Kur aiziet un ko redzēt? Uzdzīve Krustpils pilī, cīņa pret okupāciju un eksotiskie ceļojumi: izstāžu ceļvedis

Tepat pa Eiropu paceļot var Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, kur atklāta fascinējoša itāļu fotogrāfa Džona Rendolfa Pepera darbu izstāde “Itālija, 40 gadi: 1970–2010”, kas aicina retrospektīvā skatījumā Itālijas vēsturē caur tās cilvēku acīm.

Savukārt Latvijas vēstures dažādos aspektus varam iepazīt gan Latvijas Okupācijas muzeja izstādē par  par latviešu jauniešu cīņu pret komunistisko okupācijas režīmu, gan Krustpils pilī iekārtotajā izstādē par Latvijas uzdzīves porcelānu simts gadu laikā – tie ir trauki no dažādiem restorāniem, kafejnīcām, viesnīcām un krogiem visā Latvijā, kuru unikalitāti apliecina to logo.

* Latvijas Mākslas akadēmijas aulā (Kalpaka bulvārī 13) līdz 19. aprīlim skatāma itāļu fotogrāfa Džona Rendolfa Pepera (1958) darbu izstāde “Itālija, 40 gadi: 1970–2010”, kura apmeklētājus aicina retrospektīvā ceļojumā pa Itāliju, aptverot laiku pēc Otrā pasaules kara līdz pat nesenajai pagātnei. Džona Rendofa Pepera fotogrāfijas apliecina dziļu cieņu pret Itālijas kultūru un tās vērtībām, izceļot cilvēciskās attiecības – ģimeni, draudzību un dzīvesprieku. Viņa fotogrāfijas ir stāsti par cilvēkiem, kurus viņš saticis, klejojot pa Itālijas ielām.

Izstādē redzamo fotogrāfiju stāsts aizsākas 1970. gadā, kad tēvs Džonam uzdāvina pirmo “Pentax” fotokameru un pēc divu gadu mācībām pie slavenā Itāļu fotogrāfa Ugo Mulas (1928–1973) zēns uzsāk savu ceļu fotogrāfijā. Jaunietis dodas ielās brīvi fiksēt itāļu ikdienu, arhitektūru un ainavu.

“Katrs no mums ir galvenais savas dzīves aktieris. Mēs visi esam ievainojami. Mēs visi esam varonīgi. Mēs esam cilvēki. Tur arī slēpjas dzīves brīnums. Kaislības, rakstura stiprās un vājās puses, prieks, nevainība, skumjas, vardarbība, traģēdija un daudzās pretrunas, kas veido cilvēku, ir tas, kas, manuprāt, padara vīriešus un sievietes skaistus. Tāpēc es cenšos viņiem piekļūt tuvāk un fotografēt viņu acis - acis, kuras vēro, kā viņus vēroju es. Šis īsais brīdis man atklāj cilvēka dvēseli un atļauj notvert mazu tās daļiņu. Tverot šo mirkli, es pietuvojos un izprotu vairāk savu un viņu personības”, teicis Džons Rendolfs Pepers.

“Mūsdienu fotogrāfija kalpo gan kā dokuments, gan kā stāsts par mūsdienu Itāliju, iemūžinot tās būtību. Caur tādu talantīgu fotogrāfu kā Džons Rendolfs Pepers objektīviem atdzīvojas Itālijas bagātā kultūras, sabiedrības un ikdienas dzīves mozaīka, piedāvājot ieskatu tās pastāvīgi mainīgajā stāstījumā. Tāpēc mēs vēlējāmies atvest viņa izstādi uz Rīgu - tas ir aicinājums Latvijas iedzīvotājiem iegremdēties Itālijā un tās kultūrā,” piebilst Itālijas vēstnieks Latvijā Alessandro Monti.

Projekts ir Itālijas vēstniecības Rīgā iniciatīva, ieeja izstādē bez maksas. Sīkāk internetā: www.lma.lv.

* Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē (Bonaventuras ielā 10, Rīgā) līdz 14. aprīlim apskatāma Japānas ceļojošā daiļamatniecības izstāde “Daiļā Japānas Tōhoku amatniecība”, kurā var iepazīties ar Tōhoku apgabala (Honšū salas ziemeļos) keramiku, kokgriezumiem, čuguna lējumiem, lakas traukiem, pinumiem, īpaši krāsotiem un izšūtiem audumiem, apgleznotām svecēm un lellēm.

Izstāde ne vien iepazīstina ar Japānas ziemeļaustrumu apgabala – Tōhoku - bagātīgo tautas daiļamatniecības mantojumu un tradīcijām, bet paver arī iespēju dziļāk izprast Ziemeļaustrumu Japānas iedzīvotāju dzīvesveidu. Tā sniedz gan vizuālu baudījumu, gan ieskatu par sadzīves priekšmetos ietverto izsmalcināto daiļuma izjūtu sasaistē ar japāņu kultūru un tradīcijām pagaidām Latvijā maz pazīstamajā Tōhoku apgabalā. Platības ziņā Latvijai līdzīgo apgabalu veido Aomori prefektūra Japānas lielākās - Honšū - salas ziemeļos, Akitas un Jamagatas prefektūras Japāņu jūras pusē, un Ivates, Mijagi un Fukušimas prefektūras Klusā Okeāna pusē.

“Tōhoku apgabala rokdarbi ir izcils paraugs japāņu tautas mākslas un daiļamatniecības augstajam līmenim - katrs rūpīgi darinātais priekšmets liecina par vietējo mākslinieku amata prasmi un radošo meistarību. Šeit aplūkojamā tradicionālās podniecības, rotājumu, aušanas un citās tehnikās mākslinieciski veidoto darinājumu kolekcija atklāj Tōhoku apgabalam raksturīgās tautas daiļrades bagātību un no paaudzes paaudzē pārmantoto prasmju daudzveidību. Aicinot nodoties tautas mākslas baudījumam, gluži kā dotos ceļojumā, apmeklētājiem ir lieliska izdevība gūt jaunas zināšanas un pieredzēt skaistumu no astoņtūkstoš kilometru tālās Ziemeļaustrumu Japānas, kas vienlaikus pārsteidz, uzrunā un apbur. Izstāde kalpo arī par brīnišķīgu iedvesmas avotu Latvijas māksliniekiem un amatniekiem - iespēja iepazīt Tōhoku apgabala tradīcijas un radošo izpildījumu var sekmēt jaunas idejas un jaunradi mūsu pašu kultūrvidē,” tā izstādi raksturo japāņu kultūras pētnieks Uģis Nastevičs.

Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja, Japānas vēstniecības Latvijā un Japānas fonda kopīgi  organizētā ceļojošā izstāde mērojusi tālu ceļu un aplūkojama Latvijā zīmīgā laikā, kad Rīga un Kōbe svin abu pilsētu draudzības piecdesmito gadskārtu, savukārt Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam aprit simtgade. Sīkāk internetā: www.brivdabasmuzejs.lv.

* Latvijas Okupācijas muzejā (Latviešu strēlnieku laukumā 1, Vecrīgā) līdz pat oktobra beigām skatāma izstāde par latviešu jauniešu cīņu pret komunistisko okupācijas režīmu “…Brīvības garu nevar nokaut!”, kas ir kā tematisks turpinājums muzeja vides izstādei, kura apskatāma pie ieejas muzejā. Muzeja jauno ekspozīciju anotē:

“Kad 1940.gadā Padomju Savienība okupēja Latviju, patriotiski audzinātā jaunatne aktīvi dibināja pretošanās grupas, kā arī īstenoja dažādas pretošanās akcijas. Jauniešu darbības - nacionālu organizāciju veidošana, patriotisku uzsaukumu izgatavošana un izplatīšana, ieroču vākšana, aizliegtā Latvijas Republikas karoga izkāršana un aizliegto nacionālo svētku atzīmēšana, turpinājās arī turpmākajos okupācijas gados.

