūsu liktenis. Un visbeidzot. Bija svarīgi, lai šajā izrādē būtu tas, ko mums JRT patīk darīt vislabāk. Darīt, ko tādu, ko neesam nekad darījuši pirms tam."

Jaunais Rīgas teātris pēc pārbūves un paplašināšanas

Jaunā Rīgas teātra pārbūves projekta autore arhitekte Zaiga Gaile atzīmē, ka ceļš ir bijis garš, bijuši klupieni, diskusijas, pārdomas un pauzes, viss process ir aizņēmis tieši 10 gadus - 2013. gadā tika izsludināts projektēšanas konkurss, 2023. gada decembrī teātra ēka pēc pārbūves tika nodota ekspluatācijā. Teātra mājas ir ieguvušas vairākus papildu apjomus, kas blīvi un tik, cik normatīvi pieļauj, ielocīti iekšpagalmā, turklāt ir rasta vieta arī publiskajai ārtelpai ar soliņiem un zaļumiem, kur cilvēkiem satikties, atpūsties no urbānās dzīves trokšņiem un parunāt. Vecais apjoms un jaunie ir savstarpēji savienoti ar stiklotu gaisa tiltiņu. Lielisks ieguvums ir izbūvētās pagraba telpas ar velvētajiem griestiem, piemērotas dažādām darbnīcām un dekorāciju uzglabāšanai, kuras iespējams nogādāt uz jebkuru stāvu 6 m garā un 3,5 m platā liftā. Režisora Alvja Hermaņa definējums - teātris ir kā mājas, trupa ir kā ģimene. Šeit visu darina uz vietas. Trupa, ieskaitot arī meistarus, šuvējus, grimētājus, ir neliela - 100 cilvēki.

Smiļģa kabinets - kultūras mantojums

Valsts nekustamo īpašumu komunikācijas daļas pārstāvji stāsta kādu leģenda. Slavenais latviešu režisors Eduards Smiļģis (1886-1966) ilgu laiku strādāja teātra mājā Lāčplēša ielā, veidodams lieliskus iestudējumus, un, protams, režisoram bija savs kabinets. Smiļģis gan uzreiz nekļuva par režisoru, teātrī ienācis ap 1911. gadu, viņš nospēlēja vairākas spēcīgas lomas, tikai pēc tam pievērsās režijas radošajam darbam. Interesanti, ka Smiļģa kabineta durvju aila bija vērsta pret aktieru kāpnēm, kas veda uz skatuvi. Smiļģis ar bargu skatienu pavadījis ikvienu aktieri, vērodams tos pa durvju spraugu.

Tā laika elpu pārbūves projekta autori saglabājuši kabineta iekārtojumā, lai gan tas prasījis pamatīgas pūles. To vajadzēja paveikt arī tāpēc, ka kabinets atzīts par kultūras mantojumu. Nācās uzmanīgi noņemt tapetes, sakārtot sienu virsmu un pēc tam tās pielīmēt atpakaļ. Telpa ir ar dīvainu noskaņu, tumša, bez logiem, bet ar saglabātiem autentiskajiem priekšmetiem. Smiļģis te strādājis līdz pat vēlai naktij. Vēl viens saglabājams kultūras mantojums teātra ēkā ir divas kāpņu telpas, kas projekta īstenošanas laikā ir rūpīgi restaurētas.

Lielas pārmaiņas

Lāčplēša ielā jau no tāluma ir pamanāmi pārbūvētā Jaunā Rīgas teātra šņorbēniņi, kas paceļas augstu virs lielās zāles un ko Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis ir nodēvējis par kultūras bāku. Teātra māja ir mainījusies, jau sākot ar ieejas mezglu, kas no ielas pārnests uz jauku un mīlīgu pagalmu. Lai nokļūtu līdz ieejai teātrī, jādodas caur izgaismotu arku - pasāžu, kur stikla stendos redzams pirmizrāžu repertuārs un ēkas sākotnējās būvniecības laika kapsula ar būvnieku vēstījumu no tālā 1901.gada. Kapsula pēc atrašanas tika nogādāta Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā dokumentu sistematizācijai un restaurēšanai. Tagad tā ir atgriezusies tajā pašā vietā, kur atrasta.

Ieejas vestibils ir kļuvis funkcionālāks, jo līdz ar asprātīgo dalījumu pa vidus līniju starp kolonnām ir iegūtas divas telpas - garderobe un kafejnīca, kuras galdiņu zona izvietota paralēli fasādes logiem.

Lielā, vēsturiskā teātra zāle ir saglabājusi savu art deco stila veidolu, kas tapis 1931.gadā pēc ugunsgrēka saskaņā ar arhitekta Krūmiņa projektu. Mainīta ir zāles funkcionalitāte, bet ar aci tā nav pamanāma. Skatītājiem nodrošināta labāka redzamība ar slīpuma palīdzību, ir uzlabota akustika un arī svaiga gaisa aprite. Zālē ir vieta 400 skatītājiem.

Papildus lielajai zālei ir divas black box zāles, kas elastīgi piemērojamas dažādu izrāžu vajadzībām un jebkāda skatītāju krēslu amfiteātra novietojumam, pateicoties pirmo reizi Latvijā izmantotam aprīkojumam. Virs zāles ir metāla trosīšu klājs (milzīgs batuts) ar augstu slodžu noturību. Tajā jebkurā vietā stiprināms apgaismojums, dekorācijas un citas tehnoloģijas, kas nodrošina radošajam izteiksmes veidam atbilstošas variācijas.

Otrais stāvs, kas savulaik bijis pastaigu gaitenis izrāžu starpbrīžos, atdots radošajiem - aktieriem un režisoriem. Cita pie citas te izvietojušās grimētavas un atpūtas telpas, aktieru slengā dēvētas par komunālo dzīvokli. Griestu augstums ļāvis katrā grimētavā ierīkot divus līmeņus, otrajā paredzot vietas gulēšanai. Aktieri teātrī nereti pavada pat visu dienu, no rīta mēģinājumos, bet vakarā izrādēs. Atpūta dienas vidū palīdz sakopot radošo iedvesmu un funkcionālos spēkus. Aprīkojums grimētavās daļēji tapis no vecās ēkas jumta konstrukcijas demontāžas procesā iegūtajām koka brusām. Papildus suverēnajām grimētavām izveidota vēl kopējā istaba jeb green room ar virtuvi, bibliotēku, lielu galdu svinībām vai lugu lasīšanai.