"Mēs dejojam, peldam un braucam ar riteni"; neredzīgu cilvēku pieredzes stāsts

Marek, Tu esi minēji, ka tev patīk gatavot. Kā to var paveikt?

Mareks: Paļaujos uz savām sajūtām un smaržu. Protams, viss notiek lēnāk un prasa vairāk laika, bet ar pacietību un praksi viss ir iespējams. Piemēram, plānās pankūkas var būt izaicinājums, personīgi es tās negatavoju, toties manas kotletes ciemiņi slavē. Tās es taisu galvenokārt pēc sajūtām, speciāli laiku neuzņemu. Neredzīgam cilvēkam ēst gatavošanā ir savas metodes - nedrīkst steigties, palīdz precīza laika uzņemšana un, protams, kā jau visiem - improvizācija.

Lija, Tu ikdienā strādā un piedalies daudzās aktivitātēs - pērļošana, dejošana. Kā Tev tas izdodas?

Lija: Es redzes zudumu esmu pieredzējusi pakāpeniski, tas man deva laiku pielāgoties. Lai ikdienā visu to paspētu, man ir svarīgs ģimenes un apkārtējo atbalsts.

Ar pērļošanu aizrāvos jau tad, kad biju vājredzīga, toreiz man likās, ka neko labi nesanāk, bet tagad, kad varu izmantot tikai pirkstu sajūtas, izdodas labi. Tīri praktiski man daudz palīdz ģimene - man ir sava sistēma, dažādās kaudzītēs atlasītas kokrētu krāsu pērlītes, kuras izmantoju savos darbos. Adu ar palielām adatām un rupju dziju.

Savukārt dejošanā izmantojam speciālas metodes, jāsaka, ka pat tā kā nedaudz šmaucamies - uz grīdas ir uzlīmētas speciālas, gumijas līnijas, pēc kurām vadāmies, lai orientētos telpā. Procesā lielākoties paļaujamies uz skaņas avotu un partnera kustībām. Lai saprastu, tieši kāda kustība dejā ir jāizpilda, bieži izmantojam arī tausti. 

Kopumā dejošana ļoti uzlabo spēju orientēties telpā, palīdz justies drošāk, stabilāk arī esot uz ielas. Trenē atmiņu, jo nav iespējams “nošpikot” no citiem, viss ir jāatceras pašam. Arī kolektīva vadītāja mums ir neredzīga.

Kā jūs veicat ikdienas darbus, piemēram, iepērkaties vai izvēlaties apģērbu?

Alise: Iepirkšanās prasa laika plānošanu, un ir nepieciešams pavadonis. Veikalos komercionālos nolūkos regulāri tiek mainīts preču izkārtojums, tāpēc pēc atmiņas par to, kur atrodas katrs konkrētais produkts, vadīties nevaram. Arī informāciju par cenām, akcijām, konkrētas firmas produkciju nespējam izlasīt, bet arī mēs gribam konkrēta ražotāja produktu, tāpēc nākas paļauties uz citu cilvēku palīdzību.

Mareks: Es esmu iemācījies rīkoties ar mobilās lietotnes “Barbora” aplikāciju un pasūtu ēdienu tur. Internetveikalos ar speciālām programmām telefonā un datorā, tas ir vieglāk izdarāms. Apģērba izvēlē uzticos savām sajūtām. Lai atpazītu konkrēto apģērbu, izmantojam tausti, pievēršam uzmanību auduma tekstūrai, apģērbā iestrādātām detaļām un pogām. Katras krāsas apģērbam ir noteikta vieta manā skapī.

Runājot par vizuālo atmiņu, vai redzat sapņus?

Alise: Es sapņus neredzu. Sapņos es dzirdu, staigāju, jūtu, es satieku cilvēkus tāpat kā ikdienā, bet vizuāli es viņus neredzu.

Mareks: Tā kā redzi esmu zaudējis dzīves laikā, sapņos esmu redzīgs. Tomēr redzu tikai to, ko esmu redzējis pirms kļuvu neredzīgs. Redzu arī cilvēkus, kurus satieku tagad, viņu kopējais tēls ir redzams, bet sejas gan ir tādā kā miglā.

Lija: Tā kā man ir vizuālā atmiņa, kad man stāsta, piemēram, par jūru, es varu vizuāli to iztēloties, savukārt, cilvēki, kuri ir piedzimuši jau akli, nespēj vizualizēt, jo nekad nav to redzējuši. Tomēr sapņus redzu reti, tas, iespējams, ir saistīts ar to, ka piedzimu vājredzīga un detaļas redzēju slikti, tāpēc tās nav iespiedušās atmiņā un sapņos neparādās.

