Arī skolotājam ir tiesības. Pazīstamā pedagoģe Māra Ozola par problēmām Latvijas skolās

Īsumā par konfliktu Daugavpils Iespēju vidusskolā – 5. klases skolniece atteicās savākt klasē uz grīdas izmētātos papīrus un tik ilgi provocējusi nesen darbā pieņemtu skolotāju, līdz viņa nav izturējusi un lietojusi spēku meitenes savaldīšanā. Notiekošais nofilmēts un izplatīts sociālajos tīklos, skolotāju un kolēģi, kas mēģinājusi viņu aizstāvēt, vidusskolas direktore Ingrīda Brokāne jau nākamajā dienā atbrīvoja no darba.

Meitenes tēvs paudis, ka nevēlas skolotāju atlaišanu, gan meita, gan pedagoģes atvainojušās. Taču arī Daugavpils Izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova uzskata: “Skolotāja nespēja vadīt sevi. Un, ja skolotāja nevadīja sevi, tad, protams, viņa nevadīja arī situāciju.” Viņa nostrādāja skolā tikai trīs nedēļas. “Nākamajā dienā bija sapulce, uz kuru mani neuzaicināja. Neviens no administrācijas nezvanīja. Tas jau ir rādītājs, kā strādā skola,” atklāj atlaistā skolotāja.

Diemžēl šādu un līdzīgu situāciju skolās nav mazums; vēl vairāk – konflikti starp audzēkņiem un pedagogiem notiek arvien biežāk. Kāds tam iemesls un kā rīkoties, lai to vērstu par labu, “Kas Jauns Avīze” aicināja uz sarunu Māru Ozolu, latviešu valodas un literatūras skolotāju ar vairāk nekā 30 gadu darba pieredzi, grāmatu autori, saucamu arī par viedokļu līderi. Kopš 2016. gada viņa strādā Murjāņu Sporta ģimnāzijā, pie viņas padomu un palīdzību meklējis ne viens vien Latvijas pedagogs.

Steiga, kādā rīkojusies Daugavpils skolas direktore, pārsteidz. Kā jūs šo situāciju komentētu?

Ļoti vienkārši. Tas ir viens no taisnākajiem ceļiem, kuru mēs ejam, lai skolās iznīdētu pedagogus kā sugu. Ir skaidrs, ka neviens cilvēks, kuram ir kaut divi grami pašcieņas, nespēs izturēt, ja viņu stundām ilgi provocē, izturas nekaunīgi vai pat fiziski aizskar. Cilvēkam ir savas izturības robežas.

Lai pret šādiem nekauņām iegūtu imunitāti, lai sevi iekšēji nostabilizētu skolas vidē, ir vajadzīgas divas lietas: laiks un administrācijas atbalsts. Par trešo – sabiedrības atbalstu – var pat nesapņot. (Rūgti iesmejas.) Tāda nav. Bērns, kurš dara visneiedomājamākās lietas, ir svēta persona, savukārt skolotājam ir jābūt pedagoģiski un cilvēciski neiespējamam eņģelim, kurš spēj paciest jebko un iziet no jebkuras situācijas.

Agrāk tā nebija.

Ja jūs tā kārtīgi aptaujātu mana vecuma cilvēkus, es stipri šaubos, vai no simta jūs atrastu divus, kuriem kādreiz nav paslīdējusi roka. Tam nav jābūt sitienam, taču, kad noiet līdz neiespējamībai un bezjēdzībai, cilvēkam – un te es nerunāju vienīgi par skolotāju – ir jābūt robežai, kad viņš sāk par sevi pastāvēt.

Ja mēs vēlamies, lai skolā strādā tikai bezrakstura būtnes, kuras nespēj pārspļaut pār lūpu un, bikli nolaidušas actiņas, klausās, kā direktors, mācību pārzinis vai komisijas vadītājs viņas lamā, gāna un liek darīt to, kas ir absolūti bezjēdzīgi, kaisīt sev pelnus uz galvas un lūgt piedošanu situācijās, kad vaina bija absolūti citur, tad celiet augšā miroņus, bet tie pretosies! Savukārt jaunie aizies pat tad, ja viņus neatlaidīs. Tas ir kā āmen baznīcā, ka jebkuru jaunu skolotāju pirmā gada vai pat vairāku laikā “ņem uz provi” katrs, kam nav slinkums.

Kā tas izpaužas?

