No konditora par konduktoru: “Amata aprakstā nomainīju tikai divus burtus, bet iznākumā mainījās visa dzīve!”

Lēmums pieņemts stabili un pārliecinoši, - tieši tāds iespaids rodas arī par Ingu kā cilvēku. Ikdienas darba dzīvē starp cilvēku pazaudētām mantām, konfliktiem ar pasažieriem un amizantiem atgadījumiem no viņa strāvo nebeidzams pozitīvisms un pārliecība, ka visu var atrisināt ar vēsu prātu, piešaujot tam visam nelielu humora devu.

No konditora līdz kontrolietim

Jā, sākotnēji profesijas maiņa likās tikai kā dažu burtu maiņa, bet, patiesībā, tas bija pilnīgs jauns dzīves pavērsiens - no konditora, kurš gatavo saldumus, līdz konduktoram, kurš rūpējas par pasažieru komfortu vilcienā. Šis lēmums savā ziņā bija meklējums pēc dzīves stabilitātes.

Kā nomainījāt profesiju?

Es sapratu, ka vēlos darbu ar sociālajām garantijām un iespēju ilgtermiņā plānot savu dzīvi. 12 gadus strādājot par konditoru, nešķita tik svarīgi, vai algu saņemu legāli vai ne. Jaunības maksimālisms neraisīja bažas par nākotni, tomēr, gadiem ejot, vēlējos stabilu pamatu zem kājām. Sāku meklēt citas iespējas.

Atceros laikus, kad mans bērnības draugs bija uzsācis biškopības biznesu Zilupes pusē, kur bieži ar vilcienu devos ciemos. Braucot vilcienā, ikreiz domāju, redz, cik jauks darbs, visi tā feini sēžam, un nekas nav jādara! Tā tas izskatījiās no malas. Un tad arī radās  doma - kāpēc ne, jāpamēģina!. toreiz vēl neapzinājos, ka šī profesija realitātē ne tuvu nav tāda, kāda tas izskatās no malas.

Kāda ir realitāte?

Konduktora darbs ir daudz vairāk nekā tikai biļešu pārbaude. Tas ir saistīts ar drošību, pasažieru apkalpošanu un pat tehnisko aspektu izpratni. Bija daudz jāmācās - lietas, ko pat no malas nevar iedomāties: ir jāzina visi luksaforu signāli uz dzelzceļa, kas krietni atšķiras no uz autoceļiem esošajiem, jāzina dažādi skaņas, rokas signāli, pat sliežu platums un kontakttīkla  augstums, jāzina, cik tālu no sliedēm drīkst izkraut kravu.

To visu no malas cilvēki neredz. Nezina arī to, ka konduktori reisos brauc kā mašīnistu palīgi. Jā, pārsteidzoši, bet mēs esam darbinieki, kuri daļēji pilda vilciena mašīnista pienākumus. Ja kādreiz bija mašīnists un mašīnista palīgs, tad šobrīd palīga vietu aizpilda konduktors. Dažbrīd man kā palīgam ir jāizkāpj no vilciena, lai novērtētu situāciju astes vagonos, kur līkumos spogulī mašīnistam nav iespēja redzēt pasažieru pārvietošanos vilciena pēdējos posmos.

Šādā brīdī ir svarīga precīza darba organizētība- ir jāaprēķina, no kura gala vilcienā sākt pasažieru pārbaudi, lai laikus nokļūtu līdz mašīnista kabīnei noteiktajā pieturā, kurā jau ieprekš ir zināms, ka būs nepieciešama palīdzība. Tas prasa zināmu pieredzi.

Kādam ir jābūt cilvēkam, lai šāds darbs patiktu?

Lieliski, ja cilvēkam pirms tam ir bijusi pieredze darbā ar cilvēkiem. Es iepriekšējā darbavietā piestrādāju par oficiantu, līdz ar to labi komunicēju ar dāžādiem cilvēkiem dažādos apstāklos. Ir jābūt nosvērtam, nedrīkst būt viegli aizkaitināms. Ja šādas rakstura iezīmes piemīt, es domāju, ka problēmu nebūs. Bet, ja katru sīkumu “ņems pie sirds”, tad būs grūti.

