Desmit kara gadi - ilggadējā bruņoto spēku virskapelāna Elmāra Pļaviņa Ukrainas misija
Elmāram Pļaviņam karš Ukrainā sākās pirms desmit gadiem kad “zaļie cilvēciņi” iebruka Donbasā. Kopš tā brīža viņa dzīve ir cieši saistīta ar palīdzību ukraiņu brīvības cīnītājiem.
Toreiz Rietumu sabiedrība uz šo agresiju pievēra acis – pieņēma formālas sankcijas, bet nesaprata, ka tas ir tikai sākums plēsoņas asiņainajām dzīrēm, kas izvērtušās par lielāko karu Eiropā pēdējo astoņdesmit gadu laikā. Kā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kapelāns Pļaviņš bijis daudzās misijās, lai atbalstītu karavīrus: Bosnijā, Kosovā, Afganistānā, Irākā un citur. Tieši Irākā viņš iepazinās ar ukraiņu karavīriem un, sākoties Donbasa karam, saņēma no viņiem zvanu ar lūgumu palīdzēt. Līdz 2022. gadam uz Ukrainu tika nosūtīti 600 tonnu humānās palīdzības: pārtika, apģērbs un citas vajadzīgas lietas. Sākoties Krievijas masveida iebrukumam, palīdzības apjoms strauji pieaudzis, bet nu jau bijušais kapelāns pats regulāri dodas uz Ukrainu, lai sniegtu psiholoģisko un garīgo atbalstu karavīriem un iedzīvotājiem, kas cieš no kara šausmām.
Noskaņojums Ukrainā mainās ik nedēļu
Elmārs Pļaviņš atzīst, ka noskaņojums Ukrainā katru mirkli mainās. Tikko ienaidnieka rokās kritusi Avdijivka – cilvēki to smagi pārdzīvo; dažu dienu laikā notriektas vairākas krievu lidmašīnas – un atkal parādās optimisms, jo tas nozīmē mazāk uzlidojumu un mazāk nāvējošo bumbu triecienu. Katra uzvara vairo optimismu, katrs zaudējums ir smags pārdzīvojums. Bijušais kapelāns atklāj, ka patlaban Ukrainas vadības galvenais uzsvars ir saglabāt iespējami daudz dzīvību, – zaudētās teritorijas varēs atgūt, ja būs cilvēki, kas to izdara. Tāpēc galvenais, lai cilvēki paliek dzīvi, lai būtu, kas atņem ienaidniekam tās teritorijas. Un pašlaik tas ir Ukrainas vadības uzsvars – vispirms cilvēks.
Elmārs Pļaviņš uzsver, ka desmit gadu laikā, kopš sācies karš un viņš iesaistījies humānajā misijā, viņš labi iepazinis Ukrainas cilvēkus. “Ir daudz jautājumu par kara gaitu, bet es esmu optimists, jo redzu, kādi cilvēki viņi ir – ar savu raksturu un ar tādu savu īpatnēju “pieskaņu”. Bet, redzot, kā viņi strādā, cīnās un darbojas šajos apstākļos, tur ir, ko mācīties, tur ir, ko ņemt kā piemēru!”
Rietumu dzirnavas maļ pārāk lēni
Elmārs Pļaviņš atzīst, ka ukraiņiem ļoti svarīgs ir Rietumu atbalsts, turklāt ne tikai militārais un materiālais, bet arī personiskais. Tomēr šis atbalsts varētu būt savlaicīgāks un mērķtiecīgāks. Viņš atgādina, ka kara sākumā Eiropas un pasaules attieksme bija – paskatīsimies, vai viņi vispār izturēs. Politiķi šaubījās, vai Ukraina izturēs pat divas vai piecas dienas. Bet tad visa pasaule ieraudzīja ukraiņu vienotību un sīvumu – to, kā vecas kundzītes meta degmaisījuma “kokteilīšus” uz krievu bruņumašīnām, kā visa tauta vienotā dūrē pretojās iebrucējiem, cik varonīgi cīnījās Ukrainas armija un drosmīgi izturējās valsts vadītāji. Un svarīgākais, ka tam visam bija rezultāts, – plēsoņa pamatīgi apdedzinājās un atkāpās tālu projām no galvaspilsētas. Pļaviņš uzsver, ka tas bija liela optimisma un lielu cerību periods, bet tad pēc lielajām uzvarām sekoja ilga pauze ar garām sarunām par to, kādu palīdzību vajadzētu sniegt, kādu ne, un šajā laikā krievu armija paspēja sagatavoties nākamajam uzbrukumam, izveidot aizsardzības nocietinājumus, bet ilgi gaidītais Ukrainas pretuzbrukums tā arī nesasniedza cerētos mērķus. Elmārs Pļaviņš pievērš uzmanību Ukrainas prezidenta Zelenska sacītajam Minhenes drošības konferencē – mums nav jāuzdod jautājums, cik ilgi mēs karosim, bet – kāpēc mēs esam līdz šādam stāvoklim nonākuši? “Tas ir svarīgs jautājums – kāpēc, kāpēc mēs nedodam vairāk? Mums ir iespējas iedot, bet mēs baidāmies. No kā? Te ir daudz jautājumu, uz kuriem es arī neatbildēšu, jo es nepieņemu šos lēmumus,” saka Pļaviņš