Kādas neredzīgiem cilvēkiem Latvijā ir iespējas attiecībā uz izglītību, hobijiem un sociālo iesaisti?

Alise: Ir pieejami dažādi pulciņi, ir organizācijas, kas piedāvā neredzīgam cilvēkam iespēju piedalīties kultūras un sporta aktivitātēs. Piemēram, “Starazdmuižas klubs”, kurā ir izveidots neredzīgo deju kolektīvs, teātra studija, koris un mūzikas ansambļi.

Lija: Diemžēl jāatzīst, ka iespēju varētu būt vairāk, īpaši sporta jomā. Latvijas Neredzīgo sporta savienība (LNSS) organizē dažādus sporta pasākumus, bet reālu treniņu iespēju nav. 16. martā notiks sacensības peldēšanā, kas tiek rīkotas reizi gadā. Tas ir lieliski, bet, kur lai sportisti trenējas?

Alise: Latvijā ir divi sporta veidi, kur treniņu iespējas neredzīgajiem tiek piedāvātas: šoudauns - galda teniss neredzīgiem cilvēkiem un tandēma riteņbraukšana.

Tandēma riteņbraukšanā tiek izamtoti divi riteņi, kas savienoti kopā, priekšpusē sēž redzīgs cilvēks - pavadonis jeb pilots, bet neredzīgais vai daļēji redzīgais riteņbraucējs – aizmugurē.

Šoudauna princips ir līdzīgs galda tenisam, tikai ar grabošu bumbiņu, speciālu lāpstiņu un cimdiem, lai netraumētu rokas. Abiem spēlētājiem ir nepieciešamas melnas brilles, lai neredzīgiem un vājredzīgiem spēlētājiem būtu vienlīdzīgi noteikumi.

Lija: Runājot par kultūras pasākumiem, man pašai ļoti patīk iet uz teātri, bet Latvijā būtu ļoti nepieciešamas speciālas austiņas, kurās mēs varētu klausīties izrādes aprakstu par to, kas notiek uz skatuves, lai vīram tas nebūtu jāčukst man ausīs.

Alise: Man ir ar teātri saistīta paziņa, kura man izstāsta, kuras ir tās izrādes, uz kurām man kā neredzīgam cilvēkam ir vērts iet. Vieglāk, ja izrāde ir iestudēta pēc kādas grāmatas motīviem, kuru esi lasījis, tad izrādi baudīt ir vēl patīkamāk.

Kā jūs orientējaties uz ielas, sabiedriskajā transportā?

Mareks: Neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem ir spēcīgāk attīstīta dzirde, pēc tās arī orientējamies. Gaidot autobusu, ir svarīgi saklausīt, cik tālu atrodas durvis, jāsaprot brīdis, kad tuvojas pietura, lai, nevienu netraumējot, laikā izkāptu no transporta.

Transporta pieturu nosaukumus atskaņo audiāli, bet gadās, ka pieturu nosaukumi tiek sajaukti, vai netiek atskaņoti vispār, tad nākas vadīties pēc sajūtām - zināmiem, ielu līkumiem, krustojumiem, sliktākajā gadījumā, pieturas skaitām.

Alise: Jaunajiem autobusiem ārpusē ir speciāli skaļruņi, kuri atskaņo informāciju, par to, kurš autobuss ir pienācis. Bet tad, ja nav, jautājam vadītājam vai cilvēkiem, kuri ir apkārt.

Mareks: Jāpiebilst, ka pie gājēju pārejām, tur, kur nav skaņas signāla, mums lielākoties, jāpaļaujas uz dzirdi, novērtējot, vai tuvojas transports. Sevišķi sarežģīti tas ir straujākos līkumos, kur mašīnas var uzrasties negaidīti, tad gan mēs priecātos, ja kāds palīdzētu droši šķērsot ielu.

Kā jūs sadarbojaties ar sabiedrību, jūtat tās atbalstu, atsaucību?

Alise: Man šķiet, ka sabiedrības atsaucība pēdējos gados ir palielinājusies. Iepriekš bija diezgan sarežģīti, jo cilvēki bieži vien nezināja, kā reaģēt, kā palīdzēt. Tagad šķiet, ka cilvēki ir vairāk informēti un vairs tik ļoti nebaidās ar mums kontaktēties.