Vides izstādē pie Muzeja aplūkojamos stāstus par Latvijas jaunatnes nacionālo cīņu tagad papildina Izstāžu zālē skatāmi oriģināli dokumenti, vēstules un fotogrāfijas no Muzeja krājuma un teksti no Audiovizuālo materiālu krātuves videoliecībām, kurās bijušie jaunieši stāsta par savu darbību.”

1945. gada novembrī 16 gadu vecumā arestētā Jelgavas vidusskolas audzēkne Ausma Anda Ubarte atceras: “Visi bijām jauni - no 15 līdz 17 gadiem. Gribējām, lai būtu brīva Latvija. Mēs savu Latviju ļoti mīlējām. Sākums manā istabā. Mēs uzzinājām, ka ir tāda skolēnu organizācija Rīgā. Nolēmām, ka arī Jelgavā tādai jābūt. Tā bija pretošanās kustības organizācija “Trīs zvaigžņu organizācija”. Mēs rakstījām proklamācijas, protams, ar roku, un izmētājām pilsētā. Saturs bija apmēram šāds: “Vācieši bija zvēri, bet boļševiki - nezvēri” un “Latvieši, esiet modri!” Protams, baidījāmies, līdām pa drupām, kāpām augstu, lai lapiņas var tālāk aizlidot. Mums bija pretvalstisks žurnāls “Palīdzi Tu ar”, kurā rakstījām patriotiskus dzejoļus, zīmējām karikatūras. Vācām medikamentus un pārtiku, ko vien varēja, jo pēc kara bija grūti. Meitenes nesa to partizāniem.”

Jauniešu degsme, vēlme cīnīties un atgūt zaudēto dzimteni, nežēlojot sevi un upurējot savu dzīvi cīņai pret komunistisko okupācijas režīmu, ir skarbs atgādinājums par brīvas Latvijas vērtību un neatsverams ieguldījums nacionālajā pretošanās kustībā. Sīkāk internetā: www.okupacijasmuzejs.lv.

* Mākslas muzejā “Rīgas birža” (Doma laukumā 6, Vecrīga) līdz 5. maijam skatāma izstāde “Suzani. Vienas izšuvējas stāsts”, kas stāsta par Uzbekistānas galvaspilsētas Taškentas izšūšanas skolas tradīciju – suzani - dekoratīvo sienas tekstiliju, kas parasti darināta no kokvilnas vai zīda auduma un izšūta ar zīda pavedieniem (šis termins cēlies no persiešu vārda “suzan”, kas nozīmē “adata”).

Izstāde ir mākslas vēsturnieces, Uzbekistānas Zinātņu akadēmijas Mākslas studiju institūta vecākās zinātniskās līdzstrādnieces Binafšas Nodiras un vienas no vadošajām uzbeku izšūšanas speciālistēm Madinas Kasimbajevas kopprojekts, kura ietvaros tā autores detalizēti iepazīstina ar suzani tapšanas gaitu – no kompozīcijas skices līdz pilnībā izšūtam darbam. Viņas vēsta:

“Izšūšana ir viens no sarežģītākajiem tradicionālās mākslas veidiem Uzbekistānā. Vēsturiski izšuvumi bija neatņemama sievietes pūra sastāvdaļa un bieži tika izmantoti mājas interjeros. Mūsdienās tie kļuvuši arī par svarīgiem dizaina un modes elementiem.

Dažādos Uzbekistānas apgabalos ir vairāki izšūšanas stili ar atšķirīgiem ornamentiem un darināšanas tehnikām. Īpaši izceļas Taškentas skola, ko pārstāv divi galvenie centri – Taškenta un Pskenta. Līdz 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem Taškentas izšūto sienas tekstiliju jeb paljaku tradīcija bija nogrimusi aizmirstībā. Daudzējādā ziņā Taškentas skolas tradīcijas izzušanu veicinājis paljaku sarežģītais tapšanas process: tekstiliju pamatne, tāpat kā ornamentālie motīvi, tiek veidoti vienlaidus sedzošajā izšūšanas tehnikā, kas ir grūta, dārga un laikietilpīga.”