Vecāki izmēģina, cik tālu šo pedagogu varēs pavirzīt sava mīlulīša acumirklīgās vēlmes apmierināšanas virzienā. Skolēni skatās, cik tālu viņi varēs izcelt un izrādīt paši sevi, arī cik lielā mērā uz šo nabaga skolotāju drīkstēs izgāzt visu, kas mājās sakrājies. Tā tas bijis gadu simtiem, tā tas ir tagad, un tā arī būs nākotnē. Ja skolotājam neļauj cīnīties pašam par sevi, par savu vietu skolā, par savu darbu un tā prestižu, mēs būsim tur, kur realitātē jau esam – dziļā pakaļā, kad skolotāju vienkārši nav!

Jā, taču mūsdienu realitāte ir arī tā, ka daudzas skolas slēdz. Tātad tajās skolotāji vairs nav vajadzīgi.

Var jau būt, ka kaut kur visi pedagogi, kuru skolas tiek slēgtas, kā aptrakuši metas strādāt uz citām skolām, taču vidē, kur atrodos es un satiekos ar citiem kolēģiem, dzirdu tikai divas lietas. Pirmā – ak vai, nevaru izturēt, jo slodze par lielu. Otrā – ak vai, nav neviena jaunā skolotāja. Viss, tur nav ko piebilst. Un nebūs! Ja padomju laika cilvēki bija vairāk nospiesti, līdz ar to bija ar mieru vairāk paciest, tad šo laiku jaunieši tādi nav.

Ir mainījušies gan laiki, gan cilvēki. Tas arī loģiski.

Protams. Es savus jaunākos bērnus aizlaidu uz skolu. Meita aizgāja, jo nevarēja sev nodrošināt normālu iztiku. Taču viņa aizgāja no skolas prom, lai nepārstrādājoties varētu normāli dzīvot. Viņa izmēģināja, izdevās labi. Žēl, bet bija jāiet prom. Tagad šo pašu ceļu mēģina mans otrs bērns, un es zinu, ka viņu tieši tāpat “ņem uz provi” kā jaunībā mani un visus citus, taču es ceru, ka viņš iztiks bez roku palaišanas. Izskatās, ka tā arī būs, bet garantēt nevaru. Tas tāpēc, ka ne viens, ne otrs no maniem bērniem nepieļautu, ka viņam, piedošanu, kāds ķēzās uz galvas.

Mūsdienās ne tikai provocē, bet nereti tiek arī ierakstīts un ielikts sociālajos tīklos.

Kas attiecas uz provokācijām un ierakstiem, reiz, pirms vairākiem gadiem, man lojāli skolēni, kuri bija nelojāli citam skolotājam, ar lielu prieku man parādīja telefonā ierakstu, ko bija guvuši citā skolā. Tagad, kā zināms, daudzi pedagogi strādā vairākās skolās.

Viņi man ar šo ierakstu vēlējās parādīt – nu, re, kā tas skolotājs izteica skolēniem draudus! Jā, viņš patiešām teica, ka viņiem sadošot. Taču to, kas notika pirms tam, viņi, paldies dievam, arī bija nofilmējuši. Tur bija skaidri redzams, ka skolēni tīši, ļaunprātīgi ieraksta nolūkos skolotāju bija provocējuši, kaitinājuši, nebija ļāvuši viņam strādāt.

Pēc ieraksta noskatīšanās es saviem skolēniem tiešā tekstā un ļoti nepedagoģiski pateicu visu, ko domāju par šādām situācijām, par tiem, kuri tā cūkojas, kā arī par tiem, kuri man pienes. Un vēl piebildu, ka es kolēģa dārziņā akmeni nemetīšu! Lai tikai kāds manās stundās pamēģina šādi uzvesties! Protams, neviens neatļāvās.

Šķiet, būtu īstā reize runāt par skolēnu pienākumiem. Tas, ka tiek skandēts, ka skolēniem esot tikai tiesības, nav taisnība.

Likumos ir ierakstīts, ka pastāv arī pienākumi. Tikpat garš saraksts, kā ar tiesībām, ir arī ar pienākumiem, taču reālajā dzīvē var vērot, ka viena puse tiek izplesta milzu lozungos, otra puse – absolūti ignorēta. Es vēlētos, lai katrā skolā labi redzamā un viegli pieejamā vietā pie sienas būtu liste ar skolēnu pienākumiem.