Mareks: Es piekrītu. Es esmu piedzīvojis situācijas, ka cilvēki ir gatavi palīdzēt, īpaši, ja redz, ka esmu nonācis grūtībās vai neesmu pārliecināts par savu atrašanās vietu.

Lija: Man ir bijusi gan pozitīva, gan negatīva pieredze. Bieži cilvēki ir vienkārši vienaldzīgi.

Alise: Svarīgi ir neuzmākties ar palīdzību, bet izvērtēt situāciju. Ja uz ielas satiekat  cilvēku ar balto spieķīti, kurš pārliecinoši iet savu ceļu, nevajadzētu viņu traucēt vai uzdot jautājumus. Viņš zina, kur viņam ir jāiet, bet, ja traucēsiet “izsitīsiet viņu no maršruta”. Ja redzat, ka cilvēks šķiet apjucis vai meklē kaut ko, labāk tomēr pieiet klāt un pajautāt, vai ir nepieciešama palīdzība. Neapvainoties, tad, ja cilvēks no tās atsakās.

Mareks: Svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka mēs gribam būt pēc iespējas patstāvīgāki. Mēs novērtējam palīdzību, bet tai pat laikā nevēlamies visu laiku būt atkarīgi no redzīgiem cilvēkiem.

Lija: Jāpiebilst, ka bieži paši nelūdzam palīdzību, jo neesam pārliecināti, vai kāds ir blakus. Ja garām iet sieviete augstpapēžu kurpēs, vai kāds nes čaukstošu maisiņu, tad, protams, to dzirdam, bet bieži uz ielas ir tāds troksnis, ka grūti saklausīt blakus esošos.

Kā jūs vērtējat pilsētvides pieejamību neredzīgiem cilvēkiem?

Alise: Šajā jomā situācija ir diezgan bēdīga. Pēdējos gados gan ir manāms neliels progress šajā jomā, piemēram, pieaug luksoforu skaits ar skaņas signāliem, ir izveidotas taktilas vadlīnijas. 

Latvijā lielākā problēma ir tāda, ka brīdī, kad tiek realizēti jauni projekti pilsētvidē, neviens nekonsultējas ar Latvijas Neredzīgo biedrības (LNB) pārstāvjiem. Eiropas Savienība pieprasa noteiktas vadlīnijas, kādām ir jābūt, lai pielāgotu vidi neredzīgiem cilvēkiem, bet, ja reāli ar mums nepakonsultējas, rodas situācija, ka vadlīnijas it kā ir izpildītas, bet rezultāts ieved ar pieri stabā. 

Lija: Papildus jāpiebilst, ka dažas taktilās vadlīnijas beidzas neparastās vietās – piemēram, krūmos vai ielas braucamajā daļā, kas ļoti apgrūtina orientēšanos.

Mareks: Arī vietās, kur nav uzstādīti luksofori ar skaņas signāliem, bet mums ir diezgan precizā trajektorijā jāšķērso ceļš, būtu nepieciešams ierīkot vadlīnijas, lai ar spieķi tās sataustot, varētu precīzi šķērsot ielu.

Kādas ir iespējas neredzīgiem cilvēkiem Latvijā saņemt pavadoņa suņus?

Alise: Uz 12 tūkstošiem Latvijā reģistrētu cilvēku ar redzes traucējumiem, no kuriem divi tūkstoši ir pilnībā neredzīgi, Latvijā ir pieejami piedspadsmit suņi pavadoņi. Lai piešķirtu suni pavadoni, ir jāstājas ļoti garā gaidīšanas rindā.

Mareks: Viens suns - pavadonis maksā 20 tūkstošus eiro. Latvijā suņus apmaksā sponsori, kuru diemžēl ir ļoti maz, tāpēc arī tik maz pieejamo suņu. Turklāt Latvijā par šāda pakalpojuma sniedzēju var kļūt tikai labradori un zeltainie retrīveri. Turlāt ne visi suņi spēj nokārtot eksāmenu.

Sunim pēc rakstura ir jābūt nosvērtam, paredzamam, mierīgam, viņš nedrīkst reaģēt uz apkārtējiem kairinājumiem - kaķiem, putniem un trokšņiem sev apkārt. Vidēji viens no septiņiem kucēniem nepieciešamās ārbaudes spēj nokārtot.