Pacietība, empātija, spēja strādāt komandā un augsta atbildības sajūta ir nepieciešamas. Ir svarīgi spēt ātri pieņemt lēmumus un būt gatavam saskarties ar neparedzētām situācijām.

Vai ikdienas darbs ar laiku nekļūst vienmuļš?

Katra diena ir atšķirīga. Maiņu darbs nozīmē, ka reizēm mana darba diena sākas agri no rīta un beidzas vēlu vakarā, bet citās reizēs - sākas vakarā un beidzas tikai nākamās dienas rītā.

Ikdiena vienmuļa nekļūst, piemēram, es pēc nostrādāta gada kļuvu par darbu rīkotāju, kas ir tiešais konduktora priekšnieks, izdod un pieņem darbu, informē par aktuālajām lietām, problēmsituācijām un to risinājumiem. Tad vēlāk par vecāko darbu rīkotāju, kurš konduktoriem veido mēneša grafiku un ikdienas darba norīkojumu.

Citi kolēģi, tostarp sievietes, ir apguvušas lokomotīvju saimniecības tehniķa specialitāti, un būs jauno elektrovilcienu mašīnisti. Tāpat konduktori ir uzdienējuši amatos par inženieriem un pat par pasažieru apkalpošanas nodaļas vadītājiem.

Šobrīd mans mērķis ir kļūt par “Pasažieru vilciena” dalīborganizācijas dalībnieku - “Latvijas Dzelzceļnieku un satiksmes nozares arodbiedrībā”, lai aizstāvētu savu kolēģu - konduktoru -intereses.

Vai pasažieri regulāri konfliktē?

Vilcienā konfliktsituācijas nav retums. Svarīgi ir palikt diplomātiskam, vienlaikus nodrošinot drošību un kārtību. Mēs esam apmācīti, kā rīkoties šādos gadījumos - sākot no konflikta mazināšanas līdz pat policijas iesaistīšanai, ja situācija kļūst pārāk bīstama. Galvenais ir saglabāt mieru un profesionālismu, lai nodrošinātu visu iesaistīto drošību.

Visvairāk jau laikam konfliktē tie, kas paši ir ar dzīvi neapmierināti. Kas izkāpuši no gultas ar nepareizo kāju! Cilvēki, kuriem dzīvē nav paveicies, vai kas darbā atgadījies. Un tad tā negatīvā emocija ir jāizliek uz kādu citu. Un parasti jau tie esam mēs.

Lielākoties konflikti rodas iereibušu pasažieru dēļ, kuri zaudē kontroli pār savām rīcību. Protams, ir arī situācijas, kad kāds mēģina izvairīties no biļešu pirkšanas, bet tas nav tik bieži. Mēs mācāmies, ka konfliktsituācijā svarīgākais ir mēģināt saglabāt mieru un neeskalēt situāciju. Dažkārt, lai izvairītos no konflikta, labāk ir vienkārši pieaicināt policiju, nevis mēģināt situāciju risināt pašam.

Bieži noķerat “zaķus”?

Tādas situācijas piedzīvojam salīdzinoši maz -  ar “zaķiem” vienkārši ir jāmāk runāt.

Nu, brauc viņš bez tās biļetes. Ko es viņam izdarīšu? Es viņam piedāvāšu izkāpt ārā. Protams, ka viņš nekāpj ārā! Ja vilcienā tobrīd ir kāds policijas darbinieks, tad varu pieaicināt, bet pašam ar viņu kašķēties nav vērts. Daļa bezbiļetnieku vienkārši izmanto faktu, ka praktiski izmest no vilciena viņu nevaru. Nav vērts strīdēties.

Arī ar jauniešiem, kas uzvedas bravūrīgi - viņi vienkārši grib būt ļoti vareni un visu spējīgi! Tad ir jāspēj atrast kopīga valoda, un visu var sarunāt!

Vai mēdzat saņemt arī kādus patīkamus žestus no pasažieriem?

Visjaukākās pateicības ir tās, kad cilvēks, kāpjot ārā no vilciena, pasaka paldies un novēl jauku dienu. Tas ir tā sirdij patīkami. Ir pasažieri, kas regulāri mūs no rītiem sagaida ar konfektēm. Tas atstāj tādu pacilātu garastāvokli visai dienai!

Noteikti neaiztiekat arī bez amizantiem atgadījumiem?