Amatniece Madina Kasimbajeva ir vienīgā izšuvēja Uzbekistānā, kura jau daudzus gadus veiksmīgi atjauno Taškentas izšūšanas skolas tradīcijas, savos darbos viņa izmanto apvienotas tamborēšanas-izšūšanas ar adatu tehnikas – “jurma” un “bosma”. “Rīgas biržā” eksponētajā darbā viņa radījusi savu Visumu, kur lielā rozete kompozīcijas centrā attēlo Sauli, bet mazākās ap to – planētas. Tekstilija atspoguļo priekšstatus par cilvēka un dabas vienotajām saitēm. Lai gan dažādas amatnieces izmanto vienus un tos pašus rakstus, tomēr katrai ir individuāls stils, un katra veido personīgu Visumu. Zāles centrā izstādīto astoņus metrus garo suzani Madina Kasimbajeva kopā ar savām 15 māceklēm darināja trīsarpus gadus. Tas ir lielākais šāda veida izšuvums, kas jebkad radīts Uzbekistānā. Latvija ir pirmā valsts, kur darbs eksponēts ārpus Uzbekistānas.

Sīkāk internetā: www.lnmm.lv.

* Krustpils pilī, Jēkabpils Vēstures muzejā (Rīgas ielā 216b), līdz 1. septembrim skatāma savā ziņā unikāla izstāde, kurā pirmo reizi Latvijā eksponēti trauki no Mārtiņa Eglīša un Gunta Arāja privātkolekcijas – porcelāna trauki ar unikāliem logo, kuri apliecina to kādreizējo piederību leģendāriem Latvijas ēdināšanas uzņēmumiem no visas Latvijas – restorāniem, kafejnīcām un viesnīcām sākot no 19. gadsimta beigām līdz pat 2000-to gadu sākumam – “Uzdzīves porcelāns 100 gados”. Kā apliecinājums šīs kolekcijas pasaules pirmizrādes vietai Krustpils pilji iekārots arī speciāls kabinets – “ēdamistaba”, kurā izlikti trauki no kādreiz populārā Jēkabpils restorāna “Daugava”.

Kolekcijas īpašnieks Mārtiņš Eglītis stāsta, ka izstādes “Uzdzīves porcelāns 100 gados” pamats ir apzināti veidota trauku privātkolekcija, kuras īpatnība ir uz traukiem esošie logo, jeb logotipi, kas apliecina to piederību kādam ēdināšanas uzņēmumam. Kolekcijas nosaukumā piesauktie 100 gadi ir tikai aptuvens laika nogrieznis, jo, visticamāk, tas tomēr ir lielāks.

“Šīs kolekcijas atlases princips slēpjas faktā, ka ir apzināti vākti Latvijā ražoti un ar Latviju saistīti trauki, tā veidojot neparastu Latvijas kultūrtelpas karti, savā veidā to saistot ar jau piemirstu mākslas vēstures gaitu. Izstādē parādīt zudušos interjerus ir neiespējami, jo tas prasa gan padziļinātu izpēti, gan arī citu formātu – katalogu vai grāmatu.

Švītīgo nosaukumu - “Uzdzīves porcelāns” - izvēlējāmies, lai izceltu neikdienišķo aspektu, jo, lai cik turīgs būtu ēdējs, jeb uzdzīves baudītājs, tā tomēr nav ikdienas rutīna – ieturēties restorānā pie balti klāta galda. Vismaz ne tajā laikā, par kuru liecina šie priekšmeti. Tiesa gan, kolekcijā esošie slimnīcu vai Sarkanā krusta trauki nez vai būtu pieskaitāmi uzdzīves baudīšanas piederumiem, bet varbūt tomēr tie ir nesuši kādu prieka dzirksti sirdzējam?”

Interesanti, ka starp šīs apjomīgās kolekcijas (bet ne pilnīgās, protams) priekšmetiem tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi ir tādi, kas būtu noliekami savā vēsturiskajā vietā, bet sen vairs ne interjerā. Tā nu ir sanācis zināms paradokss, ka trauslais porcelāns un nedaudz izturīgākais fajanss ir pārdzīvojis savas vēsturiskās robežas.” Sīkāk internetā: www.jekabpilsmuzejs.lv.