Lija: Latvijas valsts šobrīd apmaksā četrus suņus gadā. Pats kucēns maksā trīs tūkstošus eiro, kam klāt ir jāpieskaita visas nepieciešamo apmācību izmaksas.

Kāda ir finansiālā atbalsta un sociālo pakalpojumu situācija neredzīgiem cilvēkiem?

Lija: Ir pieejami dažādi atbalsta veidi, piemēram, invaliditātes pabalsti un atvieglojumi sabiedriskajā transportā, taču bieži vien tie nav pietiekami, lai segtu visas ikdienas vajadzības. Dažās jomās, piemēram, asistenta pakalpojumi, ir jūtams nepietiekams atbalsts, īpaši tiem, kas nestrādā vai nemācās.

Kā organizējat mācību procesu augstskolās?

Alise: Studējot augstskolā, lekcijas tiek ierakstītas diktafonā. Visu informāciju ar speciālas ekrānlasošas programmas palīdzību konspektēju datorā. Rakstu piezīmes, apkopoju tās, lai vēlāk varētu kārtot ieskaites un eksāmenus. Ja ir nepieciešams sagatavot prezentāciju vai referātu par kādu konkrētu tēmu, arī to visu daru datorā.

Latvijā ir pieejamas audiogrāmatas un diezgan plašs klāsts ar literatūru Braila rakstā (Braila raksts ir rakstības metode, kuru lasīšanai un rakstīšanai izmanto neredzīgi cilvēki vai cilvēki ar vāju redzi, izmantojot tausti). Tomēr specifiskāki mācību materiāli ir grūtāk pieejami.

Mareks: Arī telefonos var uzlikt konkrētus uzstādījumus, kas nolasa visu, kas redzams ekrānā, tādejādi varam ērti un vienkārši tos izmantot ikdienā. Ir iespējams pielāgot sev nepieciešamos skaņas toņus, balss skaļumu, tembru un izrunas ātrumu.

Jūs pieminējāt, ka jums patīk ceļot. Kā tas notiek?

Lija: Mēs ceļojam ar draugiem vai ģimenes locekļiem. Lai gan lidostas ir pielāgotas neredzīgajiem, pārējā ceļojuma daļā ir jāpaļaujas uz savu kompāniju, jo tik drosmīga, lai svešā vietā ceļotu viena, es neesmu. Katrai valstij, katrai pilsētai ir sava aura, citādi cilvēki, citāda mūzika, cita atmosfēra, ēdieni - ir tik daudz, ko varam baudīt. Man ļoti patīk doties ekskursijās, uz muzejiem, uzzināt ko jaunu par citu valstu kultūru un vēsturi.

Alise: Ja cilvēks kaut vienu dienu redzīgs cilvēks pamēģinātu neskatīties, bet izgaršot un vienkārši izklausītu pasauli, viņš saprastu, cik daudzveidīga un aizraujoša tā ir! Tieši tāpēc mēs baudām jaunas vietas, dažādas kultūras un pieredzes.

Kā ir ar darba iespējām Latvijā?

Alise: Iespējas teorētiski ir plašas, bet praksē darba devēju atsaucība ir ļoti zema.

Pateicoties tam, ka šobrīd neredzīgiem cilvēkiem ir plašas izglītības iespējas - mums ir neredzīgi juristi, filologi, datoriķi, matemātiķi, skolotāji, mūziķi masieri un vēl citu profesiju pārstāvji - izglītību mēs iegūstam, varam arī strādāt, bet trūkst darba devēju atsaucības.

Iemesls tam ir pavisam vienkāršs - darba devējs nevēlas uzņemties atbildību. Tāpēc ir nepieciešama lielāka sabiedrības informētība un pozitīvu piemēru izcelšana. Jo daļēji arī paši neredzīgie ir vainīgi pie tā, ka radījuši negatīvu iespaidu sabiedrībā par savām darba spējām. Patiesībā neredzīgs darbinieks, lai attaisnotu uz sevi liktās cerības, bieži ir atbildīgāks un pilda savus pienākumus ar lielāku atdevi kā redzīgs.

Pēdējo piecu gadu laikā gan sabiedrība arvien vairāk runā par šīm tēmām, un  siena starp mums un sabiedrību pamazām tiek nojaukta. Arī jaunieši ir kļuvuši atvētāki un labprātāk ar mums komunicē. Laiki ir mainījušies, un arī mēs arvien vairāk un atklātāk runājam par kopīgo un atšķirīgo redzīgajā un neredzīgo pasaulē.