Jā, atceros amizantu gadījumu, ko stāstīja kolēģis. Kāds pasažieris iekāpa ar velosipēdu vilcienā un drošības apsvērumu dēļ pieslēdza to pie turētāja. Tiktāl viss ir kārtībā - biļetes ir pārbaudītas, konduktors aiziet uz citu vagonu. Vēlāk, nākot pakaļ, viņš konstatē, ka velosipēds ir pazudis, palikusi tikai priekšējā riepa.

Kāds ir paņēmis?

Nu, protams, pirmā doma bija, ka kāds ir nozadzis velosipēdu, bet izrādās - tas ir jau kāds cits pasažieris, kurš iekāpis vilcienā tikai ar priekšējo riepu un nolicis to uz tā paša turētāja

Cilvēki bieži aizmirst personīgās mantas vagonos?

Jā, cilvēki bieži mums kaut ko atstāj. Dažreiz liekas amizanti, ka cilvēks ir izkāpis, bet pamatīgi lielu un smagu somu ir aizmirsis vilcienā. Kā viņš vispār to atstiepa līdz mums un ko domāja, dodoties prom?

Pārsvarā jau tās ir tādas ikdienišķas lietas kā somas, lietussargi, telefoni un maki, bet šad tad kāds konstatē vagonā aizmirstus kruķus, vijoles vai ko tik pat neparastu.

Prast iegaumēt pasažieru sejas - tas ir tāds īpašs talants?

Tas ir treniņš. Protams, sēdvietas novietojums, cilvēka apģērbs, kaut kas, kas liek paturēt atmiņā pasažieri. Bieži var nolasīt arī dažādas sejas izteiksmes - kurš speciāli izvairās, kurš ir satraukts, kurš tēlo, ka ir aizmidzis. Īslaicīgi cilvēku sejas var paturēt atmiņā. Gadās, ka, braucot vienā maršrutā gan no rīta, gan vakarā, vienu un to pašu cilvēku redzam vairākkārt, tad gan jāaizdomājas, vai jau pārbaudīju viņu.

Tikko, kad biju sācis strādāt, man kā “jaunam gurķim” vēl šī spēja attcerēties nebija ietrenēta. Tad arī man ir bijušas amizantas situācijas. Tas bija laiks, kad biļetes ar telefonu vēl nepārbaudījām, spiedām zīmogus. Ja zīmogs bija uzspiests, tātad biļete bija izmantota. Reiz, vilcienā iekāpj kundze ar tomātu stādiem. Skaidrs, pie sevis nodomāju, ka viņu jau nu noteikti atcerēšos. Aizeju uz vagonu, kur tante būtu varējusi iekāpt un, skatos, jā, ir. Tomātu stādi arī ir, bet pati tante guļ. Nospriežu, ka interesanti - kundze gados, bet šādi šmaucas, lai brauktu pa brīvu. Modinu augšā, prasu biļeti, bet kundze vēl samiegojusies, nesaprot, ko no viņas gribu. Pasniedz man biļeti, skatos - virziens pareizais - spiežu virsū zīmogu, nodzēšu biļeti un dodos prom. Tikai pēc brīža pamanu, ka šajā vagonā ir vēl kāda kundze ar tomātiem. Izrādās, piegāju pie nepareizās tantes, nodzēsu viņas atpakaļceļa biļeti un laimīgs devos prom. Protams, nodarīto skādi atlīdzināju naudā, jaunas biļetes iegādei.

Kā ar skumjākiem gadījumiem, piemēram, avārijām uz dzelzceļa? Biežākie pēc statistikas ir cilvēki, kuri izdara pašnāvību vai veic to mēģinājumus, iereibuši cilvēki un vienkārši neuzmanīgie…

Diemžēl šādi gadījumi notiek diezgan bieži. Manā darba pieredzē ar šādu situāciju esmu saskāries gan tikai vienu reizi. Cilvēks bija izlēmis izdarīt pašnāvību, nostājās uz sliedēm un vienkārši gaidīja pretimbraucošo vilcienu. Skumji. Arī tad, ja pats neredzi sadursmi, apziņa, ka cilvēks atrodas zem vilciena riteņiem, ir biedējoša.