Katrs atbalsts ir no svara
Bijušais bruņoto spēku kapelāns uzsver, ka atbalstīt Ukrainu var dažādi. Var praktiski iesaistīties, ziedojot caur fondiem, piemēram, "Uzņēmēji mieram” vai “Ziedot.lv”, var arī paši organizēt palīdzību. “Pašlaik iesaistās ļoti daudz mazu organizāciju, arī cilvēki personīgi jau izveidojuši kontaktus, piemēram, ar trešo brigādi, kas cīnās pie Adijivkas. Daudzi uzņēmēji vai ziedotāji, kurus esmu savedis kopā ar ukraiņu karavīriem, regulāri brauc un ved ziedojumus. Es savu ieguldījumu redzu darbā ar fonda "Uzņēmēji mieram" dāvanām ukraiņiem un ukraiņu karavīriem." Pļaviņš stāsta, ka palīdzības pakās ir visdažādākās lietas – automašīnas, droni, apģērbs, ekipējums. Karavīri izsaka savas vēlmes, un fonds tās cenšas iegādāties. "Šodien man karavīri atsūtīja, kādu izmēru zābakus vajadzētu, kādas somas, praktiskas mugursomas un daudz citu lietu. Skatīsimies, ko varam atkal iepirkt un sagādāt. Martā atkal došos uz Ukrainu, tad tas viss tiks aizvests uz vienībām, izdalīts, atkal parunāšos ar šiem cilvēkiem."
Elmārs Pļaviņš uzsver – ir svarīgi, lai cilvēki būtu droši, ka viņu ziedojumi nonāks pareizajās rokās. Viņš pats rūpīgi seko, lai visu palīdzību saņemtu tie, kam tā ir paredzēta, un atgādina: "Katra maza lietiņa noder – kundzīšu adītās zeķes, mazais drons, kas kādam vairs nav vajadzīgs, lietots dators vai lielākas lietas, kā pikaps vai džipiņš. Tas viss ir ļoti noderīgs un kalpo par lielu iedrošinājumu Ukrainas karavīriem. Caur šo mēs dodam viņiem ziņu, ka esam kopā. Viņi jūt, ka mēs, darām, ko varam. Tas šobrīd ir svarīgi."
Atbalstīt un domāt labas domas
Elmārs Pļaviņš atzīst, ka karš ir nogurdinošs ne tikai kaujas laukā. "Mēs daudz darām, un tas, ka mēs nogurstam, ir dabiski. Bet jautājums ir – ko mēs darām, ar šo nogurumu? Mēs ar to varam padalīties. Un tad mēs mazāk nogursim, jo mēs saņemsim iedrošinājumu! Kļūst vieglāk, kad kāds saka – es tev palīdzēšu. Vai – es piemetīšu kādu santīmu, lai var nopirkt konkrētu lietu."
Elmārs Pļaviņš ir Viestura ordeņa virsnieks, apbalvojumu saņēmis par izcilu tēvijas mīlestību. Viņš ir cilvēks, kura vārdos ieklausās daudzi un kurš arī pats prot ieklausīties. "Mums ir tendence – ja cilvēkam iet grūti, mēs norobežojamies. Citiem ir grūti, bet mēs parasti negribam to sadzirdēt, jo mums taču arī grūti, mums ir problēmas – mašīna saplīst, varbūt algu kādam neizmaksā, prezidents jāpalamā, vēl kaut kas. Mums arī grūti, bet, redzot, kā ukraiņi cīnās, par ko viņi cīnās, mums jāatceras, ka viņiem mūsu atbalsts un palīdzība ir visādā veidā vajadzīga. Viss, ar ko mēs varam palīdzēt, kādas ir mūsu iespējas – garīgās, materiālās –, ar to mums jāiet uz priekšu. Un tā mēs arī uzvarēsim."
Bijušais kapelāns uzsver, ka arī garīgais atbalsts ir svarīgs. "Domāju, ka mums, parastajiem cilvēkiem, globāla izeja no šīs situācijas nav jāredz, bet ir jācer un sev jāpaprasa – ko mēs katrs šajā lietā varam darīt? Mēs varam atvērt maciņus, bet varam arī aizlūgt, jo tā ir arī garīga cīņa. Līdz ar to viens ceļš, kā atbalstīt ukraiņus, ir garīgi, aizlūdzot un labas domas domājot, jo viņi cīnās arī par mūsu brīvību."