Lai nabaga skolotājs, kuram vecāki ar bērniņu vai vecāki ar advokātu, vai arī bērniņš bez vecākiem un bez advokāta par kaut ko klūp virsū, varētu pieiet un ar pirkstiņu norādīt: “Tu šo punktu redzi?” Ja skolotājam tiek pārmests, ka viņš ir kaut ko pārkāpis, vai pirms tam šie punkti ievēroti?

Rezultāts tam, ka par pienākumiem aizmirst, ir labi redzams.

Cik mūsdienās ir skolotāju, kuri normāli var nostrādāt visu stundu un izpildīt stundas plānu no A līdz Z? Cik tādu ir? Jā, man šad tad izdodas. Biežāk izdodas nekā neizdodas, bet es neesmu iesācēja un bez pieredzes dažādos gadījumos. Taču ko lai dara jaunais skolotājs? Labi, ja viņam ir administrācijas atbalsts. Visu cieņu!

Un te mēs atgriežamies pie atziņas, cik tas ir ļoti svarīgs.

Ir skolas, kur direktors stāv un krīt par saviem skolotājiem. Tajās – kāds pārsteigums! – nav ne vecāku terora, ne skolēnu pārliekas nekaunības lēkmju, ne internetā klejojošu nekaunīgu video demonstrāciju.

Jums ir liela darba pieredze, tāpēc mans nākamais jautājums būs par padomju laikiem. Kā toreiz tika galā, ja skolēns atļāvās būt nekaunīgs?

Es varu runāt tikai par savu un savas ģimenes pieredzi. Man bija tante, 14 gadus vecāka par mani. Mēs mācījāmies vienā skolā, līdz ar to daļa skolotāju mums bija vieni un tie paši. Tante lieliski mācēja pastāstīt gadījumus, kad viņai šķitis, ka skolotājs nav bijis labs vai taisnīgs, un viņa ar sūdzību pārnākusi mājās. Noklausījies savas meitas sakāmo, vectēvs pateica īsi un konkrēti: “Kad tu būsi skolotāja, mēs par to parunāsim!”

Vissarežģītākie droši vien ir skolēni pusaudžu vecumā?

Jā. Ja kāds, kurš šo lasa, ir iedziļinājies pedagoģijā, viņš noteikti zina, ka pusaudži nespēj objektīvi novērtēt savu darbību, viņi nespēj paredzēt savas darbības sekas, viņu ego ir tik liels, ka par citiem cilvēkiem netiek domāts vispār. Tas ir īpašs vecumposms, taču vai to zina vecāki? Bērni izaug. Mēs, skolotāji, izdzīvosim, vismaz viena daļa. Taču vecākiem viņu bērns paliks uz visu mūžu.

Un bieži vien ir pats briesmīgākais, ka skolotājam ir bezpalīdzīgi jānoskatās, ko vecāki nodara saviem bērniem. Turklāt tu, pedagogs, tam skolēnam neko nevari palīdzēt. Viņš nav vainīgs, ka viņam ir tādi vecāki. Viņš ir spurains, adatains; viņš izdomā sazin ko. Ideālā gadījumā mums pa visiem būtu jātiek galā.

Zinu, ka daudzi skolotāji visas tās pusaudžu muļķības uztver kā vērstas uz sevi personīgi. Brīdī, kad skolotājs saprot, ka īstenībā tie izlēcieni neattiecas uz viņu, jo tas nabaga muļķadesa cīnās pats ar sevi un netiek galā, viņš visu laiž pār galvu un var mierīgi strādāt. Taču tam ir vajadzīgi gadi un gadu desmiti!

Un tagad man sakiet, kur ņemt skolotājus vislabākajā kondīcijā, kad viņi 15 un vairāk gadu ir strādājuši skolā, ja pēc katras kļūmes ar palielināmo stiklu pētīsim, kā viņš darīja un kā vajadzēja darīt, kamēr otra puse stāv blakus un zirgojas? Rezultātā no darba skolā aiziet arī labi un pieredzējuši pedagogi. Kāpēc? Tāpēc, ka tiek skatīta tikai viena puse. Jā, vajadzēja savaldīties. Jā, vajadzēja izdomāt pedagoģisko pieeju. Bet pamēģiniet izdomāt pedagoģisko pieeju, ja jums vienas slodzes vietā ir gandrīz divas!