Šādos brīžos jūties bezspēcīgs un viss, ko vari darīt, ir informēt pasažierus par ceļu satiksmes negadījumu, lai neizraisītu papildus paniku. Sanāk jau tā kā nedaudz piemelot, bet parasti viņi paši saprot situācijas nopietnību, jo ierodas mediķi, ugunsdzēsējji, policija un darbojas zem vilciena.Tad ir tāda runāšana ar pasažieriem ar kamolu kaklā.

Lai tiktu galā ar notikušo, mums tiek piedāvāts psiholoģisks atbalsts - darba vietas apmaksāta rehabilitācija sanatorijā Līgatnē. Parasti, lai atgūtos no traumām, to arī izmantojam.

Kā būtu jārīkojas, ja cilvēks pamana ko aizdomīgu sliežu tuvumā?

Svarīgākais ir nekavējoties ziņot, izmantojot visērtāko un ātrāko veidu. Vienmēr var zvanīt uz 112, jo tur esošie speciālisti zina, kā rīkoties šādās situācijās. Mēs arī iesakām pievērst uzmanību informācijai pie dzelzceļa pārbrauktuvēm, kur norādīti svarīgi kontakti. Un, protams, ja redzat tuvojamies vilcienu un situācija to pieprasa, izmantojiet apļveida rokas signālus. Ideāli, ja izmantojat lampiņu vai gaismiņu telefonā, lai brīdinātu mašīnistu. Apļveida kustība nozīmē, ka vilciens nekavējoties ir jāaptur.

Samaksa par darbu 900 līdz 1300 eiro, atkarībā no iesaistes. Vai atalgojums šķiet atbilstošs? Un, ko nozīmē - iesaiste?

Atalgojums tiešām ir atkarīgs no darbinieka iesaistes un snieguma. Piemēram, kvalitāte un precizitāte darbā, kā arī papildus iniciatīvas atalgo ar bonusiem. Turklāt, mēs saņemam papildus piemaksas par biļešu pārdošanu un validēšanu, kā arī nakšņošanu ārpus mājām. Tādējādi katrs konduktors var ietekmēt savu mēneša izpeļņu. Jāsaka, ka, nedaudz pacenšoties, varam arī nopelnīt vairāk par 1300 eiro. Mēnesī.

Kā tiek organizēts darbs maršrutos? Vai jums ir iespēja izvēlēties, kur strādāt?

Diemžēl izvēlēties konkrētus maršrutus mēs nevaram. Mēs strādājam pēc norīkojuma jebkurā maršrutā, kur mūs norīko. Bet tas arī piedāvā daudzveidību - vienā dienā varētu apceļot visu Latviju, no Rīgas līdz Aizkrauklei un atpakaļ, piemēram. Katra diena ir kā jauns piedzīvojums.

Kā tiekat galā ar darba un privātās dzīves līdzsvarošanu, ņemot vērā maiņu darbu un biežās nakšņošanas ārpus mājām?

Tas ir izaicinājums, bet arī iespēja plānot savu dzīvi apzinātāk. Ir svarīgi būt atvērtam un elastīgam, kā arī komunicēt ar saviem tuviniekiem, lai viņi saprastu un atbalstītu. Maiņu darbs prasa zināmu pielāgošanos, bet arī dod brīvību, ko darbs no deviņiem līdz pieciem nepiedāvā.

Problēma noteikti ir tad, ja vecāks viens audzina bērnu. Tad, iespējams, šādu iespēju labāk neapsvērt.

Mums diezgan laicīgi sava dzīve uz priekšu ir jāieplāno. Ja man kaut ko vajag nākamajā mēnesī, man tas jau iepriekšējā mēnesī ir jāziņo atbildīgajam, kurš plāno grafiku, lai manas vēlmes tiktu ņemtas vērā.

Ko jūs teiktu tiem cilvēkiem, kas apsver iespēju kļūt par dzelzceļa konduktoru?

Es teiktu - nebīties no izaicinājumiem un būt gatavam mācīties. Šis darbs prasa atbildību, bet tas arī sniedz lielu gandarījumu, jo Jūs katru dienu palīdzat cilvēkiem sasniegt viņu galamērķus. Ja patīk dinamisks darbs un esat gatavs strādāt komandā, tad šī varētu būt īstā profesija. Protams, svarīgi ir arī spēt saglabāt mieru stresa situācijās, un būt gatavam uzņemties atbildību par citu cilvēku drošību.