Kas zaķiem liedza iznēsāt Lieldienas olas: Margaritas Stārastes Lieldienu grāmatiņai - 80. jubileja

Jauns.lv Lielās dienas noskaņās ielūkojas šīs grāmatiņas lappusēs un skaidro, kā tad mūsu zaķu ģimenei veicās ar svētku olu nogādāšanu līdz bērnu namdurvīm. Vienlaikus jāuzsver, ka šī grāmatiņa savā ziņā ir piemirsta. Tā nav iekļauta Margaritas Stāraste lielajā pasaku un zīmējumu apkopojuma izdevumā. Iespējams, tādēļ, ka tā nav tik krāsaina, kā viņas vēlāk izdotās grāmatas, jo “Lieldienas! Lieldienas!” iznāca kara laikā – 1944. gadā, kad grāmatu apgādiem vajadzēja taupīt uz krāšņiem izdevumiem, un varbūt arī tādēļ, ka tas ir viens no pirmajiem autores un ilustratores izdevumiem, kurš nevar lepoties ar tādu izsmalcinātību, kā viņas vēlākie darbi.

Aizmirsa samaksāt honorāru

Tāpat jāpiemin arī kāds ne visai glaimojošs fakts ar ko šī grāmatiņa iegājusi Latvijas grāmatniecības vēsturē. Kara juku laikos apgāds “Grāmatu draugs” Margaritai Stārastei par to aizmirsa izmaksāt autoratlīdzību. To, kā vienu  no piemēriem, kad autors izdevēju vainas dēļ paliek bez honorāriem 1992. gada 26. jūnijā laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa” atklāja Autortiesību aģentūras jurists Rolands Broks: “Margaritai Stārastei apgāds aizmirsa izmaksāt autoratlīdzību par grāmatiņu “Liledienas! Lieldienas!”. Tātad, šis zaķu ģimenes piedzīvoju stāsts tapis vienkārši tāpat “aiz labas sirds un bez atlīdzības” sev un citiem par prieku.

Tāpat savā ziņā tas ir arī bibliogrāfisks retums. Jo, lai gan tas pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas piedzīvojusi pāris atkalizdevumus, pašlaik grāmatiņa pieejama tikai trijās Rīgas publiskajās bibliotēkās – Grīziņkalnā, Strazdumuižā un Ziemeļblāzmā.

Grāmata padomju okupācijas laikā droši vien “aizmirstības plauktā” bija nolikta arī tādēļ, ka atšķirībā no citām Margaritas Stārastes grāmatām tā atgādināja par padomju cilvēkiem neieteicamiem svētkiem – Lieldienām. Kaut arī tajā ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēta to kristīgā dimensija, tomēr atgādinājums par pagāniskajām tradīcijām arī bija nevēlams, it sevišķi laikā, kad padomju tautai vajadzēja atzīmēt Ļeņina dzimšanas dienu un tai par godu doties uz komunistiskajām sestdienas talkām (Lieldienas taču parasti iekrīt laikā ap “vispasaules proletariāta vadoņa” jubileju 22. aprīlī), nevis māžoties ar olu krāsošanu.

Bet šogad – Lielās dienas noskaņās ir īstais laiks atkal pārlapot šo mīlīgo grāmatiņu, it sevišķi tādēļ, ka 2024. gadā atzīmējam divas jubilejas. Šogad aprit 80 gadi, kopš apgādā “Grāmatu draugs” dienasgaismu ieraudzīja “Lieldienas! Lieldienas!” un pirms pāris mēnešiem apritēja Margaritas Stārastes 110. dzimšanas diena, kurai par godu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde „Margaritas Stārastes lielā diena: lelles un dekorācijas no filmu studijas “Animācijas brigāde”.”

Zaķu lielā diena

“Animācijas brigāde” pirms deviņiem gadiem arī “reanimēja” Margaritas Stārastes grāmatiņu par darbīgo Lieldienu zaķu ģimeni. Gadu pēc mākslinieces došanās mūžībā uz ekrāniem iznāca leļļu filmiņa “Zaķu lielā diena”, ko režisore Dace Rīdūze uzņēma pēc Margaritas Stārastes pasakas motīviem (animācijas filmas māksliniece – Ilze Kiršteina). Šīs filmiņas lelles un dekorācijas līdz ar citām trim lentēm, kas studijā uzņemtas pēc Margaritas Stārastes pasaku motīviem, tad arī var aplūkot Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādē. Tajā apmeklētājiem ir iespējams izpētīt filigrānos pasaku tēlus un epizodes no filmām, ko tik meistarīgi veidojuši leļļu animācijas mākslinieki.

“Zaķu lielās dienas” pieteikums vēsta: „Paslinkais Zaķēns ir nepatīkami pārsteigts par kāda pavasara rīta pēkšņo rosību savās mājās. Viņš ne tikai tiek iztraucēts no miega, bet arī iesaistīts dažādu, līdz šim nepiedzīvotu uzdevumu veikšanā. Došanās uz vistu kūti pēc olām izvēršas bīstamā piedzīvojumā. Lai glābtu Lieldienas, mazajam garausim nākas pārvarēt gan savu slinkumu un bailes, gan noticēt brīnumainā saules zaķa klātbūtnei.”

Nešpetnais raibais šunelis

Lieldienu zaķiem vienmēr pirms svētkiem ir daudz darba: jāiznēsā pa mājām krāšņi izkrāsotas oliņas. Bet tas nenākas viegli, vajag uzmanīgi gādāt par to, lai kāda no oliņām ceļā nesaplīstu. Un kur tad vēl suņi, kas mēdz būt cilvēku mājās! Tā, kā latviešu sētās ir nešpetņi, kuri cenšas iztramdīt svētku prieku. Viens no tiem ir kāds raibs šunelis:

““Ņer, ņer, ņer!” pavisam negaidot ierējās raibs šunelis zaķu tēvam pie pašiem papēžiem. Nabaga zaķu tēvs briesmīgi satrūkās. Viņš bēga pāri arumiem, pāri kukuržņiem un kurmju rakumiem. Tā bija briesmīga bēgšana, un bēgot zaķu tēvam bija izkritušas un sašķīdušas tas visskaistākās oliņas.”

Uzradās arī citi grūtumi. Ar tiem nācās sastapties zaķenei: “...bija arī tādas mājas, kas zaķu mātei izlikās pārāk skaļas un trokšņainas. Tur rēja suņi, raustīdami un žvadzinādami savas dzelzs ķēdes, gadzināja nikni zostēviņi, un ļaudis, tie jau bija uzcēlušies un, skaļi sarunādamies, staigāja no klēts uz istabu.”

Margarita Stāraste savu radošo darbību pirms Otrā pasaules kara, bet pirmās grāmatas iznāca jau kara laikā - 1942. gadā apgādos “Grāmatu draugs”un Zelta ābele”. „Lieldienas Lieldienas” bija viņas astotā grāmata un dienas gaismu ieraudzīja 1944. gada Lieldienās. Pēc kara viņa izdevusi neskaitāmas bilžu grāmatas, veidojusi pasaku kalendārus, rakstījusi TV scenārijus un darbojusies Latvijas Leļļu teātrī.