Tagad filozofisks jautājums. Mēdz teikt, ka pašus nepaklausīgākos un bezkaunīgākos skolēnus, ar kuriem skolotāji netiek galā, dzīve izmācīs. Kā pēc jūsu vērojumiem tas ir realitātē? Dzīve izmāca vai tomēr ne?

Protams, ka izmāca. Un šeit redzam vienu no vecāku ārkārtīgas nežēlības izpausmēm. Viņi ar savu uķi-puķi audzināšanu un ar lepno paziņojumu pasaulei, ka mūsu bērniem būs visatļautība, jo mērķis ir izaudzināt ģēnijus. Taču notiek pretējais: aug viens neizglītots draņķa gabals, kurš taisa uz galvas vispirms saviem vecākiem, tad – skolotājiem.

Viņš kaut kā izmuļļājas caur skolu un tad… Kurš darba devējs pacietīs viņa muļķības izpaudumus un izlēcienus? Loģiski, ka, tā audzis, viņš būs intelektuāli un emocionāli atpalicis. Viņam nebūs ne iejūtības, ne prasmes ar citiem sadarboties. Kur lai viņš to būtu apguvis? Citi skolēni par tādu gan labprāt paņirdz, kad notiek kārtējie brīnumi, taču tuvāk sev nepielaidīs, jo kurš grib nepatikšanas. Tāpēc viņi ir nepieņemti.

Un tagad sakiet man, kur tāds jaunietis lai paliek? Iet mācīties tālāk? Visbiežāk jau pie pirmajām konfliktsituācijām viņu atskaitīs. Iet strādāt? Nevienā darbavietā slaistu neturēs. Jūs drīkstat trīsreiz minēt, kas ar šo jaunieti pēc tam notiek! Es zinu divus variantus – nodzersies vai nonarkosies.

Tam ir vajadzīga nauda!

To var nozagt. Sāks ar vecākiem. Jā, ir vēl trešais variants – pašnāvība. Diemžēl savā pieredzē zinu arī vienu tādu gadījumu. Pasakiet man, kurš vecāks savam bērnam ko tādu gribētu?

Neviens.

Protams, taču, kad ir jāmeklē problēmas sakne, viņš ar skolotāju nevis sadarbojas, bet gluži otrādi, jo vainīgs taču neesmu es, bet gan tas nelietis skolotājs! Un skolotājs klusībā raud par bojā ejošo bērnu, taču neko nevar izdarīt.

Sarunu noslēdzot, varbūt jums ir kāds vēlējums skolotājiem?

Man ir kas sakāms gan skolotājiem, gan skolu direktoriem Beigsim bai-dī-ties! Bailes ir padomju laiku mantojums, no tām ir jātiek vaļā. Cilvēks nemaz tik ātri badā nenomirst! Lai mūsdienu Latvijas apstākļos nodzīvotos līdz bada nāvei, paies ilgs laiks. Līdz tam cilvēks noteikti atradīs gan iztikšanu, gan vietu zem saules.

Neviens materiāls labums nav tā vērts, lai mēs zaudētu savu pašcieņu un aizmirstu, ka esam cilvēki! Pirmkārt, skolotājs ir cilvēks, un viņam ir cilvēktiesības. Tieši tikpat, cik skolēnam. Ja es esmu tik tālu novests, ka vairs nespēju izturēt pārestības un provokācijas, kā rezultātā man paslīd roka vai mēle, tad arī man ir tiesības uz aizstāvību, atbalstu un palīdzību, nevis vispārēju noriešanu.

Vecākiem es vēlos pateikt: bērni aizies no skolotāja, bet no tēva un mātes viņi neaizies nekad. Padomājiet paši par sevi! Gan vecākiem, gan skolotājiem ir sevi jāmīl, tad arī tas skolnieciņš iemācīsies mīlēt sevi un izdarīt pareizās izvēles. Kamēr tas nenotiks, viņš ārdīsies, provocēs un darīs visas pārējās muļķības. Ja mēs tās atbalstām, paši pēc tam maksāsim.

Ir arī pienākumi

Ikvienam skolēnam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Tie noteikti Izglītības likuma 54. pantā, tostarp ievērot iekšējās kārtības noteikumus, ar savu rīcību nediskreditēt izglītības iestādi, ar cieņu izturēties pret Latvijas valsti, ievērot citu personu tiesības un intereses, nepieļaut emocionālu un fizisku vardarbību, būt pieklājīgam skolā un ārpus tās, piedalīties izglītības iestādes vides uzkopšanā un sakārtošanā.